Archive for the ‘Vērts izlasīt’ Category

Bērna drošība automašīnā ir jūsu rokās

Thursday, July 12th, 2012

Šodien stāvēju ar Klāsiņu sabiedriskā transporta pieturā un man garām pabrauca automašīna, kuras aizmugurējā sēdeklī sēdēja māmiņa, turēdama klēpī savu mazuli – varbūt bišķiņ vecāku par Klāsu. Es ticu, ka tas nav par jums un jūs automašīnā braucat droši un atbildīgi. Tomēr varbūt tieši jūs varat būt autodrošības vēstneši un padot labās pamācības par bērna pārvadāšanu automašīnā tālāk. Es nestāstīšu par to, ka bērnam visdrošāk ir pēc iespējas ilgi braukt ar skatu pretēji braukšanas virzienam. Par to vairāk var izlasīt šeit. Bet es gribu pastāstīt, kas notiek ar mazo, ja viņš tiek pārvadāts “tikai mazliet” pārkāpjot drošības un satiksmes noteikumus.

Neturiet bērnu klēpī!

Vai jūs zināt, ka nokļūstot frontālā sadursmē (kas ir vismaz katra 2. avārija, ja ne pat biežāk), turot bērnu klēpī – viņš izglābs jums dzīvību? Mazulis klēpī pieaugušajam kalpo kā spilvens un amortizē tricienu. Bēda tikai tā, ka pieaugušais uztriecas mazajam virsū un saspiež viņu pret priekšējo paneli vai priekšējo krēslu rindu ne vien ar savu svaru, bet arī ar paātrinājumu, kādu rada spējā apstāšanās. Palasot dažādu informāciju, skaitļi tiek minēti atšķirīgi, tomēr skaidrs ir viens – vismaz 150-200 kg svars nāk klāt. Es negribu teikt neko sliktu, tomēr palikt sveiks un vesels bērns var tikai laimīgas sagadīšanās dēļ. Vai uz to ir vērts paļauties? Izskatās tas apmēram šādi

Turklāt drošības josta, ja tādu iedomājaties aplikt apkārt abiem sēdētājiem – t.i. arī bērnam – nekalpos par labu vairs nevienam, jo nebūs novietota uz cilvēku ķermeņiem tajās vietās, kur tai būtu jābūt pozicionētai, lai pasargātu cilvēkus no lidojuma uz priekšu. Visļaunāk ir bērnam, jo viņam visticamāk šī josta būs pozicionēta kaut kur kakla vai sejas rajonā un apakšējā daļa ies pāri vēderam – avārijas situācijā šīs jostas var nodarīt būtiskus (līdz pat letālus) miesas bojājumus. Ja drošības jostu būsiet aplikuši tikai pieaugušajam, bet bērna noturēšana uzticēta lielajam pasažierim, tad tā ir dikti naiva cerība, jo noturēt bērnu klēpī sadursmes brīdī nav reāli.

Ļoti ļauni, ja lielais pasažieris sēž priekšējā sēdvietā, kas aprīkota ar gaisa spilvenu un tur klēpī mazo pasažieri, jo avārijas mirklī gaisa spilvens atveras ar aptuveni 300 km/h ātrumu un sadragā gandrīz visu, kas tam trāpas ceļā.

Līdz ar to – nekādā veidā un formātā pat ne uz veikalu ap stūri neturiet bērnu klēpī! Tas nav droši.

Atslēdziet gaisa spilvenu!

Kā jau minēju iepriekš, gaisa spilvens atveras ar NENORMĀLU ātrumu un spēku – tas izcili pasargā pieaugušos pasažierus, bet tas var nogalināt mazu bērnu. Mazulis, kas novietots automašīnā atbilstošā autosēdeklītī, kas instalēts sēdvietā ar aktivizētu gaisa spilvenu, ir pakļauts lielām briesmām, jo gaisa spilveni var atvērties pat salīdzinoši nelielā sadursmē (drošības speciālisti saka, ka pietiek ieskriet nelielā stabiņā vai uzskriet palielāka auguma sunim uz ceļa), kas varbūt citādi nekādi neapdraudētu pasažierus un no avārijas varētu izkļūt ar vieglu izbīli. Bet gaisa spilvēns var sadragāt gan krēsliņu, gan mazuli. Visdrošāk, ja gaisa spilvens sēdvietā, kuru izmantojat mazuļa pārvadāšanai, ir vispār izņemts, tomēr arī deaktivizēšanu vislabāk uzticēt speciālistiem. Dažos zviedru komentāros atrodu bažas, ka gaisa spilvenu darbību kontrolē elektronika un mehānismi, kas var pievilit un samaitāties, attiecīgi sadursmes brīdī atverot arī it kā atslēgtu gaisa spilvenu. Tāpēc visdrošāk esot, ja to demontē… Tomēr skaidrs ir viens, kā minimums deaktivizētam tam IR JĀBŪT!

Priekšējā sēdvietā pie aktīva gaisa spilvena nedrīkst sēdēt arī lielāka auguma bērni. Šajā video otrās minūtes sākumā labi redzams, kāds efekts ir gaisa spilvenam, ja bērns nesēž taisni – un to viņi bieži nedara, vai ne?

Mums iznāca diskusija ar Drošas braukšanas skolas pasniedzēju par bērna pozīciju aizmugurē vs priekšā automašīnā. Un es viņam piekrītu – nevar absolūti teikt, ka bērnam aizmugurē vienmēr sēdēt ir drošāk. Pēc visām teorijām tā, protams, ir. Tomēr mammas bieži novērš uzmanību, lai aprūpētu aizmugurē sēdošo bērnu un šīs sekundes, kad acis ir novērstas no ceļa, var maksāt drošību, jo automašīna netiek kontrolēta. Tādēļ viss nav tik viennozīmīgi. Tomēr, ja pie stūres ir tētis, bet mamma var rūpēties par mazo, tad visdrošāk vienmēr būs aizmugurē. Jo par labu priekšējam sēdeklim mammas uzmanības sadalīšana ir vienīgais arguments.

Piesprādzējiet bērnu! Pareizi piesprādzējiet!

Bērnam automašīnā ir jābūt piesprādzētam. Viennozīmīgi. Tur nav NEKĀDU iebilžu. Turklāt bērnam ir jābūt pareizi piesprādzētam.

Bērnu krēsliņā ar autonomajām drošības jostiņām, siksnām ir jābūt novietotām uz mazuļa pleciņiem un kājiņām (ja ir 5punktu drošības jostiņas), lai bērns būtu precīzi novietots krēsliņā atbilstoši tam, kā tas paredzēts. Jostiņām ir jābūt aizsprādzētām, tām ir jābūt pievilktām. Un jostiņas pareizi pozicionēt un pievilkt traucē biezs un pufīgs apģērbs, sedziņas, guļammaisi – bērnu nedrīkst sprādzēt krēslā satītu segā vai tml.

Lai pārbaudītu, vai drošības jostiņa ir pietiekami stingra, var veikt divus testus: 1) virs pleca jostai nevajadzētu būt brīvākai kā 1-2 pieaugušā pirksti 2) jostu nevienā vietā nevar salikt cilpā – saspiežot jostu gareniski starp pirkstiem nav iespējams izveidot faltīti. Vispareizāk ir bērnu allaž izņemot jostiņas atlaist un tad, kad bērns nākamreiz brauc krēsliņā, ielikt bērnu, uzlikt jostiņas un tad pievilkt tās tik stipri, lai bērns būtu drošībā.

Lielākus bērnus parasti vadā paliktnī ar vai bez atzveltnes. Bērnam, kas īsāks par 150 cm nevajadzētu braukt bez paliktņa. Paliktņa galvenā funkcija ir pareizi pozicionēt bērnu pret drošības jostu – tai ir jāšķērso kāju augšējā daļa un plecs (nevis vēders un kakls). Ja josta būs novietota nepareizi, bērns var izslīdēt vai gūt traumas no pašas jostas – tā saspiež iekšējos orgānus un traumē kaklu (īstenībā ar drošības jostu var arī nogriezt galvu)… Lūk video (bez asiņainiem skatiem), kurā redzams, kā šāda sadursme beigtos 10gadīgam bērnam, ja viņš būtu piesprādzēts tikai ar auto drošības jostu.

