Archive for the ‘Vērts izlasīt’ Category

Liene Brizga-Kalniņa: Vai lasīt var sākt par agru?

Saturday, April 27th, 2013

Šo rakstu pilnīgi bez izmaiņām es pārpublicēju no Satori portāla. Liene Brizga-Kalniņa ir mana sena paziņa darbiņa sakarā, bet tad mūsu ceļi pašķīrās un tad atkal sastapāmies Valdorfa bērndārzā. Mēs neesam sirsnīgas draudzenes, bet kaut kur mūsu domu pavedieni šad un tad krustojas un man ļoti patika šis raksts. Un es novēlu jums to izlasīt un paturēt prātā. Jo arī es pati lasu kopš 3,5 gadu vecuma un varu tikai piekrist Lienei, jo es protu izlasīt, bet neprotu lasīt, ja ar pēdējo mēs saprotam spēju uztvert tekstu tēlaini, iedziļināties, izprast domu nepārlasot teikumu otrreiz un nepalaist garām svarīgas detaļas.

Te raksts…

Maģiskais brīdis

Brīdis, kad nepilnu piecu gadu vecumā iemācījos lasīt, ir viena no manas bērnības maģiskākajām atmiņām. Es šķirstīju grāmatiņu – kaut kādu pasaku par mežu un dzīvniekiem –, un vecmamma teica, ka noies uz pagrabu. Es turpināju pētīt grāmatu, kad burti, kuri man jau labu laiku tika mācīti, pēkšņi saslēdzās vārdos un vārdi – teikumā. Es māku lasīt, paziņoju, kad vecmamma pēc minūtēm piecām atgriezās. Viņa, protams, neticēja un atmeta ar roku, ko tu tur pļāpā, kamēr es neizlasīju viņai priekšā vairākus teikumus. Kopš tā laika manā bērnībā vairs nebija jautājuma “ko darīt?”, vienīgi – vai ir kaut kas, ko palasīt, un es sevi biju pieskaitījusi lasītāju ciltij mūžīgi mūžos. Tāpēc tad, kad man piedzima pirmais bērns, es nevarēju sagaidīt, kad varēšu viņu iepazīstināt ar brīnišķīgo grāmatu pasauli. Un cerēju, ka tas notiks pēc iespējas ātrāk. Mani ārkārtīgi iepriecināja viņa agrā interese par grāmatu šķirstīšanu un klausīšanos, un es lasīju divgadniekam pirms gulētiešanas priekšā kaut desmit pasakas pēc kārtas, jo viņš tā gribēja, pat ja pati jau biju gandrīz aizmigusi. Mani vadīja šādi apsvērumi: pirmkārt, grāmatu un lasīšanas nekad nevar būt par daudz, otrkārt, jo vairāk es viņam lasīšu priekšā, jo ātrāk viņš gribēs pats iemācīties lasīt, un, treškārt, jo ātrāk viņš iemācīsies lasīt, jo gudrāks un labāk izglītots viņš būs. Tagad man ir trīs bērni un mana attieksme pret lasīšanu ir mainījusies plašā spektrā – tā vienā galā ir ideja, ka bērnu var sākt mācīt lasīt jau sešu mēnešu vecumā, otrā – ka bērnam līdz septiņu gadu vecumam vispār nav jāmāca lasīt. Par nelaimi, bet varbūt par laimi man joprojām nav vienas īstās un pareizās teorijas ne par bērnu audzināšanu, ne lasītprasmi, taču par vienu es esmu pārliecinājusies – mani sākotnējie uzskati par lasīšanas vērtīgumu agrīnā vecumā ir spēcīgi iesakņojušies pieņēmumi, kuri, tāpat kā jebkuri pieņēmumi, ir apšaubāmi un nav obligāti.

Lasīt kopš dzimšanas

Lasīšana ir bērnu tiesības kopš dzimšanas – tā apgalvo Glena Domana institūts cilvēka potenciāla sasniegšanai. Šī organizācija Amerikā kopš 1955. gada nodarbojas ar bērniem, kuriem ir smadzeņu bojājumi, un pēc savas metodikas, kuras pamatā ir ideja – smadzenes aug un atjaunojas, ja tās izmanto, strādā, lai viņiem palīdzētu – nekustīgiem un saskaņā ar tradicionālo medicīnu nolemtiem bērniem iemāca ne tikai pārvietoties, bet arī runāt, lasīt, svešvalodas, mūziku. Domana metodi izmanto arī veselu bērnu attīstības veicināšanai, un lasīšana ir viena no lietām, kuru iesaka sākt mācīt jau zīdaiņa vecumā, gandrīz kopš dzimšanas. Pavisam vienkārši atstāstot – lasīt pēc šīs metodes māca, rādot bērnam uz lielām bieza papīra kartiņām uzrakstītus vārdus un tos skaļi nolasot priekšā. Svarīgi to darīt regulāri, katru dienu vairākas reizes, sākot ar dažu minūšu nodarbībām. Lasīšana pēc šīs pieejas sākas ar vārdiem, nevis burtiem, jo bērna smadzenes uztver vārdu kopumā, it kā nofotogrāfē un ar atkārtošanās palīdzību izveido sakarības starp skaņām un rakstīto. Vārdi jāraksta ar sarkaniem burtiem, jo tā ir krāsa, kuru mazuļi spēj vislabāk uztvert. Darbošanos var sākt jau tik agri kā sešu mēnešu vecumā, un tad esot liela iespēja, ka bērns, sākot runāt, mācēs arī lasīt. Nākamie soļi pēc vārdiem ir teikumu, nelielu stāstiņu veidošana, tad var turpināt ar svešvalodām, matemātiku, enciklopēdiskām zināšanām. Domans tāpat kā daudzi bērnu attīstības speciālisti uzsver, ka cilvēka smadzenes nevienā dzīves posmā neattīstās tik strauji kā laikā no dzimšanas līdz sešu gadu vecumam, un tāpēc šis unikālais “sūkļa” laiks, kad bērns ar prieku un vieglumu uztver informāciju, ir maksimāli jāizmanto, ekipējot viņu ne tikai ar lasītprasmi, bet plašām, gandrīz akadēmiskām zināšanām. Institūta pieeja tiek vērtēta ļoti dažādi, arī iznīcinoši kritiski – tā tiek uzskatīta par zinātniski nepamatotu un neiroloģiski vienkāršotu, par pseidozinātnisku mārketingu. Pēc metodoloģijas institūta darbība ir ļoti atšķirīga no tradicionālās izglītības pieejas Rietumu valstīs, taču mērķis ir līdzīgs – palīdzēt izveidoties augsti intelektuāli attīstītam indivīdam, kas agrāk par citiem vienaudžiem ir ekipēts ar zināšanām un līdz ar to priekšrocībām konkurencē, un tā sola – jūsu bērns būs labāks. Konkurence, agrīna intelektualizācija, zināšanu “krāšana” – tas viss nav atrodams Valdorfa pedagoģijas pieejā.

