'mukas lietas 'mukiem bērniem…

Es atzīstos, ka par lielāku bērnu “pareizām” rotaļlietām man nav daudz teorētisku zināšanu – cik nu kas labs palasīts internetā, bet pārsvarā intuitīvi lietoju tos pašus principus, ko kā pamatu mūsu rotaļlietu filozofijai likusi Klaudija attiecībā uz bērnu mantām pavisam mazajiem – lai rotaļlieta motivē bērnu likt lietā savas prasmes, nevis viņu izklaidē. Un tas patiesi spēj būt baigi aizraujoši. Šoreiz par prasmēm ap un par koka krellītēm – šīm te, ko var iegādāties arī muki.lv veikaliņā. Kas to būtu domājis, ka mazā bundžiņā koka krellīšu var būt tik daudz nodarbju!

Visvienkāršākais, protams, ir tās vērt uz aukliņas, kura pieejama jau pašā bundžiņā un vēršanai ir visai parocīga – iesienu galā lielu mezglu, lai tās nemūk prom un Robins ar lielu sajūsmu ver krellītes. Un tā vien liekas, ka tā tāda neinteresanta un meitenīga nodarbošanās: 1) kamēr puikam nepasaka, ka kreļļu taisīšana ir meiteņu lieta, viņš it labprāt to dara (es sazvērnieciski klusēju) 😀 2) patiesībā kreļļu vēršanu pavisam vienkārši dažādo bērns pats. Kā tas notika pie mums?

Kamēr man bija jārosās virtuvē, krellīšu vēršana bija superlabs variants, kā uz brīdi nolikt bērnu pie vietas. Lai no pirkstiņiem izkritušās bumbiņas neskrietu prom, noliku uz virtuves galda pavisam vienkāršu zemu kastīti, un virs tās Robins darbojās, vērdams krellīti. Pēc pirmajām bumbiņām viņš jau pats sāka veidot kādas sistēmas – dalīja pa krāsām, vēra “viena toņa” (apbrīnoju, kā viņš izvēlējās saskanīgas krāsas – dzelteno, oranžo, sārto un citas neņēma), jauca ārā un atkal taisīja citas – piemēram, tikai no garenajām vai tikai viena lieluma bumbiņām… īsi sakot – dažnedažāda kopīgu īpašību meklēšana gāja vaļā uz nebēdu, un man tas ļoti patika. Un man patika, ka viņš darbojās ar pirkstiņiem, mazmazajiem knibināmiem lielumiem, tā attīstot sīko motoriku, pat līdz tādām niansēm, ka dažas bumbiņas nav gludas, bet ir ar rieviņām vai kādu citu faktūru un Robins tādas meklēja, taustīja, pētīja… Īsi sakot – ļoti noderīgi un pat vairāk kā 2 zaķi ar vienu šāvienu.

Otra rotaļa, ko Robins izdomāja pats, kad vēršana bišķi apnika, viņš bumbiņas bārstīja. Atļāvu viņam lielajā mantu kastē ar tām darboties, jo, ja tās ber uz virsmas bez malām, tad ir garantija, ka bumbiņu būs pilna grīda un jums ies kā “Viens pats mājās” labākajos kadros. Viņš bēra tās no bundžiņas lielā glāzē, tad izbēra pašā kastē un zvejoja ar koka karoti un bēra bundžiņā (starpcitu, ļoti grūti – pamēģiniet paši) – mega koordināciju attīstoša nodarbe – atkal šķiroja, bēra un darbojās. Tad iesaistījās arī mazie Bilibo – viņš no bumbiņām taisīja vakariņas un pasniedza tās visiem mājniekiem, bēra un “smēla” tās ar šiem trauciņiem. Un klausījās, kā skan, ja tās maisa… lielajā kastē, mazajā Bilibo bļodiņā, kā skan viena vai kā skan pavisam pilna bļodiņa…

Bet ar to vēl rotaļa nebeidzās – Robins pats atklāja arī fizikas pamatus – paceļot kastes vienu galu slīpi uz augstāka atbalsta, viņš bumbiņas stūma uz kastes augstāko galu un vēroja, kā tās ripo lejup. Muļķīgi, jums liekas? Man ne. Jo brīdī, kad viņš paziņoja savu novērojumu, ka bumbiņa sākumā ripo lēnāk, bet vēlāk sāk skriet ātrāk, man bija mazliet grūti pat aptvert, ka man to saka divus gadus un 10 mēnešus vecs bērns. Šis ir tas, par ko runā Montessori, par ko iestājas Valdorfpedagoģija – par bērna izglītošanos caur pašatklāsmi nevis grāmatām.

