Archive for the ‘Vērts izlasīt’ Category

Liene Brizga-Kalniņa: Vai lasīt var sākt par agru?

Saturday, April 27th, 2013

Šo rakstu pilnīgi bez izmaiņām es pārpublicēju no Satori portāla. Liene Brizga-Kalniņa ir mana sena paziņa darbiņa sakarā, bet tad mūsu ceļi pašķīrās un tad atkal sastapāmies Valdorfa bērndārzā. Mēs neesam sirsnīgas draudzenes, bet kaut kur mūsu domu pavedieni šad un tad krustojas un man ļoti patika šis raksts. Un es novēlu jums to izlasīt un paturēt prātā. Jo arī es pati lasu kopš 3,5 gadu vecuma un varu tikai piekrist Lienei, jo es protu izlasīt, bet neprotu lasīt, ja ar pēdējo mēs saprotam spēju uztvert tekstu tēlaini, iedziļināties, izprast domu nepārlasot teikumu otrreiz un nepalaist garām svarīgas detaļas.

Te raksts…

Maģiskais brīdis

Brīdis, kad nepilnu piecu gadu vecumā iemācījos lasīt, ir viena no manas bērnības maģiskākajām atmiņām. Es šķirstīju grāmatiņu – kaut kādu pasaku par mežu un dzīvniekiem –, un vecmamma teica, ka noies uz pagrabu. Es turpināju pētīt grāmatu, kad burti, kuri man jau labu laiku tika mācīti, pēkšņi saslēdzās vārdos un vārdi – teikumā. Es māku lasīt, paziņoju, kad vecmamma pēc minūtēm piecām atgriezās. Viņa, protams, neticēja un atmeta ar roku, ko tu tur pļāpā, kamēr es neizlasīju viņai priekšā vairākus teikumus. Kopš tā laika manā bērnībā vairs nebija jautājuma “ko darīt?”, vienīgi – vai ir kaut kas, ko palasīt, un es sevi biju pieskaitījusi lasītāju ciltij mūžīgi mūžos. Tāpēc tad, kad man piedzima pirmais bērns, es nevarēju sagaidīt, kad varēšu viņu iepazīstināt ar brīnišķīgo grāmatu pasauli. Un cerēju, ka tas notiks pēc iespējas ātrāk. Mani ārkārtīgi iepriecināja viņa agrā interese par grāmatu šķirstīšanu un klausīšanos, un es lasīju divgadniekam pirms gulētiešanas priekšā kaut desmit pasakas pēc kārtas, jo viņš tā gribēja, pat ja pati jau biju gandrīz aizmigusi. Mani vadīja šādi apsvērumi: pirmkārt, grāmatu un lasīšanas nekad nevar būt par daudz, otrkārt, jo vairāk es viņam lasīšu priekšā, jo ātrāk viņš gribēs pats iemācīties lasīt, un, treškārt, jo ātrāk viņš iemācīsies lasīt, jo gudrāks un labāk izglītots viņš būs. Tagad man ir trīs bērni un mana attieksme pret lasīšanu ir mainījusies plašā spektrā – tā vienā galā ir ideja, ka bērnu var sākt mācīt lasīt jau sešu mēnešu vecumā, otrā – ka bērnam līdz septiņu gadu vecumam vispār nav jāmāca lasīt. Par nelaimi, bet varbūt par laimi man joprojām nav vienas īstās un pareizās teorijas ne par bērnu audzināšanu, ne lasītprasmi, taču par vienu es esmu pārliecinājusies – mani sākotnējie uzskati par lasīšanas vērtīgumu agrīnā vecumā ir spēcīgi iesakņojušies pieņēmumi, kuri, tāpat kā jebkuri pieņēmumi, ir apšaubāmi un nav obligāti.

Lasīt kopš dzimšanas

Lasīšana ir bērnu tiesības kopš dzimšanas – tā apgalvo Glena Domana institūts cilvēka potenciāla sasniegšanai. Šī organizācija Amerikā kopš 1955. gada nodarbojas ar bērniem, kuriem ir smadzeņu bojājumi, un pēc savas metodikas, kuras pamatā ir ideja – smadzenes aug un atjaunojas, ja tās izmanto, strādā, lai viņiem palīdzētu – nekustīgiem un saskaņā ar tradicionālo medicīnu nolemtiem bērniem iemāca ne tikai pārvietoties, bet arī runāt, lasīt, svešvalodas, mūziku. Domana metodi izmanto arī veselu bērnu attīstības veicināšanai, un lasīšana ir viena no lietām, kuru iesaka sākt mācīt jau zīdaiņa vecumā, gandrīz kopš dzimšanas. Pavisam vienkārši atstāstot – lasīt pēc šīs metodes māca, rādot bērnam uz lielām bieza papīra kartiņām uzrakstītus vārdus un tos skaļi nolasot priekšā. Svarīgi to darīt regulāri, katru dienu vairākas reizes, sākot ar dažu minūšu nodarbībām. Lasīšana pēc šīs pieejas sākas ar vārdiem, nevis burtiem, jo bērna smadzenes uztver vārdu kopumā, it kā nofotogrāfē un ar atkārtošanās palīdzību izveido sakarības starp skaņām un rakstīto. Vārdi jāraksta ar sarkaniem burtiem, jo tā ir krāsa, kuru mazuļi spēj vislabāk uztvert. Darbošanos var sākt jau tik agri kā sešu mēnešu vecumā, un tad esot liela iespēja, ka bērns, sākot runāt, mācēs arī lasīt. Nākamie soļi pēc vārdiem ir teikumu, nelielu stāstiņu veidošana, tad var turpināt ar svešvalodām, matemātiku, enciklopēdiskām zināšanām. Domans tāpat kā daudzi bērnu attīstības speciālisti uzsver, ka cilvēka smadzenes nevienā dzīves posmā neattīstās tik strauji kā laikā no dzimšanas līdz sešu gadu vecumam, un tāpēc šis unikālais “sūkļa” laiks, kad bērns ar prieku un vieglumu uztver informāciju, ir maksimāli jāizmanto, ekipējot viņu ne tikai ar lasītprasmi, bet plašām, gandrīz akadēmiskām zināšanām. Institūta pieeja tiek vērtēta ļoti dažādi, arī iznīcinoši kritiski – tā tiek uzskatīta par zinātniski nepamatotu un neiroloģiski vienkāršotu, par pseidozinātnisku mārketingu. Pēc metodoloģijas institūta darbība ir ļoti atšķirīga no tradicionālās izglītības pieejas Rietumu valstīs, taču mērķis ir līdzīgs – palīdzēt izveidoties augsti intelektuāli attīstītam indivīdam, kas agrāk par citiem vienaudžiem ir ekipēts ar zināšanām un līdz ar to priekšrocībām konkurencē, un tā sola – jūsu bērns būs labāks. Konkurence, agrīna intelektualizācija, zināšanu “krāšana” – tas viss nav atrodams Valdorfa pedagoģijas pieejā.

Līdz septiņiem gadiem bez burtiņiem

Par Valdorfa pieeju pirmo reizi uzzināju netieši. Vecākais dēls pieredzēja Domana sarkano burtu kartiņu rādīšanu un diezgan ātri sagrāva manu pacietību, vēloties ar tām spēlēties (to izmērs – 15×55 centimentri – bija šai vēlmei ļoti pateicīgs), nepilnu trīs gadu vecumā ne vien nelasīja, bet vienkārši nespēja iejusties bērnudārzā un tur ne ar vienu nerunāja. Tāpēc es viņu pēc kādas citas mammas ieteikuma aizvedu uz konsultāciju pie pedagoģes ar Valdorfa pieredzi. Stāstot par bērna grūtībām, es nekavējos palepoties, ka viņam ļoti patīk enciklopēdijas, viņš pavada ilgu laiku, tās šķirstot, un māk nosaukt daudz dažādu dinozauru veidu. Pavisam maigi un saudzīgi konsultante man paskaidroja, ka bērnam ir jāattīstās sabalansēti, un enciklopēdijas varbūt nav tas, kas viņam ir visvairāk vajadzīgs. Saskaņā ar “tīro” Valdorfa pieeju, būtu bijis jāsaka tieši – tās vispār nav vajadzīgas un trīs gadu vecumā bērnam var tikai kaitēt. Mana personīgā bērnu agrīnas lasītprasmes nepieciešamības pārliecība tika iešķobīta, bet līdz brīdim, kad bez žēlastības krāmēju ārā grāmatas no bērnistabas pārbāztajiem plauktiem, lai paslēptu kastēs un skapjaugšās, pagāja vēl vairāki gadi – līdz laikam, kad es arī “sāku iet” Valdorfa bērnudārzā, jo turp devās vidējais bērns.

Valdorfa pieeja ir alternatīva izglītības forma, kuras pamatlicējs ir filozofs antropozofs Rūdolfs Šteiners. Nosaukumu, ar kuru šī pieeja pazīstama lielākajā daļā pasaules, tā ieguva no cigarešu rūpnīcas Waldorf Astoria Štutgartē. Tieši tur Šteiners 1919. gadā izveidoja pirmās skolas, kuras bija domātas cigarešu fabrikas strādnieču bērniem – sociāli maznodrošinātiem, ar mazām cerībām uz labu izglītību un izraušanos no nabadzības. Ir vairāki populāri uzskati par Valdorfa pedagoģiju, kas ir daudz plašāk zināmi nekā Šteinera antropozofijas idejas, un viens no tiem ir tāds, ka tā ir pret grāmatām un nemāca bērniem lasīt. Patiešām, Valdorfa bērnudārzā neatradīsiet grāmatas, krāsainus burtiņus vai vispār konkrētas, nošķirtas nodarbības – mūzika, sports un mācību laiks. Šeit līdz septiņu gadu vecumam nemāca ne burtus, ne lasīt, ne ciparus, bērniem vispār neko “nemāca” tiešās apmācīšanas izpratnē, mācību stundas formā – tā, ka audzinātājs dod norādes un uzdevumus, kurus izpildot bērns apgūst konkrētas zināšanas. Šteiners to pamatojis ar savu bērna attīstības teoriju, kuras galvenais apgalvojums – attīstība sadalāma septiņgadu posmos, katrā posmā darbojas citi dzīves spēki, un ir svarīgi, lai bērns pilnībā izdzīvo katru posmu un viņa attīstība netiek sasteigta, lai katrs nākamais posms var veidoties uz iepriekšējā pamatiem. Pirmā septiņgade – tāpat kā Domana skatījumā – ir vitāli nozīmīga, šeit veidojas priekšnosacījumi visai tālākajai ķermeniskajai, garīgajai un morālajai pieaugušā cilvēka dzīvei. Taču atšķirībā no Domana Valdorfa pieejā līdz septiņu gadu vecumam bērnam svarīgākais ir apzināties savu fizisko ķermeni, apgūt līdzsvaru, kustību prieku un pasauli izzināt tikai caur praktisku darbošanos un imitāciju, ne mācīšanu.

