Pļaviņā lēkā zaķītis. Šitā lēkā! Un tad nāk rupucis. Viņš nāk lēni, tāds zaļš. Spīd saulīte. Te, redz, kur augšā. Un tad mākonis aiziet saulītei priekšā.
Tik bieži jāatbild uz jautājumu, ko gan bērni var pasākt ar Bilibo un tā mazajiem radiniekiem. Un es nemāku atbildē, jo: “Nu, visu ko!” Tostarp arī radīt mākslu. Šodien Bilibo mākslai tika veltīts viss vakars – tika radīta gan kustīga glezna, gan uzvesta luga.
Varžu māte vērīgi lūkojās apkārt pēc dīķa labākās vietiņas, kur iedēt ikriņus. Čik-čik, viņa ierušinājās starp olīšiem ūdenszālēs un lieta darīta!
Ikriņi auga un pamazām no tiem izauga mazi kurkulīši. Žiperīši kustinādami mazās astītes lodāja starp ūdenszālēm dzīvespriecīgi un jautri. Tikai viens kurkulītis allaž bija skumjš un uzmetis mazo lūpiņu. Ja kāds viņam jautāja, par ko viņš skumst, viņš atbildēja:
– Jā, jā… citiem ir tādas rociņas un kājiņas, bet man tikai astīte…
Tā viņš žēlojās un skuma, līdz neviens viņam vairs nejautāja, par ko viņš skumst. Bet kurkulīši auga un kādu dienu viņiem izauga arī mazmazītiņas rociņas un kājiņas. Vai tu domā, ka mazais kurkulītis nu bija priecīgs? Nē… Viņš arvien bija skumjš un teica:
– Jā, jā… ko man līdz manas rociņas un kājiņas, ja tās ir tik mazas – citiem redz ir stipras rokas, stipras kājas…
Un atkal mazo kurkulīti varēja redzēt skumji airējamies starp ūdenszālēm dīķa nomalē. Tā viņš skuma, līdz izauga par mazu ņipru vardulēnu un viņa kājiņas un rociņas nu bija stipras, lai augstu lēktu, astīte nokritusi… Viņš bija īsta maza vardīte. Skumja vardīte.
– Par ko tu arvien skumsti, mazo vardulēn? Tev taču tagad ir stiprās rociņas un kājiņas, tieši kā tu gribēji?
– Jā, jā… rociņas un kājiņas jau man ir stipras, bet man nav astītes. Eh…
Ko gan mēs varam no mazā kurkulīša iemācīties? To, ka lai tev būtu vienmēr laba oma nevis uzmesta lūpiņa, ir jāmāk priecāties par to, kas tev ir, nevis vienmēr jāskumst pēc tā, kas tev nav.
Rotaļādamies smilškastē, Robins ievēroja pie mājas sienas ugunsdrošības kāpnes, kas atsauca atmiņā “Trīs sivēntiņu” finālepizodi:
“vilks uzkāpa lielām trepēm jumta, ierāpoja skurstenī. Ruksītis uzlika vārīties kaputeļus. Vilks iekrita katlā, bija “au” dupsim un izskrēja durvīm.”
apbrīnoju Robinu, viņš tik mazs spēj izstāstīt pašu galveno vienkārši un lakoniski. es nekad neesmu pratusi tā izteikties.
Reiz dzīvoja mazmazītiņš tārpiņš. Viņš bija tik mazs, ka tāpat vien viņu nemaz nevarēja redzēt – varēja domāt, ka viņa nemaz nav vai viņš ir pazudis. Taču viņš bija ņiprs un katru rītu pirms došanās uz tārpiņu bērndārzu paēda kārtīgas tārpiņu brokastis. Viņš ēda lapiņas un pagrauza ābolīti.
– Robins arī ēd brokastis. Desiņas. Un maizīti.
– Nu malacis 
Un tāds pats malacis bija arī tārpiņš, tāpēc viņš ātri auga liels un drīz vien viņš nemaz vairs nebija pazudis – viņu it labi varēja saredzēt arī bez palielināmā stikla. Bet tad kādu dienu, viņš ietinās sedziņā – redz, tā te. Nāc, es nolikšu tevi guļus un satīšu kā tārpiņu. – un tad viņš iesnaudās. Čučēja dikti dikti. Vai tev arī nenāk miedziņš?