Īsi sakot – man nebija ne jausmas, ka ar pāris saujām bumbiņu vienam gandrīz trīsgadniekam var būt tik daudz dažādu nodarbošanos, kas mani iepriecinātu.

Bet bumbiņas noderējušas arī mazajam Klāsiņam. Iegādājos veikalā Tiger trīs caurspīdīgus ēdiena uzglabāšanas trauciņus un kopā ar Robinu taisījām brālim grabošo piramīdu. Iebērām katrā trauciņā pa saujai vai dažām koka krellītēm, lai daudzumi dažādi un būtu atšķirīga skaņa un vizuālais efekts, kad tās grabina. Arī jāskatās, lai nav par daudz un nekļūst smagi tie trauciņi.  Tad vāciņus ciet (ja nu galīgi liekas, ka nav uzticības tiem, tos var aizlīmēt ar superlīmi – mēs tā nedarījām, jo vāciņi turas patiesi stingri, manuprāt). Saliekam trauciņus piramīdā un Klāss ar milzu sajūsmu to labprāt jauc laukā. Tā nu mēs saliekam to viņam dažus centimetrus no aizsniedzamā attāluma un viņam tik dikti gribas tikt klāt, ka kaut kā ir jāaizkārpās tas gabaliņš – bet tad gan ir atvieglojums, kad var iebelzt pa grabošo piramīdu un tā, krāsainajām pērlītēm ņirbot, sabrūk un trauciņi aizripo. Ja Robins nav tuvumā, Klāss starp tiem rotē, apskatot tos tuvumā, savukārt, ja turpat ir Robins, viņš aši atkal saliek tos kaudzītē pēc auguma un gaida, kad “brālis spēlēsies” un sagāzīs viņa torni, lai to celtu atkal no jauna.

Jaucot piramīdu, Klāss mācās atbalstīties uz vienas rociņas un noturēt līdzsvaru atrodoties asimetriski, kamēr otru atrauj no zemes destruktīvajai nodarbei – tas vēlāk būs ļoti noderīgi rāpojot. Un vērtīga ir arī rotēšana starp sāņus aizripojošajām bļodiņām.

Lūk tādas mums bija krāsainas gadumijas rotaļas Iesakām arī jums Tikai jānopērk tās koka krellītes, ja kaut kas līdzīgs jums vēl nav.

NB! Tāds mazums kā Klāss tās var norīt. Tādēļ Robinam ir ĻOTI pamatīgi piekodināts, ka krellītes nedrīkst izklīst pa māju, lai nenonāktu brālim pa tvērienam un trauciņus nekādā gadījumā nedrīkst taisīt vaļā (man gan liekas, ka arī viņš tos nevar attaisīt – par stingru). Savukārt Robins nebāž sīkus priekšmetus mutē. Taču tikai jūs paši vislabāk zināt, vai rotaļas ar šādiem sīkiem priekšmetiem ir piemērotas jūsu mazulim un viņi jebkurā gadījumā nav atstājami bez uzraudzības.

Ieejot bērnu rotaļlietu veikalā, galva griežas, cik daudz tur ir visa kā, kas mazulim “tik ļoti vajadzīgs”, jo ikviens no mums taču vēlas, lai mūsu mazulim nekā netrūktu, lai viņa attīstībai būtu viss nepieciešamais. Un tomēr – vai tas viss mums patiesi nepieciešams? Tagad es zinu atbildi – nē!!! -, jo esmu dzirdējusi Klaudijas Hēlas lekciju. Taču lasot 2008. gada novembra mēneša “Manu mazo” ar Robinu puncī, man šķita, ka šis viss ir mazliet pārspīlēts, nu nevar taču mans lolotais mazulis spēlēties bez maz vai tā kā kara laika bērns ar lupatiņām un koka pagalīti vien. Tagad izlasīju šo rakstu vēlreiz ar pilnīgi citu skatījumu – visam piekrītu. Pilnīgi Un lielā mērā esam centušies tieši šādi arī audzināt savu Robinu un audzināsim arī Klāsiņu.

