Archive for the ‘Radīts Latvijā’ Category

Jauns skats uz verammantu

Thursday, June 14th, 2012

Bilžu ar Klāsu nav, bet būtu bijušas noderīgas. Nav tāpēc, ka Klāsam ir sācies periods “parādi-man-ko-tu-safotogrāfēji” – tiklīdz pavēršu pret viņu objektīvu, viņš pārtrauc iesākto darbību un enerģiski pieprasa atrādīt sabildēto materiālu 😉 Tādēļ centīšos tēlaini vārdos apstāstīt, kādu jaunu skatu uz verammantu viņš man šodien pavērsa.

Tradicionāli verammantiņu veikaliņā iesakām bērniem no apmēram 7-8 mēnešu vecuma, kad sīkās motorikas attīstīšanas nolūkā, rekomendējam to dot bērnam, sasienot abus galus kopā un atstājot brīvu pēc iespējas garu šņores daļu. Tā bērns nevar veramās figūriņas nomaukt nost, tomēr var tās bīdīt pa šņorīti, tādējādi trenējot pirkstiņus un rociņas. Ar Klāsu arī esmu atklājusi, ka varu mantiņu labi apsiet ap sēžamratu barjeriņu, lai manta vienmēr ir klēpī, bet nekad nepazūd. Cita mamma man izstāstīja, ka mantu sējusi pie kulbiņas abās pusēs, tā šī mantiņa kalpojusi jau no 2-3 mēnešu vecuma kā ratu grabulis arī dzen.

Kā paredzēts – t.i. vērt uz šņorītes figūriņas – Robins verammantu sāka izmantot aptuveni gada vecumā, pat mazliet ātrāk. Teikšu godīgi, ka atskaites punkts tas nav – es biju ieguldījusi zināmas pūles viņa apmācībā un tagad zinu, ka lepoties tur nav ar ko, jo bērnam tādas prasmes vērtīgāk atklāt pašam, kā samācīties no mammas. Klāsam šajā vecumā – t.i. ap gadu – nav diez ko liela interese par verammantas vēršanu, jo es viņam ar pareizo tās pielietojumu neuzplījos – ļauju viņam darboties ar to pēc sirds patikas pašam, jo šobrīd šī rotaļlieta viņam ir no tiesas aktuāla, viņš ņemas ar to gandrīz ikreiz, kad vispār mantām pieslēdzas. Un tā nu viņš man ir parādījis, kādas tiešām vērtīgas lietas ar to var darīt.

Pirmkārt, mazās koka figūriņas ir patiesi noderīgas, lai tās liktu kaut kur iekšā – viņš tās met smuki skanošajā Pringles čipsu bundžā un tad griež bundžu otrādi un ber atkal laukā. Lai cik bezjēdzīga šī nodarbe neliktos, tomēr tas, ka bērns palaiž savu mīļo bumbiņu tādā tumšā nezināmajā kā šī bundža, liecina par viņa izpratni par telpu, dziļumu un tādām lietām, kas savukārt ir cieši saistīts ar izpratni par celšanos kājās un tikšanu atkal lejā. Kā stāsta Klaudija Hēla attīstības nodarbībās, bērns, kas sācis slieties kājās pirms vēl met priekšmetus dziļākā traukā, neizprot telpas jēdzienu un nesaprot, ka palaists vaļā priekšmets – arī viņš pats – krīt līdz saskaras ar virsmu. Tādēļ bieži vien bērni, kas pāragri nokļūst stāvus pozīcijā, sāpīgi krīt, jo intelektuālajā attīstībā neattīstās harmoniski ar fizisko attīstību un neizprot tieši šo telpas īpašību kopumu arī attiecībā uz savu ķermeni. Nereti vecāki tad bērnam “māca” nolaisties zemē, tomēr bērns šādā veidā iemācās tikai šo vienu situācijas risinājumu un mehāniski atkārto iemācīto, bet neizprot pašu ideju. Tā nu šai koka figūriņu krāmēšanai dažāda dziļuma traukos es piegriežu lielu vērību un to novērtēju.

