'mukas lietas 'mukiem bērniem…

Nezinu kā jūsmājās, bet pie mums tā pa īstam Ziemassvētku sajūta ar visām četrām ienāk istabā, kad tur sāk lodāt piparkūku smarža. Protams, pašu ceptu! Šogad izmēģinājām uztaisīt katrs pa piparkūku pūcītei. Patiesībā šī pūcīte domāta modelēšanas masai, lai darinātu eglīšu rotas, bet mēs lūkojām, vai kas sanāks arī no piparkūku mīklas. Bišķi šķības un greizas jau mums sanāca, bet pašiem mīļas un garšoja labi, turklāt šīs bija pirmās un izdarījām dažus secinājumus Katrā ziņā līdzās ierastajām piparkūku sirsniņām un zvaigznītēm, šīs bija jaukas pārmaiņas un, kas interesanti, katrs no mums uzcepa savu pūcīti un tā uz mata raksturoja tās autoru Vai uzminēsiet, kam pieder abas smukākās pūcītes attēlā?

Arī jūs vēlaties pagatavot šādas pūcītes?

Jums būs vajadzīga:

• valga piparkūku mīkla, ko labi var izveltnēt plānu un tā labi lokās un līp (mums īsti tāda nebija – diezgan drupena gadījās),
• apaļa krūzīte vai glāze,
• kāds neliels cilindrisks priekšmets (mēs izmantojām bērnu flomastera korķīti),
• salmiņš,
• kā arī nazis knābītim,
• piparkūku formiņas, ja vēlaties atgriezumus izmantot lietderīgi un uzspiest pa kādai sirsniņai pa labi un kreisi no pūcītes

Kad mīkla izveltnēta, izspiedām ar krūzīti riņķi – turklāt, kas interesanti – pašu mazāko krūzīti izmantoja Klāss, mēs ar Robinu izmantojām tradicionālu krūzi, bet tētim tā šķita par mazu, kādēļ tas ķērās pie pavisam liela apļa

Pēc tam sataisa punča spalviņas ar flomastera korķīti iespiežot tādus kā pusaplīšus.

Kad tas padarīts, no labās un kreisās pusītes aptuveni 1/5 riņķa noloka uz iekšu kā spārniņus. Teorētiski būtu jāloka vertikāli, bet katram jau tā pūcīte savādāka  Rēķinieties, ka cepoties spārni mazliet pavērsies, tādēļ piespiediet tos kārtīgi pie pūces punča, jo, piemēram, mana pūcīte cepoties pavēra spārnus kā tāda vēlīga pūču mamma, kurai zem spārna pietiek vietas pus pasaules pūču bērniem

Kad spārni nolocīti, jānoloka apmēram tāda paša platuma maliņa no augšas tā, lai veidojas austiņas un pūces galva.

Ar pirkstiem izveidojiet pūcītes formu un uzspicējiet austiņas. Visu mazliet salipiniet kopā, citādi atlocīsies augšup arī galviņa. Un tad ar korķīti iespiediet sejiņā divus aplīšus, kas būs pūces actiņas. Bet vidiņā ar salmiņu izveidojiet acu zīlītes.

Palicis tikai knābītis – to iespiež kā V ķeksīti starp actiņām ar naža galu. Atcerieties arī šeit, ka visas mīklas kontūras cepšanās laikā izplūst, jo mīkla ceļas. Tāpēc iespiediet visu, ko vēlaties skaidri redzēt, kārtīgi, citādi tas pazudīs nebūtībā.

Gala beigās jums būtu jāiznāk aptuveni šādai pūčelei, kuru lepni šaujat krāsnī un gaidiet rezultātu pēc apmēram 7-10 minūtēm

Augstāk attēlā redzamā Klāsa pūcīte no krāsns nāca laukā šāda Pats meistars, protams, priecīgs un lepns – daudz vairāk kā par citām vienkārši ar formiņu izspiestajām piparkūciņām.

Tā mēs it kā vienkāršu piparkūku cepšanu vērtām īpašā priekā ar amzēšanos un nepacietīgu rezultātu gaidīšanu. Tā ka smaidu izvilinājām pat no tēta, resno pūci cepot

Lai arī jums izdodas saķert Ziemassvētkus aiz astes vai spārna un noturēt tos savās mājās un sirdīs pēc iespējas ilgi!

Es nojaušu, ka par rotaļām ārā šobrīd kāds grib vismazāk kaut ko dzirdēt. Tomēr es mazliet ar skatu nākotnē… (cerams, tuvā). Tā kā man ir iepaticies rakstīt žurnālam “Mans mazais” (pa kādam manam rakstiņam var lasīt visos šī gada numuros), tad gatavoju rakstu arī jūnija numuram par bērnu spēļlaukumu ierīkošanu. Uz sarunu aicināju mūsu bērndārza audzinātāju – Sarmīti. Kad viņu uzrunāju un ieskicēju tēmu, viņa uz manu jautājumu par obligāto minimumu spēļlaukumā atbildēja vienkārši: “Es esmu uzaugusi lauku vidē – man nebija ne šūpoles, ne smilškastes, bet es neesmu palikusi nedz neizšūpojusies, ne smiltīs neizrušinājusies.” Teikšu godīgi – pēc šādas tēzes nospriedu, ka raksta man nebūs, jo visi mani abi atvērumi beigsies ar to, ka neko nevajag un jāspēlējas kā ir, bet vai tad tas reāli ir iespējams? Ko gan bērns var sadarīt pagalmā, ja nav pienācīga spēllaukuma… bet raksts būs, jo saruna patiesībā izvērtās super jauka un materiāla izvērtās pavisam daudz. Bet par to tad lasiet jūnija “Manā mazajā”. Šeit es gribēju padalīties mūsu ģimenes brīvdienu rotaļās pagalmā šīs sarunas iespaidā.