Jo īsi pēc šī raksta izlasīšanas nokļuvām pie Klaudijas Hēlas kursiņos par bērna attīstību pirmajā dzīves gadā, lekciju, ko nebeidzu slavēt sadaļā par bērnu rotaļāšanos Klaudija daudz stāsta par Monikas Ali paustajām idejām. Kaut kā Klaudija mūs pārliecināja. Viņai nebija pat dikti jācenšās – klātienē pārrunājot šo nemaz vairs neliekas, ka tavs bērns bez aktivitāšu paklājiņa vai karuselīša virs gultiņas būs mazliet apdalīts un es slikta mamma 😉 patiesībā tieši otrādi… Tā kā daudzi bēdājas, ka nav iespēju apmeklēt Klaudijas Hēlas foršās nodarbības pie mums pagrabiņā, tad palasieties vismaz šo rakstiņu, ko īpaši jums ieskanējām (cerams, ka Mans Mazais nedusmosies 😉 ). Bet vēl foršāk, ja jūs tomēr rodat iespēju paciemoties pie mums nodarbībā

Šobrīd Klāsiņš jau apvēlies un ir doma ar Klaudiju sarunāt kādu lekciju jūlijā arī Uz jūlija otro pusīti. Ja vēlaties piedalīties nodarbībā par bērna attīstību pirmajā dzīves gadiņā, kur kopīgi pārrunājam gan jautājumu par vislabākajām rotaļu lietām, gan mazuļa fizisko attīstību, tad rakstiet mums uz emailiņu muki.lv@inbox.lv. Nodarbības cena ir 7.50 Ls no klausītāja.

Lai atvērtu raksta skanējumu, jums jāklikšķina uz mazās bildītes un tad vēlreiz uz jau labāk redzamās – tad tā būs mega-giga liela un varēsiet lasīt bez lupas

Mūsu top5 Klaudija Hēla šodien akceptēja gandrīz bez komentāriem – tad jau būsim bijuši labi skolnieki Tāpat topā tika kā nemainīgs favorīts ielikta Obumba, Frack&Fischer grabulīšu izvēle pilnībā akceptēta un arī Bilibo Mini topā iederas, vien Klaudija piebilst, ka ap 5-6 mēnešiem mazajam vajadzētu vēl vienu papildus bļodiņu, kas ir lielāka, lai tajā var ko krāmēt iekšā. Par koka grabulīšiem Klaudija nebija ar mums vienisprātis – ar tiem vairāk grabināt varot vecāki, mazāk tur ko darboties bērniņam… Klaudija Hēla grozās starp mūsu plauktiem un norāda uz miega lupatiņām – Franck&Fischer Biba būtu viņas topā… mēs varam tikai piekrist – smuka viņa, stūros iesietie mezgliņi šķiet forši mazajam, strīpainais sarkanums mums arī patīk… nu re nu – tagad mūsu koptops kārtībā:

1. Oball

2. Franck&Fischer tamborētie grabuļi

3. Franck&Fischer Hjalte

4. Franck&Fischer Biba

5. Mini Bilibo

Un, pildot Klaudijai doto solījumu, piebilstu, ka šeit mēs runājam par rotaļlietām/bērnu mantiņām – jo mazulis var (un viņam pat vajadzētu) spēlēties ar daudz un dažādiem priekšmetiem – koka karotes, kārbiņas, lupatiņas, daždažādi mājsaimniecības piederumi (piemēram, putojamā slotiņa)… to visu noteikti ir jāiekļauj mazuļa spēļlietu arsenālā… un tomēr, vismaz mums liekas, un droši vien Klaudija piekristu, ka pārspīlēt ar mantiņām nevajag – 2-3-4 lietas un mazulim ir galīgi gana, lai darbotos ar tām līdz piekusumam… un tad jau atkal varam ko pamainīt, ja kļūst garlaicīgi… bet nenoliekam bebīti milzīgā mantu kaudzē, lūdzu!