Arī krēslam ir jābūt pareizi piesprādzētam

Arī krēsliņam, protams, ir jābūt pareizi piesprādzētam – vislabāk kārtīgi izlasīt krēsliņa lietošanas pamācību un konsultēties ar speciālistiem. Izcili, ja iegādājoties krēsliņu, jums ir iespēja to piemērīt savā automašīnā un pārliecināties, ka tas instalēts pareizi. Ne visi krēsliņi visās automašīnās der.

Un ne visi krēsliņi der visiem bērniem. Lai arī svaram, ko norāda ražotāji, ir orientējošs raksturs, tomēr tas nav mazsvarīgs. Mazu nesēdošu bebīti nevajadzētu stutēt 1. grupas krēslā, kas paredzēts bērniem no 9 kg, pat ja jums ir vienaldzīgi, ko tas nodarīs viņa muguriņai. Piemēram, mūsu Klāsiņš 9 kg slieksni bija sasniedzis jau pirms pus gada vecuma, bet nekādi nebija gatavs braukšanai 1. grupas krēslā ar skatu braukšanas virzienā. Tāpat bērnu, kas nav sasniedzis 15 kg svaru un puslīdz atbilstošu augumu un vecumu, nevajadzētu sēdināt 2/3. grupas krēslā, jo visticamāk, ka automašīnas drošības josta būs pozicionēta aplami un bērns nebūs pasargāts.

Par piesprādzēšanu un autorkēslu izvēli atļāvos uztaisīt nelielu galeriju ar fotogrāfijām, kuras atradu kādā “Mans mazais” fotokonkursa galerijā – saucās tā “Mazais ceļo”, lai gan liela daļa attēlu droši varētu nokļūt arī galerijā, kuras nosaukums vēstītu kaut ko par nedrošu braukšanu auto… Lūk, dažas bildes ar maniem komentāriem, kā būtu bijis labāk. Ļoti ceru, ka visi attēli patiesībā ir tikai inscenējumi vai uzņemti stāvošās automašīnās un neviens no šiem bērniem patiesībā šādi nebrauc automašīnā.

Un, lūk šajā video ir apskatīti vairāki aplami bērna pārvadāšanas veidi – tik ikdienišķi, īstenībā – ikviens no mums ir redzējis kādu bērnu, kurš tieši šādi aizbrauc pēc saldējuma līdz veikalam. Bet galvenais, lai viņš arī droši atgriežas mājās!

Bērna valodas attīstība

Thursday, July 5th, 2012

Vienu dienu, Klāss dzīvojās veikaliņā un aizejošai tantei klusiņām nočiepstēja: “Atā-tā!” – Tante durvīs sastinga un atgriezusies lūkojās uz mani un teica: “Vai var būt, ka viņš man teica attā-atā?” Es pasmaidīju un teicu, ka var gan, jo viņš jau pāris mēnešu zin šo vārdiņu un tas nav vienīgais, ko Klāsiņš prot mums pateikt. Viņš runā.

Taisnības labad gan jāsaka, ka runāšanu Klāss sāka tieši ar atvadīšanās frāzi, jo viņu intensīvi apmācīja mūsu jaukie klienti, kas vienmēr no viņa atvadījās, ja vien viņš bija bodītē – protams, ka viņam 10x biežāk kā jebkuram citam bērnam, iznāca dzirdēt šo frāzi un tātad ātrāk viņš to arī apguva :) Iespējams, ka tieši šis vārds pavēra slūžas citu vārdu plūsmai. Bet varbūt viņš būtu sācis runāt tieši tad, kad sāka arī bez šīs apmācības…

Bērna valoda attīstās visstraujāk pirmajos trīs dzīves gados, kad smadzenes ir īpaši atvērtas valodiņas uzņemšanai. Tāpēc daudzi pētījumi parāda, ka bērni, kuri dzīvojuši bagātīgā valodas vidē pirmo dzīves gadu laikā, var lepoties ar augstāku IQ līmeni un būtiski bagātīgāku valodu arī nobriedušā vecumā.

Arī visa pirmā dzīves gada garumā bērns veido savu valodu un daudzi tic, ka pamati valodai tiek likti jau mammas puncī, kad mazulis dzird balsis, valodas plūdumu. Bērniņam piedzimstot, viņš aptver, redzot kā pieaugušie sarunājas, ka ar skaņām var komunicēt – lūk kam tā runāšana vajadzīga. Tādēļ turpiniet runāt – ģērbjot mazo, nēsājot rokās, vannojot. Un klausieties bērnā. Viņa pirmā komunikācija ir raudāšana – ja tas darbojas, bērnam amats ir rokā un ilgi nebūs jāgaida, kad daždažādas skaņas signalizēs, kad bērns ir izsalcis, sačurājis bikšeles vai – gluži pretēji – ir dikti apmierināts ar dzīvi :) Jums tikai jāieklausās.

Jau dzīves 2.-3. mēnesī bērns sāk apzināties, ka ar dažādām mutes kustībām spēj vokalizēt un sāk aktīvi to izmēģināt. Un pat tik agri kā 4-5 mēnešu vecumā var izskanēt pirmais te-te vai ma-ma, kas liks kust vecāku sirdīm. Nedusmojiet uz mani, ka es jums tā saku – bet šīm skaņām gan nav īsti nekāds liels sakars ar runāšanu un visi tie, kas veicīgi ieraksta bērna dienasgrāmatā, ka pirmais vārdiņš ir bijis tētis vai mamma, var droši to izsvītrot :) Jo bērna prātā šīm skaņām nav īsti nekādas saiknes ar mammu un tēti un daudz apzinātāk bērns valodu sākt lietot tuvojoties gadiņam. Es pat esmu lasījusi, ka bērna valoda ap 6-8 mēnešiem attīstās līdz vairākiem šādiem vārdiņiem, kuri pat tā kā jau sāk šķist apzināti un tad bērns šos vārdus “pazaudē” un ap gada vecumu sāk veidot īsto valodiņu, meklēdams patiesi apzinātus vārdus un sākdams tos rindot savā vārdu krājumā.

Aptuveni 6-9 mēnešu vecumā bērna valoda, kas vēl aizvien skan kā svešvalodu monologi, sāk iegūt intonācijas, “teikumus” un skanējumu, kas vairāk līdzinās viņa dzimtajai valodai. Tas tādēļ, ka bērns atdarina valodu, ko dzird sev apkārt. Un jo vairāk mazais dzirdēs valodu, jo vieglāk viņam to apgūt. Tādēļ runājiet ar mazo – un nevis bēbīšu valodā, bet latviešu (vai kāda nu ir jūsu ģimenes valoda). Suns ir suns un nav vauva. (Es it labi atceros, kā kādreiz, kad Robins bija mazs, mūsu omīte rādīja Robinam suni un saka: “Tas ir vauva.”, uz ko Robins skaidrā latviešu valodā atbildēja: “Tas nav vauva. Tas ir suns.” Viņam bija aptuveni 2 gadi. Tā ka nekrītiet kaunā 😉 )

Esiet bērnam par labu paraugu – izrunājiet vārdus skaidri (neatdariniet jauko bēbīšvalodiņu vai šļupstiņu), centieties nelietot pamazināmās formas, runāt mazliet lēnāk, lai bērns var labāk izsekot intonācijām un mutes kustībām. Varbūt nelietojiet gluži Jaunsudrabiņa cienīgus salikti sakārtotus un pakārtotus teikumus. Un lasiet priekšā! Turklāt izvēlieties grāmatas, ko lasīt. Mūsdienās ir apbrīnojami daudz draņķīgu grāmatu bērniem – lielākoties infantīlas vai pārsarežģītas. Tomēr ir daudzas arī tīri labas. Un lūkojiet, lai tās nav pārspīlēti vecākiem bērniem, jo valodai vajadzētu būt puslīdz vienkāršai (atbilstošai bērna vecumam), teikumiem īsiem un skaidriem, vārdiem vienkāršiem (svešvārdi un vecvārdi pagaidām, lai paliek aiz strīpas). Lai arī saku, ka vārdiem nevajadzētu būt sarežģītiem, tas nenozīmē, ka jārunā tikai primitīvos vārdos. Ar to domāju, ka nevajag bērnu apgrūtināt ar tādiem jēdzieniem, ko viņam grūti izprast (piem., “metafizika”), bet it labi var lietot vienas nozīmes dažādus apzīmējumus jeb sinonīmus, kas tikai bagātinās bērna valodu nākotnē.