Tā kā tētis strādāja, tad mēs ar puikām devāmies ārā. Saulīte tā sildīja, ka grēks bija to neizmantot. Kamēr puikas sprieda, ka ziemu vajag vienkārši norakt un centās to arī ar lāpstiņām un ķerru izdarīt, es vācu pa pagalmu prom būvniecības atlikumus – dēļu galus un citus štruntus. Un tad iemaisījās Robins, kurš palūdza man kādu garāku dēli. Tā kā saruna par rotaļu laukumu ar Sarmīti bija vēl iepriekšējās pēcpusdienas gaišā piemiņā, ar dziļu interesi atdevu Robinam dēli. Nez, ko viņš ar to pasāks? Pēc cik minūtēm viņš to nometīs? Bet pēc dažām minūtēm viņž atstiepa pats jau citu koka gabalu un prasīja, vai to var paturēt. Novērtēju, ka naglu tajā nav un atļāvu. Tā ar “kvalitātes kontroli” drīz Robins bija ticis pie diezgan paprāva būvmateriālu daudzuma, no kuriem tapa līdzsvara celiņš. Augšup un lejup, ar pagriezieniem un konstruēts un rekonstruēts… Viņš balansēja pa to, pats izdomāja noteikumus, ka ja sazvārojas un kāja pieduras pie zemes, tad jāsāk no sākuma… Man šķiet viņš nogāja pa to reizes 100. Un pavadīja ņemoties ar dēļu galiem vismaz pusotru stundu, līdz apnika… man

Otrs, kas likās interesanti, ka pavisam drīz par brāļa darbošanos ieinteresējās Klāss, kurš aši vien atrada savu platāku dēli, ieriktēja to uz zemes un arī sāka pa to staigāt kā pa līdzsvara baļķi. Protams, tas bija vienkāršākas konstrukcijas – atbilstošs viņa inženērijas spējām un prasmei turēt līdzsvaru. Arī viņam tas prasīja zināmu piepūli, jo viņš arvien staigā kā bēbīši, liekot kājas blakus nevis vienu otrai priekšā un noiet pa šauru strēli viņam ir īpaši jācenšas. Bet viņš centās – atkal un atkal balansēja no viena gala līdz otram, tad kāpa nost un devās uz sākumu, lai noietu pa dēli vēlreiz… Un kad es mēģināju iejaukties, viņš skaļi kliedza: “Pats, pats!” Īsi sakot – džeki bija no tiesas aizņemti un es varēju iet dillēs.

Un tad es atcerējos visu, ko Sarmīte bija iepriekšējā dienā stāstījusi par materiālu, bet ne gataviem risinājumiem, par ideālo spēllaukumu, kuram nav vecuma ierobežojumu nevienā virzienā utt… un te viņš bija – tapis no veciem dēļu galiem. Darbošanās bērniem uz pusotru stundu. Un viņi nekad tik aizrautīgi nedarbotos tādu laika sprīdi ap gatavi sameistarotu līdzsvara baļķi.

Tā ka nepērciet gatavās konstrukcijas – (izņēmums ir smilšu kaste un šūpoles – tās varot iegādāties arī gatavas, ja tīk) – sagaidīsim pavasari, jūnija “Manu mazo” un taisīsim spēļlaukumu bērniem paši savām rokām kopā. Lai visiem jautrāk!

Maija pēdējā dienā pie mums atkal bija Klaudija ar lekciju par bērna attīstību – kaut esmu dzirdējusi visas viņas lekcijas reizes, katra ir savādāka un ikvienā dzirdu ko iepriekš nesaklausītu Tāda nu man priekšrocība. Šajā reizē lielāks uzsvars kā citkārt tika likts uz bērna spēju trenēšanu vs atklāšanu. Ar to gribu teikt, ka man dikti iepatikās atziņa, ka mēs esam ļoti veikli bērnam ietrenēt kaut ko jaunu, bet lai ļautu viņam pašam to atklāt – tas gan mums ne visai labi izdodas. Konkrēts piemērs šai tēmai bija sorteri jeb formu šķirotāju – Klaudija stāstīja, ka, protams, varam iegādāties savam mazulim sorteri ar daudz dažādām formām, kuras patiesībā visas ir tikai niansēs atšķirīgas un kubiskas, un iemācīt bērnam tās salikt pareizajos caurumiņos. Bet tā būs iemācīta, uztrenēta spēja – ne mazuļa paša atklāsme vai paša sperts solis attīstībā. Taču viņa ieteic tomēr izveidot sorterīti pašiem – paņemt parastu kurpju kasti un divas bumbas – piemēram viņa rādījā Oball Classic un Oball Mini – izgriezt kastes virspusē atbilstoša izmēra caurumus un ļaut, lai mazulis pats atklāj, ka vienā – lielākajā – caurumā var ielikt abas bumbas, bet mazākajā tikai mazo un lielākā nepadodas. Tāda lieta, ko mazais pats ar savu izpētes dziņu ir atklājis, bērna attīstībai dod daudz vairāk kā vecāku priekšā parādītas un ar lielu neatlaidību satrenētas iemaņas. Lūk tā