Otrkārt, Klāss aizgūtnēm vingrina plaukstiņas, uzlasot izkaisītās figūriņas pa zemi – viņš ar milzīgu azartu cenšās maksimizēt vienā plaukstiņā satveramo figūru skaitu – turot rokā vienu bumbiņu, to neatlaižot viņš ar pirkstiņiem ievirza plaukstā vēl vienu, tad aizvirza to plaukstā tālāk (arvien vēl operējot tikai ar to vienu plaukstu) un uzlasa vēl vienu figūriņu, kas jau paliek visai grūti, jo trīs figūras ir faktiski vairāk, kā viņa plaukstas virsma… un tad viņš mēģina pacelt vēl ceturto. Un tad to pašu visu ar otru plaukstu. Es vispār esmu pārsteigta, cik simetriski attīstītas ir viņa spējas – viņš spēj vienlīdz veikli operēt gan ar labo, gan kreiso rociņu – to esmu novērojusi ne vien šajā rotaļā, bet arī pie galda, darbojoties ar dakšiņu un ēdamo. Atceros, ka Robins bija ļoti izteikti orientēts uz kreiso roku – es pat kādu brīdi biju pārliecināta, ka viņš būs kreilis un jau biju salasījusies, ko tik tas mums nesola (gan plusus, gan mīnusus) – tagad saprotu, ka laikam pārāk daudz iesaistījos rotaļās ar Robinu un, protams, vienmēr pasniedzu viņam visu ar savu labo roku, kādēļ viņam iznāca vairāk nodarbināt kreiso. Treškārt, – kas man šķita visaizraujošāk un pārsteidzošāk – Klāss iemet uzlasītās figūriņas lielajā caurdurī – tādā plastmasas bļodā ar caurumainu apakšu, kādā man tiktos šobrīd skalot zemenes. Un tad viņš kustina caurduri un vēro, ko darīs figūriņas. Smaidiet vien – ko gan viņas var darīt? Bet bērns iemācās, ka apaļā bumbiņa ripo, kārtīgi riņķo pa caurduri un taisa skaņu. Ripiņa nav tik apaļa kā bumbiņa un ripo tikai vienā virzienā – pa apaļo malu. Savukārt klucītis neripo nemaz. Klāss tā pakustina figūras, tad izņem klucīti – to, kas nez kādēļ neskan un negrib skraidīt pa bļodu – viņš to rūpīgi izpēta, pagroza pirkstos un iemet bļodā no jauna – pakustina caurduri, bet figūriņa arvien vēl neskrien pa bļodu. Tad viņš izceļ bumbiņu, to, kas skrien gluži kā traka un smuki grab – papēta to, met atpakaļ bļodā un turpina nodarbi… Tas varbūt izklausīsies dīvaini, bet bērns mācās ģeometriju. Viņš mācās izprast formas. Un es sāku apjaust, ciks varīgi tas ir, iedziļinoties valdorfpedagoģijas formu zīmēšanā un eiritmijā…

Tā nu es šodien sēdēju gandrīz pusstundu līdzās bērnam un ar aizturētu elpu vēroju, kā bērns sevi skolo. Šādā izziņā ir desmitkārt vairāk vērtības manās acīs, kā tajā, ka viņa vecākais brālis šajā vecumā jau vēra verammantu uz šņorītes. Jo viņš nekad nav viļājis figūriņas pa bļodu, nekad nav tās pētījis un salīdzinājis – viņš tās ir tikai vēris.

Un es saku paldies Klāsiņam – es šodien iemācījos ko jaunu. Ko ļoti vērtīgu jaunu… un gribēju padalīties ar jums. Ka tādā vienkāršā rotaļlietā kā verammanta ir tik milzīga vērtība. Un ka tagad es vēl jo vairāk zinu, ka tāda manta ir ikviena bērna must-haves.

Dāvanas, kas radītas Latvijā

Friday, December 2nd, 2011

Ziemassvētku darbu drudzis mūsu ģimeni pārņēmis jau pilnā sparā un daudz kam neiznāk vaļas. Starp šīm lietām ir arī fotografēšana (jo vairs nav saulainu pēcpusdienu – kamēr mazie guļ, kad var pafočēt dažas labas lietiņas), preču salikšana veikaliņā utt. Tādēļ uzrakstu vismaz šādi – blogierakstā, ka pie mums veikaliņā ir mazliet lielāks sortiments kā šajā vai jaunajā lapiņā. Būtiskākās šeit trūkstošās lietas, ko noteikti ir vērts nākt uz veikalu apskatīt klātienē ir:

– Latvijas mammas rokām tamborēti grabulīši, tārpiņi graušanai (Klāsa favorīts!) un pirkstiņu veiklībai – pogspilventiņi;

– dzintara zobu krellītes pavisam mazajiem, ar kādām tagad rotājas mūsu Klāsiņš, zobiņus audzējot;

– koka mantu plaukts ir pilnāks kā varētu likties;

– un mūsu grāmatu plauktā tagad ir izdevniecības Liels un Mazs grāmatiņas – arī pavisam jaunais 2012. gada auto kalendārs (Robins stāvā sajūsmā) un Māras Zālītes “Tango un Tūtiņa ciemos” grāmatiņa, par kuru lasīju anotāciju decembra Manā mazajā :)

– ir arī linu rūķu mices un apmetnīši bērniņiem no 6 mēnešu vecuma līdz pat skolai.