Līdz septiņiem gadiem bez burtiņiem

Par Valdorfa pieeju pirmo reizi uzzināju netieši. Vecākais dēls pieredzēja Domana sarkano burtu kartiņu rādīšanu un diezgan ātri sagrāva manu pacietību, vēloties ar tām spēlēties (to izmērs – 15×55 centimentri – bija šai vēlmei ļoti pateicīgs), nepilnu trīs gadu vecumā ne vien nelasīja, bet vienkārši nespēja iejusties bērnudārzā un tur ne ar vienu nerunāja. Tāpēc es viņu pēc kādas citas mammas ieteikuma aizvedu uz konsultāciju pie pedagoģes ar Valdorfa pieredzi. Stāstot par bērna grūtībām, es nekavējos palepoties, ka viņam ļoti patīk enciklopēdijas, viņš pavada ilgu laiku, tās šķirstot, un māk nosaukt daudz dažādu dinozauru veidu. Pavisam maigi un saudzīgi konsultante man paskaidroja, ka bērnam ir jāattīstās sabalansēti, un enciklopēdijas varbūt nav tas, kas viņam ir visvairāk vajadzīgs. Saskaņā ar “tīro” Valdorfa pieeju, būtu bijis jāsaka tieši – tās vispār nav vajadzīgas un trīs gadu vecumā bērnam var tikai kaitēt. Mana personīgā bērnu agrīnas lasītprasmes nepieciešamības pārliecība tika iešķobīta, bet līdz brīdim, kad bez žēlastības krāmēju ārā grāmatas no bērnistabas pārbāztajiem plauktiem, lai paslēptu kastēs un skapjaugšās, pagāja vēl vairāki gadi – līdz laikam, kad es arī “sāku iet” Valdorfa bērnudārzā, jo turp devās vidējais bērns.

Valdorfa pieeja ir alternatīva izglītības forma, kuras pamatlicējs ir filozofs antropozofs Rūdolfs Šteiners. Nosaukumu, ar kuru šī pieeja pazīstama lielākajā daļā pasaules, tā ieguva no cigarešu rūpnīcas Waldorf Astoria Štutgartē. Tieši tur Šteiners 1919. gadā izveidoja pirmās skolas, kuras bija domātas cigarešu fabrikas strādnieču bērniem – sociāli maznodrošinātiem, ar mazām cerībām uz labu izglītību un izraušanos no nabadzības. Ir vairāki populāri uzskati par Valdorfa pedagoģiju, kas ir daudz plašāk zināmi nekā Šteinera antropozofijas idejas, un viens no tiem ir tāds, ka tā ir pret grāmatām un nemāca bērniem lasīt. Patiešām, Valdorfa bērnudārzā neatradīsiet grāmatas, krāsainus burtiņus vai vispār konkrētas, nošķirtas nodarbības – mūzika, sports un mācību laiks. Šeit līdz septiņu gadu vecumam nemāca ne burtus, ne lasīt, ne ciparus, bērniem vispār neko “nemāca” tiešās apmācīšanas izpratnē, mācību stundas formā – tā, ka audzinātājs dod norādes un uzdevumus, kurus izpildot bērns apgūst konkrētas zināšanas. Šteiners to pamatojis ar savu bērna attīstības teoriju, kuras galvenais apgalvojums – attīstība sadalāma septiņgadu posmos, katrā posmā darbojas citi dzīves spēki, un ir svarīgi, lai bērns pilnībā izdzīvo katru posmu un viņa attīstība netiek sasteigta, lai katrs nākamais posms var veidoties uz iepriekšējā pamatiem. Pirmā septiņgade – tāpat kā Domana skatījumā – ir vitāli nozīmīga, šeit veidojas priekšnosacījumi visai tālākajai ķermeniskajai, garīgajai un morālajai pieaugušā cilvēka dzīvei. Taču atšķirībā no Domana Valdorfa pieejā līdz septiņu gadu vecumam bērnam svarīgākais ir apzināties savu fizisko ķermeni, apgūt līdzsvaru, kustību prieku un pasauli izzināt tikai caur praktisku darbošanos un imitāciju, ne mācīšanu.