Rotaļas, dziesmas un pasaku stāstīšana

Tātad – bērns nav mazs pieaugušais, kuram vienkārši ir jāizstiepjas garumā un pēc iespējas ātrāk jāiekļaujas pieaugušo pasaules struktūrās un darbībās. Bērnam ir ne tikai atšķirīgs ķermeņa briedums un nervu struktūra, bet arī citas vajadzības attīstībai. Praktiski tas izskatās tā, ka bērni Valdorfa dārziņā daudz laika pavada ārā, skraida, lēkā, rāpjas kokos, spēlējas ar dubļiem, grupiņā kopā ar audzinātājām cep maizi, klāj galdu, gatavo rokdarbus no siltiem, dabīgiem materiāliem (vilnas, vaska), dzied dziesmas un ļoti daudz rotaļājas. Taču grāmatu neesamība nenozīmē, ka bērni iztiek bez pasakām. Tām un iztēles pasaulei Valdorfa audzināšanā ir ļoti liela nozīme, taču pasakas tiek stāstītas, turklāt atkārtojot – vienu un to pašu visā nedēļas garumā. Pasaku stāstīšana bērniem iemāca klusējot klausīties un līdz ar to iedziļināties gan stāstā, gan sevī, bet ilustrāciju iztrūkums liek viņiem darbināt pašiem savu fantāziju, savukārt atkārtošanās bērniem ir nepieciešamība (to labi zina katrs vecāks, kurš kopā ar bērnu simto reizi skatās, piemēram, “Vāģus”), tā dod drošības sajūtu. Kad es pirms kāda laika sāku puikām vakaros stāstīt izdomātu pasaku par pelīšu ģimeni, kurā pārsvarā atkārtoju vienu un to pašu stāstu ar nelielām izmaiņām, biju pārsteigta par viņu detalizētajiem jautājumiem un komentāriem, kas liecināja, ka viņi šo pasaku un pelīšu dzīvi “redz”, un to, ka viņi paši pieprasīja precīzu atkārtojumu.

Protams, arī pirmskolas vecuma bērni nedzīvo izolēti un nevar gaidīt, ka viņi neredzēs grāmatu līdz septiņu gadu vecumam, taču tās mazu bērnu grāmatas, kas ir Valdorfa tradīcijas iedvesmotas, ir ļoti mierīgiem zīmējumiem, maigas, sapņainas – un ar ļoti maz teksta. Un vislabākais, ja bērnam ikdienā pieejamas vien pāris. Pārāk liels košu un krāsainu grāmatu daudzums bērnu pārsātina, viņš grib vēl un vēl, bet nespēj mierīgi iedziļināties vienā. Kims Džons Peine, amerikāņu pedagogs, Valdorfa pedagoģijas iedvesmotajā grāmatā “Vienkāršība bērnu audzināšanā” stāsta par savu pieredzi, strādājot ar bērniem, kuriem ir grūtības skolā vai sadzīvē, hiperaktivitāte, uzmanības deficīta sindroms, un kā pirmo soli ceļā uz laimīgu bērnu, iesaka dzīves telpas attīrīšanu – atteikties no lielākās daļas rotaļlietu un arī grāmatu.

Agra lasītmācīšana var būt kaitīga jūsu bērnam

Otrs būtisks Valdorfa pieejas pamatakmens ir Šteinera uzskats par cilvēku kā ķermeņa, prāta un gara kopumu, līdz ar to – arī bērna un cilvēka attīstībai jābūt integrētai, ņemot vērā visus šos aspektus un godinot augstāko garīgo spēku. Taču tas nenozīmē, ka Valdorfa izglītība ir “aizslēgta” ģimenēm, kuras neatzīst gara un augstāka spēka esamību. Pirmkārt, antropozofija netiek mācīta vai pat pieminētā bērnudārzā un skolā, tā ir neredzamais pamats, un, otrkārt, ir pietiekami daudz zinātnisku pētījumu par agrīnu lasītprasmi un bērnam būtiskām prasmēm pirmskolas vecumā, kuri netieši atbalsta Valdorfa pieeju – pirmskolas bērnam vajag spēlēties, ne mācīties. Tā Jaunzēlandes Otago Universitātes pētījumā tika salīdzināti bērni no Valdorfa skolām, kuri nelasa līdz septiņu gadu vecumam, un valsts skolām, kur sāk mācīties lasīt no piecu gadu vecuma, un atklājās, ka agrie lasītāji vēlāk neuzrāda labākus mācību rezultātus, tātad agrīnai lasīšanai nav pierādāmas priekšrocības. Savukārt Virdžīnijas Universitātes pētījums par prasmēm, kas būtiskas bērnu gatavībai skolai, rāda, ka tieši labi attīstīta sīkās motorikas prasme – ne burtu un ciparu zināšana – saistīta ar labākiem mācību sasniegumiem vēlāk, un tā attīstās rotaļājoties, darinot rokdarbus, veicot sīkus darbiņus ar pirkstiem. Alisona Gopnika, psiholoģijas profesore no Bērklijas Universitātes, saka – zinātnieki ir neizpratnē. Jo nopietnāk mēs pētām, jo vairāk secinām, ka maziem bērniem nav piemērota fokusēta, uz mērķiem orientēta darbība, bet viņi fenomenāli spēj mācīties no lietām un cilvēkiem, kas ir ap viņiem. Savukārt neirozinātnieki atzīmē, ka, liekot bērniem darīt to, kam viņu smadzenes vēl nav gatavas (izpildīt uzdevumus, lasīt), var būt kaitīgi – tas var radīt stresu, kas negatīvi ietekmē to smadzeņu sadaļu, kas atbildīga par atmiņu un mācīšanos, un pat padarīt viņus uzņēmīgākus mentālām problēmām – depresiju, trauksmi vēlākā dzīves laikā.

Valdorfa bērnudārza maigos toņos iekārtotajā grupiņā, kurā ir gan mazs balkoniņš ar spēļu virtuvīti, gan īsts virtuves stūris, daudz koka rotaļlietu, kastaņi, auduma lelles, pēcpusdienās bērni spēlējas vai zīmē. Lielākie uzraksta uz pabeigtā zīmējuma savu vārdu. Burtiņi šeit nav aizliegti, ja bērnam pašam ir dabīga interese par tiem, taču pa īstam tie atklājas pirmajā klasē, izaugot no pasakām un zīmējumiem. No viļņiem rodas “v” burts, karalis pārvēršas par “k” burtu, un otrajā klasē bērni sāk lasīt – ar uzmanību un izpratni. Es māku lasīt ļoti ātri – jau kopš bērnudārza vecuma –, un man sevi jāpiespiež to darīt lēnāk, uzmanīgāk, jo pretējā gadījumā es vienkārši neko neatceros. Es nevarētu teikt, ka bērnībā kāds man uzspieda lasīšanu, tā bija mana vēlme, taču šī nodarbe noteikti atņēma laiku spēlēm un kustībām. Tagad mans septiņgadīgais dēls – ar parastā dārziņa pieredzi – māk lasīt, taču lēnām un negribīgi, piecgadīgais “valdorfbērns” tikai nesen izrādīja pirmo interesi par burtiem, un es neliedzu viņam tos zīmēt, taču nedodu uzdevumus un nelaboju kļūdas. Divgadīgā māsa mani pārsteidza ar to, ka jau atpazīst virkni burtu – viņa tos acīmredzami iemācījusies, esot līdzās vecākā brāļa mācībām. Man, protams, par to ir prieks un lepnums, bet es arī tikpat ļoti priecājos par to, cik veikli viņa nomizo burkānu – jo, starp citu, tā ir arī zīme labām akadēmiskām sekmēm nākotnē.

 

Izmantotā literatūra:

Doman, Glenn and Janet, How to Teach Your Baby to Read, Gentle Revolution Press, October 2002

Paul Tullis, The Death of Preschool, Scientific American Mind, November/December 2011

Nancy Mellon, Storytelling with Children, Hawthorn Press, 2000

Cameron, C. E., Brock, L.L., Murrah, V.M., Bell L.H., Worzalla, S.L., Grissmer, D. & Morrison, F.J. , Fine Motor Skills and Executive Function Both Contribute to Kindergarten Achievment, 2012

 

Pa darīšanām

Thursday, October 4th, 2012

Ierakstam par podiņapmācību gatavojos jau ilgi, tomēr šķiet, ka šis nu ir īstais mirklis, jo muki.lv plauktā beidzot ir parādījies arī podiņš (lūk šāds!) – tad nu šķita īstais mirklis parunāt par šīm “darīšanām”.

Kādu podiņu izvēlēties?

Kā jau visā, arī šajās lietās lūkojos pēc informācijas, kas tad ir pēc iespējas dabiski un pareizi. Sākotnēji saskāros ar informāciju, ka podiņam jābūt augstam, kājām stabili jābalstās uz zemes, muguriņa jāatspiežas pret gana augstu atzveltnīti… bet izrādās – nekā. Pameklējot dziļāk, atklājās, ka tualete, kādu to pazīstam mēs – ar augstu sēžamu podu, ir raksturīga rietumu kultūrām un salīdzinoši nesenai vēsturei. Un, kā jau daudzi civilizācijas labumi, tie nes līdzi arī ar to saistītas medicīniskas konsekvences, tostarp (kā izrādās!) tikai mūslaiku slimību apendicītu, hemaroīdus, taisnās zarnas un prostatas vēzi utt. Daudzās austrumu kultūrās ir saglabājušās, kā mums šķistu, “aizvēsturiskākas” tualetes tradīcijas – nokārtošanās notiek tupus (piemēram it kā visādi citādi attīstītajā Japānā). Bet izrādās, ka tieši šāds stāvoklis ir dabisks un atdarināšanas vērts paraugs. (ja ir vēlme par to palasīt vairāk, var ielūkoties šeit un te par pareizu un nepareizu pozu, kā arī veselības ieguvumiem)

Tieši tādēļ podiņš, kas vislabāk piemērots kakāšanai un čurāšanai, ir tāds, kas pēc iespējas labāk atdarina pozu dziļajā ietupienā, jo tikai tā zarnu loki atveras pilnībā un arī urīnpūslis iztukšojas pavisam. Ja nokārtošanās notiek pareizajā pozā, sasprindzināšanās nav nepieciešama vispār. Tāpat kā tualetes papīrs, jo dupsis nosmērējas ļoti reti. Sākumā bērniem ir elastīgas saites kājās un viņi var elementāri notupēt dziļajā ietupienā uz pilnas pēdas, kas pieaugušam cilvēkam šī poza sagādā grūtības, jo tā tiek pārāk reti izmantota.

Nu lūk – tātad meklējot podiņu, vispirms būtu jālūkojas, lai tas ir salīdzinoši zems un bērna dupsis atrodas pēc iespējas tuvu ietupiena pozai, tādējādi sekmējot dabisku nokārtošanos. Protams, podiņam būtu jābūt arī stabilam un ērtam, lai mazais uz tā neprotestētu pavadīt ilgāku laiku, ja dabiskā vajadzība uzreiz nenāk kā saukta :) Ērts, tas nozīmē puslīdz ergonomisks, paplatām malām, lai maliņas nespiežas mīļajos mīkstumiņos un arī kāds atbalstiņš muguriņai, ja nu iznāk patupēt ilgāk, nekaitētu. Puisīšiem vēl no svara būs arī augstāks izliekums priekšā, lai negadās pāršaut pār malu. No drošības viedokļa, būtu labi, ja podiņš būtu stabils, tātad apakšdaļa varētu būt nedaudz paplatināta, tomēr ne pārāk, lai neiznāk , ka pēdiņām blakus podam vairs nav vietas un kājas jātur ļoti plati. Bieži vien podiņam stabilitāti piešķir svars.

Ko es noteikti nemeklētu podiņā? Mūziku, aplausus par “padarīto”, ūdenskrituma skaņas, lai veicnātu darīšanas utt. Tāpat šķiet pārspīlēti podiņi, kas atdarina pieaugušo tualeti, kuriem ir atvilknītes, iebūvētas rotaļlietas utt. Īsi sakot – vienkāršība man arī tīk. Un ja vēl podiņam ir atturīgs un pieklājīgs dizains, jo vismaz mūsu mājā tas kādu dzīves mirkli stāv ne gluži prom no acīm… vispār jauki :) Taču viss šis ir gaumes lieta.

Kad izvēlējāmies podiņu Robinam, par labu atzinām BabyBjorn augsto podiņu par dārgo naudu. Tagad, zinot, ka pareiza pozīcija bērnam nebūt nav ar taisnām kājām un taisnu muguru, šo podiņu visticamāk neizvēlētos, lai gan atzīstos, ka Klāss to turpina lietot mājās, jo ir jau ar to apradis. Un mūsu jaunais podiņš ir viņa rezerves podiņa pozīcijās :)

Kad iegādāties podiņu?

