'mukas lietas 'mukiem bērniem…

Paldies visi mīļie, kas ar jaunās grāmatiņas “Bērna vadīta ēšana” iznākšanu mūs jau sasveikuši un… visi kā viens paprasījuši, kad tad būs ballīte Būs – 13. decembrī plkst. 13.00 pie mums veikaliņā, Baznīcas ielā 31, mācību telpā vērsim grāmatu vaļā oficiāli, aicinot piedalīties glavenajai vaininiecei – Klaudijai Hēlai, kura mūs sen sen atpakaļ iedvesmoja šai ēšanas metodei un tā arī pastarpināti grāmatas izdošanai Viņa arī ir sarakstījusi priekšvārdu latviešu izdevumam – tātad viņai ir ko teikt par šo – nu tad dosim Klaudijai vārdu

Bet kamēr Klaudija runās, paši iestiprināsimies ēdot ar pirkstiņiem – gan lieli, gan mazi. Jo klāsim bērniem draudzīgu galdu, lai mieloties var ne tikai mammas, tantes un onkuļi, bet arī paši mazākie, kuri taču ir galvenie šīs grāmatiņas varoņi. Un jūs redzēsiet, cik vienkārši var pagatavot gardus ēdienus, kas ir pilnīgi pieņemami visām vecumu grupām

Turklāt, pasākuma laikā grāmatiņa būs nopērkama par īpašu cenu! Tā nu – laipni gaidīti nākamajā ceturtdienā, 13.decembrī, plkst. 13.00 uz vieglām pusdienu uzkodām ar pirkstiņiem par godu jaunajai ēšanas grāmatai

Grāmata “Bērna vadīta ēšana: Kā piebarošanu padarīt aizraujošu lieliem un maziem” (jeb angliski “Baby-led Weaning: Helping  Your Baby to Love Good Food”) ir bijusi mūsu iedvesmas avots savu puišeļu audzināšanā, tādēļ kādā brīdī šķita, ka tai vienkārši ir JĀTOP latviski. Un tā tapa. Nu ir uztapusi un nopērkama mūsu veikaliņā un, cerams, jau tuvākajā laikā būs redzama arī citu veikalu plauktos, lai tā būtu pieejama pēc iespējas daudziem Latvijas vecākiem.

Es nekad neņemtos apgalvot, ka tā ir metode, kas der ikvienam un visiem, tomēr autore raksta, ka sekmīgi šo metodi pielietot neesot iespējams vien atsevišķos gadījumos, kad bērniem ir veselības traucējumi. Un lai vai kā – man tomēr šķiet, ka ar šo metodi detalizēti iepazīties ir vērts ikvienam vecākam, kas stāv izvēles priekšā, kā ievest savu atvasīti plašajā lielo ēdienu pasaulē – vienkārši tāpēc, lai viņš stāvētu “izvēles priekšā”, nevis būtu tikai viens neapstrīdams ceļš – sablenderēt un piebarot.

Lūdzu, par pašu piegājienu palasiet šeit – te ir gan par to, kā tas īsti notiek, kādi ir idejas pamatprincipi un īstās un mānīgās pazīmes papildēdiena piedāvāšanas uzsākšanai.

Bet es padalīšos mūsu dubultajā pieredzē.

Kad Robinam bija knapi 4 mēneši, mēs nokļuvām slimnīcā. Stress vai iedomas, bet pēc atgriešanās mājās šķita, ka pieniņa ir mazāk un vajadzīgs vēl kas, lai piepildītu bērna punci. Tā kā bija tieši laiks, kad tirgū parādījās pirmie Latvijā audzētie dārzenīši, ne mirkli nešaubījos, ka labāk izvēlēties piebarošanu nevis maisījumu. Un es, apbruņojusies ar blenderi, bļodiņām, karotītēm un priekšautiņiem, ķēros pie lietas. Sākām mēs abi entuziasma pilni: man patika noņemties ar blenderēšanu, bet Robins, izbāzis mēlīti, notestēja manus brūvējumus. Tomēr prieki bija īsi. Man ātri apnika blenderēt kabacīšus un brokolīšus, no kuriem Robins apēda labi ja 10-20%, savukārt Robins labprātīgi apēstās devas nevis pieaudzēja, bet, pēc maza porcijas palielinājuma, sāka tās samazināt, līdz pārstāja ēst pavisam. Viņš vienkārši saknieba muti un pat nenograšoja, kas viņam tiek piedāvāts, tiklīdz steidzos pie viņa ar karoti. Gluži spiest ar varu man negribējās. Un piena daudzums arī šķita atgriezies līmenī. Tomēr sirdsmieru neradu – kas uzsākts, tas jāturpina. Un tuvojās jau dramatiskie 6 mēneši, kad neizbēgami vajadzēja sākt piebarot. Arī ģimenes ārste katrā vizītē noprasīja par sekmēm šai frontē. Atcerējos, ka Klaudija Hēla nodarbībā par krūtsbarošanu, bija stāstījusi par metodi, kas bija alternatīva uzspiestai barošanai ar karoti. Uzmeklēju pierakstus. Palasīju internetā un atslābu – nolēmu, ka mēģināsim pēc tās, jo viss cits, ko Klaudija mums bija stāstījusi, darbojās lieliski. Robins sāka sēdēt 9 mēnešu vecumā un es nekavējoties viņu aicināju pie galda. Un – ak tavu prieku! viņš no tiesas ķērās pie ēšanas. Dinamika, ar kādu viņš kāpināja apēstā daudzumus un ēšanas prasmes, ēdienkartes plašumu un interesi par papildēdienu – tas nebija prātam aptverami. Savu gada jubileju viņš sagaidīja ēsdams kartupeļus un gabaliņos sagrieztu karbonādi, bet saldajā ar karotīti notiesāja kūku. Viņš ēda kā liels cilvēks pēc 2-3 mēnešu treniņa un apēda bez tiepšanās patstāvīgi krietni lielākas porcijas kā viņa vienaudži blenderēto ēdienu, kas ar karoti salikts mutē. Viņam garšoja teju vai viss un tas bija noticis tik vienkārši!

Ar otro bērnu man vispār nenāce ne prātā ko blenderēt! Klāss sāka sēdēt pavēlu – vēl pēc 10 mēnešu sasniegšanas. Ap 7 mēnešiem mēdzām viņu paņemt pie galda, jo viņš izrādīja ļoti dzīvu interesi par ēdienu. Tomēr tas, ka viņš pats nesēdēja, man signalizēja, ka nav vēl laiks. Un nebija arī – ja ar’ viņš kādu kripatu noknābāja, tad tās tiešām bija kripatas. Toties tad, kad viņš apsēdās, ēšanas dinamika līdzinājās brāļa vēsturei – pēc nedēļas devāmies ceļojumā un līdzi mums nebija nekāda speciālā aprīkojuma, jo ikvienā sabiedriskās ēdināšanas iestādē atradām ko piemērotu, kas Klāsam garšoja un tika ēsts pamatīgos daudzumos tā, ka mammas piena ēdienreizes tika samazinātas līdz 2-3 pa diennakti no iepriekš drošajām 6-7 reizēm pa dienu. Sēdēt viņš sāka aprīļa beigās un jau maija vidū, kad devāmies ceļojumā, viņš nereti pa dienu bija ēdis tik sparīgi, ka aizmirsa paprasīties pie krūts visas dienas garumā. Mazāk kā mēneša laikā viņš no mammas piena kā pamatēdiena un piebarojuma kā izziņas, bija nonācis līdz papildēdienam kā pamatēdienam un mammas pienam nu bija pilnīgi cita nozīme.