Rotaļas, dziesmas un pasaku stāstīšana

Tātad – bērns nav mazs pieaugušais, kuram vienkārši ir jāizstiepjas garumā un pēc iespējas ātrāk jāiekļaujas pieaugušo pasaules struktūrās un darbībās. Bērnam ir ne tikai atšķirīgs ķermeņa briedums un nervu struktūra, bet arī citas vajadzības attīstībai. Praktiski tas izskatās tā, ka bērni Valdorfa dārziņā daudz laika pavada ārā, skraida, lēkā, rāpjas kokos, spēlējas ar dubļiem, grupiņā kopā ar audzinātājām cep maizi, klāj galdu, gatavo rokdarbus no siltiem, dabīgiem materiāliem (vilnas, vaska), dzied dziesmas un ļoti daudz rotaļājas. Taču grāmatu neesamība nenozīmē, ka bērni iztiek bez pasakām. Tām un iztēles pasaulei Valdorfa audzināšanā ir ļoti liela nozīme, taču pasakas tiek stāstītas, turklāt atkārtojot – vienu un to pašu visā nedēļas garumā. Pasaku stāstīšana bērniem iemāca klusējot klausīties un līdz ar to iedziļināties gan stāstā, gan sevī, bet ilustrāciju iztrūkums liek viņiem darbināt pašiem savu fantāziju, savukārt atkārtošanās bērniem ir nepieciešamība (to labi zina katrs vecāks, kurš kopā ar bērnu simto reizi skatās, piemēram, “Vāģus”), tā dod drošības sajūtu. Kad es pirms kāda laika sāku puikām vakaros stāstīt izdomātu pasaku par pelīšu ģimeni, kurā pārsvarā atkārtoju vienu un to pašu stāstu ar nelielām izmaiņām, biju pārsteigta par viņu detalizētajiem jautājumiem un komentāriem, kas liecināja, ka viņi šo pasaku un pelīšu dzīvi “redz”, un to, ka viņi paši pieprasīja precīzu atkārtojumu.

Protams, arī pirmskolas vecuma bērni nedzīvo izolēti un nevar gaidīt, ka viņi neredzēs grāmatu līdz septiņu gadu vecumam, taču tās mazu bērnu grāmatas, kas ir Valdorfa tradīcijas iedvesmotas, ir ļoti mierīgiem zīmējumiem, maigas, sapņainas – un ar ļoti maz teksta. Un vislabākais, ja bērnam ikdienā pieejamas vien pāris. Pārāk liels košu un krāsainu grāmatu daudzums bērnu pārsātina, viņš grib vēl un vēl, bet nespēj mierīgi iedziļināties vienā. Kims Džons Peine, amerikāņu pedagogs, Valdorfa pedagoģijas iedvesmotajā grāmatā “Vienkāršība bērnu audzināšanā” stāsta par savu pieredzi, strādājot ar bērniem, kuriem ir grūtības skolā vai sadzīvē, hiperaktivitāte, uzmanības deficīta sindroms, un kā pirmo soli ceļā uz laimīgu bērnu, iesaka dzīves telpas attīrīšanu – atteikties no lielākās daļas rotaļlietu un arī grāmatu.

Agra lasītmācīšana var būt kaitīga jūsu bērnam

Otrs būtisks Valdorfa pieejas pamatakmens ir Šteinera uzskats par cilvēku kā ķermeņa, prāta un gara kopumu, līdz ar to – arī bērna un cilvēka attīstībai jābūt integrētai, ņemot vērā visus šos aspektus un godinot augstāko garīgo spēku. Taču tas nenozīmē, ka Valdorfa izglītība ir “aizslēgta” ģimenēm, kuras neatzīst gara un augstāka spēka esamību. Pirmkārt, antropozofija netiek mācīta vai pat pieminētā bērnudārzā un skolā, tā ir neredzamais pamats, un, otrkārt, ir pietiekami daudz zinātnisku pētījumu par agrīnu lasītprasmi un bērnam būtiskām prasmēm pirmskolas vecumā, kuri netieši atbalsta Valdorfa pieeju – pirmskolas bērnam vajag spēlēties, ne mācīties. Tā Jaunzēlandes Otago Universitātes pētījumā tika salīdzināti bērni no Valdorfa skolām, kuri nelasa līdz septiņu gadu vecumam, un valsts skolām, kur sāk mācīties lasīt no piecu gadu vecuma, un atklājās, ka agrie lasītāji vēlāk neuzrāda labākus mācību rezultātus, tātad agrīnai lasīšanai nav pierādāmas priekšrocības. Savukārt Virdžīnijas Universitātes pētījums par prasmēm, kas būtiskas bērnu gatavībai skolai, rāda, ka tieši labi attīstīta sīkās motorikas prasme – ne burtu un ciparu zināšana – saistīta ar labākiem mācību sasniegumiem vēlāk, un tā attīstās rotaļājoties, darinot rokdarbus, veicot sīkus darbiņus ar pirkstiem. Alisona Gopnika, psiholoģijas profesore no Bērklijas Universitātes, saka – zinātnieki ir neizpratnē. Jo nopietnāk mēs pētām, jo vairāk secinām, ka maziem bērniem nav piemērota fokusēta, uz mērķiem orientēta darbība, bet viņi fenomenāli spēj mācīties no lietām un cilvēkiem, kas ir ap viņiem. Savukārt neirozinātnieki atzīmē, ka, liekot bērniem darīt to, kam viņu smadzenes vēl nav gatavas (izpildīt uzdevumus, lasīt), var būt kaitīgi – tas var radīt stresu, kas negatīvi ietekmē to smadzeņu sadaļu, kas atbildīga par atmiņu un mācīšanos, un pat padarīt viņus uzņēmīgākus mentālām problēmām – depresiju, trauksmi vēlākā dzīves laikā.