– un plauktos atgriezušās Klasiskās koka piramīdas

Tā ka droši pie mums pēc rūķiem un maisu saturiem :)

Robina Lieldienas

Tuesday, April 26th, 2011

Cerams, ka arī jums izdevās izbaudīt skaistās, saulainās Lieldienu brīvdienas godam. Mēs devāmies svētkus svinēt pie Robina vecmammas uz Talsu pusi – mums tie ir lauki, citiem brīvdienu mājas “Ezerkrasti”, bet tas nemaina lietas būtību, jo, mūsuprāt, tā ir pasakaina vieta, kur ir tik forši, mierīgi, skaisti… nu vienkārši… katram te laikam jāpiemeklē savs vārds :)

Lūk, Robins dažās bildēs un komentāros pie tām…

Mammas Rokas turpina iepriecināt :)

Tuesday, February 22nd, 2011

Tā kā esam tikuši pie bezmaksas reklāmas Mammas Roku blogā un mūs gāž riņķī virtuālie apmeklētāji, kā arī Laine ir atsūtījusi mums no Zaubes mežiņa jaunus supervaroņus, pirātus un princeses, tad esam Garajiem samazinājuši bišķi ceniņu un nu supervaroņi un pirāti ir vēl lielākā izvēlē – vien bildes webiņā neesam salikuši (sliņķi) :( Bet nu galvenais, ka viņi ir pie mums un pat Robinam savos divos gados vēl dikti patīk, kā viņi grab :)

Tikai Robinam nesakiet!

Monday, December 20th, 2010

Ja es būtu prasmīga rokdarbniece, droši vien virkni muki.lv atrodamo lietu nemaz nebūtu meklējusi – uzdarinātu pati. Bet es neesmu – ja vēl protu cik necik adīt un man tas arī patīk, tad adatu un diegu šūšanas sakarā nebiju rokā turējusi kopš skolas laikiem. Tā nu nopirkām adatu un diegu, parakņājāmies “noteikti noderēs” lietu maisā un tapa rūķis. Robinam Ziemassvētku dāvaniņa :) Viņš to ļoti gaida, lai arī vēl pat nenojauš, ka viņam tāds būs. Šorīt pat pēkšņi uzmodās un sauca: “Rūķis, rūķis!”. Es prasu: “Kur?” un viņš man rāda uz logu un saka, ka ārā esot… Teicu viņam, ka tas rūķis tur noteikti staigā, jo nāk taču Ziemassvētki un viņš gādā bērniem dāvanas un noteikti atnāks arī pie Robina, jo eglīte ir sapušķota un piparkūkas Robins arī sacepis. Jūs tikai Robinam nesakiet, ka rūķis pie viņa uz palikšanu! 😉

P.S. Ja mūsu rūķis jums salicies jauks un pa spēkam (nu patiešām ļoti vienkāršs, turklāt ar rokām šujot to uzdarināju divu diendusu un viena vakara laikā), tad pamācību soli pa solim, kā to pagatavot, var atrast šeit.

Neaprakstāmi skaistumi – Tāpuči

Friday, December 3rd, 2010

Jaukā latviešu māksliniece Evita Bula atkal mūs ir ielīksmojusi ar neaprakstāmu siltu skaistumu mazajām kājiņām – Tāpučiem. Dievīgas vilnas filca čībiņas ar ādas zolīti pašiem mazākajiem. Ir gan cakainas ar mežģīnēm, atlasa lentām, puķēm un aplikācijām, gan īsti dienas draugi mazajām pekām un braši čāpojamie sīkstiem puišeļiem, kas ar atlasa lentām neniekojas… :) bezgala bezgala skaisti.