Vēl labāk, ja jūs nevis lasāt stāstus un pasakas, bet stāstāt tās paši. Gan iepriekš izlasītas un pēc atmiņas atstāstītas, gan pašu sacerētas – tām ir pilnīgi cita enerģētika, cits intelektuālais materiāls. Atkārtojot vienu pasaku atkal un atkal stāstot, jūs tomēr katru reizi to izstāstīsiet savādāk un bērns uztvers, kā vienu un to pašu domu var pateikt neskaitāmos dažādos veidos, ar daudz dažādiem vārdiem.

Otra būtiska lieta, kas attīsta bērna valodu (un zinātnieki, kas pievērsušies šī pētīšanai, apgalvo, ka mēs uz pasakām un grāmatām esam pārāk safokusējušies) ir dziedāšana. Un nevis CD uzlikšana, bet jūsu pašu dziedāšana. Dziesma ir īpaša valodas forma, kura ir ritmizēta un melodiska un bērna smadzenes to labāk uztver. Un ne vien uztver – dziedāšana arī īpaši attīsta smadzenes un sagatavo mazuli valodas uztveršanai un atainošanai savā runā. Tā māca bērnu domāt vārdos, kas ir svarīgi raitas un bagātīgas runas veidošanai. Un, protams, tas attīsta dzirdi – ne vien muzikālo, bet arī fonemātisko, kas būtu nepieciešama labai valodas uztverei.

Tā kā mazuļa runāšana ir cieši saistīta ar to, ko viņš dzird, tad, protams, primāri jūs varat viņa valodas attīstību veicināt nodrošinot īpaši daudz valodas skanējuma ap viņu – gan runātās, gan dziedātās. Tomēr… vai jūs vēl arvien mākat klausīties paši? Ieklausieties savos bērnos, dodiet iespēju runāt arī viņiem! Veidojiet ar bērnu dialogu – ģērbjoties jautājiet, kuru krekliņu viņš šodien grib vilkt. Un ļaujiet viņam dot zīmi vai norādīt vai pat pateikt, kuru tad viņš izvēlas. Tas, ka viņā ieklausās, iedrošinās viņu komunicēt vēl vairāk. Un dodiet laiku – bērnam varbūt nepieciešams saņemties, aptvert, ka no viņa gaida atbildi – tas var prasīt 5-10 un varbūt pat 20 sekundes. Varbūt minūti. Dodiet viņam laiku atbildēt, neskubiniet viņu!

Un klausieties, ko bērns saka! Jaukajā bērna tērzēšanā pazib kāds burtu savienojums, kas it labi var pārvērsties vārdiņā? Atkārtojiet viņa izteikto zilbi un iesaistiet to vārdiņā – tā bērns sapratīs, ka skaņas, ko viņš veido pavisam vienkārši var kļūt jēgpilnas. Tas iedrošinās viņu, demonstrēs, ka viņam sanāk un uz patiesu valodiņu un īstiem vārdiem nebūs ilgi jāgaida.

Aptuveni gada vecumā bērns sāk lietot pirmos vārdiņus. Daži avoti saka, ka gada vecumā bērna krājumā būtu jābūt 5-10 vienzilbes vārdiem, kurus viņš lieto mērķtiecīgi un saprot vecāki vai citi aprūpētāji.

Otrā dzīves gada otrajā pusē bērni parasti sāk strauji papildināt savu vārdu krājumu un ap divu gadu vecumu jau saliek vārdu savienojumus, veido nelielus 2 vārdu teikumiņus.

Kas var kavēt bērna valodu? Protams, medicīniski iemesli: dzirdes traucējumi, problēmas ar runas orgāniem (īsa mēles saitīte, apgrūtināta elpošana u.c.), neiroloģiski bojājumi. Tomēr tas ir reti un cerams, ka nav par mums un jums. Bieži valodiņas aizkavēšanos veicināt var arī vecāki. Maz ar bērnu sarunājoties un komunicējot, arī bērns ir “nerunīgs”. Vai gluži pretēji – ja vecāki ir tik ļoti runīgi, ka bērnam nav pauzes, kurā iestarpināt savu vārdiņu, bērns var noslēgties un nerunāt. Es pazīstu kādu mammu, kas ir liela pļāpa (nu gluži kā es) – viņa tik dedzīgi sarunājas un tik bieži lieto frāzi savam bērnam: “Nu pagaidi, netraucē, es runāju!”, ka es vispār brīnos, kā viņas bērns ir sācis runāt. Viņš runā. Bet ne daudz. Tādēļ apdomājieties, vai jūs dodat vietu sava bērna izteikumiem.

Līdzīgs, bet mazliet savādāks valodas kavēklis ir “teikumu pabeigšana” – kad mamma jau pēc acīm redz, ko bērns grib teikt vai saprot viņu no praktiski neartikulētas skaņas, kāda kunksta vai čīkstiena. Pirmkārt, bērnam nemaz nerodās vajadzība runāt, lai pavēstītu par savām vajadzībām, otrkārt mamma, pabeidzot ikvienu bērna teikumu, kad viņš sastomās un meklē īstos vārdus, liedz iespēju bērnam izteikties… Ļaujiet bērnam runāt. Lieciet bērnam runāt?! :)

Kas notiek, ja bērns nerunā? nekas. Viņš vienkārši nerunā. Mazliet kavējoties valodai panika nav jāceļ. Itin visi mēs attīstamies savā tempā – Klāss vēl arvien nerāpo. Toties runā. Citi nerunā, toties skrien pusmaratonu savām kājām 😉 Tomēr, ja bērnam ilgstoši kavējas valoda, tas liedz viņam sociāli integrēties un attiecīgi kavē viņa tālāku intelektuālu un sociālu attīstību. Lai gan… stāsta, ka Einšteins neesot runājis līdz pat 5 gadu vecumam. Viņam vienkārši nav bijis ko teikt. Toties kad sāka…

 

Saulesbrilles saulainai nākotnei – kā atpazīt?

Wednesday, May 30th, 2012

Cīnoties ap to, lai muki.lv plauktā nonāktu amerikāņu zīmola Babiators saulesbrilles, gribot negribot sanāca stipri iedziļināties rādītājos, kas atšķir kvalitatīvas saulesbrilles no glīšas spēļlietas. Biju mazliet pārsteigta, cik patiesībā svarīgi ir pievērst uzmanību tam, ko valkājam paši un, sevišķi, liekam uz snīpjiem saviem mazajiem. Lūk, ko uzzināju.

Globālās sasilšanas rezultātā noārdoties ozona slānim, saulesbriļļu nepieciešamība paliek arvien aktuālāka ne vien tropiskās un saules pielietās zemēs, bet arī Ziemeļeiropā. Turklāt, ko bieži piemirstam, mēs ar bērniem ik gadu mēdzam doties atvaļinājumā gan slēpot, gan sauļoties, tādēļ šā vai tā kvalitatīvas brillītes, kas ne vien ļaus stilot, bet arī pasargās actiņas, ir vajadzīgas ikvienam mazulim. Tātad – brilles vajadzīgas ir. Tālāk jautājums – kādas?

Izrādās, ka nekvalitatīvas saulesbrilles ir sliktāk nekā vispār bez brillītēm, jo stikliņš, kas rada tikai ēnu actiņām, piemāna acs zīlīti un tā tumsā izplešas, bet nepasargāta no UVA un UVB stariem, tā ir pakļauta saules kaitīgajai ietekmei vēl vairāk, kā tad, ja acis būtu piemiegtas un acs zīlīte spožā gaismā šaura kā kaķēnam. Tādēļ jāpatur prātā – vai nu kvalitatīvas, vai nekādas, bet lielveikalā iegādātas brilles par 99 santīmiņiem es gan savam bērnam uz deguna vairs neliktu.

Iegādājoties brilles, neļaujieties apmāņiem un pārbaudiet to, vai tiešām iegādātās brilles pasargās acis no saules kaitīgās ietekmes – uz brillēm ir jābūt marķējumam, ka ir 100% UV aizsardzība, izcili, ja kaut kur ir norādīts, ka brillēm ir UV400. Puslīdz droši, ka rakstītais ir patiesība, jūs varat būt, ja uz brillītēm, līdzās informācijai par UV aizsardzību, atrodat arī Eiropas Savienības kvalitātes sertifikācijas zīmīti CE – un nevis kaut kādā fontiņā rakstītus divus latīņu burtus, bet gan CE simboliņu (šādu). Vārdu savienojumu “puslīdz droši” lietoju tamdēļ, ka ne vienmēr CE sertifikācija norāda, ka brilles ir sertificētas kā optikas līdzeklis – tās var būt importētas valstī arī kā rotaļlieta vai aksesuārs un tad, lai arī kvalitatīvas, tomēr tās neprasa atbilstību tādām prasībām, kādām būtu jāatbilst kvalitatīvam optikas līdzeklim. Tādēļ, ja par UVA un UVB staru aizsardzību savām vai bērna saulesbrillēm neesat droši, to ir iespējams pārbaudīt visās nopietnākajās optikās – par mazu naudiņu uz aparāta šo pārbaudi veic pavisam aši.

