Pļaviņā lēkā zaķītis. Šitā lēkā! Un tad nāk rupucis. Viņš nāk lēni, tāds zaļš. Spīd saulīte. Te, redz, kur augšā. Un tad mākonis aiziet saulītei priekšā.
Tik bieži jāatbild uz jautājumu, ko gan bērni var pasākt ar Bilibo un tā mazajiem radiniekiem. Un es nemāku atbildē, jo: “Nu, visu ko!” Tostarp arī radīt mākslu. Šodien Bilibo mākslai tika veltīts viss vakars – tika radīta gan kustīga glezna, gan uzvesta luga.
Robins iekāpa dīvānā un sauca: “Braucam, braucam!” Starp dīvāna spilveniem viņš bija iespraudis koka karoti tā, ka kāts vien laukā lien – izrādās, tas ir ātrumkloķis. Man ar Klāsu jāiesēžas dīvānā, Robins piesprādzē mūs un aizver durvis, ieraušas “priekšā” pie stūres un apjautājas, vai visi gatavi braukšanai… Mēs dodamies ceļā skaļi rūcot uzreiz pēc tam, kad es uzdodu muļķīgu jautājumu: “Kur tev ir stūre?” – “Redz kur!”, atbild Robins, norādot man uz tukšu gaisu sev priekšā… tur ir stūre. un priekšā ir iela – tikai es neko neredzu, viņš redz. Es metu mieru būt pieaugušais un mēs visi trīs braucam – es cenšos ieraudzīt ielu un stūri, ap kuru mēs pagriežamies… sasodīts, kā man nepatīk būt pieaugušai! Jo Robins pirmais izdzird, ka kaut kas nelabi skan un ir jāapstājas salompēt riteni. Mums pagadījusies diezgan štruntīga mašīna, jo tā bieži lūzt un ir jālompē… bet Robins daudz nebēdā – aizjož uz savu istabu pēc konstruktora štrumiņiem un ātri viss atkal ir labi. Galu galā viņš saprot, ka nav vērts tos visu laiku nest atpakaļ, jo tā sasodītā mašīna lūzt ik pāris minūtes… viņš ierodas ar visu konstruktora kasti un liek mums to nolikt lejā pie kājām… kad bijām aizbraukuši līdz lielveikalam un Robins bija iepircies, mūs ar Klāsu vēl apkrāmēja ar vairākiem iepirkumu maisiem, kuros bija jaunas rotaļlietas un grāmatas, kā arī maizīte un pieniņš… braucam mājās pie tēta, jo nu jau viņš būs atpakaļ no darbiņa… Robins uzlicis mašīnai ātros riteņus, lai ašāk tiekam mājās… uz dīvāna 
Šādai rotaļai viss, kas nepieciešams ir iztēle. Mūsu gadījumā papildaprīkojums bija Polder sofa un koka karote
Un paldies, kam nu man jāpateicas, ka Robins ir tāds, kāds viņš mums ir – ka viņam nevajag stūri, lai stūrētu un viņš prot pielikt dīvānam ātros riteņus… es, godīgi runājot, nemāku nosaukt vārdā, kāda sajutos – izžuvusi, izsmelta, niecīga… nespējīga ieraudzīt tādas acīmredzamas lietas kā stūri, ielu un onkuļus… un tai pat laikā šis vēlās pēcpusdienas izbrauciens mani tik ļoti iedvesmoja, burtiski piešļāca ar dzīvību… ir forši
Rotaļādamies smilškastē, Robins ievēroja pie mājas sienas ugunsdrošības kāpnes, kas atsauca atmiņā “Trīs sivēntiņu” finālepizodi:
“vilks uzkāpa lielām trepēm jumta, ierāpoja skurstenī. Ruksītis uzlika vārīties kaputeļus. Vilks iekrita katlā, bija “au” dupsim un izskrēja durvīm.”
apbrīnoju Robinu, viņš tik mazs spēj izstāstīt pašu galveno vienkārši un lakoniski. es nekad neesmu pratusi tā izteikties.
Saruna ar Robinu šodien…
– Kas tas ir par zvēru? – jautāju Robinam par figūriņu, ko viņš tur rokās.
Robins atbild man ar zināmu sašutumu, ka es pati nezinu: – Kamolis!
Un mums visiem atkal jāsmejas 😀 Runājām par šo.
Robins sūta muzikālu sveicienu visiem harmoniku mūzikas cienītājiem – gan tiem, kas jau tikuši pie savām spožajām un skanīgajām, gan tiem, kas vēl tikai nevar izšķirties, cik noderīgas tādas būtu. Lūk, kā Robins tās liek lietā!
Zīmējam ar Robinu sniegavīru šodien… kā nākas – visas trīs apaļās bumbas, burkāndeguns un spainis galvā. Pat strīpaina šalle un rokā slota… Un tomēr Robins ir neapmierināts – pieprasa lāpstu. Kādu brīdi es nesaprotu un tomēr padodos – uzzīmējam otrā rokā lāpstu… Un tad es domāju – vai nav taisnība tam mazam bērnam – ko gan tādā sniegainā laikā, kad ir gana daudz sniega sniegavīru velšanai, viens sniegavīrs var pasākt ar slotu? Skaidrs, ka daudz noderīgāka šajā gadalaikā ir lāpsta! No kurienes gan radusies tradīcija sniegavīram rokā spraust slotu?
Robinam izskanējis pirmais vārdiņš ĻOTI skaidrā latviešu valodā, bez mazākā bēbīšakcenta – gluži kā lielajam. Pacēla BonBon aiz priekšķepām līdz savam degunam, izstiepa to tieši pretī viņas melnajai pogai un teica: “Buču!”
Kamēr vēl šorīt vārtos pa gultu un nemaz negribas celties, Robins dodas pie grāmatu plaukta izvēlēties “lasāmvielu”. Atgriežas ar “Lielo pavārgrāmatu” līksmi guldzēdams. Nu man jāšķir lapas un jāstāsta viņam, kas bildēs redzams.
Sākam ar uzkodām: – Tās ir olīvītes. Robinam olīvītes garšo, vai ne?
Robins sparīgi māj ar galvu, jo olīves viņam tiešām neticami iet pie sirds. Es turpinu: – Un tie ir tomātiņi!
Robins sparīgi ķeras pie galvas abām roķelēm un bužina savus matiņus, lai mēs labi redzam, ka arī šo vārdu viņš labi saprot. Nu mums jāsmejas 😀