Aptuveni gada un 2 mēnešu vecumā, Klāsa interese par papildēdienu sāka pierimt. Viņš pēc būtības ir tāds, kam interese par lietām ātri apsīkst (Dvīņiem tā esot ). Un nu šad un tad iznāk viņu pie galda pabakstīt, kad citas intereses ir ņēmušas virsroku. Atšķirībā no brāļa, ar galda piederumiem viņš rīkojas neveikli – protams, lieto dakšiņu, tomēr ne pilnīgi visu prot pats uzdurt. Ar karoti iet visādi – mēģināt mēģina, bet ja neiznāk, liek to malā un ieceļ kumosu mutē ar pirkstiņiem. Domāju, ka daļēji gan tas ir arī mūsu – vecāku – vainas dēļ, jo nevaļas pēc mēs viņam reizēm pārāk pamatīgi palīdzam ar galda piederumiem, iesmeļot karotē vai uzdurot uz dakšiņās medīto kumosu. Tā nu viņš ir apguvis, ka ja pēc pirmās neveiksmes mums pastieps tukšo dakšiņu, mēs palīdzēsim un uzdursim kumosu. Priekš kam tad pašam pūlēties? 😉

Tomēr kopumā esmu priecīga, ka arī ar otro puisēnu mūsu ceļš uz papildēdienu ir vedis tik vienkārši. Lai gan ir diezgan acīmredzami, ka Klāss sava tempermenta dēļ un mazliet paslinkās dabas, būtu bijis labs biezeņēdājs, jo viņam tīri labi patīk pavērt muti un ļaut, lai viņam tajā ko gardu ieliek bez liekām pūlēm

Par metodi (un grāmatu) man ir arī savs viedoklis un lietas, ko noteikti gribu pateikt.

6 mēneši ir pats ātrākais mirklis, kad sākt nevis atskaites datums, kuru nedrīkst nokavēt

Grāmatas autore ļoti bieži grāmatā min 6 mēnešus kā kādu robežšķirtni. Man tas ļoti iekrita acīs, jo veidojās pretruna – no vienas puses viņa raksta, ka bērni sāk paši sēdēt, rāpot, staigāt kad viņiem daba ir to devusi un laiks ir individuāls katram bērniņam – kādēļ gan, lai ar gatavību ēst būtu savādāk? no otras puses, šie piesauktie 6 mēneši pēkšņi tiek gandrīz universalizēti, lai arī par pazīmēm tiek saukta spēja patstāvīgi sēdēt. Un pēc E.Pikkleres vērojumiem, kā arī bērnu dabiskas attīstības piekritēju teiktā (piem., Klaudijas Hēlas) lielais vairums bērnu paši sēž ap 8-9 mēnešiem. Kur tad rodas tie 6?
sazinājos par šo ar autori un viņa atbildēja, ka šo vecumu grāmatā uzsver tik bieži tamdēļ, lai izskaustu piebarošanas uzsākšanu ĀTRĀK par šo vecumu. jo (!) daži bērni sēž arī 3 mēnešu vecumā (!) un uz to vien nevar lūkoties. tas man bija vēl trakāks jaunums. rakos tālāk un secināju, ka vainīgas ir kultūratšķirības un valoda.

1) Autores dzimtenē – Lielbritānijā – daudz mazāk tiek runāts par bērna dabisku attīstību un bērni tiek sēdināti īpašās uzpariktēs, kas notur viņus vertikālā pozīcijā sēdus jau ļoti agrīni – arī 3-4-5 mēnešu vecumā, jo ražotāji tos rekomendē ļoti agrīni nesēdošiem bērniem. Piemēram, vispopulārakais bestselleris pasaulē Bumbo krēsliņš tiek rekomendēts vēl nesēdošiem bērniem no mirkļa, kad viņi sāk noturēt galviņu.  Mamas&Papas ražo ko līdzīgu, sauktu par Baby Snug un arī tas tiek rekomendēts no galviņas turēšanas brīža jeb aptuveni 3 mēnešiem. Un vecāki tos tiešām lieto – palasiet sajūsminošos komentārus! Vai te, piemēram, viens sirdi plosošs blogieraksts, vai šeit populāra lapa ar pediatrijas piesitienu, pavisam nopietni stāsta un rāda ar īstu, nelaimīgu bēbīti, kā šādu krēsliņu lietot sākot no 8 nedēļu (!) vecuma… Īsi sakot – tikai nedaudz pasērfojot starp šādiem “bestselleriem” un “veiksmes stāstiem”, sapratu, ka ja Latvijā vairs nav visiem jāstāsta, ka spilvenos bērnu sēdināt nevajadzētu, tad rietumvalstīs šāda sēdināšanas prakse sit augstu vilni un bērna sēdēšana ap pus gadu ir teju vai obligāts lielums.

2) Angliski “sit” ir daudznozīmīgs vārds. Savukārt latviski to var tulkot gan kā “apsēsties” – kā es to uztvēru sākumā, vadoties no manas izpratnes par to, ko nozīmē dabiska sēdēšana; vai arī “nosēdēt”, kā to acīmredzot uztver autore pēc tam, kad iepazinos ar viņas viedokli par dažkārt 3 mēnešos sēdošajiem bērniem.

Līdz ar to aprunājos ar Klaudiju Hēlu, kas mums par šo metodi bija stāstījusi, un bijām pilnīgi vienisprātis, ka par bērna dabisku gatavību papildēdienam liecina bērna spēja patstāvīgi sēdēt un apsēsties nevis spēja neļimt, kad viņš iestutēts sēdus. Un autores daudzkārt pieminētie 6 mēneši tiktiešām ir jāuztver tikai un vienīgi kā sākuma robeža piebarošanai. Bet ir pilnīgi ok, ja vien bērnam nav veselības traucējumu un viņš saņem mātes pienu pēc pieprasījuma vai maisījumu, atbilstoši norādītajām normām, ka mēs gaidām līdz 8-9 mēnešiem un ja viss ok, arī kā mēs ar Klāsiņu – līdz 10-12, kad bērns apsēžas un ir gatavs sākt ēst pa nopietno. Gadiņu kā robežu, kad nu gan pienāktos kaut ko papildus ēst minēja arī mūsu pediatre. Arī Dina Krūze radioraidījumā “Ģimenes studija” apliecināja, ka nav pilnīgi nekāda pamata steigai – mammas pieniņš nav nekāds ūdentiņš, tas ir īsts ēdiens un bērns saņem visas nepieciešamaš uzturvielas, ja vien viņam netiek liegts šis labums, cik vien viņš lūdz

Tāpēc, lūdzu, laidiet maķenīt gar ausīm tos 6 mēnešus un neļaujieties mērenai panikai, ja jūsu mazulim ir jau 8 vai pat 9 mēneši un viņš vēl ēd tikai mammas pienu, jo nesēž – tas ir ok!

