Par to, ko grūti pateikt
Sunday, December 25th, 2011
Gribējām jums novēlēt priecīgus svētkus, kamēr grozījos, manis nolūkotos pantiņus – pat divus – jau biju saņēmusi pat trijos korporatīvajos apsveikumos savā e-pastā. Nospriedu, ka nav lemts un… tā arī nepateicu neko. Jo likās, ka jūs jau tāpat visi zināt, ka no visas sirds vēlam jums gaišus, siltus un ģimeniskus šos svētkus. Un ceram, ka mazie ir priecīgi par Salatēva un rūķu sagādātajām dāvaniņām, lai cik lielas vai mazas tās nebūtu. Un ceram, ka to nav pār mēru daudz un viņi var izbaudīt tās, nevis noslīkt tajās…
Un tā jau patiesībā ir daudzas lietas pasaulē, ko ir grūti pateikt, atrast īstos vārdus. Viena no tām ir piedošana. Mani ļoti aizķēra Diānas Zandes teiktais kādā “Mans mazais” numurā, kur viņa rakstīja par šo tēmu, ka lūgt piedošanu ir tikpat intīms akts, kā atzīties mīlestībā – tādēļ to nevajag nedz sasteigt, nedz uzspiest…
Manas pārdomas par to, kā bērns iemācās lūgt piedošanu, aizsākās jau sen, vēl vasarā, kad pēc kāda smilškastes negadījuma, pie Robina pāri nelielajam rotaļu laukumam, garu garu garu ceļu mēroja kāds bērniņš ar noliektu galvu, lai aši izdvestu “Piedod!” un mestos bēgt. Robins nesaprata ne šī akta nozīmīgumu, ne viņam tas atviegloja pāri darījumu. Bērniņam tās bija tikai mokas un arī sirdsmieru nenesa, lai gan par nejaušo skādi viņš likās pats nobažījies, pirms mamma viņu bija sūtījusi piedošanas lūgšanas misijā. Toties mamma gan jutās atvieglota. Patiesībā viņa bija vienīgā šai situācijā, kas bija guvusi gandarījumu, lai arī mieru sirdī pēc tāda negadījuma būtu jāgūst vismaz vienam, bet vēlams abiem, no tajā iesaistītajiem. Tā nu man likās, ka ir vērts parunāt par to, kā saviem bērniem mācām justies vainīgiem un to atzīt. Un Ziemassvētku – piedošanas – laiks, likās vispiemērotākais brīdis. (more…)