Trešā lieta, par kuru man izdevās atrast vismazāk info, tomēr ES regulējumos par optikas līdzekļiem šādas prasības ir – optikas līmenis (angliski Optical Class). Tas man bija jaunums (mazliet var palasīties šeit)  – par to dzirdēju pirmo reizi, tomēr info šķita svarīgs, lai padalītos. Īsi atstāstot – optikas līmenis apzīme saulesbriļļu lēcas liekumu. 1. klase jeb līmenis ir visaugstākā un pieļauj tikai 0.09 dioptriju atkāpi jeb minimālu attēla kropļojumu, tādējādi praktiski neietekmējot cilvēka redzi. Akceptējama ikdienas valkāšanai ir arī 2. klase jeb līmenis, kas pieļauj 0.12 dioptriju izmaiņas, tomēr nav tik būtiska, lai ietekmētu cilvēka redzi ilgtermiņā. Savukārt 3. optikas klase jeb līmenis, veido attēla izmaiņas līdz pat 0.25 dioptrijām un Eiropā šāds līmenis optikas līdzekļiem un acu aizsarglīdzekļiem nav pieļaujams (atļauts ASV un Ķīnā), kā arī atšifrējumu tabulās tiek minēts tikai valkāšanai atsevišķos gadījumos – ja ar šādas dioptrijas brillēm cilvēks (sevišķi jau bērns) actiņas aizsargā regulāri un ilgstoši, veidojas redzes izmaiņas. Brillītes, kurām lēcas liekums ir tik liels, ka skats uz dzīvi tiek izmainīts vēl vairāk kā par 0.25 dioptrijām, netiek apzīmētas ne ar kādu optikas klasi jeb līmeni, attiecīgi nav sertificētas likšanai uz deguna, jo būtiski iespaido redzi.

Nu un pēdējā lieta, ko jau var pārbaudīt paši tīri vizuāli novērtējot saulesbrilles – lai tām nav asu detaļu un tās būtu derīgas un drošas ērtai valkāšanai.

Tad nu īsi pārskriešu pazīmēm, ko es meklētu uz saulesbrillēm, ja tās būtu nolēmusi iegādāties un gribētu būt droša, ka tās dos labumu nevis nesīs postu bērna actiņām:

– uz saulesbrillēm ir jābūt norādēm par UV aizsardzību – 100% UVA/UVB aizsardzība vai 100% UV aizsardzība. Ja ir rakstīts, ka ir UV aizsardzība, bet 100% nav minēti, tad ļoti ticams, ka lēcas pilnībā nepasargā no kaitīgās saules ietekmes, bet aiztur tikai daļu (iespējams pat simbolisku) kaitīgā starojuma.

– labas saulesbrilles leposies ar uzrakstu UV400 – šāds filtrs 100% aiztur UVA/UVB starus

– komplektā ar iepriekšminētajiem uzrakstiem par saules aizsardzību ir jābūt CE kvalitātes sertifikācijas simbolam – CE simbolam ir jābūt tieši uz preces nevis kastītes vai vispār nekur. Tikai simbols uz pašas preces norāda, ka konkrētā prece (nevis attāla tās radiniece) ir izgājusi korektus testus un sertifikācijas procesu, kā arī, ka šos testus kādas kontrolējošas institūcijas ir pārbaudījušas.

– visticamāk, ka saulesbrillēm, kuras ir Latvijā (Eiropā) nokļuvušas kā optikas līdzeklis (nevis rotaļlieta vai aksesuārs), ražotājs vai pārdevējs to ar lepnumu arī būs norādījis uz iepakojuma vai briļļu pasītē, uzrādot pēc kāda ES regulējuma šīs acenītes ir sertificētas. Regula par saulesbriļļu kvalitāti ir BS EN 1836:2005. Bērnu saulesbrillēm, kas paredzētas maziem bērniem, būtu jāatbilst arī regulējumam BS EN 71 (par rotaļlietām).

– kvalitatīvām saulesbrillēm parasti ir norādīts arī optikas līmenis jeb klase – valkāšanai ikdienā vislabāk izvēlēties 1. optikas līmeni, sliktākajā gadījumā 2., bet vairieties no 3. vai brillēm, kurām nav uzrādīta informācija par optiskām izmaiņām redzējumā – šādas brilles nav sertificētas pēc Eiropas standartiem kā saulesbrilles un visticāmāk neatbilst arī citām regulējumu prasībām

– ja nu pavisam viss ir piemirsies, ko es te sarakstu, stāvot pie plaukta kādā briļļu izpārdošanā un cenšoties pretoties dikti labam piedāvājumam, atcerieties – lai saulesbrilles tiktu sertificētas kā optikas līdzeklis Eiropas Savienībā, tām ir jāatbilst visām augstāk minētajām marķējuma prasībām, bet cita starpā uz brillēm, kas nav paredzētas tiešai “lūrēšanai” saulē, tam ir jābūt arī uzrakstītam. Līdz ar to, ja uz brillēm (der arī iepakojums vai birciņa) kaut kur atrodat uzrakstu, ka tās nav paredzētas tiešai ilgstošai saules aplūkošanai, tad visticamāk, šo briļļu pārdevējs kaut ko zin par regulējumiem, kādi ir saistīti ar optiskas kvalitātes saulesbriļļu piedāvāšanu Eiropas Savienībā. Un gluži pretēji – jā šāda uzraksta briļļu tuvumā nav, tad visticamāk tās Latviju sasniegušas ne kā brilles, bet gan kaut kas cits 😉

Lai jums saulaina vasara :)

 

 

Par autokrēsliem vismazākajiem

Wednesday, January 25th, 2012

Mēs esam tagad baigi safokusējušies uz autokrēslu tēmu. Un esam tajā BAIGI iegrimuši (daļēji pateicoties Justīnei – paldies tev vēlreiz!). Nākamais raksts noteikti būs par ERF (ko vispār biju iecerējusi kā pirmo), bet tā kā tam vēl mazliet vācu materiālus un šodien saņēmu kādas mammas vēstuli par pašu pirmo autokrēslu tēmu – respektīvi 0. grupu, tad – lai notiek! – sāksim ar pašiem mazākajiem.

Lūk vēstule:

“Sveiki,

visu cieņu Jūsu rūpīgajai lietu un faktu izpētei, tomēr, runājot par bērna pārvadāšanu mašīnā līdz pusgada vecumam (katrā ziņā līdz vecumam, kad viņš pavisam noteikti nesēž un nav arī jāveicina sēdēšana vai sēdēšana- pusguļus), man ir viedoklis, ka labākā izvēle ir cieta materiāla ratu kulba, ko stiprina automašīnā gareniski uz aizmugurējā sēdekļa.

Kādēļ?

1) Cik nu man nacies runāt ar fizioterapeitiem, visi uzsver, ka tradicionalie autokreslini (kurus es saucu par groziņiem), lai cik droši tie būtu, paredzēti max 20-40 min. mazuļa vešanai dienā!!!

Pretējā gadījumā tie nelabvēlīgi darbojas uz mazuļa mugurkaulu. Te būtu vietā Klaudijas komentārs, bet ļoti šaubos, ka sēdeklīši-groziņi var tikt uzskatīti par veselīgiem..

Padomāsim godīgi, cik ilgi bērni atrodas auto sēdeklīšos (mašīnās braucot vai guļoši lielveikalu grozos..)

2) Trieciena (nelaimes) brīdī trieciens izdalās pa lielāku laukumu – bērns atrodas ar sāniem pret braukšanas virzienu. Pie tam, bērns ir nostiprināts kulbiņā (ap vidu nāk plata josta). Pirmajos mēnešos likām ratu kulbā iekšā savu nelielu pakaviņu (vai sarullētu dvieli), gan omulības radīšanai, gan drošības dēļ.

3) groziņā bērns ir iespiests/ piespiests pie groziņa malām – vasarās momentā sakarsis, ziemā un kombinzona, iespējams, tapat..