“Weaning” nav “pārtraukšana” – tā ir aizstāšana

Pati autore raksta internetā par vārda “weaning” tulkošanas problēmām – pat valodā, ko nemaz nav jātulko – angliski. Angļu angļu valodā šim vārdam piemīt nozīme, ka kaut kas tiek atņemts, aizstājot to ar ko jaunu. Savukārt amerikāņu angļu valodā šis vārds saistās tikai ar kaut kā noņemšanu un rada maldīgu negatīvu priekšstatu. Arī krieviski šo jēdzienu tulko kā “atņemšanu no krūts”. Tomēr ir svarīgi izprast, ka šī metode aicina ieklausīties bērnā un līdzās papildēdiena piedāvāšanai arvien ir neierobežoti daudz mātes piena vai atbilstīgs daudzums maisījuma, jo bērns sākumā tikai iepazīst papildēdienu un temps, kādā bērns ar cieto pārtiku sāk aizstāt mātes pienu ir katram ļoti individuāls. Šī metode ir par mērķi “iepazīstināt” bērnu ar papildēdienu, nevis “pārtraukt” krūtsbarošanu. Tieši šī iemesla dēļ metode ir ļoti draudzīga krūtsbarošanai, jo caurmērā paildzina krūtsbarošanas laiku pat gadījumos, kad krūtsbarošana tiek būtiski samazināta, tomēr tiek respektēts laiks, kad bērns pats ir gatavs pilnībā pārtraukt šo saikni ar mammu. Tādā ziņā man ļoti simpatizē poļu versijas grāmatas nosaukums, kas tulkojumā nozīmētu “Bērniem patīk izvēlēties” – tieši par to ir grāmata – par izvēlēšanos, par bērna patstāvīgiem lēmumiem: kad uzsākt papildēdiena ēšanu, ko ēst un cik daudz, kā arī kādu vietu puncī atvēlēt mammas pieniņam un cik ilgi pie šāda sadalījuma turēties. Respektēsim bērna izvēles, cik vien tas ir mūsu spēkos!

Lai jums patīk grāmata tāpat kā mums!

Bija prieks, ka šodien Latvijas Radio 1 raidījumā “Ģimenes studija” bija sapulcējusies patiesi jauka kompānija – pediatre Dina Krūze, fizioterapeite Klaudija Hēla un mūsu Twiterdraudzene Dace Segliņa-Grīnblate, kuras dalījās informācijā un pieredzē par Bērna vadītu ēšanu. Bija dikti skumji, ka pēdējā mirklī gadījās kas nelāgs, kas liedza man piedalīties raidījumā klātienē… eh… bet te nu ir raidījuma ieraksts, ko ir noteikti vērts paklausīties – (jau) runā, ka esot iedrošinoši

Ar visu savu ceļošanu un nevaļu, laimīgi esam izlaiduši viena mēneša atskaiti, tādēļ jāņem vērā, ka izmaiņas Klāsa ikdienā vērtējamas divu (nevis viena) mēneša kontekstā. Ja mums uzjautā, kā iet, tad es tā viennozīmīgi nemāku atbildēt. Man liekas, ka labi, jo Klāss ir omulīgs, smaidīgs un rosīgs. Tomēr, izvērtējot detaļas, ne visi gribēs man piekrist…

Klāss attīstās pa savam

Kopš pagājušā reizē minēju, ka Klāss sācis līst ar ātrumu 5 m/h, viņš ir pilnveidojis atspērienu un pievilcienu un nu lien diezgan aši. Tā rezultātā viņš praktiski vairs neveļas, lai neteiktu, ka mani vienbrīd vispār bija pārņēmusi panika, ka viņš ir aizmirsis, kā velties. Tik slikti nav – ja ļoti grib, tad apvelties māk, tomēr, lūkojoties uz viņu, cik negribīgi, nolikts guļus uz muguras, viņš veļas uz vēdera, man grūti saprast, kā vēl pāris mēnešus atpakaļ viņš kā ceļa rullis ripinājās pāri visai istabai. Bet nu viņš tiek uz priekšu lienot. Pēc Klaudijas Hēlas padomiem, brīdī, kad viņš bija apguvis gana prasmīgu līšanu, sāku viņa dzīvi sarežģīt ar šķēršļiem – pakaviņu, dīvāna pufu, pītu zemu sēžamo (Klaudija saka, ka vēl ideālas ir lielās autiņbikšu pakas, apjomīgas kastes un citi paaugstinājumi, uz kuriem var uzlīst). Sākumā uz tiem liku mantas, lai viņš pārnestu svaru uz otras rokas un ķeksētu tās lejā. Tagad viņš apguvis prasmi uzlīst uz paaugstinājuma. Tur viņš gan rotaļājas, gan stutējas taisni augšup vertikāli, laiž vaļā rociņas – operē tā, it kā viņš rāpotu jau nez cik sen pa taisnām virsmām un tagad būtu nonācis nākamajā līmenī ar rāpošanu augšup pa pakāpienveidīgiem paaugstinājumiem. Bet viņš nerāpo… Un tad man šķiet pavisam mīklaini.

Sēdēšana – Klāss patiešām ir dvīnis

Ir divi varianti, kā parasti bērni iemācās sēdēt: vai nu caur sānsēdi – apveļoties uz sāna, balstās uz elkonīša un tad pamazām uzstutējas vertikāli; otrs variants – no rāpus pozas atsēžas uz dupša un tā nokļūst sēdus. Bet Klāss – kā īsts dvīnītis – svaidās kaut kur starp abiem variantiem un nevar izlemt, kurš viņam der labāk. Klāss sāka sēdēt aprīļa beigās – 10 mēnešos ar astīti. Klaudija Hēla rekomendē likt bērnu, kurš jau prot apvelties turp un atpakaļ, uz grīdas uz sāna – jo tad, saskaroties ar grīdu, viņam ir iespēja izvēlēties, kādā pozīcijā nonākt – uz muguras vai uz vēdera – mums izlemt viņa vietā, ka vienmēr liekam viņu uz vēdera, nozīmē, ka laupām viņam lēmumpieņemšanu un iespējams bieži viņš gribētu palikt uz muguras, kas ir ļoti labi muskulatūras nostiprināšanai, sevišķi, ja bērns spēlējas ar savām kājiņām. Bieži, liekot Klāsu uz grīdas uz sāna, konstatēju, ka Klāsiņš pašauj priekšā sāniņam rociņas un es īsti nevaru viņu nolikt pilnīgi guļus sānu pozā, bet viņš paliek pussēdus, tā saucamajā sānsēdē. Pakonsultējos ar Klaudiju un viņa teica, ka tas ir ok – ja viņš tā vēlas, tad lai paliek tā (gan piebilstot, ka tas ir atkarīgs arī no bērna vecuma, jo ievērojami jaunākam bērniņam, kuram sēdēt būtu vēl pāragri, viņa no šādas pa pusei sēdināšanas rekomendētu izvairīties). No šīs pozīcijas Klāss itin drīz iemācījās uzstutēties sēdus. Tomēr jāatzīst, ka nonākt sānsēdē no guļus stāvokļa viņš neprot patstāvīgi vēl arvien. Lai gan sēž jau ļoti stabili un operē sēdus pozīcijā visneiedomājamākajos veidos.

Otrs variants, kā Klāss nonāk sēdus ir: paaugstinājumu izmantošana – lienot Klāss uzlien uz paaugstinājuma (iepriekš minētajiem pufiem vai pītā sēžamā) ar visu ķermeņa augšdaļu, tā dabon kājas saliektas un tad atsēžas uz dupša un ir sēdus.

Līdz ar to sanāk, ka uz līdzenas vietas pats saviem spēkiem vienkārši tāpat viņš, manuprāt, apsēsties neprot. Lai gan pāris reižu ir bijis, ka viņš atstāts viens istabā guļus uz punča, atgriežoties jau sēž. Kā viņš tur nokļūst – nav ne jausmas.