Šķiet, ka īsti vienota viedokļa par šo nav. Manuprāt, podiņu jāiegādājas kādu mirkli pirms podiņapmācības sākuma, tomēr ne gadsimtiem pirms. Jo ja bērniņš jau ir gana liels, viņu var iesaistīt izvēles izdarīšanā – piedāvāt uz tā pasēdēt veikalā, izvēlēties krāsu vai modeli, ja mammai pašai grūti izšķirties starp 2-3 podiņiem. Tā bērns jau no sākta gala piedalīsies procesā.

Kad sākt podiņapmācību?

Patiesībā negribu dublēties, jo šķiet, ka par šo jautājumu ir pieejami gana daudz raksti daždažādos medijos (piemēram sakarīgs raksts bija salīdzinoši nesen žurnālā “Mans mazais”). Tāpēc labāk padalīšos mūsu pusotrā pieredzē.

Tradicionāli mammas plāno ar podiņapmācību nodarboties vasarā – varēs skraidīt pliku dupsi utt. Tieši tā rīkojos arī es, kad gribēju sākt Robina podiņpiejaucēšanu. Tad viņam bija gads un 3 mēneši un es varēju gribēt daudz ko, bet viņam izrādījās gluži citi plāni. Podiņā viņš nokārtojās reti, ja sakrita apstākļi – bet tiklab varēja arī pusstundu nosēdēt uz podiņa, piecelties un pačurāt pus metru no tā. Viņš neizjuta nekādu sakarību ar podiņu, nokārtošanos utt. Taču es biju neatlaidīga, jo pozitīva pieredze ģimenes locekļu vidū un vecmāmiņas kauninošie komentāri apciemojumu laikā, lika maķenīt sasparoties. Tomēr par spīti tam Robins varēja defilēt apkārt stundām ar slapām biksēm, postīt dīvānus, kāpt man tāds sačurājies klēpī un visādi citādi kaitniecēt man, bet viņš neizjuta pilnīgi nekādu diskomfortu un neizrādīja vēlēšanos risināt šo jautājumu, uzsākot podiņgaitas. Kaut kādā mirklī mana apņēmība atslāba, es vēlreiz pārlasīju rakstus, kas vēstīja, ka tik agrīnā vecumā lielākā daļa bērnu neizjūt vajadzību nokārtoties un nekontrolē šo vēlmi. Protams, ir kādi, kas to var, bet mans acīmredzmai nebija tas eksemplārs. Metu mieru. Mēs vēl arvien pasēdējām uz podiņa pēc gulēšanas, šad tad mums veicās, bet kaut kādu sakarību viņš arvien vēl neizdarīja.

Sācis iet bērndārzā Robins pievienojās kolēģīšiem un visbiežāk podiņā kaut ko sadarīja. Bet es, audzējot puncī mazo Klāsiņu, nolēmu atlikt šo jautājumu uz vēlāku laiku. Un tad, mēnesi pirms mazuļa dzimšanas, kas pēc visiem priekšrakstiem būtu visnepiemērotākais brīdis podiņapmācības uzsākšanai, gadijās tā, ka Robinam bija izbeigušās autiņbiksītes bērndārza maisiņā un kādu dienu es viņu saņēmu ar biksītēm kājās. Sekmīgi nokļuvām mājās ar sausām biksēm, pasēdējām uz podiņa un nolēmām “pamperīti” nelikt. Un nelikām nekad vairs. Tikai uz nakti. Bet tā kā pārsvarā arī nakts autiņbikse bija sausa, pēc mēneša sausa “pampera”, pārstājām ķemoties arī naktīs. Un viss. Tas bija akurāt tik vienkārši – 2.2 gadu vecumā viņš vienkārši pats sāka iet uz podiņa un prasīties, kad vajadzēja.

Kā saprotat, no šīs pieredzes biju secinājusi, ka Klāsiņu ātrāk kā nākamvasar vispār nepūlēšos likt uz podiņa. Tomēr atkal viņam plāni ir/bija citi. Pamanījām, ka viņš kaku bikšelēs iedara konkrētā brīdī īsi pēc mošanās no rīta. Un viss. Un to vēl varēja redzēt pēc priekšvēstnešiem. Tā nu pasākām viņu apsēdināt uz podiņa laikā, kad vajadzētu nākt kakai. Un tā ik rītu ir podiņā – mēs visi paplaukšķinām un mammai jau krietnus mēnešus nav jāmazgā kakainās Softbums autiņbikšeles :) Jauki! :) Protams, tam nav nekāda sakara ar prasīšanos un viņš neko īsti nesaprot no tā… tomēr ir lielas cerības, ka podiņapmācību, kad tai pienāks laiks, tas mums varētu atvieglot… Priekšvēstneši tam jau ir – kad iemēģināšanai apsēdināju Klāsu uz jaunā podiņa ar visām bikšelēm, viņš mirkli pasēdēja, paķimerējās ap to un, paņemot viņu opā, konstatēju, ka viņam bikšelēs ir mazmazītiņa kakiņa. Pieņemu, ka ir izveidojies nosacījuma reflekss un, uzsēdināts uz podiņa, viņš sajūt vajadzību nokārtoties pat ja reāli t’avarbūt nav. Kaut kā līdzīgi kā tad, kad runā vai domā par žāvāšanos, cilvēks sāk žāvāties (nožāvājies? 😉 )…

No visa šī secinu: nav nedz par ātru, nedz par vēlu uzsāktas podiņiešanas. Kad ir laiks, tad viņš ir. Galvenais netaisīt stresu – vispirms bērnam, tad sev. Čurinot mazo virs avīzes, raujot histēriski nost bikšeles tad, kad mazais speciāli savelk mutīti vai tml., ir man nepieņemami un tikai radīs bērnam neirozi, bet mammai izmisumu, kad nepaspēs. Nav vērts arī plaukšķināt par bērnu, kurš 8 mēnešos “iet uz podiņa” – aplausus ir pelnījusi mamma, jo tas ir uzcītīgas mammas darbošanās rezultāts nevis bērna apzinīga podiņaktivitāte. Un nav vērts neko plānot, mācīt, taisīt slapjumsajūtas pie bērna dupša utt. Ir mazliet jāpaciešas un visticamāk, tas vienkārši notiks, ja mazliet ieklausīsieties bērnā, bet viņš redzēs, ka apkārtējie iet uz podiņa.

Kā sagatavoties?

Man šķiet, ka, gaidot īsto mirkli, tomēr ir svarīgi iepazīstināt mazo ar podiņlietām. Pirmkārt, bērnu var ņemt līdzi uz tualeti, ja viņš izrāda šādu interesi.  Un var izrunāt, ka lieli cilvēki kārto savas darīšanas podiņā – tā dara tētis, mamma, lielais brālis vai māsa un arī citi. Un arī viņam vajadzētu pamazām uz šo noskaņoties. Kā jau pieminēju, bērniņu var iesaistīt podiņa izvēlē – to gan nevajag pārspīlēt – ja ievedīsiet bērnu lielveikalā ar 10 dažādiem podiem, viņš visticamāk izvēlēsies ar spilgtāko zīmējumu, tāpēc labāk apzināt pašai mammai/tētim, kuru podiņu akceptētu un tad piedāvāt bērnam izvēlēties krāsu vai modeli no ierobežota podiņu skaita (2-3). Ja bērns ir gatavs, var uz podiņa apsēsties veikalā, iemēģināt :) Tomēr daudzi bērni baidās uzreiz uz podiņa sēsties – tad labāk neuzspiest. Pārvedot podiņu mājās, bērnam būtu labi, ja podiņš netiktu paslēpts tualetē, bet gan būtu mazulim pieejams, lai sadraudzētos. Tomēr vajadzētu sekot, lai podiņš nekļūst par spēļmantu, jo vēlāk var būt problēmas ar sēdēšanu uz tā. Runā, ka mazuli iedrošinot mīļo mīkstmantu vai leļļu sēdināšana uz podiņa, lai redz, ka tas ir droši un forši. Tomēr saku, ka paši neesma to mēģinājuši – kaut kā īsti nav radusies vajadzība – izpildot visu iepriekšminēto, problēmas ar sēdēšanu uz podiņa nekad nav bijušas, lai arī neesam nedz iegādājušies sevišķi interesantas podiņmantas, nedz demonstrējuši steriem multeņu, lai bērns nemaz nepamanītu, ka sēž uz podiņa… šis viss man šķiet tikpat lieki, kā putriņpantiņi bērnu ēdinot – nepārvēršam par rotaļām nopietas lietas :)

Un lai jums veicas darīšanās! :)

Kad bērnam vajadzīgas kurpes?

Thursday, August 2nd, 2012

… tas ir biežāk uzdotais jautājums, ko apspriežam, stāvēdamas pie muki.lv kurpju plauktiem ar citām mammām. Viedokļi ir dažādi, tomēr tos visus apzinot, esam izkristalizējuši savu nostāju, ko mēģināšu salikt argumentu virknējumā šajā blogierakstā.

Sāk celties kājās – vajag kurpes? Drīzāk nē.

Sākumā mums jāsaprot, ko nozīmē, ka bērns ceļas kājās. Un kā viņš to dara.

Bērni var celties kājās pareizi – tas ir atspiežoties uz vienas kājiņas (tā kā mēdz kādu bildināt – uz viena ceļa) un tad, pārnesot svaru uz pēdas, pievelk klāt otru kāju un caur šādu tupus pozu augšā ir. Tā ir pareiza piecelšanās un ideāli, ja bērns to vienlīdz bieži dara caur vienu un otru kāju. Sākumā viņš, protams, pieturās ar rociņām, vēlāk var to izdarīt arī bez pieturēšanās – tomēr galvenais atbalsts ir uz kājām. Ja bērns ceļas šādi un viņam ir gana daudz mēnešu, lai mēs nedomātu, ka viņš kājās ceļas pāragri, tad mēs sakām skaļu – NĒ, kurpes bērnam nav vajadzīgas – viņš ir gatavs šādai vertikālai pozīcijai, dara to korekti, kājas liek pareizi un viss ir izcili – iejaukšanaš kājiņas attīstībā nav nepieciešama un bērns turpina darboties basām kājiņām vai (ja nu mammai dikti šķiet, ka vajag) plānās zeķītēs.

Bet bērns kājās var celties arī nepareizi – tas ir, galvenokārt pievelkoties ar rokām. Tad bērns aizrāpo (visļaunāk, ja tikai aizlien) līdz kādam paaugstinājumam, piemēram, dīvānam, un pieķeroties pie malas, pievelkas ar rokām, līdz nokļūst pozīcijā, ka var atsperties uz kājiņām un nokļūt stāvus pozīcijā. Parasti bērni tad to dara visai neveikli, laužot pēdiņas – tās tiek vai nu lauztas caur pēdas virspusi vai saliktas kā Č.Čaplinam sāniski, kas izskatās – au! – gandrīz sāpīgi. Parasti bērni, kas ceļas šādi, to dara ne vien pāragri, bet arī nemāk tikt lejā un mēdz sāpīgi krist un sagādāt vecākiem raizes. Ja bērns kājiņās ceļas šādi – aplami – tad mēs skatām katru gadījumu atsevišķi un diskutējam. No vienas puses kājiņas noteikti vēl nav gatavas vertikālai slodzei un kauliņi ir mīksti, saites nestabilas, muskuļi vāji – tīri teorētiski pāragra vertikāla slodze var radīt pat deformācijas, kas var būt iekritušas potītes, plakanā pēda u.c. Tādēļ kurpes it kā būtu nepieciešamas potītes balstīšanai. Bet no otras puses tās ir kā zāles situācijā, kad bērns pataloģiski pāragri ceļas kājās nepareizi. Bet prakse gan rāda, ka kurpes ar augstu cietu kapi mēdz radīt bērnam arī mānīgu stabilitātes sajūtu un vēl vairāk veicina celšanos kājās – bērnam kājiņas neļogās, viņš sajūtās stabils un vēl vairāk laika pavada stateniski. Turklāt kurpes ar augstu, cietu kapi traucē rāpot, kas gan sabojā rāpošanas tehniku, gan loģiski domājošs bērns nedarīs to, ko viņam ir grūti darīt – tātad viņi mazāk rāpos, bet vairāk sliesies kājās. Līdz ar to tas ir tāds kā apburts loks – no vienas puses pāragras kājās stāvēšanas situācijā būtu jādara viss, lai bērns pēc iespējas maz celtos kājās, no otras puses, kurpes to tikai veicinās. Tātad atkal – labāk nē? Man šķiet, ka drīzāk risinājums būtu nevies apavi, bet gan jāsakopo visi spēki, lai pēc iespējas atturētu bērnu no sliešanās kājās – visiem pieaugušajiem jāpārvācās uz zemes, jāveido interesantas rāpojamas konstrukcijas, būdiņas, tunelīši un K.Hēlas vārdiem “jāpadara interesanta grīda”. Un arī tad, ja kurpes ir risinājums, ko izvēlaties jūs, lai tās turētu potīti, tad LittleBlueLamb un līdzīgas dabiskas, mīkstas un vieglas kurpītes nav tās kurpes, par ko runā augsto kapju piekritēji – tad tiešām ir jālūko uz apaviem, kas bērna potīti balsta kā slēpjzābaciņš un darbojas kaut kā līdzīgi kā šina, iefiksējot potīti.

