'mukas lietas 'mukiem bērniem…

Teikšu godīgi, šī mēneša ieraksta vietā gribēju rakstīt, ka tā kā Klāsa dzīvē galīgi nekas nav mainījies, tad rakstīšu par to, kā mammām stāvēt pāri citu vaimanām par bērnu lēnu attīstību… Palasīju pagājušā mēneša pārskatu un secināju, ka nemaz tā arī nevar teikt, ka nekas nav mainījies. Tā nu nospriedu vienu – pats svarīgākais, ka bērns attīstās salīdzinājumā ar saviem iepriekšējiem centieniem nevis citiem vienaudžiem. Un tā nu tomēr stāstīšu, kā tad šomēnes gājis pašam stāsta galvenajam varonim – Klāsiņam

Klāss ir pieņēmies svarā (atkal) – viņa svars ir 10 900 g, kas nozīmē, ka šobrīd mums ir mazākais pieaugums Klāsa vēsturē – tikai 400 g. Tas mani priecē, jo, godīgi runājot, sabremzēšanos svara pieaugumā gaidu diezgan pamatīgi. Garumā gan pastiepies – 77 cm. Un zobi arvien vēl 6

Klāss pošas augšup

Burtiski pēdējās dienās Klāss sācis stutēties uz izstieptām rociņām vien. Uzslienas tādās garās rociņās, atbalstījies uz plaukstiņām vien un rāda mums, kā prot. Un ja vēl kāds papriecājas, tad līksmi spiedz arī pats Klāsiņš Tas ir tieši tas, ko ļoti vēlējās panākt Klaudija, aicinot mūs likt rotaļlietas uz ievērojamiem paaugstinājumiem – ne vairs mazām kastītēm un groziņos, bet gan pamatīgiem pufiem, lielos katlos utt., lai Klāsam nekas cits neatliktu, kā celties pēc iespējas augstu, lai tiktu pie kārotajām mantiņām. Vai nu atmaksājies mūsu klausīgums, vai vienkārši Klāss sapratis, ka jāpošas uz nākamo līmeni, bet nu augšup viņš tiecas.

Otrs, kas tiecas augšup ir Klāsa dibengals – pastutējas uz rokām, tad deguns grīdā un izstiepj gaisā dupsi. Un atkal pats laimīgi urkšķ Tā nu viņš te riktējas – te viens gals gaisā, te otrs. Bet abus kopā salikt vēl nepošas. Nu lai, visam savs laiks…

… visam savs laiks.

Tā nu ir tā tēma, kuru vēlējos plašāk iztirzāt šī mēneša ierakstā. Jo, ja 7 mēnešu vecumā par to, vai mazais nesēž vai nerāpo, apjautājās tikai katrs otrais, tad sasniedzot 8 mēnešus, to noteikti izdara ikviens, kas vispār kaut ko pajautā par tavu bērnu. Un, uzzinājuši, ka viņš to vēl nedara, vairums no viņiem ar grūtībām slēpj savu līdzjūtību. Tad gribot negribot kādā brīdī sāk uzmākties šaubas, vai ar tavu bērnu tiktiešām viss ir kārtībā.