Bet, par spīti tam, viņš sēž patiešām ļoti stabili, lai neteiktu vairāk, jo vēl viena Klāsa patentētā tehnika – sēdot var arī pārvietoties – sākumā viņš samācījās griezties ap savu (diben)asi pa 360 grādiem, atsperoties ar rociņām – lai piekļūtu aiz muguras esošajām mantām. Bet tagad viņš ir iemācījies, ka ar rociņām var arī atstumties vai pievilkties un tā šļūkāt pa istabu. Domāju, ka lielā mērā šīs tehnikas izkopšana saistīta ar to, ka viņš nepārvalda sānsēdi un īsti droši nevar nolaisties līšanai piemērotā stāvoklī no sēdus pozīcijas. Tādēļ, lai nebūtu jālaižas lejā un tad atkal jāmeklē iespēja tikt augšā sēdus, viņš vienkārši pārvietojas, nepametot sēdus pozīciju… Bet tas ir tikai mans pieņēmums…

Protams, zinot bērna attīstības teoriju, man uz šo visu ir maķenīt sarežģīti noskatīties, jo ir vairāk jautājumu kā atbilžu. Sāku jau savā prātā pārlikt, ka būs vien jādodas ciemos pie Klaudijas un jāuzdod tie visi – jāpārbauda savas domas un aizdomas.

Sīkā motorika un runāšanās

Kad auga Robins (zinu, zinu, ka bērnus nevar salīdzināt – un tomēr ir ļoti ļoti grūti to nedarīt, tāpēc man ir sava teorija, ka salīdzināt drīkst, nedrīkst vien vērtēt kādu kā pirmo vai labāko 😉 ) neatminos, ka viņš būtu tik izteiksmīgi knibinājies Klāss tiešām izskatās pēc topošā tamborētāja, kas itin katru sīkāko krikumiņu ar milzu interesi var bakstīt, detaļiņas izpētīt un knibināt. Varbūt tāpēc, ka Robina piebarošanu neuzsāku ekskluzīvi pēc bērna vadītas ēšanas principiem un viņam gāja secen pirkstiņu vingrināšana ar ēdienu, savukārt rotaļlietu arsenālā – kā jau piesardzīga mamma – es visas sīko detaļu rotaļlietas neiekļāvu? Bet Klāsam tās ir pieejamas pa pilnam, jo Robins savās mantās labprāt padalās…

Un Klāss arī ātrāk sācis runāt, par spīti tam, ka visām runas veicināšanas nodarbēm es pievēršos daudz mazāk kā audzinot Robinu – nelasām nedz kopīgi grāmatiņas, ne īpaši ar viņu runājos, nezilbēju un nevauvinu… Tomēr savam izteiksmīgajam “attā” Klāss ir pievienojis gan “mammu” un “tēti”, gan svarīgu vārdu sadarbībā ar Robinu “iedo”, gan “ba”, kas, protams, nozīmē “bumba”. Šķiet, ka pāris reižu neesmu pārklausījusies arī prasījumu “dzert”.

Acīmredzami Klāsam ir ļoti laba fonemātiskā dzirde, jo viņš spēj atkārtot arī vairākzilbju vārdus – piemēram, vakar izskanēja smalks vārds “satelīts”, turklāt ļoti skaidri. Esmu gan pārliecināta, ka šajā vecumā šādiem reti izmantotiem vārdiem ir tikai papagaiļa līmeņa atkārtošanas nozīme, tomēr viņš saklausa un atdarina ļoti precīzi. Un daži vārdi acīmredzami tiek iekļauti pamazām arī vēl visai ierobežotajā vārdu krājumiņā. Lai motivētu un veicinātu runu, ļoti uzmanīgi klausos viņa nesakarīgajā vāvuļošanā (viņš izteiksmīgi runājas gandrīz visu laiku, kamēr rotaļājas vai dzīvojas) – uztverot atsevišķas zilbes, šo zilbi atkārtoju un cenšos no tā izveidot kādu viņam pazīstamu vārdu, kas sākas ar šo zilbi. Tā cenšos viņam rādīt, kā no skaņām veidojas runa un iedrošināt viņu, ka arī viņam tas teju jau padodas.

Klāss ēd. Un daudz. Un visu.

Lai arī Klāsu pie galda aicinājām jau kādu brīdi pirms viņš sāka “oficiāli” sēdēt, tomēr skaidrs ir viens – daba nav muļķe un Džila Replija (grāmatas “Bērna vadīta ēšana” autore) to ir pamanījusi – ja reiz teikts, ka bērns ir gatavs ēšanai tad, kad sāk pats sēdēt, tad tā tas arī ir. Par to pārliecinos jau otro reizi dzīvē, jo stipri līdzīga pieredze man bija ar Robinu. Tiklīdz Klāss sāka sēdēt, atvērās apetīte. Ja vēl iepriekšējā reizē rakstīju, ka pa visu dienu Klāss apēd labi ja 2-3 ēdamkarotes kopsummā, tad tagad viņš mēdz apēst vienā ēdienreizē lielākas porcijas kā brālis. Turklāt progress bija burtiski gaismas ātrumā – sēdēt viņš sāka aprīļa beigās un jau maija vidū, kad devāmies ceļojumā, viņš nereti pa dienu bija ēdis tik sparīgi, ka aizmirsa paprasīties pie krūts visas dienas garumā. Mazāk kā mēneša laikā viņš no mammas piena kā pamatēdiena un piebarojuma kā izziņas, bija nonācis līdz papildēdienam kā pamatēdienam un mammas pienam nu ir pilnīgi cita nozīme. Faktiski krūts ēdienreize pa dienu Klāsam ne vienmēr vairs ir nepieciešama, aptuveni 50% dienu viņš neizrāda vēlmi ēst pieniņu. Šad tad es gan mēdzu uzmākties viņam ar piedāvājumu, jo man ir vēlme vēl kādu brīdi saglabāt krūtsbarošanu un nebarojot visu dienu krūtis pārvēršas citos akmentiņos un atmiņā ataust pirmās barošanas dienas. Bet no rītiem un vakaros viņš ēd ļoti labprāt, kā arī nakts ēšana ir svēta lieta. Un, palasot literatūru un ieklausoties padomos, esmu secinājusi, ka nakts ēšanai ir liela emocionālā nozīme, tādēļ vairs neiespringstu uz šīs ēdienreizes izskaušanu – mani tā ļoti neapgrūtina, jo mēs arvien guļam kopā… Galu galā arī Robinam līdz pašai krūtsbarošanas izbeigšanai tieši nakts ēdienreize bija tā, kas saglabājās nemainīgi.

Atgriežoties pie piebarošanas – pārsteidzošs ir ne vien strauji pieaudzētais daudzums, ko Klāss reizēm apēd, bet arī viņa ēdienkartes plašais spektrs. Un es varu tikai pateikties bērna vadītas ēšanas metodikai, ka viņš to bauda un iemīļo, jo, protams, gatavojot viņam īpašu bēbīšu ēdienu, es ne mūžam neiedomātos piedāvāt viņam ļoti daudz ko no tā. Piemēram, Klāsam ļoti garšo itāļu virtuve – olīvas, pastas, parmas siers, picas… viņš šķin iekšā pastu ar rīvētu parmas sieru un melnajām olīvām tā, ka prieks Vai suši – ja tā padomāju, arī jau nekas bērnam liegts: rīsi, Filadelfijas siers, paprika, gurķis, kripatiņa jūras zvēru… Bet vai jums kādreiz ienāktu prātā pasniegt 10 mēnešus vecam bērnam suši biezenīti? Ceļojumā vispār bija ideāli – Klāss vienmēr atrada kaut ko, kas viņam dikti garšo: ar itāļu virtuvi viņam galīgi nebija problēmu, savukārt austrieši ir ļoti aizrautīgi zupu mīļotāji, ko novērtēja arī Klāss, uzēdot otrajā vēl kādus dārzenīšus, pagraužot gaļiņu… īsi sakot – tā bērna vadītā ēšana ir viena superīga padarīšana, jo bērns ēda gardu muti kopā ar visiem pie galda un mēs varējām baudīt visas ēdienreizes, neiespringstot par biezenīšiem, sildīšanu, karotītēm, ēdināšanu, lacēm… vienkārši sēdējām visi 4 pie galda un ēdām visādus gardumus. Un Klāsam MILZĪGI garšo saldējums. Tas gan ir traki, jo saldējumu var ēst tikai slepeni – ja viņa redzeslokā kāds ēd saldējumu un viņam nedod, tad viņš dikti klaigā par pasaules netaisnību kamēr viņa muti neaizbāž ar kādu saldējuma kumosu

Ko tālāk?