Valdorfa bērnudārza maigos toņos iekārtotajā grupiņā, kurā ir gan mazs balkoniņš ar spēļu virtuvīti, gan īsts virtuves stūris, daudz koka rotaļlietu, kastaņi, auduma lelles, pēcpusdienās bērni spēlējas vai zīmē. Lielākie uzraksta uz pabeigtā zīmējuma savu vārdu. Burtiņi šeit nav aizliegti, ja bērnam pašam ir dabīga interese par tiem, taču pa īstam tie atklājas pirmajā klasē, izaugot no pasakām un zīmējumiem. No viļņiem rodas “v” burts, karalis pārvēršas par “k” burtu, un otrajā klasē bērni sāk lasīt – ar uzmanību un izpratni. Es māku lasīt ļoti ātri – jau kopš bērnudārza vecuma –, un man sevi jāpiespiež to darīt lēnāk, uzmanīgāk, jo pretējā gadījumā es vienkārši neko neatceros. Es nevarētu teikt, ka bērnībā kāds man uzspieda lasīšanu, tā bija mana vēlme, taču šī nodarbe noteikti atņēma laiku spēlēm un kustībām. Tagad mans septiņgadīgais dēls – ar parastā dārziņa pieredzi – māk lasīt, taču lēnām un negribīgi, piecgadīgais “valdorfbērns” tikai nesen izrādīja pirmo interesi par burtiem, un es neliedzu viņam tos zīmēt, taču nedodu uzdevumus un nelaboju kļūdas. Divgadīgā māsa mani pārsteidza ar to, ka jau atpazīst virkni burtu – viņa tos acīmredzami iemācījusies, esot līdzās vecākā brāļa mācībām. Man, protams, par to ir prieks un lepnums, bet es arī tikpat ļoti priecājos par to, cik veikli viņa nomizo burkānu – jo, starp citu, tā ir arī zīme labām akadēmiskām sekmēm nākotnē.

 

Izmantotā literatūra:

Doman, Glenn and Janet, How to Teach Your Baby to Read, Gentle Revolution Press, October 2002

Paul Tullis, The Death of Preschool, Scientific American Mind, November/December 2011

Nancy Mellon, Storytelling with Children, Hawthorn Press, 2000

Cameron, C. E., Brock, L.L., Murrah, V.M., Bell L.H., Worzalla, S.L., Grissmer, D. & Morrison, F.J. , Fine Motor Skills and Executive Function Both Contribute to Kindergarten Achievment, 2012

 

Pa darīšanām

Thursday, October 4th, 2012

Ierakstam par podiņapmācību gatavojos jau ilgi, tomēr šķiet, ka šis nu ir īstais mirklis, jo muki.lv plauktā beidzot ir parādījies arī podiņš (lūk šāds!) – tad nu šķita īstais mirklis parunāt par šīm “darīšanām”.

Kādu podiņu izvēlēties?

Kā jau visā, arī šajās lietās lūkojos pēc informācijas, kas tad ir pēc iespējas dabiski un pareizi. Sākotnēji saskāros ar informāciju, ka podiņam jābūt augstam, kājām stabili jābalstās uz zemes, muguriņa jāatspiežas pret gana augstu atzveltnīti… bet izrādās – nekā. Pameklējot dziļāk, atklājās, ka tualete, kādu to pazīstam mēs – ar augstu sēžamu podu, ir raksturīga rietumu kultūrām un salīdzinoši nesenai vēsturei. Un, kā jau daudzi civilizācijas labumi, tie nes līdzi arī ar to saistītas medicīniskas konsekvences, tostarp (kā izrādās!) tikai mūslaiku slimību apendicītu, hemaroīdus, taisnās zarnas un prostatas vēzi utt. Daudzās austrumu kultūrās ir saglabājušās, kā mums šķistu, “aizvēsturiskākas” tualetes tradīcijas – nokārtošanās notiek tupus (piemēram it kā visādi citādi attīstītajā Japānā). Bet izrādās, ka tieši šāds stāvoklis ir dabisks un atdarināšanas vērts paraugs. (ja ir vēlme par to palasīt vairāk, var ielūkoties šeit un te par pareizu un nepareizu pozu, kā arī veselības ieguvumiem)

Tieši tādēļ podiņš, kas vislabāk piemērots kakāšanai un čurāšanai, ir tāds, kas pēc iespējas labāk atdarina pozu dziļajā ietupienā, jo tikai tā zarnu loki atveras pilnībā un arī urīnpūslis iztukšojas pavisam. Ja nokārtošanās notiek pareizajā pozā, sasprindzināšanās nav nepieciešama vispār. Tāpat kā tualetes papīrs, jo dupsis nosmērējas ļoti reti. Sākumā bērniem ir elastīgas saites kājās un viņi var elementāri notupēt dziļajā ietupienā uz pilnas pēdas, kas pieaugušam cilvēkam šī poza sagādā grūtības, jo tā tiek pārāk reti izmantota.

Nu lūk – tātad meklējot podiņu, vispirms būtu jālūkojas, lai tas ir salīdzinoši zems un bērna dupsis atrodas pēc iespējas tuvu ietupiena pozai, tādējādi sekmējot dabisku nokārtošanos. Protams, podiņam būtu jābūt arī stabilam un ērtam, lai mazais uz tā neprotestētu pavadīt ilgāku laiku, ja dabiskā vajadzība uzreiz nenāk kā saukta :) Ērts, tas nozīmē puslīdz ergonomisks, paplatām malām, lai maliņas nespiežas mīļajos mīkstumiņos un arī kāds atbalstiņš muguriņai, ja nu iznāk patupēt ilgāk, nekaitētu. Puisīšiem vēl no svara būs arī augstāks izliekums priekšā, lai negadās pāršaut pār malu. No drošības viedokļa, būtu labi, ja podiņš būtu stabils, tātad apakšdaļa varētu būt nedaudz paplatināta, tomēr ne pārāk, lai neiznāk , ka pēdiņām blakus podam vairs nav vietas un kājas jātur ļoti plati. Bieži vien podiņam stabilitāti piešķir svars.