Kad apavi ir vajadzīgi?

Mūsuprāt, kas (gandrīz) sakrīt arī ar K.Hēlas viedokli, apavus bērnam ir vērts iegādāties tad, kad mazajam, izejot ārpus mājas, ir nepieciešamība apģērbt kājas. Dr.Salmiņš saka, ka apavu galvenās funkcijas ir aizsargāt kāju no savainojumiem vai temperatūras izmaiņām. Tomēr mūsdienās nereti kāju apaušanu pieprasa arī sabiedrības normas. Piemēram, lielveikalā bērnu nākas “ieslodzīt” ratiņos vai turēt klēpī, ja kājās ir vien zeķītes. Tad apavi lieti noder, lai paietos pieturoties pie ratiņiem vai pastāvētu pie soliņa, gaidot mammu laukā no pielaikošanas kabīnes. Taču dr.Salmiņš atzinīgi novērtējis LittleBlueLamb apavus kā pirmās kurpītes pastaigām laukā, jo tās godam pilda savas funkcijas un mazā staigātāja kājas pasargā no visādiem apdraudējumiem, tomēr ir vieglas, superlokanas un ļauj bērnam kustēties tikpat kā ar basām kājām, neierobežojot kustību amplitūdu un tikpat kā arī nemazinot kustību intensitāti un pēdas jūtīgumu.

Starpcitu, pēdas jūtīgums, kā izrādās, ir vēl sarežģītāks jautājums. Biju pārliecināta, ka būtiski staigāt basām kājām ir, jo pēda tiek stimulēta un tādējādi, kairinot pēdu, attīstās muskulatūra un veidojas pēdas velve. Šos argumentus parasti apstrīd tie pliko pēdu pretinieki, kas saka, ka plikām pēdām pļaviņā ir nozīme, bet mājās uz līdzenas grīdas – nekāda. Tad nu ar interesi lasīju pliko pēdu (gan vairāk pieaugušajiem jeb visas dzīves garumā) piekritēju pētījumus un izziņas avotus, kur teikts, ka plikas kājas arī pasargā locītavas no slodzes, jo mēs instinktīvi liekam savādāk pēdu un saudzējam locītavas, līdz pat visu skeletu. Lasiet paši:

“2006.gadā reimatologu grupa no Rasa medicīnas koledžas Čikāgā pētīja ceļa kustības dinamiku. Gadiem ilgi ārsti ieteikuši saviem osteoartrīta pacientiem valkāt apavus ar labi amortizētām, mīkstām zolēm, lai samazinātu slodzi locītavām. Tiek izmantotas arī dažādas skavas un saites. Taču Čikāgas ārsti nolēma pamēģināt ko citu — viņi palūdza pacientus staigāt gan parastos apavos, gan basām kājām un mērīja ceļu slodzi. Tas bija gaidīts, taču diezgan liels pārsteigums uzzināt, ka basām kājām slodze ir par 12% mazāka, nekā staigājot labi amortizētos ortopēdiskajos apavos.
«Kad kājās ir lielas, mīkstas kurpes, jūs mazāk domājat par to, kā liekat pēdu, un iznāk ļoti lempīgi un smagi soļi,» atklājumu komentē ārstu grupas vadītāja Nadža Sakūra. «Turpretī, ejot basām kājām, kustība no papēža līdz pirkstgaliem iznāk diezgan dabiska. Trieciens ir krietni maigāks, jo kaila pēda ir lokanāka un tai netraucē mākslīgais papēdis. Vairākums apavu, arī sporta apavi, ir ar papēdi, un tagad mēs zinām, ka papēdis var palielināt slodzi ceļiem.»
Vēl viens faktors, uzsver ārste, ir informācija, ko uztver kaila pēda un sūta ķermenim. «Jūsu ķermenis pats sev saka: «Mana pēda nupat skāra zemi, man jāiet, tāpēc jāaktivizē visi tie mehānismi, kas sargā locītavas.» Jūsu ķermeņa dabiskie neiromehāniskie signāli tik tiešām spēj pasargāt locekļus. Staigājot basam kājām, ieslēdzas daudz vairāk sensoru, nekā staigājot kurpēs ar biezu zoli.»
Tas pats attiecas uz sporta apaviem. Jau 1997.gadā kanādiešu pētnieki Stīvens Robiņš un Edvards Veikeds no Makdžila universitātes Monreālā atklāja: jo sarežģītāks sporta kurpes polsterējums, jo bezrūpīgāk un smagāk skrējējs triec kājas pret zemi. Izrādās, tas notiek instinktīvi, jo pēda pati grib skart zemi pēc iespējas vairāk, ignorējot amortizējošos slāņus, kas iestrādāti kurpē.”

Ideja ir pavisam vienkārša – pastaigājiet basām kājām pa kairinošu virsmu – piemēram, asiem akmentiņiem. Un jūs uzzināsiet, kā dabiski cilvēks staigā basām kājām: vispirms zemi skar papēdis, turklāt salīdzinoši saudzīgi, tad ārējā pēdas virsma, jo tiek sargāta pēdas pamatne no iespējamiem savainojumiem; tad slodze pāriet uz pēdas velvi, kas ir tonizēta (saspringta) un tad atspēriens notiek ar pēdas priekšējo daļu jeb pirkstiem. Kad kādreiz pie mums iegriežas mammas, lai iegādātos jaunu LBL kurpju pāri mazajam, mēdzam saņemt atsauksmes, ka “nostaigātas līdz caurumiem” tieši lielā pirksta rajonā – lūk tieši tāpēc, jo bērns veido dabisku pēdas kustību un lielākā atspēriena slodze ir uz pirkstiem. Savukārt, ja pastaigāsiet pa to pašu grantēto celiņu ar kurpēm, pat it kā smalkām sporta kurpēm, sapratīsiet, ka kāju liekat pavisam savādāk, turklāt paviršāk un nesaudzīgāk. Un pavērojot apavu nodiluma vietas, tās visbiežāk būs papēža ārējā vai iekšējā mala, tātad atspēriens noteik ar papēdi, ne purngalu.

Aizpļāpājos :) Bet nu īsi sakot – ar šo savu ierakstu vēlējos vēlreiz atgādināt – bērnam ar basām kājām ir vislabāk – viņš tā ne vien veido visveselīgāko un dabiskāko kājiņas aprisi, kairinot pēdiņas un vingrinot tās muskulatūru, bet arī vispareizāk sadala slodzi uz pēdas un saudzē pārējās locītavas un katru kauliņu savā trauslajā, briestošajā ķermenītī. Tādēļ ļaujiet bērnam pēc iespējas daudz un ilgi dzīvot basām kājām, bet, iegādājoties apavus, pērciet tādus, kas maksimāli ļauj bērnam uzturēt basu kāju sajūtas, neamortizē, nebalsta, neformē utt. – tādi ir nu jau pieejami ne vien Pediped un LittleBlueLamb izpidlījumā, bet arī daudziem smalkiem un pasaulslaveniem zīmoliem. Un tikai tad, ja jūsu bērnam ir kādas neveselības un ārsta un jūsu rūpīgas izvērtēšanas rezultātā esat izlēmuši lūkot pēc apaviem, kas nodrošina veselību, apaujiet bērnu kājiņu ietekmējošos apavos. Jo veselam bērnam nav vajadzīgi nedz kruķi, nedz ortopēdiski apavi.

Bērna drošība automašīnā ir jūsu rokās

Thursday, July 12th, 2012

Šodien stāvēju ar Klāsiņu sabiedriskā transporta pieturā un man garām pabrauca automašīna, kuras aizmugurējā sēdeklī sēdēja māmiņa, turēdama klēpī savu mazuli – varbūt bišķiņ vecāku par Klāsu. Es ticu, ka tas nav par jums un jūs automašīnā braucat droši un atbildīgi. Tomēr varbūt tieši jūs varat būt autodrošības vēstneši un padot labās pamācības par bērna pārvadāšanu automašīnā tālāk. Es nestāstīšu par to, ka bērnam visdrošāk ir pēc iespējas ilgi braukt ar skatu pretēji braukšanas virzienam. Par to vairāk var izlasīt šeit. Bet es gribu pastāstīt, kas notiek ar mazo, ja viņš tiek pārvadāts “tikai mazliet” pārkāpjot drošības un satiksmes noteikumus.

Neturiet bērnu klēpī!

Vai jūs zināt, ka nokļūstot frontālā sadursmē (kas ir vismaz katra 2. avārija, ja ne pat biežāk), turot bērnu klēpī – viņš izglābs jums dzīvību? Mazulis klēpī pieaugušajam kalpo kā spilvens un amortizē tricienu. Bēda tikai tā, ka pieaugušais uztriecas mazajam virsū un saspiež viņu pret priekšējo paneli vai priekšējo krēslu rindu ne vien ar savu svaru, bet arī ar paātrinājumu, kādu rada spējā apstāšanās. Palasot dažādu informāciju, skaitļi tiek minēti atšķirīgi, tomēr skaidrs ir viens – vismaz 150-200 kg svars nāk klāt. Es negribu teikt neko sliktu, tomēr palikt sveiks un vesels bērns var tikai laimīgas sagadīšanās dēļ. Vai uz to ir vērts paļauties? Izskatās tas apmēram šādi

Turklāt drošības josta, ja tādu iedomājaties aplikt apkārt abiem sēdētājiem – t.i. arī bērnam – nekalpos par labu vairs nevienam, jo nebūs novietota uz cilvēku ķermeņiem tajās vietās, kur tai būtu jābūt pozicionētai, lai pasargātu cilvēkus no lidojuma uz priekšu. Visļaunāk ir bērnam, jo viņam visticamāk šī josta būs pozicionēta kaut kur kakla vai sejas rajonā un apakšējā daļa ies pāri vēderam – avārijas situācijā šīs jostas var nodarīt būtiskus (līdz pat letālus) miesas bojājumus. Ja drošības jostu būsiet aplikuši tikai pieaugušajam, bet bērna noturēšana uzticēta lielajam pasažierim, tad tā ir dikti naiva cerība, jo noturēt bērnu klēpī sadursmes brīdī nav reāli.

Ļoti ļauni, ja lielais pasažieris sēž priekšējā sēdvietā, kas aprīkota ar gaisa spilvenu un tur klēpī mazo pasažieri, jo avārijas mirklī gaisa spilvens atveras ar aptuveni 300 km/h ātrumu un sadragā gandrīz visu, kas tam trāpas ceļā.