Šis laikam ir pēdējais ieraksts sadaļā “Klāsa pirmais gads”, jo jau nākamnedēļ viņš iesoļos otrajā. Ir mazliet tāda sajūta, ka kaut kas ir noslēdzies. Pat ne tādēļ, ka Klāsma jau gadiņš (nu gan es varu teikt, ka laiks ātri skrien), bet tādēļ ka jau kopš aprīļa mēs vairs nerīkojam muki.lv telpās bēbīšu nodarbības un nesatiekam savus vienaudžus. Arī tāpēc, ka lielais, ilgi gaidītais ceļojums ir aiz muguras un tagad pat tā bišķi gandrīz pietrūkst ko gaidīt. Arī tāpēc, ka esam palaidušies slinkumā un neapmeklējam vairs baseinu… īsi sakot – esam sākuši mazliet laiskoties, kas mums nav raksturīgi. Tā nu laikam jāsakārto domas, jānosvin Klāsa dzimenīte… un jāiekārto sadaļa “Klāsa otrais gads” Tad tiekamies tur!

______________________________

Šī mēneša noderīgākās lietas:

– tā kā ēšana ir kļuvusi svarīga mūsu ikdienas sastāvdaļa, tad cenšamies, lai mums allaž līdzi būtu lacīte. Tad nu ir beidzot izdevies pašiem nomēģināt Franck&Fischer organiskās kokvilnas + akrila lacītes ar kabatiņu – tās nu ir mūsu favorītes.

– padzerties ēdienreizēs vislabāk no Doidy slīpās krūzītes. Savukārt ceļojumā dzērām no Tiger veikalā iegādātas metāla krūzītes ar sporta korķīti, lai ūdens neizlīst.

– mīļākās mantas no EcoToys – topa galvgalī ir verammanta, bet es esmu iekļāvusi mantu klāstā arī piramīdu, kura tīri labi patīk, tikai likt gan viņš to neliek, kā man labpatiktu 😉

– ļoti patīk bumbas. vismīļākā ir ādas imitācijas bumba ar mīkstu pildījumu, kas nav pieblīvēts, tādēļ bumbu var arī ērti satvert ar vienu roku (mēģinu aprakstīt vārdos, jo to iegādājāmies ceļojumā un Latvijā tādu neatrodu). otra mīļākā bumba ir miniatūra basketbola bumba, kādas mums veikaliņā bija, bet ļoti aši izpirka. protams, Obumbas – bet tās jau nav nekas jauns

– kopš sācies siltais laiks, dodamies ārā smilškastē – Klāss fano par smiltīm un visu, ar ko tās var rakt un bakstīt. Mazie Bilibo ir cieņā

– vēl no Active People rotaļlietām patīk lietusbumba Plui – pats viņš, protams, ar to neprot darboties. Tomēr, kopš sēdēšanas, abi brālīši iet vannā kopā un lielais brālis Robins it labprāt izklaidē Klāsu ar daždažādām ūdensspēlēm, tostarp lietusbumbu. Bet pats Klāss arī vannā vislabprātāk spēlējas ar Mini Bilibo bļodiņām.

– mūsu ceļojuma rotaļas burvīgas padarīja Mammas Roku autotrase – lai kur mēs nenokļuvām, izklāju to uz grīdas un rotaļas ar mašīnām un klučiem bija kā no pauzes atsāktas – viss turpat un gatavs nekavējošai spēlei. Un tiklīdz mums strauji jāevakuējas, tā savelkam šņores un visa nekārtība savākta un transportējama – ideāls risinājums, ja jāmaina viesnīca ik nakti, jāpavada daudzas stundas garlaicīgās vietās un mantu ir tāds lērums, ka noklīst dikti svarīgai mašīnai nav liela māksla…

– Klāsam ir pirmās kurpītes Vēl jau nenoder praktiski, bet tomēr varam uzpucēties, ja nu pa suņu Pasaules Čempionātu negribas gluži basām kājām defilēt

– pītais paaugstinājums no IKEA – neslīd pa grīdu, ir smags un stabils, un izcilā augstumā. Toties gana liels, lai uz tā rotaļātos, uzrāptos, knibinātu pinuma faktūru un visumā man patīk dabiska materiāla interjera priekšmeti.

– atgriezāmies Latvijā – ak, tu mūžs! – kas te odu! Tie apsēda mūs jau pirmajā pēcpusdienā, kamēr mērojām ceļu mājup no lidostas. Tad nu mums lieti noder jau iepriekšējās vasarās atklātais odu līdzeklis, ko nu var nopirkt arī pie mums veikaliņā

– nu un, protams, būtu jāsaka, ka mūsu ceļojuma mēneša lieta, bez kā mēs neiztiktu – autokrēsliņi, jo kā tad savādāk mēs forši un droši izbraukātu tos daudzos kilometru tūkstošus Braucām pa lepno un foršo – Klāss vizinās šajā, Robins otrā Klippan modelī

– ceļojot kājām, lieti noderēja slings – izmantojam Peanut Shell kabatas tipa slingus, kas ērti un aši uzliekami, labi balsta uz gurna mazuli un var daudz brīvāk darboties ar rokām. Savulaik, vēl auklējot mazu Robinu, šos slingus sūtījām no ASV.

Kā jau kaut kur komentāros esmu izpļāpājusies, muki.lv paspārnē top jauna grāmata par mums tuvo veidu, kādā iepazīstināt bērnu ar plašo pārtikas pasauli – “Baby-Led Weaning” jeb “Bērna vadīta ēšana”. Bērna vadīta ēšana ir metode, kas sagrauj mītu, ka vienīgais veids, kā sākt mazuļa iepazīšanos ar pieaugušo ēdienu, ir biezenīši un ēdināšana ar karotīti. Šī pieeja parāda, kādēļ bērna patstāvīga ēšana jau no paša piebarošanas sākuma ir veselīgākais un dabiskākais veids bērna sekmīgai attīstībai. Uzticoties mazulim un ļaujot viņam pašam izlemt, kad un kā sākt ceļojumu plašajā ēdienu pasaulē, pāreja no zīdīšanas uz patstāvīgu ēšanu kļūst patīkama gan vecākiem, gan mazulim. Aptuveni 6 mēnešu vecumā lielākā daļa bērnu sāk izrādīt interesi par ēšanu, kā arī ir attīstījuši spējas, kas nepieciešamas patstāvīgai ēšanai – sēdēšanu, roku veiklību u.c. būtiskas prasmes. Šī grāmata ir labs padomdevējs vecākiem. Tajā stāstīts, kā palīdzēt bērnam ēst pašam un iepazīstināt viņu ar ēdienu dabiski un veselīgi:

• piedaloties kopīgās ģimenes ēdienreizēs no pirmās dienas;
• eksperimentējot un pašam iepazīstoties ar ēdienu sev piemērotā tempā;
• attīstot jaunas prasmes, ieskaitot acu un roku koordināciju un košļāšanu;
• iemācoties ēst daudzveidīgi un izbaudīt ēdienreizes.