Šo rakstiņu jau sen gribēju uzrakstīt. Un veidot kā tādu rakstu sēriju, lai iezīmētu pirmos dzīves sešus mēnešus un tad otro pusgadiņu, un tad jau skatīsim, kas labāk noderētu mazulim no gada līdz diviem. Vēl jo vairāk ceru, ka šo varētu uzrakstīt pēc saviem ieskatiem un tad salīdzināt, kur mani palabotu un kādu izvēli izdarītu Klaudija Hēla – palūgšu jau tuvākajās dienās, kad viņa pie mums ciemosies, sakrāmēt kaudzīte viņas top piecinieku

Bet te nu mūsējais!

1. Oball – protams, protams, protams – tas ir nenoliedzams nr.1 un konkurentu nav – visbiežāk mazuļiem, kas tikai pāris mēnešus kā ieraudzījuši šo brīnumu pilno pasauli, iesaku Oball Classic – jo tā sver nedaudz vairāk kā 30 g, ir viegli satverama un ceļama, turklāt palīdz attīstīt mazos pirkstiņus, iemācīties pārlikt priekšmetus no vienas rociņas otrā utt. Ar to tad arī sākam!

2. Franck&Fischer Hjalte – man viens ļoti mīļš radījums – grabulītis bezgala viegls, neliels, vienkāršas formas – īsti piemērots mazajam kā viena no pirmajām mantiņām. Un audumos izvēlētas košas kontrastējošas krāsas mazuļa pirmo saredzamo krāsu gammā – balts, sarkans un melns. Turklāt astīte ir labs sūkājamais gals, savukārt krokodīla “baisie” zobi noderēs paknibināšanai mazajiem pirkstiņiem. Un ir organiskā kokvilna

3. Franck&Fischer tamborētie grabulīši – būtiskas nozīmes nav kuru zvēriņu izvēlaties – man patīk gotiņa, jo tai ir papildus divi mutē bāžami ragi Bet tas nu noteikti ir otršķirīgi. Mazākam bērniņam atkal droši vien parocīgāki ir tie, ar riņķīti, jo tie ir mazāki un vieglāki. Mani favorīti tie ir tamdēļ, ka ir raupjas tamborētas faktūras, grabeklītis iekšā ir kluss un dabisks un tie radīti no mazskaitlīgām kontrastējošām krāsām bez sīksīkām detaļām – tātad lieliski piemēroti mazuļa redzei un taustei. Kā arī ir organiskās kokvilnas – tātad bāžami mutītē bez bēdu

4. Mini Bilibo – mazas bļodiņas, ko nereti pediatri un fizioterapeiti iesaka bērniem. Tomēr šajās mani priecē, ka tās ir tiešām domātas bērniem – noliekta maliņa, lai ir ērti satvert – vienā snīpī divi caurumiņi, kā radīti bērna pirkstiņiem. To droši var bāzt mutē (atšķirībā no lielākās daļas plastmasas trauku, kas nopērkami veikalos), jo uz iepakojuma neuzkrītoši rakstīts “BPA free” un tās ir pavisam nelielas un vieglas, turklāt košas Un tām ir apaļš dibens, tādēļ mazulis uzsitot pa to, var nolūkoties, kā tā iešūpojas, un pamazām sākt aptvert, ka viņš šai pasaulē ko var ietekmēt

5. Koka grabulīši no EcoToys – ir gan krāsaini, gan dažādu zvēriņu formā (Robina favorīts bija zilonis, jo tam ir snuķis, kur kārtīgi iekosties)… Ir forši, ka tiem ir tā dabiskā koka skaņa – neticēsiet, bet bērniem tā patīk krietni labāk par jebkuru plastmasas grabekli. Koka krāsas grabulīši eļļoti un krāsoti ar mellenēm, bet krāsainie un košie ir forši, jo arī tos nav jābaidās nograšot – bērnam draudzīgas krāsiņas no Tikkurila!

Nu lūk, tāds nu 5 mantu komplektiņš un šķiet, ka mums gandrīz viss ir – gan bumba, gan dažādu faktūru mīksti grabulīši un kāds ciets no koka… un tad vēl mazās bļodiņas, ko var gan skaļi klapēt, gan nomest zemē un lūkot, kā tā zvāļojās, gan ielikt tajā Oball… un izņemt ārā… Vēl mammai jāpalūdz dažas mazas lupatiņas, kāda vieglāka koka karote, kāds metāla vāciņš, kāds droši pagraužams sīkumiņš… un esam nobruņojušies dzīves pirmajiem 6 mēnešiem.