Ko es noteikti nemeklētu podiņā? Mūziku, aplausus par “padarīto”, ūdenskrituma skaņas, lai veicnātu darīšanas utt. Tāpat šķiet pārspīlēti podiņi, kas atdarina pieaugušo tualeti, kuriem ir atvilknītes, iebūvētas rotaļlietas utt. Īsi sakot – vienkāršība man arī tīk. Un ja vēl podiņam ir atturīgs un pieklājīgs dizains, jo vismaz mūsu mājā tas kādu dzīves mirkli stāv ne gluži prom no acīm… vispār jauki :) Taču viss šis ir gaumes lieta.

Kad izvēlējāmies podiņu Robinam, par labu atzinām BabyBjorn augsto podiņu par dārgo naudu. Tagad, zinot, ka pareiza pozīcija bērnam nebūt nav ar taisnām kājām un taisnu muguru, šo podiņu visticamāk neizvēlētos, lai gan atzīstos, ka Klāss to turpina lietot mājās, jo ir jau ar to apradis. Un mūsu jaunais podiņš ir viņa rezerves podiņa pozīcijās :)

Kad iegādāties podiņu?

Šķiet, ka īsti vienota viedokļa par šo nav. Manuprāt, podiņu jāiegādājas kādu mirkli pirms podiņapmācības sākuma, tomēr ne gadsimtiem pirms. Jo ja bērniņš jau ir gana liels, viņu var iesaistīt izvēles izdarīšanā – piedāvāt uz tā pasēdēt veikalā, izvēlēties krāsu vai modeli, ja mammai pašai grūti izšķirties starp 2-3 podiņiem. Tā bērns jau no sākta gala piedalīsies procesā.

Kad sākt podiņapmācību?

Patiesībā negribu dublēties, jo šķiet, ka par šo jautājumu ir pieejami gana daudz raksti daždažādos medijos (piemēram sakarīgs raksts bija salīdzinoši nesen žurnālā “Mans mazais”). Tāpēc labāk padalīšos mūsu pusotrā pieredzē.

Tradicionāli mammas plāno ar podiņapmācību nodarboties vasarā – varēs skraidīt pliku dupsi utt. Tieši tā rīkojos arī es, kad gribēju sākt Robina podiņpiejaucēšanu. Tad viņam bija gads un 3 mēneši un es varēju gribēt daudz ko, bet viņam izrādījās gluži citi plāni. Podiņā viņš nokārtojās reti, ja sakrita apstākļi – bet tiklab varēja arī pusstundu nosēdēt uz podiņa, piecelties un pačurāt pus metru no tā. Viņš neizjuta nekādu sakarību ar podiņu, nokārtošanos utt. Taču es biju neatlaidīga, jo pozitīva pieredze ģimenes locekļu vidū un vecmāmiņas kauninošie komentāri apciemojumu laikā, lika maķenīt sasparoties. Tomēr par spīti tam Robins varēja defilēt apkārt stundām ar slapām biksēm, postīt dīvānus, kāpt man tāds sačurājies klēpī un visādi citādi kaitniecēt man, bet viņš neizjuta pilnīgi nekādu diskomfortu un neizrādīja vēlēšanos risināt šo jautājumu, uzsākot podiņgaitas. Kaut kādā mirklī mana apņēmība atslāba, es vēlreiz pārlasīju rakstus, kas vēstīja, ka tik agrīnā vecumā lielākā daļa bērnu neizjūt vajadzību nokārtoties un nekontrolē šo vēlmi. Protams, ir kādi, kas to var, bet mans acīmredzmai nebija tas eksemplārs. Metu mieru. Mēs vēl arvien pasēdējām uz podiņa pēc gulēšanas, šad tad mums veicās, bet kaut kādu sakarību viņš arvien vēl neizdarīja.

Sācis iet bērndārzā Robins pievienojās kolēģīšiem un visbiežāk podiņā kaut ko sadarīja. Bet es, audzējot puncī mazo Klāsiņu, nolēmu atlikt šo jautājumu uz vēlāku laiku. Un tad, mēnesi pirms mazuļa dzimšanas, kas pēc visiem priekšrakstiem būtu visnepiemērotākais brīdis podiņapmācības uzsākšanai, gadijās tā, ka Robinam bija izbeigušās autiņbiksītes bērndārza maisiņā un kādu dienu es viņu saņēmu ar biksītēm kājās. Sekmīgi nokļuvām mājās ar sausām biksēm, pasēdējām uz podiņa un nolēmām “pamperīti” nelikt. Un nelikām nekad vairs. Tikai uz nakti. Bet tā kā pārsvarā arī nakts autiņbikse bija sausa, pēc mēneša sausa “pampera”, pārstājām ķemoties arī naktīs. Un viss. Tas bija akurāt tik vienkārši – 2.2 gadu vecumā viņš vienkārši pats sāka iet uz podiņa un prasīties, kad vajadzēja.