Līdz ar to – nekādā veidā un formātā pat ne uz veikalu ap stūri neturiet bērnu klēpī! Tas nav droši.

Atslēdziet gaisa spilvenu!

Kā jau minēju iepriekš, gaisa spilvens atveras ar NENORMĀLU ātrumu un spēku – tas izcili pasargā pieaugušos pasažierus, bet tas var nogalināt mazu bērnu. Mazulis, kas novietots automašīnā atbilstošā autosēdeklītī, kas instalēts sēdvietā ar aktivizētu gaisa spilvenu, ir pakļauts lielām briesmām, jo gaisa spilveni var atvērties pat salīdzinoši nelielā sadursmē (drošības speciālisti saka, ka pietiek ieskriet nelielā stabiņā vai uzskriet palielāka auguma sunim uz ceļa), kas varbūt citādi nekādi neapdraudētu pasažierus un no avārijas varētu izkļūt ar vieglu izbīli. Bet gaisa spilvēns var sadragāt gan krēsliņu, gan mazuli. Visdrošāk, ja gaisa spilvens sēdvietā, kuru izmantojat mazuļa pārvadāšanai, ir vispār izņemts, tomēr arī deaktivizēšanu vislabāk uzticēt speciālistiem. Dažos zviedru komentāros atrodu bažas, ka gaisa spilvenu darbību kontrolē elektronika un mehānismi, kas var pievilit un samaitāties, attiecīgi sadursmes brīdī atverot arī it kā atslēgtu gaisa spilvenu. Tāpēc visdrošāk esot, ja to demontē… Tomēr skaidrs ir viens, kā minimums deaktivizētam tam IR JĀBŪT!

Priekšējā sēdvietā pie aktīva gaisa spilvena nedrīkst sēdēt arī lielāka auguma bērni. Šajā video otrās minūtes sākumā labi redzams, kāds efekts ir gaisa spilvenam, ja bērns nesēž taisni – un to viņi bieži nedara, vai ne?

Mums iznāca diskusija ar Drošas braukšanas skolas pasniedzēju par bērna pozīciju aizmugurē vs priekšā automašīnā. Un es viņam piekrītu – nevar absolūti teikt, ka bērnam aizmugurē vienmēr sēdēt ir drošāk. Pēc visām teorijām tā, protams, ir. Tomēr mammas bieži novērš uzmanību, lai aprūpētu aizmugurē sēdošo bērnu un šīs sekundes, kad acis ir novērstas no ceļa, var maksāt drošību, jo automašīna netiek kontrolēta. Tādēļ viss nav tik viennozīmīgi. Tomēr, ja pie stūres ir tētis, bet mamma var rūpēties par mazo, tad visdrošāk vienmēr būs aizmugurē. Jo par labu priekšējam sēdeklim mammas uzmanības sadalīšana ir vienīgais arguments.

Piesprādzējiet bērnu! Pareizi piesprādzējiet!

Bērnam automašīnā ir jābūt piesprādzētam. Viennozīmīgi. Tur nav NEKĀDU iebilžu. Turklāt bērnam ir jābūt pareizi piesprādzētam.

Bērnu krēsliņā ar autonomajām drošības jostiņām, siksnām ir jābūt novietotām uz mazuļa pleciņiem un kājiņām (ja ir 5punktu drošības jostiņas), lai bērns būtu precīzi novietots krēsliņā atbilstoši tam, kā tas paredzēts. Jostiņām ir jābūt aizsprādzētām, tām ir jābūt pievilktām. Un jostiņas pareizi pozicionēt un pievilkt traucē biezs un pufīgs apģērbs, sedziņas, guļammaisi – bērnu nedrīkst sprādzēt krēslā satītu segā vai tml.

Lai pārbaudītu, vai drošības jostiņa ir pietiekami stingra, var veikt divus testus: 1) virs pleca jostai nevajadzētu būt brīvākai kā 1-2 pieaugušā pirksti 2) jostu nevienā vietā nevar salikt cilpā – saspiežot jostu gareniski starp pirkstiem nav iespējams izveidot faltīti. Vispareizāk ir bērnu allaž izņemot jostiņas atlaist un tad, kad bērns nākamreiz brauc krēsliņā, ielikt bērnu, uzlikt jostiņas un tad pievilkt tās tik stipri, lai bērns būtu drošībā.

Lielākus bērnus parasti vadā paliktnī ar vai bez atzveltnes. Bērnam, kas īsāks par 150 cm nevajadzētu braukt bez paliktņa. Paliktņa galvenā funkcija ir pareizi pozicionēt bērnu pret drošības jostu – tai ir jāšķērso kāju augšējā daļa un plecs (nevis vēders un kakls). Ja josta būs novietota nepareizi, bērns var izslīdēt vai gūt traumas no pašas jostas – tā saspiež iekšējos orgānus un traumē kaklu (īstenībā ar drošības jostu var arī nogriezt galvu)… Lūk video (bez asiņainiem skatiem), kurā redzams, kā šāda sadursme beigtos 10gadīgam bērnam, ja viņš būtu piesprādzēts tikai ar auto drošības jostu.

Arī krēslam ir jābūt pareizi piesprādzētam

Arī krēsliņam, protams, ir jābūt pareizi piesprādzētam – vislabāk kārtīgi izlasīt krēsliņa lietošanas pamācību un konsultēties ar speciālistiem. Izcili, ja iegādājoties krēsliņu, jums ir iespēja to piemērīt savā automašīnā un pārliecināties, ka tas instalēts pareizi. Ne visi krēsliņi visās automašīnās der.

Un ne visi krēsliņi der visiem bērniem. Lai arī svaram, ko norāda ražotāji, ir orientējošs raksturs, tomēr tas nav mazsvarīgs. Mazu nesēdošu bebīti nevajadzētu stutēt 1. grupas krēslā, kas paredzēts bērniem no 9 kg, pat ja jums ir vienaldzīgi, ko tas nodarīs viņa muguriņai. Piemēram, mūsu Klāsiņš 9 kg slieksni bija sasniedzis jau pirms pus gada vecuma, bet nekādi nebija gatavs braukšanai 1. grupas krēslā ar skatu braukšanas virzienā. Tāpat bērnu, kas nav sasniedzis 15 kg svaru un puslīdz atbilstošu augumu un vecumu, nevajadzētu sēdināt 2/3. grupas krēslā, jo visticamāk, ka automašīnas drošības josta būs pozicionēta aplami un bērns nebūs pasargāts.

Par piesprādzēšanu un autorkēslu izvēli atļāvos uztaisīt nelielu galeriju ar fotogrāfijām, kuras atradu kādā “Mans mazais” fotokonkursa galerijā – saucās tā “Mazais ceļo”, lai gan liela daļa attēlu droši varētu nokļūt arī galerijā, kuras nosaukums vēstītu kaut ko par nedrošu braukšanu auto… Lūk, dažas bildes ar maniem komentāriem, kā būtu bijis labāk. Ļoti ceru, ka visi attēli patiesībā ir tikai inscenējumi vai uzņemti stāvošās automašīnās un neviens no šiem bērniem patiesībā šādi nebrauc automašīnā.

Un, lūk šajā video ir apskatīti vairāki aplami bērna pārvadāšanas veidi – tik ikdienišķi, īstenībā – ikviens no mums ir redzējis kādu bērnu, kurš tieši šādi aizbrauc pēc saldējuma līdz veikalam. Bet galvenais, lai viņš arī droši atgriežas mājās!

Bērna valodas attīstība

Thursday, July 5th, 2012

Vienu dienu, Klāss dzīvojās veikaliņā un aizejošai tantei klusiņām nočiepstēja: “Atā-tā!” – Tante durvīs sastinga un atgriezusies lūkojās uz mani un teica: “Vai var būt, ka viņš man teica attā-atā?” Es pasmaidīju un teicu, ka var gan, jo viņš jau pāris mēnešu zin šo vārdiņu un tas nav vienīgais, ko Klāsiņš prot mums pateikt. Viņš runā.

Taisnības labad gan jāsaka, ka runāšanu Klāss sāka tieši ar atvadīšanās frāzi, jo viņu intensīvi apmācīja mūsu jaukie klienti, kas vienmēr no viņa atvadījās, ja vien viņš bija bodītē – protams, ka viņam 10x biežāk kā jebkuram citam bērnam, iznāca dzirdēt šo frāzi un tātad ātrāk viņš to arī apguva :) Iespējams, ka tieši šis vārds pavēra slūžas citu vārdu plūsmai. Bet varbūt viņš būtu sācis runāt tieši tad, kad sāka arī bez šīs apmācības…

Bērna valoda attīstās visstraujāk pirmajos trīs dzīves gados, kad smadzenes ir īpaši atvērtas valodiņas uzņemšanai. Tāpēc daudzi pētījumi parāda, ka bērni, kuri dzīvojuši bagātīgā valodas vidē pirmo dzīves gadu laikā, var lepoties ar augstāku IQ līmeni un būtiski bagātīgāku valodu arī nobriedušā vecumā.

Arī visa pirmā dzīves gada garumā bērns veido savu valodu un daudzi tic, ka pamati valodai tiek likti jau mammas puncī, kad mazulis dzird balsis, valodas plūdumu. Bērniņam piedzimstot, viņš aptver, redzot kā pieaugušie sarunājas, ka ar skaņām var komunicēt – lūk kam tā runāšana vajadzīga. Tādēļ turpiniet runāt – ģērbjot mazo, nēsājot rokās, vannojot. Un klausieties bērnā. Viņa pirmā komunikācija ir raudāšana – ja tas darbojas, bērnam amats ir rokā un ilgi nebūs jāgaida, kad daždažādas skaņas signalizēs, kad bērns ir izsalcis, sačurājis bikšeles vai – gluži pretēji – ir dikti apmierināts ar dzīvi :) Jums tikai jāieklausās.

Jau dzīves 2.-3. mēnesī bērns sāk apzināties, ka ar dažādām mutes kustībām spēj vokalizēt un sāk aktīvi to izmēģināt. Un pat tik agri kā 4-5 mēnešu vecumā var izskanēt pirmais te-te vai ma-ma, kas liks kust vecāku sirdīm. Nedusmojiet uz mani, ka es jums tā saku – bet šīm skaņām gan nav īsti nekāds liels sakars ar runāšanu un visi tie, kas veicīgi ieraksta bērna dienasgrāmatā, ka pirmais vārdiņš ir bijis tētis vai mamma, var droši to izsvītrot :) Jo bērna prātā šīm skaņām nav īsti nekādas saiknes ar mammu un tēti un daudz apzinātāk bērns valodu sākt lietot tuvojoties gadiņam. Es pat esmu lasījusi, ka bērna valoda ap 6-8 mēnešiem attīstās līdz vairākiem šādiem vārdiņiem, kuri pat tā kā jau sāk šķist apzināti un tad bērns šos vārdus “pazaudē” un ap gada vecumu sāk veidot īsto valodiņu, meklēdams patiesi apzinātus vārdus un sākdams tos rindot savā vārdu krājumā.