Bērna vadīta ēšana kļuva par bērnu aprūpes fenomenu Lielbritānijā burtiski vienas nakts laikā, iedvesmojot tūkstošiem vecāku, kuri tagad apvienojušies arī strauji augošā interešu grupā internetā. Interneta vietne www.babyledweaning.com ir vieta, kur viņi dalās savā pieredzē gan blogā, gan foto galerijā, lai iedvesmotu arī citus. Šī iedvesma sasniegusi arī daudzus vecākus Latvijā – tieši tādēļ vēlamies izdot pasaules vadošās autores Džilas Reiplijas (Gill Rapley) grāmatu latviski. Patiesībā šo grāmatu angliski lasījis viens otrs Latvijas vecāks (arī mēs), tomēr šķita, ka ir laiks tai iznākt latviski, lai plašākam vecāku lokam šīs idejas kļūst pieejamākas. Grāmatu šobrīd cītīgi tulkojam un ceram, ka jau maijā tā varētu tikt iespiesta melniem burtiem uz balta papīra. Tomēr līdz tam mums vēl ir divi uzdevumi. Viens – jāsadabū mazliet finansiāla atbalsta; otrs – jāatrod foto materiāls.

Par pirmo: ja tavs uzņēmums, tavu draugu, radu vai draugu draugu firma ir tieši tāda, kura ļoti piestāv muki.lv ierosmēm un idejām par bērna vadītu ēšanu; ja tā mērķauditorija ir jauni vecāki, kuru ģimenē aug mazulis un viņi ir atvērti svaigām un dabiskām idejām bērnu audzināšanā, tad varbūt viņi vēlas atbalstīt grāmatas izdošanu, pretī saņemot iespēju izvietot sava uzņēmuma piedāvājumu reklāmai atvēlētajās lappusēs grāmatā? Par šo iespēju ir jāsazinās ar mums personīgi, rakstot muki.lv@inbox.lv un mēs cerams atradīsim kopsaucēju, kā sadarboties 😉

Otrs: mēs ļoti lūdzam atsaukties tās mammas un tētus (un citus radus), kuru atvasītes ir iemēģinājušas roku bērna vadītas ēšanas pieejā un tas ir iemūžināts kaut cik kvalitatīvos fotoattēlos. Jo izdevējs mums ir vēlējis pašiem apkopot attēlus ar bērna vadītas ēšanas pieredzi, lai publicētu tos grāmatā. Tāpēc mēs ļoti lūdzam, pāršķirstīt fotoalbūmus un pārskatīt fotoarhīvus, un sūtīt mums kaudžu kaudzēm bildes, kurās redzami jūsu mazuļi ēdot gabalēdienu, lai mēs varam publicēt tās grāmatā un iedrošināt arī citas Latvijas mammas ar uzskatāmiems piemēriem par smaidīgiem mazuļiem, kas izbauda ēdienu

Atkal mēnesis paskrējis un tā jau liekas, ka nekas nav mainījies, bet palasu atpakaļ – pagājušā mēneša atskaitīti – laikam jau tomēr ir. Pirmkārt, Klāss ir paaudzies. Garumā nav pastiepies – tie paši 73 cm, bet svarā pieņēmies par 700 gramiem un nu sver 10.5 kg. Ā, un zobi nu jau 6…

Klāsiņš kļuvis kustīgāks!

Klāss ir apguvis kārtīgi uz muguras atvelšanās māku un dara to ar tādu lēnu un izjustu eleganci – kā palēninātā filmā. Šķiet viņš spēj apstāties jebkurā 38.5 grādu leņķī uz sāna puspagriezienā un pārdomāt un velties uz citu pusi. Kustība tiek kārtīgi kontrolēta, pieturoties ar kājas lielo pirkstiņu pie zemes un izvietojot locekļus tā, lai regulētu līdzsvaru pakāpeniski. Klaudija saka: “Viņš burtiski izgaršo kustības. Skaisti!”

Māka apgriezties gan uz vēdera, gan uz muguras, paver jaunus pārvietošanās apvāršņus – Klāsu vairs reti var sastapt tur, kur viņš atstāts – veļoties kā ceļarullīts, viņš nokļūst līdz nolūkotajam objektam pāris metru attālumā it raiti. Tomēr ir skaidrs, ka viņš nebūs virpuļotājs, jo šo prasmi izmanto diezgan reti.

Arī rotēšana ap nabiņu ir ieguvusi citu advancētības pakāpi – viņš saliecas uz vajadzīgo pusi kā tāda ķirzaciņa, kas grasītos saķert savu asti, un griežas ļoti ātri, atsperoties ar roķelēm un piepalīdzot ar kājelēm.

No jauna kustību klāstā ir ienākusi dupša stutēšana un mēģinājumi atsperties ar pēdiņām, lai tiktu uz priekšu. Mazliet jau tiek arī, bet tomēr vairāk iet atpakaļ… kamēr citi vienaudži jau rāpo un kājās slienas. Ne visi, protams, bet vairāki. Un daudzi lien, gulšņā uz sāniņa… Ir jau mazliet skaudība, būtu ērtāk kā mammai, ja Klāss mācētu pats pārvietoties, prastu jau sēdēt – sevišķi ēdināšanas dēļ tas ļoti pietrūkst. Un tomēr Klaudija klusi smaida un saka, ka, viņasprāt, viss ir kā pēc grāmatas, jo bērniem būtu jāsāk rāpot ne ātrāk kā 8-9 mēnešu vecumā, lai viņi arī kājiņās neceltos pāragri… Tā nu mierinu sevi ar domu, ka viss ir “kā pēc grāmatas” Bet Klāss izgaršo kustības

Rotaļas uz grīdas citā levelī

Lielāko dienas daļu Klāss pavada uz grīdas. Rotaļlietas kārtoju ap viņu puslokā vai pat pilnīgi visapkārt, jo viņš kļuvis daudz kustīgāks un it fiksi izpēta visus 360 grādus. Tās lieku tādā attālumā, lai viņš nevarētu tās uzreiz aizsniegt un būtu nepieciešams nedaudz palīst uz priekšu vai izdomāt kaut ko citu, kā pie tām tikt. Taču rotaļlietu daudzumu esmu vairojusi, lai, (ne)tiekot pie vienas, viņš lūkotos apkārt un meklētu citas. Neaizraujos ar ripojošām rotaļlietām, jo, cenšoties tās aizsniegt un nedaudz pagrūžot ar pirkstiņiem, tās aizripo labu gabalu un Klāsam zūd motivācija cīnīties tām pakaļ. Bumbas un mašīnas tagad lieku bļodās un kastēs – tas gan viņam patīk – kad viņš ir “ieņēmis” kasti, pievelk to tuvāk, ieriktējas ar visu ķermeņa priekšgalu un dzenā bumbu gar bortiņiem – tas viņu izklaidē ilgi. Bļodas labprāt apgāž un izpēta to saturu. Vēl rotaļlietas krāmēju torņos – īsi sakot – rotaļlietas ir nākamajā līmenī, paaugstinātas vai dziļumā iekšā, lai motivētu mazo celties uz rociņām un lūkoties augstāk. Un ir prieks, ka viņš tāpat vēl ir gatavs krietnu laiku rotaļāties uz muguras – ieguvis kāroto mantu, viņš ar to rokās atveļas uz muguras un laiski pēta pašā ērtākajā pozā.