Man “sliņķi” ir bijuši abi puikas. Robins sēdēja 9 mēnešu vecumā, bet rāpot sāka vēl vēlāk. Un es pati vēl nebiju apbruņojusies ar pārliecību, ka tieši tā tas ir vislabāk. Tādēļ ikviens jautājums vai “iebakstīšana acī”, ka mazais to vai šo vēl nedara, bija tiešs trāpījums pašā vārīgākajā vietā. Ar Klāsu ir vieglāk – lai arī izskatās, ka viņš mūsu pacietību pārbaudīs pamatīgāk kā Robins, mana mammas pārliecība, ka visam ir savs laiks, padara dzīvi daudz vieglāku. Un veikaliņā ieklīdušo vecmāmiņu jautājumi, vai mani nesatrauc tas, ka “tik liels bērns vēl nerāpo”, mani vairs nespēj izsist no līdzsvara. Bet redz, es esmu īpaši rūpīgi bruņojusies Un pat tas neglābj mani no tādām pastiprinošām partikulām un vārdu kārtojumiem kā “tik vēlu” vai “vēl ilgāk”… tomēr, kā saka Klaudija Hēla, sākt sēdēt 9 mēnešos ir absolūti normāli. Jo sēdēšana, rāpošana un kājiņās sliešanās turpat jau vien ir un viņa uzskata, ka bērnam nebūtu jāsāk rāpot ātrāk kā 8-9 mēnešos. Taču pavisam normāli ir, ja bērns sāk rāpot arī pēc gada vecuma… Līdz pat pusotram gadam. Un tad arī patstāvīga staigāšana nāks īstajā laikā – nevis 10 vai 11 mēnešos, bet gan kādus mēnešus pēc gada jubilejas svinībām. Lūk, lai jums visi “termiņi” būtu acu priekšā, ielikšu tabuliņu, kuru man kā uzskates materiālu izsniedza Klaudija jau pirms Robina dzimšanas. (klikšķinot uz tabulas attēla, tā kļūs liela un salasāma)

Rotaļlietas varat aizmirst – lai dzīvo krikumiņi!

Klāsam ir attīstījies tā saucamais “pincetes tvēriens” – kad mazais spēj satvert nelielus priekšmetus ar rādītājpirkstu un īkšķi. Tas uzradās arsenālā pavisam pēkšņi – nebija tā, ka pirkstu kustības pamazām kļūtu koordinētākas – vienkārši vienā jaukā dienā es pamanīju, ka viņš mēģina lietas satvert ar diviem pirkstiem un pāris dienu laikā viņš ir to izkopis tik tāl’, ka par ierastajām rotaļlietām var pilnīgi aizmirst – vienīgais, ko Klāss meklē pa zemi ir sīki krikumiņi, ko kādu brīdi mēģināt nomedīt starp mazajiem pirksteļiem un tad iemānīt mutē. Vislabāk viņam tīk mazi papīriņi. Viņam vispār patīk papīri – būs laikam kāds direktors, darbs ar papīriem viņam, šķiet, ies pie sirds Jo, ja citiem bērniem īpašai motivācijai tuvumā jānoliek mobilo telefonu vai TV pulti, tad Klāsam vajag piemirst blakus kādu žurnālu vai lapiņu – ir pilnīgi skaidrs, ka viņš līdz tai tiks un kādā brīdī iestāsies aizdomīgs klusums, kura rezultāts viennozīmīgi ir Klāss ar pilnu (smaidīgu) muti papīru. Tā nu mēs tagad vaktējam, lai Klāsa tuvumā negadītos kas papīrveidīgs, jo viņš tiktiešām to patērē uzturā bez aizspriedumiem, kas bieži beidzas ar krekšķēšanu, kurā mums jāiejaucas un jāpalīdz atsvabināties no apēstās makalatūras.

Ko vēl Klāss ēd (bez papīriem)?

Neko. Tā kā viņš vēl arvien nesēž, tad neko diži tālāk ar ēšanu mēs neesam tikuši. Grēkot ar sēdēšanu vairāk kā tās pašas 5-7 min neatļaujamies, tādēļ Klāss pievienojas mums 1-2 ēdienreizēs dienā un mielojas ar kādu produktu, kas ir mūsu ēdienkartē un derētu arī viņam. Vai arī izsniedzam kaut ko īpaši viņam piemērotu: piemēram, kad tiesājam brokastu maizītes, viņš dabon bēbīšu sausiņu (un beigu beigās nosper brālim tomēr gabalu kraukšķīgas grauzdētās siermaizes, kas ir daudz gardāka ). Pusdienās no sautējuma katla izķeksēju atsevišķus dārzeņus un piedāvāju viņam bļodiņā. Vakariņās ēdam rīsus ar vistas gaļiņu, Klāsam piedāvājam rīsiņus un kādu gaļas gabaliņu… un tad desertā ananāsu. Jums vajadzētu redzēt KĀ viņš viebās – likās, ka nu gan esmu viņam štruntu iesmērējusi, ne saldu un gatavu ananāsu Īsi sakot – bēbīšēdiens mūsmājās arvien vēl nav ienācis – parasti cenšamies kaut ko savā ēdienkartē atrast, ar ko Klāsiņu arī uzcienāt. Un izņemot ananāsu, viņš neko vēl nav smādējis