Aptuveni 6-9 mēnešu vecumā bērna valoda, kas vēl aizvien skan kā svešvalodu monologi, sāk iegūt intonācijas, “teikumus” un skanējumu, kas vairāk līdzinās viņa dzimtajai valodai. Tas tādēļ, ka bērns atdarina valodu, ko dzird sev apkārt. Un jo vairāk mazais dzirdēs valodu, jo vieglāk viņam to apgūt. Tādēļ runājiet ar mazo – un nevis bēbīšu valodā, bet latviešu (vai kāda nu ir jūsu ģimenes valoda). Suns ir suns un nav vauva. (Es it labi atceros, kā kādreiz, kad Robins bija mazs, mūsu omīte rādīja Robinam suni un saka: “Tas ir vauva.”, uz ko Robins skaidrā latviešu valodā atbildēja: “Tas nav vauva. Tas ir suns.” Viņam bija aptuveni 2 gadi. Tā ka nekrītiet kaunā 😉 )

Esiet bērnam par labu paraugu – izrunājiet vārdus skaidri (neatdariniet jauko bēbīšvalodiņu vai šļupstiņu), centieties nelietot pamazināmās formas, runāt mazliet lēnāk, lai bērns var labāk izsekot intonācijām un mutes kustībām. Varbūt nelietojiet gluži Jaunsudrabiņa cienīgus salikti sakārtotus un pakārtotus teikumus. Un lasiet priekšā! Turklāt izvēlieties grāmatas, ko lasīt. Mūsdienās ir apbrīnojami daudz draņķīgu grāmatu bērniem – lielākoties infantīlas vai pārsarežģītas. Tomēr ir daudzas arī tīri labas. Un lūkojiet, lai tās nav pārspīlēti vecākiem bērniem, jo valodai vajadzētu būt puslīdz vienkāršai (atbilstošai bērna vecumam), teikumiem īsiem un skaidriem, vārdiem vienkāršiem (svešvārdi un vecvārdi pagaidām, lai paliek aiz strīpas). Lai arī saku, ka vārdiem nevajadzētu būt sarežģītiem, tas nenozīmē, ka jārunā tikai primitīvos vārdos. Ar to domāju, ka nevajag bērnu apgrūtināt ar tādiem jēdzieniem, ko viņam grūti izprast (piem., “metafizika”), bet it labi var lietot vienas nozīmes dažādus apzīmējumus jeb sinonīmus, kas tikai bagātinās bērna valodu nākotnē.

Vēl labāk, ja jūs nevis lasāt stāstus un pasakas, bet stāstāt tās paši. Gan iepriekš izlasītas un pēc atmiņas atstāstītas, gan pašu sacerētas – tām ir pilnīgi cita enerģētika, cits intelektuālais materiāls. Atkārtojot vienu pasaku atkal un atkal stāstot, jūs tomēr katru reizi to izstāstīsiet savādāk un bērns uztvers, kā vienu un to pašu domu var pateikt neskaitāmos dažādos veidos, ar daudz dažādiem vārdiem.

Otra būtiska lieta, kas attīsta bērna valodu (un zinātnieki, kas pievērsušies šī pētīšanai, apgalvo, ka mēs uz pasakām un grāmatām esam pārāk safokusējušies) ir dziedāšana. Un nevis CD uzlikšana, bet jūsu pašu dziedāšana. Dziesma ir īpaša valodas forma, kura ir ritmizēta un melodiska un bērna smadzenes to labāk uztver. Un ne vien uztver – dziedāšana arī īpaši attīsta smadzenes un sagatavo mazuli valodas uztveršanai un atainošanai savā runā. Tā māca bērnu domāt vārdos, kas ir svarīgi raitas un bagātīgas runas veidošanai. Un, protams, tas attīsta dzirdi – ne vien muzikālo, bet arī fonemātisko, kas būtu nepieciešama labai valodas uztverei.

Tā kā mazuļa runāšana ir cieši saistīta ar to, ko viņš dzird, tad, protams, primāri jūs varat viņa valodas attīstību veicināt nodrošinot īpaši daudz valodas skanējuma ap viņu – gan runātās, gan dziedātās. Tomēr… vai jūs vēl arvien mākat klausīties paši? Ieklausieties savos bērnos, dodiet iespēju runāt arī viņiem! Veidojiet ar bērnu dialogu – ģērbjoties jautājiet, kuru krekliņu viņš šodien grib vilkt. Un ļaujiet viņam dot zīmi vai norādīt vai pat pateikt, kuru tad viņš izvēlas. Tas, ka viņā ieklausās, iedrošinās viņu komunicēt vēl vairāk. Un dodiet laiku – bērnam varbūt nepieciešams saņemties, aptvert, ka no viņa gaida atbildi – tas var prasīt 5-10 un varbūt pat 20 sekundes. Varbūt minūti. Dodiet viņam laiku atbildēt, neskubiniet viņu!

Un klausieties, ko bērns saka! Jaukajā bērna tērzēšanā pazib kāds burtu savienojums, kas it labi var pārvērsties vārdiņā? Atkārtojiet viņa izteikto zilbi un iesaistiet to vārdiņā – tā bērns sapratīs, ka skaņas, ko viņš veido pavisam vienkārši var kļūt jēgpilnas. Tas iedrošinās viņu, demonstrēs, ka viņam sanāk un uz patiesu valodiņu un īstiem vārdiem nebūs ilgi jāgaida.

Aptuveni gada vecumā bērns sāk lietot pirmos vārdiņus. Daži avoti saka, ka gada vecumā bērna krājumā būtu jābūt 5-10 vienzilbes vārdiem, kurus viņš lieto mērķtiecīgi un saprot vecāki vai citi aprūpētāji.

Otrā dzīves gada otrajā pusē bērni parasti sāk strauji papildināt savu vārdu krājumu un ap divu gadu vecumu jau saliek vārdu savienojumus, veido nelielus 2 vārdu teikumiņus.

Kas var kavēt bērna valodu? Protams, medicīniski iemesli: dzirdes traucējumi, problēmas ar runas orgāniem (īsa mēles saitīte, apgrūtināta elpošana u.c.), neiroloģiski bojājumi. Tomēr tas ir reti un cerams, ka nav par mums un jums. Bieži valodiņas aizkavēšanos veicināt var arī vecāki. Maz ar bērnu sarunājoties un komunicējot, arī bērns ir “nerunīgs”. Vai gluži pretēji – ja vecāki ir tik ļoti runīgi, ka bērnam nav pauzes, kurā iestarpināt savu vārdiņu, bērns var noslēgties un nerunāt. Es pazīstu kādu mammu, kas ir liela pļāpa (nu gluži kā es) – viņa tik dedzīgi sarunājas un tik bieži lieto frāzi savam bērnam: “Nu pagaidi, netraucē, es runāju!”, ka es vispār brīnos, kā viņas bērns ir sācis runāt. Viņš runā. Bet ne daudz. Tādēļ apdomājieties, vai jūs dodat vietu sava bērna izteikumiem.

Līdzīgs, bet mazliet savādāks valodas kavēklis ir “teikumu pabeigšana” – kad mamma jau pēc acīm redz, ko bērns grib teikt vai saprot viņu no praktiski neartikulētas skaņas, kāda kunksta vai čīkstiena. Pirmkārt, bērnam nemaz nerodās vajadzība runāt, lai pavēstītu par savām vajadzībām, otrkārt mamma, pabeidzot ikvienu bērna teikumu, kad viņš sastomās un meklē īstos vārdus, liedz iespēju bērnam izteikties… Ļaujiet bērnam runāt. Lieciet bērnam runāt?! :)

Kas notiek, ja bērns nerunā? nekas. Viņš vienkārši nerunā. Mazliet kavējoties valodai panika nav jāceļ. Itin visi mēs attīstamies savā tempā – Klāss vēl arvien nerāpo. Toties runā. Citi nerunā, toties skrien pusmaratonu savām kājām 😉 Tomēr, ja bērnam ilgstoši kavējas valoda, tas liedz viņam sociāli integrēties un attiecīgi kavē viņa tālāku intelektuālu un sociālu attīstību. Lai gan… stāsta, ka Einšteins neesot runājis līdz pat 5 gadu vecumam. Viņam vienkārši nav bijis ko teikt. Toties kad sāka…

 

Par autokrēsliem vismazākajiem

Wednesday, January 25th, 2012

Mēs esam tagad baigi safokusējušies uz autokrēslu tēmu. Un esam tajā BAIGI iegrimuši (daļēji pateicoties Justīnei – paldies tev vēlreiz!). Nākamais raksts noteikti būs par ERF (ko vispār biju iecerējusi kā pirmo), bet tā kā tam vēl mazliet vācu materiālus un šodien saņēmu kādas mammas vēstuli par pašu pirmo autokrēslu tēmu – respektīvi 0. grupu, tad – lai notiek! – sāksim ar pašiem mazākajiem.

Lūk vēstule:

“Sveiki,

visu cieņu Jūsu rūpīgajai lietu un faktu izpētei, tomēr, runājot par bērna pārvadāšanu mašīnā līdz pusgada vecumam (katrā ziņā līdz vecumam, kad viņš pavisam noteikti nesēž un nav arī jāveicina sēdēšana vai sēdēšana- pusguļus), man ir viedoklis, ka labākā izvēle ir cieta materiāla ratu kulba, ko stiprina automašīnā gareniski uz aizmugurējā sēdekļa.

Kādēļ?

1) Cik nu man nacies runāt ar fizioterapeitiem, visi uzsver, ka tradicionalie autokreslini (kurus es saucu par groziņiem), lai cik droši tie būtu, paredzēti max 20-40 min. mazuļa vešanai dienā!!!

Pretējā gadījumā tie nelabvēlīgi darbojas uz mazuļa mugurkaulu. Te būtu vietā Klaudijas komentārs, bet ļoti šaubos, ka sēdeklīši-groziņi var tikt uzskatīti par veselīgiem..

Padomāsim godīgi, cik ilgi bērni atrodas auto sēdeklīšos (mašīnās braucot vai guļoši lielveikalu grozos..)

2) Trieciena (nelaimes) brīdī trieciens izdalās pa lielāku laukumu – bērns atrodas ar sāniem pret braukšanas virzienu. Pie tam, bērns ir nostiprināts kulbiņā (ap vidu nāk plata josta). Pirmajos mēnešos likām ratu kulbā iekšā savu nelielu pakaviņu (vai sarullētu dvieli), gan omulības radīšanai, gan drošības dēļ.

3) groziņā bērns ir iespiests/ piespiests pie groziņa malām – vasarās momentā sakarsis, ziemā un kombinzona, iespējams, tapat..

Ratu kulba ir vairāk kā gultina, vasarā paliek gaisa sprauga lidz kulbas malam, gaiss cirkulee; ziemā labāk bērnu sagerbt planak, bet operet ar sedzinam (ara riktigo vilnas segu, braucot masina, nonem vilnas un uzliek planaki flanela utml).

Mums pasiem ir pirms 6 gadiem pirkta Chicco kulba (pareizak komplekts tris vienaa (gulamkulba, sezamrati un grozins), tiesi cietas kulbas del pienemam lemumu pirkt so komplektu.

http://www.chicco.com/ProdottiChicco/SchedaProdotto/tabid/87/art/04079141110000/language/en-US/Default.aspx

Nepastavu uz to, ka si ir pati labaka. Iespejams, ka pasaule vel kads razo ko lidzigu vai pat labaku, bet tai laika Chicco bija vienigie Latvija, kas sadu variantu piedavaja.

2 iespejamie iebildumi vai problemas, kas tomer neatsver plusus, varetu but sekojosi:

1) ja berns ir aktivs, no kulbas vins neredz celu vai mammu, vins var “gribet celties augsa”.

Ja ta ir parasta nikosanas, tad neatskiras no nikosanas grozina (ari grozina berns var negribet sedet..)

Pirmaja trimestri si problema nebus, ta var paradities 5/7 menesu vecuma, kad berns megina ar krutim celties augsa. Tas ari ir laiks, kad var parsesties “groziņā”.

2) neesmu petijusi sobrid, bet pirms paris gadiem sis berna parvadasanas veids nebija atrunats satiksmes noteikumos.

Apvaicajoties vairakiem specukiem sanaca, ka tas nav ne atlauts, ne aizliegts, tads parvadasanas veids musu noteikumos neparadas..

Bet so vajadzetu precizet.

Gods kam gods jasaka, ka musu Chicco komplekts ir kalpojis 6 gadus un izturejis 3 bernus (tresais vel turpina tos ekspluatet).

Soreiz gan neagiteju par konkretu firmu, bet principu.

lai veicas un lai ir drosi,

3 bernu mammina”

____________________

Un man likās, ka uz šī bāzes varētu veidoties interesanta diskusija, jo jautājums ir vecs kā pasaule – vai nav vislabāk kulbā?