No rotaļlietām visaktuālākais laikam ir mūsu paštaisītais trauciņtornis ar krellīšu pildījumu – tas, ko aprakstīju šeit. Sagraut un tad uzmeklēt uz visām pusēm aizripojušās bļodiņas, kuras laiski pēc tam knibināt gulšņājot uz punča vai muguras – tas ir foršākais rotaļu notikums Arvien vēl ļoti populārs ir tamborētais tārpiņš, jo Klāss cītīgi audzē zobus… un ikvienu dzīves situāciju krāsaināku spēj padarīt mazie Bilibo, jo tos gan grauž, gan šūpina, gan dauza pret grīdu. Tajos arī fiksēju rotaļlietas, kas ripo, jo tās arvien vēl šūpojas, bet prom neripo – Oball Classic vai Oball Rattle mazajā Bilibo ietilpst tik precīzi, it kā komplektā būtu ražoti bet vispār visvisādas mantas tagad ir kāpinājušas interesi un Klāss it labprāt “apstaigā” visu rotaļu laukumu un izpēta manas “darba stacijas”, jo tas vairs nesagādā tādu piepūli kā agrāk. Un vēl prieku sagādā tas, ka viņš var aizceļot diezgan lielus gabalus – to sajūsmināto smaidu no pagaldes vārdos nevar aprakstīt

Ēdienkarte

Kustība, ar kuru nelepojamies ir vilkšanās sēdus. Ticis kādam klēpī, Klāss cenšas atrast malu vai atbalsta punktu, kur pieķerties, lai uzstutētos sēdus, pievelkoties ar rociņām. Attīstības ceļā šī noteikti nav apsveicama tieksme. Aprunājos ar Klaudiju un viņa saka, ka tas esot raksturīgi bērniem, kas tiek sēdināti atpūtas krēsliņos. Jāatzīst, ka līdz ar svara pieaugumu, Klāss dabū tajā pasēdēt biežāk, jo brīžos, kad oma galīgi vairs nenesas uz patstāvīgām spēlēm uz grīdas, viņu vairs nav tik vienkārši panēsāt pa māju rokās, tādēļ jo biežāk ielieku viņu krēsliņā un papļāpāju vai ļauju skatīties Robina sniegtajos priekšnesumos – dziesmās, dejās un trikos ar burbuļu pūšanu

Bet līdz ar šo sēdētvēlēšanos arī atļaujos Klāsu biežāk ielikt barošanas krēsliņā pie galda un ļaut piedalīties kopīgās ēdienreizēs. Pacienājam Klāsu ar ko piemērotu no kopējā katla – kādu sautētu vai vārītu dārzeni. Pašlaik Klāsiņa absolūts favorīts ir brokoļi, ko notiesā pat 4 lielas rozetītes. Pacienājam arī ar burkāniem, kartupeļiem, kādu gaļas strēmelīti. No termiski neapstrādātiem dārzeņiem Klāss bauda burkānu un šodien notestēja arī papriku – nu ļoti laba Salda un sulīga taču

Tomēr pusguļus bērnam pastāv risks aizrīties, jo kumosiņš, kas atklepots, gravitācijas spēka ietekmē krīt atpakaļ kakliņā un apgrūtina atrīšanu, lai sasmalcinātu to sīkāk. Tādēļ bērnam būtu jāsēž. Savukārt tur pilnīgi piekrītu Klaudijas Hēlas teiktajam – ja bērns patstāvīgi vēl nesēž, tad tādam iestutētam un pieturoties viņam ir ļoti jākoncentrējas uz savas vertikālās pozas saglabāšanu un mazāk uzmanības var veltīt ēdiena iepazīšanai, turklāt nav īsti arī brīvas rociņas, atraisītas kustības utt. Tāpēc šī ir tikai tāda niekošanās ap bērna vadīto ēšanu jeb Baby-led weaning. Tomēr par ļoti straujajām pārmaiņām vēlmē ko apēst varu tikai pabrīnīties – ja pagājušā mēneša ierakstā stāstīju, ka naga melnuma lieluma kripatiņas izsauc vemšanu, tad tagad brokoli liek iekšā pēc pilnas programmas un pat nerīstās īsti. Lūk, ko nozīmē bērna dabiska tuvošanās gatavībai ēst papildēdienu.

Taču tam, ka Klāsu vēl nepiebaroju, šķiet, ir savas konsekvences un viņa svara pieauguma dinamika neiet mazumā – arvien vēl 500-700 g mēnesī, kad citādi svara pieaugumam vajadzēja jau sabremzēties. Savā nodabā spriedelēju, ka tas varētu būt saistīts ar to, ka 99% kaloriju Klāss vēl arvien saņem no pieniņa, kas ir viens no treknākajiem ēdamajiem. Robinu šai laikā jau piebaroju un viņa svara pieaugums ik mēnesi bija stipri mazāks.

Svarīgi – svarīgi!

Līdz ar to, ka Klāss ar saviem gandrīz 11 kg un ziemas kombinzonu ir visai apjomīgs bērns, arvien aktuālāka kļuva pāriešana uz nākamā izmēra krēsliņu. Bet likt ar skatu braukšanas virzienā bērnu, kas vēl pat nesēž – neiedomājami. Vēl neiedomājamāk tas kļuva, kad iepazināmies ar informāciju pamatīgāk, sevišķi to informāciju, kas atrodama Extended Rear Facing (ERF) autokrēsliņu vietnēs – tagad par to mazliet arī pie mums. Un mēs vienā mirklī kļuvām par faniem – sapratām, ka tas ir Tas, tikai Latvijā par to ir gaužām maz informācijas. Un Klāsiņam aši vien tika sarūpēts Britax Multi-Tech krēsls, kurā viņš jūtas ērti un vecākiem sirds mierīga, ka bērns ir arī drošībā. Par pieredzi ar šo krēsliņu rakstīsim atsevišķi – līdzīgi kā Robins kādreiz testēja līdzsvara riteņus, tā ikvienu krēsliņu gribam paši nomēģināt un padalīties savā pieredzē – faktiski sev kā “īsto” krēsliņu esam nolūkojuši Klippan Triofix, bet par to, kāpēc, arī noteikti atsevišķi

Nu tad beidzot ķeramies pie režīma

Divas Klāsa diendusas ir izšķīdušas 3-4 pa 45-60 minūtēm. Naktī te guļ labi, te ceļas 2-3 reizes. Un vispār nav nekādas kārtības. Tā nu esam ķērušies pie aktivitāšu iegrāmatošanas. Pēc 7-10 dienu aktīvas pierakstīšanas, vajadzētu iezīmēties dabiskam dienas ritmam, kuru, nedaudz koriģējot un stingrāk pie tā pieturoties, ir cerības izveidot stingru diendusu un citu svarīgu dienas atskaites punktu secību. Tas būtu jo sevišķi noderīgi tad, kad vajadzēs ieviest starp visu šo vēl īstā ēdiena ēšanu un, tā kā plānojam pavasarī doties nelielā ceļojumā, būtu pavisam ērtāk plānot maršrutu, zinot, kad mazie jaunskungi gulēs. Kā mums ar šo veiksies – nākamreiz

Pļāpājot mammām aktuālā sociālajā vietnē biežāk nekā gribētos sastopos ar argumentu, ka visa tā Baby-led weaning padarīšana ir jaunmoderna un nevajadzīga – bērni taču biezenīšus ir ēduši mūžam, kādēļ gan tagad izdomāt ko jaunu arī šajā sfērā. Patiesība ir veca kā pasaule – kamēr bērnam nav daudz zobu, viņš ēd sasmalcinātu pārtiku, kad var pats to sakošļāt, sāk ēst to, ko citi. Nu tad iegrimu ašā populārā pētniecībā, cik tad “mūžam” biezenīši mazajiem ir bijuši aktuāli un vai tiešām šitā patiesība ir patiesība vai tomēr mīts.

Un mana atbilde ir skaidra un vienkārša: “mūžam” bērni, kamēr viņam nav zobi, ir ēduši mātes pienu. Un tad, kad kļuvuši spējīgi paši sakošļāt barību, pievienojušies pārējiem ģimenes locekļiem, ēdot to pašu, ko citi.

