'mukas lietas 'mukiem bērniem…

Pļāpājot mammām aktuālā sociālajā vietnē biežāk nekā gribētos sastopos ar argumentu, ka visa tā Baby-led weaning padarīšana ir jaunmoderna un nevajadzīga – bērni taču biezenīšus ir ēduši mūžam, kādēļ gan tagad izdomāt ko jaunu arī šajā sfērā. Patiesība ir veca kā pasaule – kamēr bērnam nav daudz zobu, viņš ēd sasmalcinātu pārtiku, kad var pats to sakošļāt, sāk ēst to, ko citi. Nu tad iegrimu ašā populārā pētniecībā, cik tad “mūžam” biezenīši mazajiem ir bijuši aktuāli un vai tiešām šitā patiesība ir patiesība vai tomēr mīts.

Un mana atbilde ir skaidra un vienkārša: “mūžam” bērni, kamēr viņam nav zobi, ir ēduši mātes pienu. Un tad, kad kļuvuši spējīgi paši sakošļāt barību, pievienojušies pārējiem ģimenes locekļiem, ēdot to pašu, ko citi.

Starp šīm divām stadijām ir process, ko angliski sauc par “weaning” – bērna pakāpeniska iepazīstināšana ar cieto pārtiku pedagoģiskos nolūkos. Latviski precīzu šī vārda tulkojumu meklēju, īsti tāda vārda nav, jo “weaning” nekādā gadījumā nedrīkst jaukt ar vārdu  “feeding”, kas būtu daudz tuvāks latviskajam terminam “piebarošana”, “barošana”.

Patiesībā agrīna bērna piebarošana (un te es tiešām domāju piebarošanu – kad uzņemtā cietā pārtika funkcionāli ir domāta uzturvielu nodrošināšanai nevis ēdienu iepazīšanai) ir vēsturiski nesena – aptuveni pagājušā gadsimta sākums. Tai ir divi pavisam argumentēti skaidrojumi:

– kari. Sievietes devās strādāt vīriešu darbus, pārsvarā rūpnīcās un līdz ar to bērni jau agrīni tika atstāti bez mātes piena. Turklāt pēckara periodā, kad trūkums un bads bija atstājuši psiholoģiska rakstura pēdas cilvēka veselības etalonā, par veselīgu bērnu tika uzskatīts apaļīgs bērns, ko visvienkāršāk varēja panāk agrīni sākot bērnam piedāvāt “uzbarojošu” pārtiku – piemēram, biezputras.

– pakāpeniska atteikšanās no zīdītāju pakalpojumiem un nesekmīga bērnu barošana pēc grafika, kas noveda pie piena nepietiekamības daudzām mātēm, un radās vajadzība tā vietā piedāvāt papildus ēdienu.

Tā kā šo iemeslu dēļ bērnam papildus ēdiens tika piedāvāts tiešām agri – pat 2-3 mēnešu vecumā, tad, protams, ka par patstāvīgu ēšanu, kožļāšanu utt. nevarēja būt runa un sākās mīcīšanas, šķaidīšanas, tumēšanas un citas smalcināšanas tradīcijas, lai bērnam kaut kā piedāvātu pārstrādājamu cieto barību. Te arī sākās bērnu pārtikas industrija, biezenīši, putriņas u.c. Abi vēsturiskie piebarošanasi iemesli nav vairs spēkā mūsdienās, tomēr tradīcijas palikušas it stipras, bērnu pārtikas industrija arī nav gatava padoties un te nu mēs esam…

…tā kā es veicu ašo izpēti, koncentrējoties tieši uz piebarošanas izcelsmi nevis krūtsbarošanas izzušanu, tad būšu tikai priecīga, ja zinošākas mammas papildinās šo informāciju (komentāros) ar nelielu ieskatu krūtsbarošanas vēsturē un varbūt var pateikt, cik ilgi agrāk bērnus rekomendēja barot ar krūti ekskluzīvi – mani, piemēram, tas ļoti interesētu…