Un tad ir jāsaprot, ko mēs domājam ar “vislabāk”. Man, personīgi, attiecībā uz autokrēsliem vislabāk = visdrošāk. Ērti, smuki, elpojoši u.c. lielumi ir jauki, ja tas ir, bet tas nav un nebūs pirmā lieluma kritērijs, pēc kā es izvēlos autokrēslu.

Viens apstāklis, kas man liek šo drošību pārvērtēt ir autokrēslu testi – kulbas tajos testē salīdzinoši reti, lai gan tās tur mēdz parādīties. Ar ne visai spožiem rezultātiem un tālu aiz autokrēsliņiem. Konkrētā Chicco (un vispār neviena Chicco) kulbiņa nav testēta kopš 2007. gada, ciktāl pārbaudīju testu rezultātus. Savas kulbiņas ar labiem rezultātiem testējuši Jane, Britax – droši vien šo izvēlētos, ja domātu par kulbiņu, jo tā saņēmusi tieši drošības novērtējumā “ļoti labi”. Ok, mēs varam pieņemt, ka ADAC tests neko nenozīmē, nav īsti pielāgots nekam citam kā vien standarta autokrēslu testiem (piem., to pašu Britax Multi-Tech, kas ir primāri atmuguriski izmantojams krēsls, viņi ir pamanījušies testēt tikai ar seju braukšanas virzienā un, protams, tad tas ir salīdzinoši slikti novērtēts) – var jau būt, ka tieši tāpat ir ar kulbiņām, bet…

…Latvijā satiksmes noteikumi, cik tālu esmu pētījusi, neļauj pārvadāt bērnu kulbiņā. Protams, mēs varam teikt, ka nekur satiksmes noteikumos nav teikts, ka ir aizliegts pārvadāt bērnu kulbiņā (bet tur nav arī teikts, ka nedrīkst bērnu pārvadāt vannā, gultā, ratos utt. – mēs tak tamdēļ neteiktu, ka tas viss ir atļauts, vai ne?) – neesmu jurists, bet manuprāt tā ir mazliet demagoģija – satiksmes noteikumos ir uzskaitīti tie veidi, kā bērnu drīkst pārvadāt – autokrēsls un paliktnis – un kulbiņas nav starp tiem. Un  arguments, ka satiksmes noteikumu izstrādātāji nav informēti par arī šo alternatīvu, droši vien neiztur kritiku, jo maz ticams, ka kāda nadzīga mamma vai šādu kulbiņu tirgotājs nebūtu painformējuši CSDD par šādu opciju – satiksmes noteikumi pa druskai tiek pārstrādāti teju vai katru gadu un tad jau nu būtu ielikuši arī kulbiņas, ja vien tam nebūtu dibināts iemesls pretoties. Un ja nu šis dibinātais iemesls ir drošība? (var jau būt arī, ka ne – vienkāršs laiskums, un tomēr, sodu dabūt var…)

Palūkosimies uz drošību tā populāri, kā es mamma-mazliet-palasījusī protu. Autonegadījumi mēdz būt četru veidu: frontāli (vairums – interneta resursi apgalvo, ka 4 no 5 gadījumiem esot tieši šādi), no aizmugures, no sāniem un kūleņošana. Ja mēs raugāmies no cilvēka kā tāda, ignorējot viņa pozīciju automašīnā, tad visbīstamākie cilvēkam ir triecieni, kas iespaido galvu un mugurkaulu – šīs ir vissmagākās un neatgriezeniskākās traumas. Savukārt uzlūkojot sadursmes virzienu automašīnā, neņemot vērā cilvēka pozīciju tajā, vispostošākie parasti ir sānu triecieni, jo no sāniem sadursmes punkts ir vistuvāk braucējam un starp sadursmes punktu un cietušo ir vismazāk šķēršļu, kas varētu kavēt trieciena intensitāti. Ja mēs novietojam bērnu kulbiņā perpendikulāri braukšanas virzienam, tad visvārīgākā vieta – t.i. galva un mugurkauls – ir vērsti pret vismazāk aizsargāto automašīnas daļu – sāniem.

Un, protams, arī ar Klaudiju Hēlu esam par autokrēslu jautājumu pirmssēdēšanas vecumā parunājušies – kā nu ne :) Viņa ir par autokrēsliem saprātīgā daudzumā. Protams, var piekrist vēstules autorei, ka tie paredzēti braucieniem 20-40 min dienā. Bet, ja šis mums neder, tad par kā ērtību mēs runājam – par bērniņa vai par vecāku, kuriem gribas doties ar mazuli garākā ceļā kā 20-40 minūtes? Kā saka Klaudija: “Nekas nenotiks bērnam, ja ar mazām atpūtas pauzītēm, kurās izņemsi bērnu no krēsla, reizi mēnesī dosies uz laukiem arī pusotru stundu garā ceļā. Galvenais nevizināties pa pasauli stundām ik dienu un dodoties pastaigā pa lielveikalu, liec bērnu ratos nevis vadā autosēdeklī!” Turklāt par šo jautājumu ar Klaudiju Hēlu runājam sakarā ar to, ka autosēdeklīši, kas ir patiesi droši, parasti ir visai stāvi. Klaudija paskaidro: “Autosēdeklīši speciāli ir veidoti tā, lai bērna dupsītis būtu ievērojami zemāk par galvu un kājām un frontāla trieciena brīdī bērna ķermenis salocītos kā grāmatiņa – kājas nāk uz augšu un galva pietuvojas kājām. Tā bērns salokās un atlokās atpakaļ, jo, ja sēdeklis ir pārāk lēzens, tad šāda salocīšanās nenotiek un tiek traumēts bērna mugurkauls, kas saņem triecienu no pakauša daļas, milzīgs trieciens ir gūžām, tiek traumētas gūžu locītavas utt.” Īsi sakot – triecienā bērnam ar inerci ir “jānoplandās” pēc konkrētas iepriekšparedzētas trajektorijas, lai trieciens nesaliektu to, kas pēc būtības nemaz nelokās. Ja bērnam zem dupša tiek palikts salocīts dvielītis vai citādi mainīts bērna novietojuma leņķis, autosēdeklītis kļūst nedrošāks un izmainās arī tas, kā bērna ķermenītis kustētos kinētiskās enerģijas rezultātā, kas rodas sadursmes brīdī. Tātad Klaudija ir ne vien par autokrēsliem, bet par dziļiem autokrēsliem – saprātīgās devās. Lielveikalā ar kulbu un ratiem nevis autokrēslu iepirkuma ratos!

Patiesībā mana izpēte par 0. grupas autokrēsliem ir sniegusies tālāk pat par ierasti apspriestajiem “par” un “pret”, jo pasaulē šur tur vīd vēl kāds arguments, kas Latvijā, manuprāt, netiek apspriests vispār (jo pie mums vienkārši gandrīz vispār nerunā par zīdaiņu pēkšņās nāves sindromu). Es teiktu, ka tas ir gandrīz vienīgais medicīniski pamatotais iebildums pret autosēdekļiem un dziļajiem autosēdekļiem, kas mani mazliet aptur un liek aizdomāties – pastāv viedoklis, ka tādā pussēdus stāvoklī bērnam tiek nedabiski izvietoti iekšējie orgāni, tostarp plaušas, kas tiek saspiestas. Tā kā zīdainis elpo visvairāk ar plaušu apakšējo daļu, tad autosēdeklī viņam ir būtiski apgrūtināta elpošana. Piemēram, kādā interneta resursā lasīju, ka UK (šķiet?) no 200 bērniem, kas miruši no zīdaiņu pēkšņā nāves sindroma, 36 ir miruši savā autokrēsliņā. Tas ir vērā ņemams skaitlis – gandrīz 20%. Vainots tiek tieši sēdeklīša pārspīlētais slīpums, kādēļ bērniem apstājusies elpošana. Par šo es domāju… tas ir drošības koka otrs gals…

…bet visādi citādi – drošība man ir pašā pirmajā vietā. Un apsverot visus par un pret, kompensējot ik pavadīto minūti autokrēslā ar 2 minūtēm rotaļās uz grīdas, es tomēr izvēlētos autosēdeklīti, turklāt nemainīgi tos, kurus esam izvēlējušies arī piedāvāt mūsu muki.lv 0.grupas autosēdeklīšu plauktā.

Mēs tomēr esam pārliecināti, ka vissaudzīgākā pozīcija sadursmes gadījumā bērnam ir ar muguru braukšanas virzienā – arī apskatot YouTube pieejamos testu video, redzams, ka frontāla trieciena gadījumā, kas ir nospiedošais vairums avāriju, bērns sēdeklītī tiek mētāts vismazāk. Šeit testa video, kur redzams ar seju braukšanas virzienā vs ar muguru – te bez komentāriem, vai ne?

Un te arī kāds testu video veiksmīgi testus izturējušas kulbiņas – Britax. Man tomēr šķiet, ka mugurkaulam un galvai šai gadījumā slodze ir ļoti intensīva. Un ej nu zini, kāda tā ir kulbiņās, kurām nav veicies ar labām atzīmēm testos…

P.S. Starpcitu, satiksmes noteikumos arī teikts, ka autosēdeklītim noteikti jābūt piesprādzētam ar drošības jostām – par Isofixu tur nav ne vārda. Ja kas… smaidīgi :) Un grozīti tie pēdējo reizi ir 2011. gada 27.decembrī 😉 Tātad par stiprināšanu ar Isofixu arī var dabūt sodu…

Bērni ir ēduši biezeņus mūžīgi. Vai mīts?

Thursday, January 19th, 2012

Pļāpājot mammām aktuālā sociālajā vietnē biežāk nekā gribētos sastopos ar argumentu, ka visa tā Baby-led weaning padarīšana ir jaunmoderna un nevajadzīga – bērni taču biezenīšus ir ēduši mūžam, kādēļ gan tagad izdomāt ko jaunu arī šajā sfērā. Patiesība ir veca kā pasaule – kamēr bērnam nav daudz zobu, viņš ēd sasmalcinātu pārtiku, kad var pats to sakošļāt, sāk ēst to, ko citi. Nu tad iegrimu ašā populārā pētniecībā, cik tad “mūžam” biezenīši mazajiem ir bijuši aktuāli un vai tiešām šitā patiesība ir patiesība vai tomēr mīts.

Un mana atbilde ir skaidra un vienkārša: “mūžam” bērni, kamēr viņam nav zobi, ir ēduši mātes pienu. Un tad, kad kļuvuši spējīgi paši sakošļāt barību, pievienojušies pārējiem ģimenes locekļiem, ēdot to pašu, ko citi.

Starp šīm divām stadijām ir process, ko angliski sauc par “weaning” – bērna pakāpeniska iepazīstināšana ar cieto pārtiku pedagoģiskos nolūkos. Latviski precīzu šī vārda tulkojumu meklēju, īsti tāda vārda nav, jo “weaning” nekādā gadījumā nedrīkst jaukt ar vārdu  “feeding”, kas būtu daudz tuvāks latviskajam terminam “piebarošana”, “barošana”.

Patiesībā agrīna bērna piebarošana (un te es tiešām domāju piebarošanu – kad uzņemtā cietā pārtika funkcionāli ir domāta uzturvielu nodrošināšanai nevis ēdienu iepazīšanai) ir vēsturiski nesena – aptuveni pagājušā gadsimta sākums. Tai ir divi pavisam argumentēti skaidrojumi:

– kari. Sievietes devās strādāt vīriešu darbus, pārsvarā rūpnīcās un līdz ar to bērni jau agrīni tika atstāti bez mātes piena. Turklāt pēckara periodā, kad trūkums un bads bija atstājuši psiholoģiska rakstura pēdas cilvēka veselības etalonā, par veselīgu bērnu tika uzskatīts apaļīgs bērns, ko visvienkāršāk varēja panāk agrīni sākot bērnam piedāvāt “uzbarojošu” pārtiku – piemēram, biezputras.