Starp šīm divām stadijām ir process, ko angliski sauc par “weaning” – bērna pakāpeniska iepazīstināšana ar cieto pārtiku pedagoģiskos nolūkos. Latviski precīzu šī vārda tulkojumu meklēju, īsti tāda vārda nav, jo “weaning” nekādā gadījumā nedrīkst jaukt ar vārdu  “feeding”, kas būtu daudz tuvāks latviskajam terminam “piebarošana”, “barošana”.

Patiesībā agrīna bērna piebarošana (un te es tiešām domāju piebarošanu – kad uzņemtā cietā pārtika funkcionāli ir domāta uzturvielu nodrošināšanai nevis ēdienu iepazīšanai) ir vēsturiski nesena – aptuveni pagājušā gadsimta sākums. Tai ir divi pavisam argumentēti skaidrojumi:

– kari. Sievietes devās strādāt vīriešu darbus, pārsvarā rūpnīcās un līdz ar to bērni jau agrīni tika atstāti bez mātes piena. Turklāt pēckara periodā, kad trūkums un bads bija atstājuši psiholoģiska rakstura pēdas cilvēka veselības etalonā, par veselīgu bērnu tika uzskatīts apaļīgs bērns, ko visvienkāršāk varēja panāk agrīni sākot bērnam piedāvāt “uzbarojošu” pārtiku – piemēram, biezputras.

– pakāpeniska atteikšanās no zīdītāju pakalpojumiem un nesekmīga bērnu barošana pēc grafika, kas noveda pie piena nepietiekamības daudzām mātēm, un radās vajadzība tā vietā piedāvāt papildus ēdienu.

Tā kā šo iemeslu dēļ bērnam papildus ēdiens tika piedāvāts tiešām agri – pat 2-3 mēnešu vecumā, tad, protams, ka par patstāvīgu ēšanu, kožļāšanu utt. nevarēja būt runa un sākās mīcīšanas, šķaidīšanas, tumēšanas un citas smalcināšanas tradīcijas, lai bērnam kaut kā piedāvātu pārstrādājamu cieto barību. Te arī sākās bērnu pārtikas industrija, biezenīši, putriņas u.c. Abi vēsturiskie piebarošanasi iemesli nav vairs spēkā mūsdienās, tomēr tradīcijas palikušas it stipras, bērnu pārtikas industrija arī nav gatava padoties un te nu mēs esam…

…tā kā es veicu ašo izpēti, koncentrējoties tieši uz piebarošanas izcelsmi nevis krūtsbarošanas izzušanu, tad būšu tikai priecīga, ja zinošākas mammas papildinās šo informāciju (komentāros) ar nelielu ieskatu krūtsbarošanas vēsturē un varbūt var pateikt, cik ilgi agrāk bērnus rekomendēja barot ar krūti ekskluzīvi – mani, piemēram, tas ļoti interesētu…

Kā jau saprotat, tā ēšana mums ir šī mēneša top prioritāte 😀 Nē, nu saņemsimies un atskaitīsimies jau arī, ko mēs darām bez ēšanas, bet šeit tomēr bildēs mūsu šodienas mielasts…

Vēlajās brokastīs Klāss baudīja Robina neapēsto grauzdēto siermaizīti. Vai vēderā arī kas nokļuva, ej nu zin, bet paēsts bija no visas sirds

Savukārt pusdienās sacienāju Klāsu no savas maltītes – uzliku viņam uz maza šķīvīša dažus ļoti mīksti vārītus burkāniņus un kartupelīšus tādos kā salmiņos un sīkākos gabaliņos, lai viegli satvert un ir izvēle dažādiem izmēriem. Kā stāsta BLW grāmata, bērns ar patstāvīgu ēšanu var iemācīties desmitiem lietu, ko viņam piedāvā visdārgākās attīstošās rotaļlietās, tostarp formas un lielumus – atšķirību starp liels un mazs – apēdams, neapēdams Klāss izbaudīja visus ēšanas aspektus. Un kaut ko apēda arī Šoreiz gan guļus, jo tā sēdēšana pie galda man liekas viņam vēl tīrās mokas.

Klāsiņam nu ir pilni seši mēneši, faktiski jau tuvojas septiņi. It kā klasiski būtu pēdējais laiks sākt piebarot un biju nosolījusies sev, ka pēc jaunā gada noteikti sākšu par to domāt un interesēties. Tā nu bija pienācis tas mirklis, kad jāšķir vaļā grāmata “Baby-led weaning” tā pa nopietno un jānoskaidro, vai Klāsam nebūtu jāķeras pie ēšanas.

Šajā ierakstā es pastāstīšu, kas ir Baby-led weaning jeb bērna vadīta ēšana (turpmāk apzīmēšu BLW), kādas ir mānīgās pazīmes, kad bērns it kā būtu jāsāk piebarot un kādas ir tās īstās.

Tātad BLW ir ēdināšanas ideju kopums, kad viss tiek nodots paša bērniņa izlemšanai. Mani šī ideja uzrunāja jau sen, faktiski Robins ir arī daļēji barots pēc šīs metodes – kad bijām vīlušies tradicionālajā piebarošanā ar biezenīšiem, kas sākumā gāja uz urrā, bet tad viņš atteicās ēst jel ko ar karoti pavisam, uzmeklēju pierakstus no Klaudijas Hēlas lekcijas par šo piebarošanas veidu un sagaidījuši, kamēr Robins sāka sēdēt, cēlām viņu pie kopgalda un sekojām šai metodei ļoti intuitīvi – izdevās. Mūsu ieguvums ir uz ēdienu nekaprīzs bērns, kam garšo ļoti plašs ēdienu spektrs, kurš māk uzvesties pie galda un vēl simtiem citu nieku. Es, piemēram, nezinu, ko nozīmē, kad ir vajadzīga pie galda pielīpoša bļodiņa, lai bērns to nemestu zemē, savukārt Robins nezin nevienu skaitāmpantiņu par “biezputra pa gaisu brauc” tēmu… Bet atpakaļ pie teorijas

Tad nu šī metode man bija iepatikusies un ar Klāsu uzreiz zinājām, ka lūkosim piebarošanu sākt pēc iespējas vēlu un pēc šīs pieejas. Kad atšķīru pieminēto grāmatu, man galēji to “pārdeva” teikums: “Bērnam piemīt dabiska spēja sākt velties, rāpot, sēdēt, staigāt, tad, kad ir pienācis viņa laiks. Kādēļ lai ar ēdināšanu būtu savādāk?” Tiešām – kādēļ lai par ēšanu pēkšņi izlemtu es vai mēs – vecāki? Turklāt šai metodei ir ļoti daudz priekšrocību – (bez tā, ka nav jāķēpājas ar īpašu ēdiena gatavošanu mazajam un jāstreso, ka plānoto 100 ml vietā viņš šodien pieveicis tikai 80 ml). Ar BLW metodi bērnam veidojas dabiskas košļāšanas prasmes, acu un roku koordinācija un ar vecāku atbalstu mazais var atklāt sev ļoti lielu veselīgu ēdienu spektru, turklāt izbaudot ne vien ēdienu garšu (kas arī blenderētam ēdienam mainās), bet arī struktūru, krāsu un redzēt, ko viņš patiesi ēd. No psiholoģiskā viedokļa šī metode ļauj bērnam attīstīt iniciatīvas un zinātkāras personības iedīgļus un stiprināt savu neatkarību un pārliecību, ka viņa viedoklī ieklausās jau no dzīves pirmajām dienām. (more…)