Ratu kulba ir vairāk kā gultina, vasarā paliek gaisa sprauga lidz kulbas malam, gaiss cirkulee; ziemā labāk bērnu sagerbt planak, bet operet ar sedzinam (ara riktigo vilnas segu, braucot masina, nonem vilnas un uzliek planaki flanela utml).

Mums pasiem ir pirms 6 gadiem pirkta Chicco kulba (pareizak komplekts tris vienaa (gulamkulba, sezamrati un grozins), tiesi cietas kulbas del pienemam lemumu pirkt so komplektu.

http://www.chicco.com/ProdottiChicco/SchedaProdotto/tabid/87/art/04079141110000/language/en-US/Default.aspx

Nepastavu uz to, ka si ir pati labaka. Iespejams, ka pasaule vel kads razo ko lidzigu vai pat labaku, bet tai laika Chicco bija vienigie Latvija, kas sadu variantu piedavaja.

2 iespejamie iebildumi vai problemas, kas tomer neatsver plusus, varetu but sekojosi:

1) ja berns ir aktivs, no kulbas vins neredz celu vai mammu, vins var “gribet celties augsa”.

Ja ta ir parasta nikosanas, tad neatskiras no nikosanas grozina (ari grozina berns var negribet sedet..)

Pirmaja trimestri si problema nebus, ta var paradities 5/7 menesu vecuma, kad berns megina ar krutim celties augsa. Tas ari ir laiks, kad var parsesties “groziņā”.

2) neesmu petijusi sobrid, bet pirms paris gadiem sis berna parvadasanas veids nebija atrunats satiksmes noteikumos.

Apvaicajoties vairakiem specukiem sanaca, ka tas nav ne atlauts, ne aizliegts, tads parvadasanas veids musu noteikumos neparadas..

Bet so vajadzetu precizet.

Gods kam gods jasaka, ka musu Chicco komplekts ir kalpojis 6 gadus un izturejis 3 bernus (tresais vel turpina tos ekspluatet).

Soreiz gan neagiteju par konkretu firmu, bet principu.

lai veicas un lai ir drosi,

3 bernu mammina”

____________________

Un man likās, ka uz šī bāzes varētu veidoties interesanta diskusija, jo jautājums ir vecs kā pasaule – vai nav vislabāk kulbā?

Un tad ir jāsaprot, ko mēs domājam ar “vislabāk”. Man, personīgi, attiecībā uz autokrēsliem vislabāk = visdrošāk. Ērti, smuki, elpojoši u.c. lielumi ir jauki, ja tas ir, bet tas nav un nebūs pirmā lieluma kritērijs, pēc kā es izvēlos autokrēslu.

Viens apstāklis, kas man liek šo drošību pārvērtēt ir autokrēslu testi – kulbas tajos testē salīdzinoši reti, lai gan tās tur mēdz parādīties. Ar ne visai spožiem rezultātiem un tālu aiz autokrēsliņiem. Konkrētā Chicco (un vispār neviena Chicco) kulbiņa nav testēta kopš 2007. gada, ciktāl pārbaudīju testu rezultātus. Savas kulbiņas ar labiem rezultātiem testējuši Jane, Britax – droši vien šo izvēlētos, ja domātu par kulbiņu, jo tā saņēmusi tieši drošības novērtējumā “ļoti labi”. Ok, mēs varam pieņemt, ka ADAC tests neko nenozīmē, nav īsti pielāgots nekam citam kā vien standarta autokrēslu testiem (piem., to pašu Britax Multi-Tech, kas ir primāri atmuguriski izmantojams krēsls, viņi ir pamanījušies testēt tikai ar seju braukšanas virzienā un, protams, tad tas ir salīdzinoši slikti novērtēts) – var jau būt, ka tieši tāpat ir ar kulbiņām, bet…

…Latvijā satiksmes noteikumi, cik tālu esmu pētījusi, neļauj pārvadāt bērnu kulbiņā. Protams, mēs varam teikt, ka nekur satiksmes noteikumos nav teikts, ka ir aizliegts pārvadāt bērnu kulbiņā (bet tur nav arī teikts, ka nedrīkst bērnu pārvadāt vannā, gultā, ratos utt. – mēs tak tamdēļ neteiktu, ka tas viss ir atļauts, vai ne?) – neesmu jurists, bet manuprāt tā ir mazliet demagoģija – satiksmes noteikumos ir uzskaitīti tie veidi, kā bērnu drīkst pārvadāt – autokrēsls un paliktnis – un kulbiņas nav starp tiem. Un  arguments, ka satiksmes noteikumu izstrādātāji nav informēti par arī šo alternatīvu, droši vien neiztur kritiku, jo maz ticams, ka kāda nadzīga mamma vai šādu kulbiņu tirgotājs nebūtu painformējuši CSDD par šādu opciju – satiksmes noteikumi pa druskai tiek pārstrādāti teju vai katru gadu un tad jau nu būtu ielikuši arī kulbiņas, ja vien tam nebūtu dibināts iemesls pretoties. Un ja nu šis dibinātais iemesls ir drošība? (var jau būt arī, ka ne – vienkāršs laiskums, un tomēr, sodu dabūt var…)

Palūkosimies uz drošību tā populāri, kā es mamma-mazliet-palasījusī protu. Autonegadījumi mēdz būt četru veidu: frontāli (vairums – interneta resursi apgalvo, ka 4 no 5 gadījumiem esot tieši šādi), no aizmugures, no sāniem un kūleņošana. Ja mēs raugāmies no cilvēka kā tāda, ignorējot viņa pozīciju automašīnā, tad visbīstamākie cilvēkam ir triecieni, kas iespaido galvu un mugurkaulu – šīs ir vissmagākās un neatgriezeniskākās traumas. Savukārt uzlūkojot sadursmes virzienu automašīnā, neņemot vērā cilvēka pozīciju tajā, vispostošākie parasti ir sānu triecieni, jo no sāniem sadursmes punkts ir vistuvāk braucējam un starp sadursmes punktu un cietušo ir vismazāk šķēršļu, kas varētu kavēt trieciena intensitāti. Ja mēs novietojam bērnu kulbiņā perpendikulāri braukšanas virzienam, tad visvārīgākā vieta – t.i. galva un mugurkauls – ir vērsti pret vismazāk aizsargāto automašīnas daļu – sāniem.

Un, protams, arī ar Klaudiju Hēlu esam par autokrēslu jautājumu pirmssēdēšanas vecumā parunājušies – kā nu ne :) Viņa ir par autokrēsliem saprātīgā daudzumā. Protams, var piekrist vēstules autorei, ka tie paredzēti braucieniem 20-40 min dienā. Bet, ja šis mums neder, tad par kā ērtību mēs runājam – par bērniņa vai par vecāku, kuriem gribas doties ar mazuli garākā ceļā kā 20-40 minūtes? Kā saka Klaudija: “Nekas nenotiks bērnam, ja ar mazām atpūtas pauzītēm, kurās izņemsi bērnu no krēsla, reizi mēnesī dosies uz laukiem arī pusotru stundu garā ceļā. Galvenais nevizināties pa pasauli stundām ik dienu un dodoties pastaigā pa lielveikalu, liec bērnu ratos nevis vadā autosēdeklī!” Turklāt par šo jautājumu ar Klaudiju Hēlu runājam sakarā ar to, ka autosēdeklīši, kas ir patiesi droši, parasti ir visai stāvi. Klaudija paskaidro: “Autosēdeklīši speciāli ir veidoti tā, lai bērna dupsītis būtu ievērojami zemāk par galvu un kājām un frontāla trieciena brīdī bērna ķermenis salocītos kā grāmatiņa – kājas nāk uz augšu un galva pietuvojas kājām. Tā bērns salokās un atlokās atpakaļ, jo, ja sēdeklis ir pārāk lēzens, tad šāda salocīšanās nenotiek un tiek traumēts bērna mugurkauls, kas saņem triecienu no pakauša daļas, milzīgs trieciens ir gūžām, tiek traumētas gūžu locītavas utt.” Īsi sakot – triecienā bērnam ar inerci ir “jānoplandās” pēc konkrētas iepriekšparedzētas trajektorijas, lai trieciens nesaliektu to, kas pēc būtības nemaz nelokās. Ja bērnam zem dupša tiek palikts salocīts dvielītis vai citādi mainīts bērna novietojuma leņķis, autosēdeklītis kļūst nedrošāks un izmainās arī tas, kā bērna ķermenītis kustētos kinētiskās enerģijas rezultātā, kas rodas sadursmes brīdī. Tātad Klaudija ir ne vien par autokrēsliem, bet par dziļiem autokrēsliem – saprātīgās devās. Lielveikalā ar kulbu un ratiem nevis autokrēslu iepirkuma ratos!