Starpcitu, būtu jauki uzzināt, kāds ir jūsu mazuļa rotaļlietu top 5 līdz pus gadiņa vecumam… padalīsieties?

Mēs neesam pazuduši. Vienkārši bišķiņ darbos. Un vēl nodarbojāmies ar tehniskām izmaiņām mūsu ilglaicīgai pastāvēšanai un ieturējām tehniskas dabas pauzi Patiesībā arī šobrīd aizkulisēs ne viss darbojas tieši kā mums gribētos, tāpēc nav iespēju ielādēt jaunās Franck&Fischer lietas no ziemas kolekcijas, kur galvenie varoņi ir pingvīns un leduslācis Viņi ir papildinājuši koka mantu klāstu, radījuši šādas tādas jaunas tamborētas lietas (beidzot arī mīkstās mantas ir satamborētas), kā arī ir dievīga aktivitāšu grāmatiņa ar suni, kuram raibi iet ik katrā grāmatas lappusē… bet to visu saku intrigai, jo bilžu nav 😉 bet būs.

Un laiku īsinot līdz bildēm, padalīšos īsās tēzēs par mantām… mūsu bērndārzā (Valdorfa) šodien bija vecāku sapulce par mantām. Stāstija kāpēc un kā… tas sasaucās ar jauno Mana Mazā numuru, kur par to ir foršs raksts – to jūs izlasiet paši! Es pastāstīšu par dažām lietām, kas man bija noderīgi jaunumi…

Vispirms par ideju kā tādu – nav jābūt valdorfietim, lai spētu novērtēt ikvienu rotaļlietu, ko dodat savam bērnam spēlēm. Jāpiemin, ka sevišķi grūti kritiski novērtēt tuvinieku sirsnīgās dāvanas.  Un tomēr arī tur der paturēt prātā galveno izvērtēšanas kritēriju –  vai šī rotaļlieta manam bērnam dod ko labu vai sliktu – kaut ko nedabisku un nevajadzīgu vai pat tiešā veidā negatīvu. Tad, kad mums demonstrēja “slikto” mantu piemērus, lūkojos un likās tik vienkārši atšķirt labo no sliktā, bet tik tiešām nebiju līdz šim saņēmusies un izsviedusi dažas dāvinātas mantas, kas īstenībā neatbilst mūsu priekšstatiem par lietderīgām rotaļlietām. Atbraucu mājās un no Robina mantu plauktiem izvilku 3-4 mantas, kas pie mums nokļuvušas dāvināšanas ceļā – šis mani tātad bija iedvesmojis mazai revīzijai

Svarīga, bet neizvērsta bija sentence (noteikti meklēšu info un padalīšos arī ar jums) par maņām, kas mazulim līdz skolai attīstītas visspēcīgāk un nosaka vēlamo rotaļlietu raksturu: kustības maņa, līdzsvara maņa, dzīvības maņa un tauste. (more…)

Mēs ticam, ka tās intelektuālās un garīgās lietas, ko dodam mazajam šajā vecumā, ir milzīgs neatņemams ieguldījums, kas tālākā dzīvē vairojas ģeometriskā progresijā…

Mūzika. Tā nu ir Robina MILZĪGA dzīves sastāvdaļa – gan pats muzicē, gan ļoti labprāt klausās mūziku. Viņa iecienītākais CD līdz šim ir Kaspara Vecvagara “Diegabundža”, bet Rīgas Svētku ietvaros iegādājāmies arī MicRec dziesmu izlasi no vecumvecām radiopasakām “Pasakainās dziesmas”… nu tā tiek drillēta, dancota un dziedāta augu dienu (jo Robins pats ir apguvis audioiekārtu ieslēgšanu un nu vairs nav atturams no mākslas baudīšanas). Jāatzīst, ka arī mēs paši (t.i. lielie) šo abu CD kvalitāti vērtējam pozitīi un varētu apzīmēt ar vārdu “iesakām”!