Kā saprotat, no šīs pieredzes biju secinājusi, ka Klāsiņu ātrāk kā nākamvasar vispār nepūlēšos likt uz podiņa. Tomēr atkal viņam plāni ir/bija citi. Pamanījām, ka viņš kaku bikšelēs iedara konkrētā brīdī īsi pēc mošanās no rīta. Un viss. Un to vēl varēja redzēt pēc priekšvēstnešiem. Tā nu pasākām viņu apsēdināt uz podiņa laikā, kad vajadzētu nākt kakai. Un tā ik rītu ir podiņā – mēs visi paplaukšķinām un mammai jau krietnus mēnešus nav jāmazgā kakainās Softbums autiņbikšeles :) Jauki! :) Protams, tam nav nekāda sakara ar prasīšanos un viņš neko īsti nesaprot no tā… tomēr ir lielas cerības, ka podiņapmācību, kad tai pienāks laiks, tas mums varētu atvieglot… Priekšvēstneši tam jau ir – kad iemēģināšanai apsēdināju Klāsu uz jaunā podiņa ar visām bikšelēm, viņš mirkli pasēdēja, paķimerējās ap to un, paņemot viņu opā, konstatēju, ka viņam bikšelēs ir mazmazītiņa kakiņa. Pieņemu, ka ir izveidojies nosacījuma reflekss un, uzsēdināts uz podiņa, viņš sajūt vajadzību nokārtoties pat ja reāli t’avarbūt nav. Kaut kā līdzīgi kā tad, kad runā vai domā par žāvāšanos, cilvēks sāk žāvāties (nožāvājies? 😉 )…

No visa šī secinu: nav nedz par ātru, nedz par vēlu uzsāktas podiņiešanas. Kad ir laiks, tad viņš ir. Galvenais netaisīt stresu – vispirms bērnam, tad sev. Čurinot mazo virs avīzes, raujot histēriski nost bikšeles tad, kad mazais speciāli savelk mutīti vai tml., ir man nepieņemami un tikai radīs bērnam neirozi, bet mammai izmisumu, kad nepaspēs. Nav vērts arī plaukšķināt par bērnu, kurš 8 mēnešos “iet uz podiņa” – aplausus ir pelnījusi mamma, jo tas ir uzcītīgas mammas darbošanās rezultāts nevis bērna apzinīga podiņaktivitāte. Un nav vērts neko plānot, mācīt, taisīt slapjumsajūtas pie bērna dupša utt. Ir mazliet jāpaciešas un visticamāk, tas vienkārši notiks, ja mazliet ieklausīsieties bērnā, bet viņš redzēs, ka apkārtējie iet uz podiņa.

Kā sagatavoties?

Man šķiet, ka, gaidot īsto mirkli, tomēr ir svarīgi iepazīstināt mazo ar podiņlietām. Pirmkārt, bērnu var ņemt līdzi uz tualeti, ja viņš izrāda šādu interesi.  Un var izrunāt, ka lieli cilvēki kārto savas darīšanas podiņā – tā dara tētis, mamma, lielais brālis vai māsa un arī citi. Un arī viņam vajadzētu pamazām uz šo noskaņoties. Kā jau pieminēju, bērniņu var iesaistīt podiņa izvēlē – to gan nevajag pārspīlēt – ja ievedīsiet bērnu lielveikalā ar 10 dažādiem podiem, viņš visticamāk izvēlēsies ar spilgtāko zīmējumu, tāpēc labāk apzināt pašai mammai/tētim, kuru podiņu akceptētu un tad piedāvāt bērnam izvēlēties krāsu vai modeli no ierobežota podiņu skaita (2-3). Ja bērns ir gatavs, var uz podiņa apsēsties veikalā, iemēģināt :) Tomēr daudzi bērni baidās uzreiz uz podiņa sēsties – tad labāk neuzspiest. Pārvedot podiņu mājās, bērnam būtu labi, ja podiņš netiktu paslēpts tualetē, bet gan būtu mazulim pieejams, lai sadraudzētos. Tomēr vajadzētu sekot, lai podiņš nekļūst par spēļmantu, jo vēlāk var būt problēmas ar sēdēšanu uz tā. Runā, ka mazuli iedrošinot mīļo mīkstmantu vai leļļu sēdināšana uz podiņa, lai redz, ka tas ir droši un forši. Tomēr saku, ka paši neesma to mēģinājuši – kaut kā īsti nav radusies vajadzība – izpildot visu iepriekšminēto, problēmas ar sēdēšanu uz podiņa nekad nav bijušas, lai arī neesam nedz iegādājušies sevišķi interesantas podiņmantas, nedz demonstrējuši steriem multeņu, lai bērns nemaz nepamanītu, ka sēž uz podiņa… šis viss man šķiet tikpat lieki, kā putriņpantiņi bērnu ēdinot – nepārvēršam par rotaļām nopietas lietas :)

Un lai jums veicas darīšanās! :)

Kad bērnam vajadzīgas kurpes?

Thursday, August 2nd, 2012

… tas ir biežāk uzdotais jautājums, ko apspriežam, stāvēdamas pie muki.lv kurpju plauktiem ar citām mammām. Viedokļi ir dažādi, tomēr tos visus apzinot, esam izkristalizējuši savu nostāju, ko mēģināšu salikt argumentu virknējumā šajā blogierakstā.

Sāk celties kājās – vajag kurpes? Drīzāk nē.

Sākumā mums jāsaprot, ko nozīmē, ka bērns ceļas kājās. Un kā viņš to dara.