Patiesībā mana izpēte par 0. grupas autokrēsliem ir sniegusies tālāk pat par ierasti apspriestajiem “par” un “pret”, jo pasaulē šur tur vīd vēl kāds arguments, kas Latvijā, manuprāt, netiek apspriests vispār (jo pie mums vienkārši gandrīz vispār nerunā par zīdaiņu pēkšņās nāves sindromu). Es teiktu, ka tas ir gandrīz vienīgais medicīniski pamatotais iebildums pret autosēdekļiem un dziļajiem autosēdekļiem, kas mani mazliet aptur un liek aizdomāties – pastāv viedoklis, ka tādā pussēdus stāvoklī bērnam tiek nedabiski izvietoti iekšējie orgāni, tostarp plaušas, kas tiek saspiestas. Tā kā zīdainis elpo visvairāk ar plaušu apakšējo daļu, tad autosēdeklī viņam ir būtiski apgrūtināta elpošana. Piemēram, kādā interneta resursā lasīju, ka UK (šķiet?) no 200 bērniem, kas miruši no zīdaiņu pēkšņā nāves sindroma, 36 ir miruši savā autokrēsliņā. Tas ir vērā ņemams skaitlis – gandrīz 20%. Vainots tiek tieši sēdeklīša pārspīlētais slīpums, kādēļ bērniem apstājusies elpošana. Par šo es domāju… tas ir drošības koka otrs gals…

…bet visādi citādi – drošība man ir pašā pirmajā vietā. Un apsverot visus par un pret, kompensējot ik pavadīto minūti autokrēslā ar 2 minūtēm rotaļās uz grīdas, es tomēr izvēlētos autosēdeklīti, turklāt nemainīgi tos, kurus esam izvēlējušies arī piedāvāt mūsu muki.lv 0.grupas autosēdeklīšu plauktā.

Mēs tomēr esam pārliecināti, ka vissaudzīgākā pozīcija sadursmes gadījumā bērnam ir ar muguru braukšanas virzienā – arī apskatot YouTube pieejamos testu video, redzams, ka frontāla trieciena gadījumā, kas ir nospiedošais vairums avāriju, bērns sēdeklītī tiek mētāts vismazāk. Šeit testa video, kur redzams ar seju braukšanas virzienā vs ar muguru – te bez komentāriem, vai ne?

Un te arī kāds testu video veiksmīgi testus izturējušas kulbiņas – Britax. Man tomēr šķiet, ka mugurkaulam un galvai šai gadījumā slodze ir ļoti intensīva. Un ej nu zini, kāda tā ir kulbiņās, kurām nav veicies ar labām atzīmēm testos…

P.S. Starpcitu, satiksmes noteikumos arī teikts, ka autosēdeklītim noteikti jābūt piesprādzētam ar drošības jostām – par Isofixu tur nav ne vārda. Ja kas… smaidīgi :) Un grozīti tie pēdējo reizi ir 2011. gada 27.decembrī 😉 Tātad par stiprināšanu ar Isofixu arī var dabūt sodu…

Bērni ir ēduši biezeņus mūžīgi. Vai mīts?

Thursday, January 19th, 2012

Pļāpājot mammām aktuālā sociālajā vietnē biežāk nekā gribētos sastopos ar argumentu, ka visa tā Baby-led weaning padarīšana ir jaunmoderna un nevajadzīga – bērni taču biezenīšus ir ēduši mūžam, kādēļ gan tagad izdomāt ko jaunu arī šajā sfērā. Patiesība ir veca kā pasaule – kamēr bērnam nav daudz zobu, viņš ēd sasmalcinātu pārtiku, kad var pats to sakošļāt, sāk ēst to, ko citi. Nu tad iegrimu ašā populārā pētniecībā, cik tad “mūžam” biezenīši mazajiem ir bijuši aktuāli un vai tiešām šitā patiesība ir patiesība vai tomēr mīts.

Un mana atbilde ir skaidra un vienkārša: “mūžam” bērni, kamēr viņam nav zobi, ir ēduši mātes pienu. Un tad, kad kļuvuši spējīgi paši sakošļāt barību, pievienojušies pārējiem ģimenes locekļiem, ēdot to pašu, ko citi.

Starp šīm divām stadijām ir process, ko angliski sauc par “weaning” – bērna pakāpeniska iepazīstināšana ar cieto pārtiku pedagoģiskos nolūkos. Latviski precīzu šī vārda tulkojumu meklēju, īsti tāda vārda nav, jo “weaning” nekādā gadījumā nedrīkst jaukt ar vārdu  “feeding”, kas būtu daudz tuvāks latviskajam terminam “piebarošana”, “barošana”.

Patiesībā agrīna bērna piebarošana (un te es tiešām domāju piebarošanu – kad uzņemtā cietā pārtika funkcionāli ir domāta uzturvielu nodrošināšanai nevis ēdienu iepazīšanai) ir vēsturiski nesena – aptuveni pagājušā gadsimta sākums. Tai ir divi pavisam argumentēti skaidrojumi:

– kari. Sievietes devās strādāt vīriešu darbus, pārsvarā rūpnīcās un līdz ar to bērni jau agrīni tika atstāti bez mātes piena. Turklāt pēckara periodā, kad trūkums un bads bija atstājuši psiholoģiska rakstura pēdas cilvēka veselības etalonā, par veselīgu bērnu tika uzskatīts apaļīgs bērns, ko visvienkāršāk varēja panāk agrīni sākot bērnam piedāvāt “uzbarojošu” pārtiku – piemēram, biezputras.

– pakāpeniska atteikšanās no zīdītāju pakalpojumiem un nesekmīga bērnu barošana pēc grafika, kas noveda pie piena nepietiekamības daudzām mātēm, un radās vajadzība tā vietā piedāvāt papildus ēdienu.

Tā kā šo iemeslu dēļ bērnam papildus ēdiens tika piedāvāts tiešām agri – pat 2-3 mēnešu vecumā, tad, protams, ka par patstāvīgu ēšanu, kožļāšanu utt. nevarēja būt runa un sākās mīcīšanas, šķaidīšanas, tumēšanas un citas smalcināšanas tradīcijas, lai bērnam kaut kā piedāvātu pārstrādājamu cieto barību. Te arī sākās bērnu pārtikas industrija, biezenīši, putriņas u.c. Abi vēsturiskie piebarošanasi iemesli nav vairs spēkā mūsdienās, tomēr tradīcijas palikušas it stipras, bērnu pārtikas industrija arī nav gatava padoties un te nu mēs esam…

…tā kā es veicu ašo izpēti, koncentrējoties tieši uz piebarošanas izcelsmi nevis krūtsbarošanas izzušanu, tad būšu tikai priecīga, ja zinošākas mammas papildinās šo informāciju (komentāros) ar nelielu ieskatu krūtsbarošanas vēsturē un varbūt var pateikt, cik ilgi agrāk bērnus rekomendēja barot ar krūti ekskluzīvi – mani, piemēram, tas ļoti interesētu…

 

Vai drīkst un vajag?

Wednesday, January 11th, 2012

Ja šis blogieraksts šķiet mazliet nesakārtots, tad ziniet, ka es tajā kārtoju savas domas. Savas domas par trīs sarunām – ar citiem un pašai ar sevi, kas man šodien iznāca. Es rodu tajās sakarību un atbalsi vienai otrā. Raugi…

Vakar Robins pārradās mājās no bērndārza ar saskrāpētu seju. Viņš gauži stāstīja kā divgadīgā Kate viņam kniebusi vaigā un skrāpējusi “šitā un tā”. Tā nav pirmā reize. Bet ne nu es iešu Kati tagad rāt, jo tāpat dara Beta un pagājušā gadā viens puišels. Un viņi neterorizē tikai Robinu, bet gan visus vai vismaz vairumu bērnu bez lielas šķirošanas. Tas ir kaut kā tā “normāli” laikam bērndārzā un es šitajā lielu traģēdiju nesaskatu un šodien pat lāga neizmantoju izdevību nokaunināt Kates mammu, ka viņai “tāda” meita… man liekas, tam nebūtu lāga nekādas jēgas, jo tā problēma ir meklējama tur kaut kur daudz tālāk, senāk un dziļāk.