– pakāpeniska atteikšanās no zīdītāju pakalpojumiem un nesekmīga bērnu barošana pēc grafika, kas noveda pie piena nepietiekamības daudzām mātēm, un radās vajadzība tā vietā piedāvāt papildus ēdienu.

Tā kā šo iemeslu dēļ bērnam papildus ēdiens tika piedāvāts tiešām agri – pat 2-3 mēnešu vecumā, tad, protams, ka par patstāvīgu ēšanu, kožļāšanu utt. nevarēja būt runa un sākās mīcīšanas, šķaidīšanas, tumēšanas un citas smalcināšanas tradīcijas, lai bērnam kaut kā piedāvātu pārstrādājamu cieto barību. Te arī sākās bērnu pārtikas industrija, biezenīši, putriņas u.c. Abi vēsturiskie piebarošanasi iemesli nav vairs spēkā mūsdienās, tomēr tradīcijas palikušas it stipras, bērnu pārtikas industrija arī nav gatava padoties un te nu mēs esam…

…tā kā es veicu ašo izpēti, koncentrējoties tieši uz piebarošanas izcelsmi nevis krūtsbarošanas izzušanu, tad būšu tikai priecīga, ja zinošākas mammas papildinās šo informāciju (komentāros) ar nelielu ieskatu krūtsbarošanas vēsturē un varbūt var pateikt, cik ilgi agrāk bērnus rekomendēja barot ar krūti ekskluzīvi – mani, piemēram, tas ļoti interesētu…

 

Vai drīkst un vajag?

Wednesday, January 11th, 2012

Ja šis blogieraksts šķiet mazliet nesakārtots, tad ziniet, ka es tajā kārtoju savas domas. Savas domas par trīs sarunām – ar citiem un pašai ar sevi, kas man šodien iznāca. Es rodu tajās sakarību un atbalsi vienai otrā. Raugi…

Vakar Robins pārradās mājās no bērndārza ar saskrāpētu seju. Viņš gauži stāstīja kā divgadīgā Kate viņam kniebusi vaigā un skrāpējusi “šitā un tā”. Tā nav pirmā reize. Bet ne nu es iešu Kati tagad rāt, jo tāpat dara Beta un pagājušā gadā viens puišels. Un viņi neterorizē tikai Robinu, bet gan visus vai vismaz vairumu bērnu bez lielas šķirošanas. Tas ir kaut kā tā “normāli” laikam bērndārzā un es šitajā lielu traģēdiju nesaskatu un šodien pat lāga neizmantoju izdevību nokaunināt Kates mammu, ka viņai “tāda” meita… man liekas, tam nebūtu lāga nekādas jēgas, jo tā problēma ir meklējama tur kaut kur daudz tālāk, senāk un dziļāk.

Šodien rotaļu grupā mazais Kristaps uz elkonīšiem pielīda pie Emīla, uzkāpa viņam gandrīz virsū un… ar tādu maigumu taustīja ar rociņām Emīla matiņus, paglāstīja galviņu… kamols kaklā sakāpa skatoties uz galīgi ne maniem bērniem. Klaudija sacīja, ka bērni ir maigi un nav vardarbīgi (kam piekrīt arī mana antropologa būtība, ka cilvēks nepiedzimst vardarbīgs – tas ir kultūras uzslāņojums)… uz mirkli ievilināju Klaudiju diskusijā par to, kā tad sanāk, ka mēs iemācam bērnam būt vardarbīgam? Viņa skumji saka, ka man taisnība – tas notiek tad, kad mēs neizturamies pret viņu ar cieņu, neievērojam daudzos Klaudijas mums nestos (un nebūt ne viņas izgudrotos) ieteikumus… cieņu, mīlestību un citas līdzīgas vērtības atliekot malā zīdaiņa aprūpē, bērna audzināšanā… mēs esam tie, kas ar savu audzināšanu liek bērnam skrāpēt, kost, bļaut, šaut… un šeit es nepieņemu iebildes, ka bērni ir dažādi un daži vienkārši ir hiperaktīvi un tāpēc kaujās… es ticu, ka tomēr iemesli ir meklējami ārējos faktoros nevis bērnā, pat tad, kad vecāki ir gatavi zvērēt kristālisku šķīstību un mazgāt rokas nevainībā…

un trešā pārdoma… lasīju šodien calis.lv forumu, kur mammas apspriedās, ka uzskata par nepieņemamu iejaukties citu mammu bērnaudzināšanas metodes, ka tas ir slikti un nosodāmi un katra paša darīšana ir, kā viņš savu bērnu audzina… un es sāku sev uzdot jautājumu, vai es šim piekrītu? vai tiešām manam bērnam ir jānāk mājās no bērndārza ar saskrāpētu seju un neizpratnē man jāstāsta, kā viņu “apstrādāja” un es nedrīkstu tajā iejaukties un man nav tiesību iebilst? jo skaidrs, ka nav jēgas iebilst un strostēt kādu, kad seja jau ir “čupā”, bet varbūt ir vērts iebilst, kad vari dot padomu vai likt aizdomāties kādam, kas ar necieņu un personību degradējošām metodēm audzina savu bērnu? jo es negribu savam bērnam mācīt, lai viņš sit pretī. labākais, ko es Robinam varēju piedāvāt kā risinājumu ir laisties lapās… kas arī nav forši, bet tomēr manā izpratnē ir labāk, kā aicināt šķelt pretī…

par to es šodien domāju – kā zīdaiņa aprūpe un pavisam maza bērna audzināšana veido viņa personību, un kas no tās izveidojas, ja jau 2 gadu vecumā šī personība iziet sabiedrībā un kaut kā (labi vai slikti) ietekmē sabiedrību sev apkārt. un vai mēs visi neesam šīs sabiedrības locekļi un tajā nedzīvojam. un vai tiešām tas ir tik viennozīmīgi, ka “man nav tiesību iejaukties, kā citas mātes savus bērnus audzina”, ja man un maniem tuviniekiem ir šai sabiedrībā jādzīvo…

Klāsa septītais mēnesis: ēdīsim?

Friday, January 6th, 2012

Klāsiņam nu ir pilni seši mēneši, faktiski jau tuvojas septiņi. It kā klasiski būtu pēdējais laiks sākt piebarot un biju nosolījusies sev, ka pēc jaunā gada noteikti sākšu par to domāt un interesēties. Tā nu bija pienācis tas mirklis, kad jāšķir vaļā grāmata “Baby-led weaning” tā pa nopietno un jānoskaidro, vai Klāsam nebūtu jāķeras pie ēšanas.

Šajā ierakstā es pastāstīšu, kas ir Baby-led weaning jeb bērna vadīta ēšana (turpmāk apzīmēšu BLW), kādas ir mānīgās pazīmes, kad bērns it kā būtu jāsāk piebarot un kādas ir tās īstās.

Tātad BLW ir ēdināšanas ideju kopums, kad viss tiek nodots paša bērniņa izlemšanai. Mani šī ideja uzrunāja jau sen, faktiski Robins ir arī daļēji barots pēc šīs metodes – kad bijām vīlušies tradicionālajā piebarošanā ar biezenīšiem, kas sākumā gāja uz urrā, bet tad viņš atteicās ēst jel ko ar karoti pavisam, uzmeklēju pierakstus no Klaudijas Hēlas lekcijas par šo piebarošanas veidu un sagaidījuši, kamēr Robins sāka sēdēt, cēlām viņu pie kopgalda un sekojām šai metodei ļoti intuitīvi – izdevās. Mūsu ieguvums ir uz ēdienu nekaprīzs bērns, kam garšo ļoti plašs ēdienu spektrs, kurš māk uzvesties pie galda un vēl simtiem citu nieku. Es, piemēram, nezinu, ko nozīmē, kad ir vajadzīga pie galda pielīpoša bļodiņa, lai bērns to nemestu zemē, savukārt Robins nezin nevienu skaitāmpantiņu par “biezputra pa gaisu brauc” tēmu… Bet atpakaļ pie teorijas :)

Tad nu šī metode man bija iepatikusies un ar Klāsu uzreiz zinājām, ka lūkosim piebarošanu sākt pēc iespējas vēlu un pēc šīs pieejas. Kad atšķīru pieminēto grāmatu, man galēji to “pārdeva” teikums: “Bērnam piemīt dabiska spēja sākt velties, rāpot, sēdēt, staigāt, tad, kad ir pienācis viņa laiks. Kādēļ lai ar ēdināšanu būtu savādāk?” Tiešām – kādēļ lai par ēšanu pēkšņi izlemtu es vai mēs – vecāki? Turklāt šai metodei ir ļoti daudz priekšrocību – (bez tā, ka nav jāķēpājas ar īpašu ēdiena gatavošanu mazajam un jāstreso, ka plānoto 100 ml vietā viņš šodien pieveicis tikai 80 ml). Ar BLW metodi bērnam veidojas dabiskas košļāšanas prasmes, acu un roku koordinācija un ar vecāku atbalstu mazais var atklāt sev ļoti lielu veselīgu ēdienu spektru, turklāt izbaudot ne vien ēdienu garšu (kas arī blenderētam ēdienam mainās), bet arī struktūru, krāsu un redzēt, ko viņš patiesi ēd. No psiholoģiskā viedokļa šī metode ļauj bērnam attīstīt iniciatīvas un zinātkāras personības iedīgļus un stiprināt savu neatkarību un pārliecību, ka viņa viedoklī ieklausās jau no dzīves pirmajām dienām. (more…)

Par to, ko grūti pateikt

Sunday, December 25th, 2011

Gribējām jums novēlēt priecīgus svētkus, kamēr grozījos, manis nolūkotos pantiņus – pat divus – jau biju saņēmusi pat trijos korporatīvajos apsveikumos savā e-pastā. Nospriedu, ka nav lemts un… tā arī nepateicu neko. Jo likās, ka jūs jau tāpat visi zināt, ka no visas sirds vēlam jums gaišus, siltus un ģimeniskus šos svētkus. Un ceram, ka mazie ir priecīgi par Salatēva un rūķu sagādātajām dāvaniņām, lai cik lielas vai mazas tās nebūtu. Un ceram, ka to nav pār mēru daudz un viņi var izbaudīt tās, nevis noslīkt tajās…

Un tā jau patiesībā ir daudzas lietas pasaulē, ko ir grūti pateikt, atrast īstos vārdus. Viena no tām ir piedošana. Mani ļoti aizķēra Diānas Zandes teiktais kādā “Mans mazais” numurā, kur viņa rakstīja par šo tēmu, ka lūgt piedošanu ir tikpat intīms akts, kā atzīties mīlestībā – tādēļ to nevajag nedz sasteigt, nedz uzspiest…

Manas pārdomas par to, kā bērns iemācās lūgt piedošanu, aizsākās jau sen, vēl vasarā, kad pēc kāda smilškastes negadījuma, pie Robina pāri nelielajam rotaļu laukumam, garu garu garu ceļu mēroja kāds bērniņš ar noliektu galvu, lai aši izdvestu “Piedod!” un mestos bēgt. Robins nesaprata ne šī akta nozīmīgumu, ne viņam tas atviegloja pāri darījumu. Bērniņam tās bija tikai mokas un arī sirdsmieru nenesa, lai gan par nejaušo skādi viņš likās pats nobažījies, pirms mamma viņu bija sūtījusi piedošanas lūgšanas misijā. Toties mamma gan jutās atvieglota. Patiesībā viņa bija vienīgā šai situācijā, kas bija guvusi gandarījumu, lai arī mieru sirdī pēc tāda negadījuma būtu jāgūst vismaz vienam, bet vēlams abiem, no tajā iesaistītajiem. Tā nu man likās, ka ir vērts parunāt par to, kā saviem bērniem mācām justies vainīgiem un to atzīt. Un Ziemassvētku – piedošanas – laiks, likās vispiemērotākais brīdis. (more…)