Bērni var celties kājās pareizi – tas ir atspiežoties uz vienas kājiņas (tā kā mēdz kādu bildināt – uz viena ceļa) un tad, pārnesot svaru uz pēdas, pievelk klāt otru kāju un caur šādu tupus pozu augšā ir. Tā ir pareiza piecelšanās un ideāli, ja bērns to vienlīdz bieži dara caur vienu un otru kāju. Sākumā viņš, protams, pieturās ar rociņām, vēlāk var to izdarīt arī bez pieturēšanās – tomēr galvenais atbalsts ir uz kājām. Ja bērns ceļas šādi un viņam ir gana daudz mēnešu, lai mēs nedomātu, ka viņš kājās ceļas pāragri, tad mēs sakām skaļu – NĒ, kurpes bērnam nav vajadzīgas – viņš ir gatavs šādai vertikālai pozīcijai, dara to korekti, kājas liek pareizi un viss ir izcili – iejaukšanaš kājiņas attīstībā nav nepieciešama un bērns turpina darboties basām kājiņām vai (ja nu mammai dikti šķiet, ka vajag) plānās zeķītēs.

Bet bērns kājās var celties arī nepareizi – tas ir, galvenokārt pievelkoties ar rokām. Tad bērns aizrāpo (visļaunāk, ja tikai aizlien) līdz kādam paaugstinājumam, piemēram, dīvānam, un pieķeroties pie malas, pievelkas ar rokām, līdz nokļūst pozīcijā, ka var atsperties uz kājiņām un nokļūt stāvus pozīcijā. Parasti bērni tad to dara visai neveikli, laužot pēdiņas – tās tiek vai nu lauztas caur pēdas virspusi vai saliktas kā Č.Čaplinam sāniski, kas izskatās – au! – gandrīz sāpīgi. Parasti bērni, kas ceļas šādi, to dara ne vien pāragri, bet arī nemāk tikt lejā un mēdz sāpīgi krist un sagādāt vecākiem raizes. Ja bērns kājiņās ceļas šādi – aplami – tad mēs skatām katru gadījumu atsevišķi un diskutējam. No vienas puses kājiņas noteikti vēl nav gatavas vertikālai slodzei un kauliņi ir mīksti, saites nestabilas, muskuļi vāji – tīri teorētiski pāragra vertikāla slodze var radīt pat deformācijas, kas var būt iekritušas potītes, plakanā pēda u.c. Tādēļ kurpes it kā būtu nepieciešamas potītes balstīšanai. Bet no otras puses tās ir kā zāles situācijā, kad bērns pataloģiski pāragri ceļas kājās nepareizi. Bet prakse gan rāda, ka kurpes ar augstu cietu kapi mēdz radīt bērnam arī mānīgu stabilitātes sajūtu un vēl vairāk veicina celšanos kājās – bērnam kājiņas neļogās, viņš sajūtās stabils un vēl vairāk laika pavada stateniski. Turklāt kurpes ar augstu, cietu kapi traucē rāpot, kas gan sabojā rāpošanas tehniku, gan loģiski domājošs bērns nedarīs to, ko viņam ir grūti darīt – tātad viņi mazāk rāpos, bet vairāk sliesies kājās. Līdz ar to tas ir tāds kā apburts loks – no vienas puses pāragras kājās stāvēšanas situācijā būtu jādara viss, lai bērns pēc iespējas maz celtos kājās, no otras puses, kurpes to tikai veicinās. Tātad atkal – labāk nē? Man šķiet, ka drīzāk risinājums būtu nevies apavi, bet gan jāsakopo visi spēki, lai pēc iespējas atturētu bērnu no sliešanās kājās – visiem pieaugušajiem jāpārvācās uz zemes, jāveido interesantas rāpojamas konstrukcijas, būdiņas, tunelīši un K.Hēlas vārdiem “jāpadara interesanta grīda”. Un arī tad, ja kurpes ir risinājums, ko izvēlaties jūs, lai tās turētu potīti, tad LittleBlueLamb un līdzīgas dabiskas, mīkstas un vieglas kurpītes nav tās kurpes, par ko runā augsto kapju piekritēji – tad tiešām ir jālūko uz apaviem, kas bērna potīti balsta kā slēpjzābaciņš un darbojas kaut kā līdzīgi kā šina, iefiksējot potīti.

Kad apavi ir vajadzīgi?

Mūsuprāt, kas (gandrīz) sakrīt arī ar K.Hēlas viedokli, apavus bērnam ir vērts iegādāties tad, kad mazajam, izejot ārpus mājas, ir nepieciešamība apģērbt kājas. Dr.Salmiņš saka, ka apavu galvenās funkcijas ir aizsargāt kāju no savainojumiem vai temperatūras izmaiņām. Tomēr mūsdienās nereti kāju apaušanu pieprasa arī sabiedrības normas. Piemēram, lielveikalā bērnu nākas “ieslodzīt” ratiņos vai turēt klēpī, ja kājās ir vien zeķītes. Tad apavi lieti noder, lai paietos pieturoties pie ratiņiem vai pastāvētu pie soliņa, gaidot mammu laukā no pielaikošanas kabīnes. Taču dr.Salmiņš atzinīgi novērtējis LittleBlueLamb apavus kā pirmās kurpītes pastaigām laukā, jo tās godam pilda savas funkcijas un mazā staigātāja kājas pasargā no visādiem apdraudējumiem, tomēr ir vieglas, superlokanas un ļauj bērnam kustēties tikpat kā ar basām kājām, neierobežojot kustību amplitūdu un tikpat kā arī nemazinot kustību intensitāti un pēdas jūtīgumu.