Šodien rotaļu grupā mazais Kristaps uz elkonīšiem pielīda pie Emīla, uzkāpa viņam gandrīz virsū un… ar tādu maigumu taustīja ar rociņām Emīla matiņus, paglāstīja galviņu… kamols kaklā sakāpa skatoties uz galīgi ne maniem bērniem. Klaudija sacīja, ka bērni ir maigi un nav vardarbīgi (kam piekrīt arī mana antropologa būtība, ka cilvēks nepiedzimst vardarbīgs – tas ir kultūras uzslāņojums)… uz mirkli ievilināju Klaudiju diskusijā par to, kā tad sanāk, ka mēs iemācam bērnam būt vardarbīgam? Viņa skumji saka, ka man taisnība – tas notiek tad, kad mēs neizturamies pret viņu ar cieņu, neievērojam daudzos Klaudijas mums nestos (un nebūt ne viņas izgudrotos) ieteikumus… cieņu, mīlestību un citas līdzīgas vērtības atliekot malā zīdaiņa aprūpē, bērna audzināšanā… mēs esam tie, kas ar savu audzināšanu liek bērnam skrāpēt, kost, bļaut, šaut… un šeit es nepieņemu iebildes, ka bērni ir dažādi un daži vienkārši ir hiperaktīvi un tāpēc kaujās… es ticu, ka tomēr iemesli ir meklējami ārējos faktoros nevis bērnā, pat tad, kad vecāki ir gatavi zvērēt kristālisku šķīstību un mazgāt rokas nevainībā…

un trešā pārdoma… lasīju šodien calis.lv forumu, kur mammas apspriedās, ka uzskata par nepieņemamu iejaukties citu mammu bērnaudzināšanas metodes, ka tas ir slikti un nosodāmi un katra paša darīšana ir, kā viņš savu bērnu audzina… un es sāku sev uzdot jautājumu, vai es šim piekrītu? vai tiešām manam bērnam ir jānāk mājās no bērndārza ar saskrāpētu seju un neizpratnē man jāstāsta, kā viņu “apstrādāja” un es nedrīkstu tajā iejaukties un man nav tiesību iebilst? jo skaidrs, ka nav jēgas iebilst un strostēt kādu, kad seja jau ir “čupā”, bet varbūt ir vērts iebilst, kad vari dot padomu vai likt aizdomāties kādam, kas ar necieņu un personību degradējošām metodēm audzina savu bērnu? jo es negribu savam bērnam mācīt, lai viņš sit pretī. labākais, ko es Robinam varēju piedāvāt kā risinājumu ir laisties lapās… kas arī nav forši, bet tomēr manā izpratnē ir labāk, kā aicināt šķelt pretī…

par to es šodien domāju – kā zīdaiņa aprūpe un pavisam maza bērna audzināšana veido viņa personību, un kas no tās izveidojas, ja jau 2 gadu vecumā šī personība iziet sabiedrībā un kaut kā (labi vai slikti) ietekmē sabiedrību sev apkārt. un vai mēs visi neesam šīs sabiedrības locekļi un tajā nedzīvojam. un vai tiešām tas ir tik viennozīmīgi, ka “man nav tiesību iejaukties, kā citas mātes savus bērnus audzina”, ja man un maniem tuviniekiem ir šai sabiedrībā jādzīvo…

Klāsa septītais mēnesis: ēdīsim?

Friday, January 6th, 2012

Klāsiņam nu ir pilni seši mēneši, faktiski jau tuvojas septiņi. It kā klasiski būtu pēdējais laiks sākt piebarot un biju nosolījusies sev, ka pēc jaunā gada noteikti sākšu par to domāt un interesēties. Tā nu bija pienācis tas mirklis, kad jāšķir vaļā grāmata “Baby-led weaning” tā pa nopietno un jānoskaidro, vai Klāsam nebūtu jāķeras pie ēšanas.

Šajā ierakstā es pastāstīšu, kas ir Baby-led weaning jeb bērna vadīta ēšana (turpmāk apzīmēšu BLW), kādas ir mānīgās pazīmes, kad bērns it kā būtu jāsāk piebarot un kādas ir tās īstās.

Tātad BLW ir ēdināšanas ideju kopums, kad viss tiek nodots paša bērniņa izlemšanai. Mani šī ideja uzrunāja jau sen, faktiski Robins ir arī daļēji barots pēc šīs metodes – kad bijām vīlušies tradicionālajā piebarošanā ar biezenīšiem, kas sākumā gāja uz urrā, bet tad viņš atteicās ēst jel ko ar karoti pavisam, uzmeklēju pierakstus no Klaudijas Hēlas lekcijas par šo piebarošanas veidu un sagaidījuši, kamēr Robins sāka sēdēt, cēlām viņu pie kopgalda un sekojām šai metodei ļoti intuitīvi – izdevās. Mūsu ieguvums ir uz ēdienu nekaprīzs bērns, kam garšo ļoti plašs ēdienu spektrs, kurš māk uzvesties pie galda un vēl simtiem citu nieku. Es, piemēram, nezinu, ko nozīmē, kad ir vajadzīga pie galda pielīpoša bļodiņa, lai bērns to nemestu zemē, savukārt Robins nezin nevienu skaitāmpantiņu par “biezputra pa gaisu brauc” tēmu… Bet atpakaļ pie teorijas :)

Tad nu šī metode man bija iepatikusies un ar Klāsu uzreiz zinājām, ka lūkosim piebarošanu sākt pēc iespējas vēlu un pēc šīs pieejas. Kad atšķīru pieminēto grāmatu, man galēji to “pārdeva” teikums: “Bērnam piemīt dabiska spēja sākt velties, rāpot, sēdēt, staigāt, tad, kad ir pienācis viņa laiks. Kādēļ lai ar ēdināšanu būtu savādāk?” Tiešām – kādēļ lai par ēšanu pēkšņi izlemtu es vai mēs – vecāki? Turklāt šai metodei ir ļoti daudz priekšrocību – (bez tā, ka nav jāķēpājas ar īpašu ēdiena gatavošanu mazajam un jāstreso, ka plānoto 100 ml vietā viņš šodien pieveicis tikai 80 ml). Ar BLW metodi bērnam veidojas dabiskas košļāšanas prasmes, acu un roku koordinācija un ar vecāku atbalstu mazais var atklāt sev ļoti lielu veselīgu ēdienu spektru, turklāt izbaudot ne vien ēdienu garšu (kas arī blenderētam ēdienam mainās), bet arī struktūru, krāsu un redzēt, ko viņš patiesi ēd. No psiholoģiskā viedokļa šī metode ļauj bērnam attīstīt iniciatīvas un zinātkāras personības iedīgļus un stiprināt savu neatkarību un pārliecību, ka viņa viedoklī ieklausās jau no dzīves pirmajām dienām. (more…)

Par to, ko grūti pateikt

Sunday, December 25th, 2011

Gribējām jums novēlēt priecīgus svētkus, kamēr grozījos, manis nolūkotos pantiņus – pat divus – jau biju saņēmusi pat trijos korporatīvajos apsveikumos savā e-pastā. Nospriedu, ka nav lemts un… tā arī nepateicu neko. Jo likās, ka jūs jau tāpat visi zināt, ka no visas sirds vēlam jums gaišus, siltus un ģimeniskus šos svētkus. Un ceram, ka mazie ir priecīgi par Salatēva un rūķu sagādātajām dāvaniņām, lai cik lielas vai mazas tās nebūtu. Un ceram, ka to nav pār mēru daudz un viņi var izbaudīt tās, nevis noslīkt tajās…

Un tā jau patiesībā ir daudzas lietas pasaulē, ko ir grūti pateikt, atrast īstos vārdus. Viena no tām ir piedošana. Mani ļoti aizķēra Diānas Zandes teiktais kādā “Mans mazais” numurā, kur viņa rakstīja par šo tēmu, ka lūgt piedošanu ir tikpat intīms akts, kā atzīties mīlestībā – tādēļ to nevajag nedz sasteigt, nedz uzspiest…

Manas pārdomas par to, kā bērns iemācās lūgt piedošanu, aizsākās jau sen, vēl vasarā, kad pēc kāda smilškastes negadījuma, pie Robina pāri nelielajam rotaļu laukumam, garu garu garu ceļu mēroja kāds bērniņš ar noliektu galvu, lai aši izdvestu “Piedod!” un mestos bēgt. Robins nesaprata ne šī akta nozīmīgumu, ne viņam tas atviegloja pāri darījumu. Bērniņam tās bija tikai mokas un arī sirdsmieru nenesa, lai gan par nejaušo skādi viņš likās pats nobažījies, pirms mamma viņu bija sūtījusi piedošanas lūgšanas misijā. Toties mamma gan jutās atvieglota. Patiesībā viņa bija vienīgā šai situācijā, kas bija guvusi gandarījumu, lai arī mieru sirdī pēc tāda negadījuma būtu jāgūst vismaz vienam, bet vēlams abiem, no tajā iesaistītajiem. Tā nu man likās, ka ir vērts parunāt par to, kā saviem bērniem mācām justies vainīgiem un to atzīt. Un Ziemassvētku – piedošanas – laiks, likās vispiemērotākais brīdis. (more…)

Vai es esmu slikta mamma, ja es dusmojos?