Rūķiem mices

Friday, November 26th, 2010

Mīļie, nu neiznāk mums pirmssvētku laikā (kas mūsu pusē jau sācies pamatīgi) tikt līdz rūķu miču fotogrāfēšanai. Bet sašūtas tās ir. Un varbūt nepacietīgākajiem noder šī ziņa vēl līdz bildes nonākušas tautās.
Pirmkārt, ir sašūtas visādu izmēru klasiskās rūķu mices. Atgādinu, ka tās ir darinātas no lina – kokvilnas auduma, lai mazajiem būtu mīksti un patīkami, nesviedrētu svinot svētkus :) Apdarē izmantots mīksts balta flīsa audumiņš, kas rotā maliņas un izmantots bumbuļiem un bantītēm. Principā, mums ir divi izmēri – bērniem 6-12 mēneši un 12-24 mēneši. Bet mēs varam sašūt vēl pēc kādām specifiskām vēlmēm un ir viena arī tāda mice, kas gandrīz man der (Robinam ir par lielu :) ).

Vēl ir sašūtas micītes pavisam mazajiem – tās ir zem zodiņa aizsienamas kā mazo bērnu cepurītes, bet pakausītis veidots konisks kā rūķu mice ar visu pušķi. Ir gan dāmu variants ar mazu baltu flīsa bantīti uz mīkstās flīsa maliņas, gan puisēnu versija, kur šis rotājums izpaliek. Šīs micītes ir pieejamas izmērā bērnam ap gadiņu (6-18 mēneši), jo tās šņorējamās jau pašiem mazākajiem visaktuālākās. Dāmu micītes ar sienamo lentu zem zodiņa būs pieejamas arī lielākām dāmām – tā uz 2-3 gadiņi – vienkārši tagad mums izpirktas tās dažas, kuras bija sašūtas – momentā rūķenītes pieteicās :)

Un ir apmetnīši rūķēniem, nu ir sašūti arī galīgi maziem rūķīšiem :)

Cenas arī esam sarēķinājuši:

mices – 2.50 Ls (jebkāds fasons, jebkāds izmērs)

apmetnītis – 2.50 Ls

komplekts – 4.50 Ls

Rotājamies Ziemassvētkiem

Sunday, November 21st, 2010

Jā, Ziemassvētki, nenoliedzami, mūs pārņēmuši… Lūk linu eglīšu mantiņas, kuras var krāšņot arī jūsu eglīti, iederēties miļās dāvaniņās vai to noformējumos utt. Tikai mēģinot salikt muki.lv visas bildītes, sapratām, cik patiesībā daudz mēs tās mantiņas esam sašuvuši – malači :) ir linīgākas un tradicionālākas un greznākas un vienkāršākas… Tās visas ir skaistas, visas tapušas Latvijā, šūtas no īsta lina ar milzu sirsnību :)

Ielūkojies šeit un izvēlies, kuras iederētos tavas eglītes svētku rotā!

mums ir jauni draugi :)

Tuesday, September 14th, 2010

Šorīt mani iepriecināja šitāds rakstiņš :) Nu ir taču forši, mīļi, jauki… ai, nu vienkārši par godu šādām mīļām atsauksmēm ir prieks censties – priecīgi bērniņi un smaidīgas mammas… tas ir tas, kas mūs dikti, dikti iepriecina :)

Un paldies tai jaukajai mammai, kas mums pastāstīja par Mammas-roku blogu un saveda mūs kopā :) Mēs savukārt iesakām tālāk – mums ļoti patīk! Tas cilvēciskums un siltums, kas Mammas-roku blogā strāvo no katras rindiņas un bildītes… Nu maza balta skaudībiņa par tām daudzajām foršajām idejām un mācēšanu tās īstenot :)

P.S. Pēc sava kuba Robins uz pastu dosies šodien… tad varēsim arī padalīties atsauksmēs, kā mums klājas ar zivēšanu :)

Kabrioletu mums nav…

Saturday, July 17th, 2010

… lai arī tas tik ļoti iederētos šai karstajā laikā… diemžēl mums visas koka mašīnas ar jumtiņiem vien. Tātad – mums ir ienākušās jaunas koka mašīnas, tādas ar vienu lodziņu un diviem. Bet nu ļoti glītas, dažādu krāsu, košos toņos un bez aizķeršanās pieskaņojas ikvienam: “Brumm, brumm!” :) Un galīgi samērīgā cenā, lai no kājāmgājēja par autobraucēju varētu pārvērsties ikviens, kam vien uz to kāre :)