Grāmatas. Mēs laikam esam iegādājušies itin visas latviski izdotās grāmatas ar cietajām lapām (more…)

…pēdējās dienās vairākkārt esmu palīdzējusi noorientēties Oball piedāvājumā un stāstījusi par Obumbām – ar ko atšķiras, kādas labāk iesakām utt. Un tad nu iešāvās prātā man laba doma – varbūt es uzrakstu to te Par to, kā tad mēs piemeklējam labāko bumbu ikvienam (bet tas nenozīmē, ka turpmāk nebūšu gatava šo visu izstāstīt arī tet-a-tet)

Parasti sākam ar mazuļa vecumu un pieredzi citu mantu cilāšanā un rociņās tveršanā – ja mazais vēl tikai gatavojas pirmajam ķerienam, kāds meklē dāvanu raudzībām tikko dzimušam mazulim vai tml., tad mēs kā pirmo iesakām Oball Classic, jo tā ir vismazākā un visvieglākā (36 g). Otra alternatīva ir Oball Jellies – lielums, svars un funkcionalitāte pilnīgi tāda pati – te jautājums tikai par krāsām un dizainu – Oball Jellies ir pastelīgākos toņos, nedaudz caurspīdīga materiāla ar mirdzumiņiem – manuprāt, vecāku, ne bērna, gaumes jautājums  Abas šīs bumbas tātad ir 10 cm diametrā, sver 36 g.

Ja mazais jau kaut ko ceļ un vecāki saka, ka bērns ir īsts stiprinieks, ka mazajam ir vismaz 5-6 mēneši, tad pilnīgi droši ceļam priekšā arī Oball Original – tā nu ir viena catchy bumba – tā patīk kā lieliem, tā maziem – bij’ mums gadījums, kad mamma nopirka mazajam bumbu un pēc dažām dienām atbrauca pakaļ vēl vienai, jo lielākā māsa – 11 gadi – esot noprivatizējusi šī bumba, lai arī 11.4 cm un liekas, ka starpība nav liela, tomēr jau ir saredzami lielāka un sver arī nedaudz vairāk – pāri par 40 g.

Trešo, ko uzreiz piedāvājam mazulim ir Really Big Oball – pamatīga bumba kārtīgai akrobātikai. Šī nu arī derēs visai ģimenei – kā mazajam 5mēnesīgajam kārtīgi loceklīšus izstaipīt, tā tētim ar vecāko brāli basketbolu uzspēlēt vai futbolu uzsist.

Šīs nu ir tās izvēles, ko ceļam pavisam mazajiem priekšā – un atkal jāizvēlas? Tad nu atklāšu arī mūsu “ideālo” komplektu – mēs iesakām vienu mazu un vienu lielu. Par mazo galu viennozīmīga viedokļa nav – tas vairāk atkarīgs no iepriekš minētajiem apsvērumiem – bērna vecuma un attīstības posma – ja pieredze ar mantiņu cilāšanu jau ir, tad Original, ja nav, tad Classic. Un kā otru tad Really Big… un viss spektrs tad, patiesībā ir nosegts. Mazākā bumba palīdzēs sagatavoties pirmajam tvērienam, iemācīs pārlikt no vienas rociņas otrā, apmierinās pirmo ziņkārību – varēs gan mutē iebāzt, gan pirkstiņus izvingrināt. Īsi sakot – attīstīs mazo motoriku un nebūs garlaicīga arī tad, kad pirksiņi jau būs itin veikli – tad varēs mācīties ķert, mest un žonglēt Savukārt otra – lielākā – jau būs kārtīgai akrobātikai ar visām četrām, izstaipīs kājas un rokas, palīdzēs izvingrināties pēc snaušanas un pirms ēšanas ar šādu komplektu mazajam būtu jāpietiek visām dzīves situācijām krietni ilgā vecuma amplitūdā…

…un tomēr mums ir vēl visvisādas bumbas: grabuļbumba Oball Rattle ar papildus skaņu efektiem, Big Oball un Stranz bumbu sērija, kā arī Oball 3 in 1, kas pievieno sevī arī piramīdas efektu… un būs vēl, mēs strādājam, lai Oball jaunumi būtu arī pie mums jau pavisam drīz! Tā ka… bumbojam!