Thursday, December 22nd, 2011

Ja jūs esat iedomājušies, ka es esmu brīnišķīga hendlinga speciāliste, brīvos brīžos sakārtoju izcilas bērna attīstību veicinošas grīdas, brīvo laiku pavadu ar Robinu īstenojot daždažādus DIY projektus un pa starpām dziedu un dejoju, tad… jūs dikti rūgti maldāties. Godīgi runājot, es esmu visai attāla no ideālās mammas. Patiesībā man piemīt lērums netikumu. Starp tiem ir arī tāds, ka palasot dažu mammu blogus un Twittera kontus, es nonāku lielā skaudībā, ka viņas, lūk, ir izcilas mammas – atšķirībā no manis un iegrimstu nedaudz pašpārmetumos. Ne uz ilgu laiku, protams, jo kāds augstāks spēks ir devis man arī pašsaglābāšanās instinktu. Un tad es samierinos ar domu, ka esmu mamma parastā un mazliet mierinu sevi, ka varēja būt arī sliktāk :)

Manuprāt, attiecībā uz mammas sociālo statusu, mans lielākais netikums ir dusmošanās. Jā, Robins reizēm dabū no manis sabļāvienu un man ir gadījies dzīvē viņu arī pamatīgi sapurināt, jo pietrūkst vārdu (pat skaļu). Es attaisnojos, ka daru to tikai tad, kad viņš apdraud mazo brālīti un neklausa maniem aizrādījumiem – tad ir jārīkojas spēji un neatlikti, lai novērstu nelaimi –  vai uzvedās citādi pilnīgi neadekvāti. Bet tā ir tikai attaisnošanās un man nav attaisnojuma… es zinu. bet labāk no tā nepaliek. Toties labāk paliek, kad esmu nolaidusi tvaiku vienā acumirklī. Un tad es varu saņemties un samīļot to ĻOTI niķīgo bērnu, paskaidrot, ka mammai ir dusmas, ka viņš tā dara un izzināt, kāpēc viņš tā dara. Patiesībā labi, ka mums nekad kāpņutelpā neviens nav uzskrējis virsū no kaimiņiem, kad mēs sēžam trepju laukumiņā tā apķērušies pēc vētrainas vārdu apmaiņas un asarainām acīm mēģinām apsolīt viens otram, ka nekad tā vairs nedarīsim… (mēs abi miglaini nojaušam, ka darīsim gan, bet tam noteikti atkal būs kāds attaisnojums). Nez, ko viņi par mums domātu. Tāpat jau skaidrs, ka mēs esam neriktīga famīlija ar diviem skaļiem bērniem un vēl skaļāku suņu baru…

Bet tad man atkal ir attaisnojums, jo esmu lasījusi, ka labāk ir izdusmoties un paskaidrot, par ko, nekā perināt to niknumu sevī… Jo bērns jau ir tikai atdarinātājs un tā viņš mācās dzīves modeļus. Tostarp arī dusmoties. Viņš redz, ka mamma dusmojas, ka dusmojas pieaugušie un mācās dusmoties arī pats, mācās atpazīt šīs emocijas, nepaturēt tās sevī. Nu Robins riktīgi māk sakliegt uz mani un saraucis degunu uzrūkt, un dūrītēs saspiedis rociņas viņš tad kliedz – es esmu dusmīgs uz tevi. Un man ir prieks, ka viņš šīs savas izjūtas māk nosaukt vārdā, ka viņš zin, ko nozīmē dusmoties, nevis izraud savu sašutumu neizprotamās asarās savā spilvenā.

No otras puses – mani nepamet pārliecība, ka labas mammas tā nedara un viņu bērni arī droši vien tikai smaida un nekad nedusmojas… Vai tiešām var būt, ka visas citas mammas, kas varētu tikt apzīmētas ar vārdiem “laba mamma” ir mierīgas kā Klusais okeāns un iet dzīves grambām pāri rāmas un nesatricināmas? Un, kad viņu bērni niķojas, rāmi paskaidro viņiem visu kā no labākajām bērnaudzināšanas grāmatām? Un tie bērni patiesi viņas dzird? Vai arī viņu bērni nekad neniķojas vai nesit mazākajam brālim ar hokeja nūju? Un tad iznāk, ka līdz ar emocionālajiem izvirdumiem, automātisku kļūstu par slikto mammu? Dažkārt tādi jautājumi man uzmācās.

Bet šis jau ir Ziemassvētku laiks. Piedošanas laiks, kad būtu jāmācās no sirds atvainoties un piedot, nevis jādusmojas… Par to tad mans nākamais blogieraksts. Tam man jāsagatavojas daudz pamatīgāk, jo (c) lūgt piedošanu ir tikpat intīms akts kā atzīties mīlestībā – tādēļ to nedrīkst darīt ar piespiešanos…

Pārapstiprinājums par kurpēm un kājām

Wednesday, November 23rd, 2011

Šodien ar Robinu bijām pie daktera, kas kutina pēdas :) Vizīti pie dr. Salmiņa gaidījām jau kopš vasaras, kad pieteicām “audienci” – gandrīz vārda burtiskā nozīmē, jo dakters pieņem BKUS tikai reizi nedēļā tikai pusotru stundu vai kaut kā tml. Nu īsi sakot – simboliski. Bet pie viņa brauc bērni no visas Latvijas – gan tādi, kuriem no tiesas vajag ortopēda konsultāciju, gan tādi kā mēs, kuriem vienkārši bažīgas mammas :)

Pirmkārt, mani iepriecināja, ka manām tēzēm par kāju veselību dakters piekrita pilnībā. Otrkārt, pārapstiprināja visas ar apaviem saistītās atziņas. Te dažas tēzes:

  • Apaviem ir tikai un vienīgi pasargājoša funkcija – lai bērns nesavainotu kāju. Visur, kur bērnam nav iespējams savainoties viņam būtu jāstaigā bez kurpēm. Sevišķi plakanās pēdas un līdzīgu nebūšanu gadījumā kāja ir pēc iespējas jādarbina, tai ir jākustās nevis jāatrodas apavā.
  • Parastiem apaviem nav koriģējošu funkciju. Koriģējoša funkcija ir ortopēdiskiem apaviem, speciāliem – īpaši izgatavotiem medicīniskiem apaviem – ne parastā apavu veikalā pirktiem. Šādus apavus bērnam mēs apspriestu, ja: 1) būtu kāju asimetrija – viena kāja atšķirtos no otras; 2) kājas būtu stīvas, nelokanas – tad tā ir slimība; 3) bērnam būtu sūdzības par sāpēm. Viss – citādi par ortopēdiskiem apaviem mēs nerunājam.
  • Saišu vājums ir iedzimts un tā konsekvence var būt fleksiblā plakanā pēda, potīšu vājums un tml. Vai es to uzskatu par slimību? Nē, neuzskatu.
  • Galvenās rekomendācijas – pēc iespējas nodarbināt kājas un bērnu vispār, vingrot, vingrot un vēlreiz vingrot. Galvenais uzsvars ir uz pēdu izskutināšanu, vingrināšanu, jo tad kad vājām saitēm nāk talkā muskuļi, pēda nemaz vairs nav plakana. Un dejot – nesmādējiet dejošanu, tajā ļoti liels uzsvars tiek likts uz bērnu pēdām – uz pirkstgaliem, papēžiem – nostiept, pacelt…
  • … un nēsāt ērtus apavus. Ērti apavi ir tādi, kuros bērns labi jūtas, labprāt tos velk un tie pēc iespējas maz ierobežo bērna pēdu – tie ir lokani, viegli, dabiski.
Man pat nav, ko papildināt rakstā par kāju veselību un apaviem – viss arvien vēl ir tieši tā kā tur uzrakstīts :)