'mukas lietas 'mukiem bērniem…

Klāsam rīt būs 6 nedēļas. Lai arī vēl arvien miegs un ēšana ir viņa prioritātes, esam sākuši viņu arī laist mazliet paspēlēties uz grīdas. Rotaļu vietu sakārtojam pēc Monikas Ali un Klaudijas Hēlas ieteikumiem: uz grīdas noklāju plānu sedziņu, kurai pa virsu novietoju baltu paladziņu – tagad tas nav tik svarīgi, bet vēlāk ir būtiski, lai pati virsma nav raiba un koša, ka uz tās grūti vispār ieraudzīt mantas – šobrīd to klāju vairāk funkcionālu iemelsu dēļ, jo grīda mēdz būt maķenīt spalvaina tādiem suņiniekiem kā mēs 😉

Uz grīdas nelielā puslokā novietoju lielo pakavu un tā vidiņā galveno varoni – Klāsu. Abās pusēs mazajam acu augstumā – tā lai viņš nepieliecot un neatliecot galvu varētu tās redzēt – izvietoju 2-3 rotaļlietas. Šobrīd mantu izvēle nav ļoti mega būtiska – tās parasti izvēlas Robins no brāļa spēļu groza – mums ir tāds grozs, kurā saliktas Klāsam tuvākajā laikā derīgas lietiņas, tādēļ gandrīz jebkas no šī groza noder un Robinam prieks, ka viņš ir izvēlējies brālim piemērotas mantas. Šobrīd rotaļlietas galvenais izvēles kritērijs man ir koša kontrastējoša krāsa, jo Klāss vēl tās tikai vēro vai nedroši aizskar ar kulaciņu – vislabāk viņš redz melnu, baltu, sarkanu, bet ilgstošāk spēj pētīt zaļo un zilo krāsu. Pēdējās dienās cenšamies, lai viena no mantiņām būtu pavisam mazā Obumba, jo ir cerības, ka to Klāss varētu satvert – un urrā! viņš šodien to arī ir izdarījis gan uzreiz pēc tam arī atplīsis, gandarīts par paveikto Kad viņš sāks jau nopietnāk rotaļlietas tvert ar rokām, būs svarīgāk, lai tā ir viegli paņemama, ceļama un līdz ar to nozīmīgāks kļūs svars un parocība.

Drīkst pajautāt – kādēļ mēs tā nopūlamies nevis vienkārši novietojam bērnu uz aktivitāšu paklāja? (more…)

Ieejot bērnu rotaļlietu veikalā, galva griežas, cik daudz tur ir visa kā, kas mazulim “tik ļoti vajadzīgs”, jo ikviens no mums taču vēlas, lai mūsu mazulim nekā netrūktu, lai viņa attīstībai būtu viss nepieciešamais. Un tomēr – vai tas viss mums patiesi nepieciešams? Tagad es zinu atbildi – nē!!! -, jo esmu dzirdējusi Klaudijas Hēlas lekciju. Taču lasot 2008. gada novembra mēneša “Manu mazo” ar Robinu puncī, man šķita, ka šis viss ir mazliet pārspīlēts, nu nevar taču mans lolotais mazulis spēlēties bez maz vai tā kā kara laika bērns ar lupatiņām un koka pagalīti vien. Tagad izlasīju šo rakstu vēlreiz ar pilnīgi citu skatījumu – visam piekrītu. Pilnīgi Un lielā mērā esam centušies tieši šādi arī audzināt savu Robinu un audzināsim arī Klāsiņu.

Jo īsi pēc šī raksta izlasīšanas nokļuvām pie Klaudijas Hēlas kursiņos par bērna attīstību pirmajā dzīves gadā, lekciju, ko nebeidzu slavēt sadaļā par bērnu rotaļāšanos Klaudija daudz stāsta par Monikas Ali paustajām idejām. Kaut kā Klaudija mūs pārliecināja. Viņai nebija pat dikti jācenšās – klātienē pārrunājot šo nemaz vairs neliekas, ka tavs bērns bez aktivitāšu paklājiņa vai karuselīša virs gultiņas būs mazliet apdalīts un es slikta mamma 😉 patiesībā tieši otrādi… Tā kā daudzi bēdājas, ka nav iespēju apmeklēt Klaudijas Hēlas foršās nodarbības pie mums pagrabiņā, tad palasieties vismaz šo rakstiņu, ko īpaši jums ieskanējām (cerams, ka Mans Mazais nedusmosies 😉 ). Bet vēl foršāk, ja jūs tomēr rodat iespēju paciemoties pie mums nodarbībā

Šobrīd Klāsiņš jau apvēlies un ir doma ar Klaudiju sarunāt kādu lekciju jūlijā arī Uz jūlija otro pusīti. Ja vēlaties piedalīties nodarbībā par bērna attīstību pirmajā dzīves gadiņā, kur kopīgi pārrunājam gan jautājumu par vislabākajām rotaļu lietām, gan mazuļa fizisko attīstību, tad rakstiet mums uz emailiņu muki.lv@inbox.lv. Nodarbības cena ir 7.50 Ls no klausītāja.

Lai atvērtu raksta skanējumu, jums jāklikšķina uz mazās bildītes un tad vēlreiz uz jau labāk redzamās – tad tā būs mega-giga liela un varēsiet lasīt bez lupas

Šodien Robinam pirmie nobrāztie ceļgali – atceļā no parka zēns bija tā pārņemts ar atļauju vest saitē suni, ka paklupa un nobrāza abus ceļgalus. Izturēja kā vīrs un daudz nekreņķējās – vienojāmies, ka mājās sāpītes nomazgāsim un tad jau manīs, vai plāksteris nepieciešams… tagad Robins saldi čuč, saķēris padusē Bobo un par saskrambātajiem ceļgaliem ir sen aizmirsies… bet es sēdēju pie gultiņas, skatījos uz savu mazo lielo vīrieti un domāju, vai tiešām bērna audzināšanai esam izvēlējušies pareizāko ceļu, tik daudz uzticēdami pašam bērnam un mātei dabai? vienkārši būdami līdzās un paļaudamies, ka viņs izaugs par labu cilvēku…

Šajās pārdomās uzmeklēju vēlreiz Emmijas Pikleres vadmotīvus mazuļa audzināšanā, kuros gribēju padalīties arī ar jums. Emmija Piklere ir Ungāru pediatre, kurai mūsdienās ir jau diezgan daudz sekotāju – arī Latvijā jau zināmā Monika Alī, kuras idejas savukārt līdz mums atnes Klaudija Hēla un viņas domubiedri… Vērts piemetināt, ka Emmija Piklere gan dzimusi pirms vairāk kā 100 gadiem un sen jau auklē mazus eņģelīšus tai saulē… bet viņas idejas man liekas ļoti dzīvas un patiesas vēl arvien.

Mazuļa cienīšanas un uzticēšanās principi:

1. Veltiet visu uzmanību vienai nodarbei. Daudzas mammas mūsdienās domā, ka (more…)