– Nē, nenāk. Stāsti pasaku!
– Nākamajā dienā pie tārpiņa durvīm pieklauvēja draudziņi – tuk, tuk, tuk! Viņi sauca tārpiņu laukā spēlēties. Bet tārpiņš nenāca. Viņš bija kaut kur pazudis. Un aiznākamajā dienā arī neviens uz klauvējienu neatsaucās. Pie tārpiņa mājas vien grozijās liels, skaists taurenis ar, redz, tādiem platiem, raibiem spārniem. Bet tārpiņš bija pazudis un neviens nezināja, kur viņš ir.
– Tas ir tārpiņš.
– Ja? Kā tu zini? Tārpiņš nebija pazudis, bet bija pārvērties par taureni?
– Jā!!!
– Par ko tu gribētu pārvērsties sapnītī? Par taureni?
– Nē.
– Tev patīk būt par Robinu?
– Jā…
– Nu tad čuči, Robin. Man arī ļoti patīk, ka tu man esi Robins
DĀVANU MAISS
Šovakar Robins klausijās dzejoļu grāmatā nejauši uzšķirto Ojāra Vācieša dzejolīti “Minipasaciņa”. Mums abiem patika…
Varat raudāt, varat smiet – man ir zirgs, kas naktī dzied!
– Vai tu zini, ka tai mazajai skrūvītei, ko tu turi rociņā ir liels, liels uzdevums?
– Jā?!
– Nav labs veids, kā stāstīt miega pasaku, ja tev man jāatbild, vai ne?
– Jā…
– Tad es tev stāstīšu tā, lai tev nav vairs man jāatbild un tu vari tikai klausīties, labi?
– Jā.
Pasmaidu. Par sevi…
– Tai skrūvītei ir liels uzdevums – tai ir jāsatur kopā Miega muiža. Tāpēc tev arī ir liels uzdevums dots – tev ir jātur cieši cieši acis ciet, lai tu nokļūtu Miega muižā. Tā tu varēsi aizgādāt skrūvīti tur, kur tai jābūt. Turi nu acis ciet kārtīgi (labi? – nodomāju, bet šoreiz nepasaku) un ved skrūvīti uz Miega muižu. Kad tu tiec Miega muižā, uzmeklē galveno pārvaldnieku un saki viņam, ka viņam noklīdusi svarīga lieta. Tad atdod viņam skrūvīti, lai to liek vietā un tā tur ciet Miega muižu tikpat cieši kā tu turi ciet actiņas. Labi?
Šoreiz man neviens neatbild. Skaidrs, skrūvīte ir sasniegusi Miega muižu. Un var to turēt ciet cieši, jo cieši…
– Paskaties, Robin, kāds tev uz pidžamiņas zilonis! Un te vēl viens! Un kāds viņam snuķis…
Robins cītīgi pēta savu naktstērpu un rāda uz savu deguntiņu, snuķis – skaidra lieta Pēc tam pieskaras mutītei.
– Jā, zilonim ir tāds garš, garš deguns, ka viņš var paņemt kumosiņu ar degunu un salocīt to, un ielikt mutītē. Padomā, ja tev būtu tāds snuķis, tev nemaz nevajadzētu rausties savā krēslā, bet tu varētu visus gardumus no galda tāpat, sāvot lejā, paņemt ar snuķi.
Robins prāto, apdomā snuķa priekšrocības. Mūsu saruna apsīkst, Robinu šķiet sāk pievarēt miegs un viņš saka:
– Buču!
Es iedodu viņam vismīļāko mammas buču un iedomājos atkal par ziloni un snuķi:
– Bet ziloņi nevar bučoties. Viņiem snuķis traucē!
– Labi tomēr, ka man nav snuķis, – nodomā Robins, saritinādamies uz sāniņa un padodamies miegam. – Tad es ik vakaru varu dabūt buču.