Starpcitu, pēdas jūtīgums, kā izrādās, ir vēl sarežģītāks jautājums. Biju pārliecināta, ka būtiski staigāt basām kājām ir, jo pēda tiek stimulēta un tādējādi, kairinot pēdu, attīstās muskulatūra un veidojas pēdas velve. Šos argumentus parasti apstrīd tie pliko pēdu pretinieki, kas saka, ka plikām pēdām pļaviņā ir nozīme, bet mājās uz līdzenas grīdas – nekāda. Tad nu ar interesi lasīju pliko pēdu (gan vairāk pieaugušajiem jeb visas dzīves garumā) piekritēju pētījumus un izziņas avotus, kur teikts, ka plikas kājas arī pasargā locītavas no slodzes, jo mēs instinktīvi liekam savādāk pēdu un saudzējam locītavas, līdz pat visu skeletu. Lasiet paši:

“2006.gadā reimatologu grupa no Rasa medicīnas koledžas Čikāgā pētīja ceļa kustības dinamiku. Gadiem ilgi ārsti ieteikuši saviem osteoartrīta pacientiem valkāt apavus ar labi amortizētām, mīkstām zolēm, lai samazinātu slodzi locītavām. Tiek izmantotas arī dažādas skavas un saites. Taču Čikāgas ārsti nolēma pamēģināt ko citu — viņi palūdza pacientus staigāt gan parastos apavos, gan basām kājām un mērīja ceļu slodzi. Tas bija gaidīts, taču diezgan liels pārsteigums uzzināt, ka basām kājām slodze ir par 12% mazāka, nekā staigājot labi amortizētos ortopēdiskajos apavos.
«Kad kājās ir lielas, mīkstas kurpes, jūs mazāk domājat par to, kā liekat pēdu, un iznāk ļoti lempīgi un smagi soļi,» atklājumu komentē ārstu grupas vadītāja Nadža Sakūra. «Turpretī, ejot basām kājām, kustība no papēža līdz pirkstgaliem iznāk diezgan dabiska. Trieciens ir krietni maigāks, jo kaila pēda ir lokanāka un tai netraucē mākslīgais papēdis. Vairākums apavu, arī sporta apavi, ir ar papēdi, un tagad mēs zinām, ka papēdis var palielināt slodzi ceļiem.»
Vēl viens faktors, uzsver ārste, ir informācija, ko uztver kaila pēda un sūta ķermenim. «Jūsu ķermenis pats sev saka: «Mana pēda nupat skāra zemi, man jāiet, tāpēc jāaktivizē visi tie mehānismi, kas sargā locītavas.» Jūsu ķermeņa dabiskie neiromehāniskie signāli tik tiešām spēj pasargāt locekļus. Staigājot basam kājām, ieslēdzas daudz vairāk sensoru, nekā staigājot kurpēs ar biezu zoli.»
Tas pats attiecas uz sporta apaviem. Jau 1997.gadā kanādiešu pētnieki Stīvens Robiņš un Edvards Veikeds no Makdžila universitātes Monreālā atklāja: jo sarežģītāks sporta kurpes polsterējums, jo bezrūpīgāk un smagāk skrējējs triec kājas pret zemi. Izrādās, tas notiek instinktīvi, jo pēda pati grib skart zemi pēc iespējas vairāk, ignorējot amortizējošos slāņus, kas iestrādāti kurpē.”

Ideja ir pavisam vienkārša – pastaigājiet basām kājām pa kairinošu virsmu – piemēram, asiem akmentiņiem. Un jūs uzzināsiet, kā dabiski cilvēks staigā basām kājām: vispirms zemi skar papēdis, turklāt salīdzinoši saudzīgi, tad ārējā pēdas virsma, jo tiek sargāta pēdas pamatne no iespējamiem savainojumiem; tad slodze pāriet uz pēdas velvi, kas ir tonizēta (saspringta) un tad atspēriens notiek ar pēdas priekšējo daļu jeb pirkstiem. Kad kādreiz pie mums iegriežas mammas, lai iegādātos jaunu LBL kurpju pāri mazajam, mēdzam saņemt atsauksmes, ka “nostaigātas līdz caurumiem” tieši lielā pirksta rajonā – lūk tieši tāpēc, jo bērns veido dabisku pēdas kustību un lielākā atspēriena slodze ir uz pirkstiem. Savukārt, ja pastaigāsiet pa to pašu grantēto celiņu ar kurpēm, pat it kā smalkām sporta kurpēm, sapratīsiet, ka kāju liekat pavisam savādāk, turklāt paviršāk un nesaudzīgāk. Un pavērojot apavu nodiluma vietas, tās visbiežāk būs papēža ārējā vai iekšējā mala, tātad atspēriens noteik ar papēdi, ne purngalu.

Aizpļāpājos :) Bet nu īsi sakot – ar šo savu ierakstu vēlējos vēlreiz atgādināt – bērnam ar basām kājām ir vislabāk – viņš tā ne vien veido visveselīgāko un dabiskāko kājiņas aprisi, kairinot pēdiņas un vingrinot tās muskulatūru, bet arī vispareizāk sadala slodzi uz pēdas un saudzē pārējās locītavas un katru kauliņu savā trauslajā, briestošajā ķermenītī. Tādēļ ļaujiet bērnam pēc iespējas daudz un ilgi dzīvot basām kājām, bet, iegādājoties apavus, pērciet tādus, kas maksimāli ļauj bērnam uzturēt basu kāju sajūtas, neamortizē, nebalsta, neformē utt. – tādi ir nu jau pieejami ne vien Pediped un LittleBlueLamb izpidlījumā, bet arī daudziem smalkiem un pasaulslaveniem zīmoliem. Un tikai tad, ja jūsu bērnam ir kādas neveselības un ārsta un jūsu rūpīgas izvērtēšanas rezultātā esat izlēmuši lūkot pēc apaviem, kas nodrošina veselību, apaujiet bērnu kājiņu ietekmējošos apavos. Jo veselam bērnam nav vajadzīgi nedz kruķi, nedz ortopēdiski apavi.

Bērna drošība automašīnā ir jūsu rokās

Thursday, July 12th, 2012