Taču visvairāk pagaidām viņam tomēr patīk iepazīšanās ar virtuves piederumiem un galda kultūru. Piemēram, šovakar viņš mums pie vakariņām spēlēja dzīvo mūziku uz savas bļodiņas, apmetis to otrādi bungoja kā īsts āfrikānis un pats par šo bija dikti lielā sajūsmā. Un Robinam patika Ne mirkli vairs nespēja nosēdēt mierā pie šķīvja – bija jāsaka steidzīgs: “Pladies!” un jāskrien pēc savām bungām, lai pievienotos duetam.

Klāss sācis peldēt

Beidzot man izdevās atlicināt brīdi un visi apstākļi sakrita tā, ka mēs varējām uzsākt baseina apmeklējumus. Daudzskaitlī runāt būtu pāragri, jo bijuši baseinā esma tikai vienu reizi, bet mums ĻOTI patika. Klāss airējās pa baseinu kā lielais. Šķita, ka viņš tajā aizvadījis visu mūžu. Viņam vispār nebija bail no ūdens, visi trenerītes norādītie vingrinājumi tika izpildīti godam un “brīvais laiks” pavadīts cenšoties nokļūt līdz noskatītajām košajām bumbām vai citām rotaļlietām. Tā kā pieredze ar Robina agrīnu peldētapmācību ir bijusi ļoti pozitīva, tad arī Klāsu šķita pēdējais laiks iepazīstināt ar baseinu un ir liels prieks, ka viņam šī iepazīšanās ir patīkama. Mēs noteikti turpināsim

Citi mēneša jaunumi

Lai arī iepriekšējā mēneša apskatā par ERF ieminoties, sacīju, ka esam noskatījuši Klāsiņam Klippan Triofix krēslu, tomēr galu galā ar Triofixu brauc lielais brālis, bet Klāss iekārtojās Klippan KISS modelī. Tomēr garāk šeit arī neizplūdīšu, jo detalizēta atskaite par mūsu atmugurisko braukšanu ir atrodama šeit.

Savukārt par režīmu, ko cerīgi iesāku iepriekšējā mēneša ieraksta beigās, runāju jau mēneša vidū, kad sūkstījos par miedziņu – te. Tā nu bija, ka mēģinot ieviest korekcijas Klāsa miega ieradumos, sabojāju visu bez gala pamatīgi. Šobrīd gan esam puslīdz atgriezušies pie apmēram vieniem laikiem gulēšanai. Bet pie patstāvīgas iemigšanas gan vairs ne. Tā nu Klāsiņš tagad iemieg gluži tāpat kā vecākais brālis savulaik – tikai mammas azotītē ar pieniņa padevi mutē… nu neko. kā ir, tā ir Man jau, patiesībā, tā pačubināšanas divatā patīk

Man aizraujoši vērot, kā Klāss atrod sev jaunas izklaides. Piemēram, dibina attiecības ar suņiem, jo tiem, kopš Klāss pa māju sācis pārvietoties plašākās teritorijās, nu ir jāsāk rēķināties ar vēl vienu ģimenes locekli. Tad nu ir diezgan interesanti paskatīties, ko nu kurš no viņiem saka. Es neiejaucos, vienkārši esmu blakus. Bet Klāss ir uzmanīgs un četrkājainās dāmas prot to novērtēt. Te Klāss dabon buču vīriešu dienā Pats uzprasījās!

Bet nu tāds maķenīt garlaicīgs šis mēnesis ir bijis… aktivitātes horizontāli vēl arvien, ēšana nekāda un…

ak, Dievs! es pavisam aizmirsu. Klāss taču runā…

Klāss runā!

Jā, Klāss nu ir palicis runīgs kā nekad – viņa mute stāv ciet tikai guļot. Citādi viņš visu laiku kaut ko runājas. Ja ir priecīgs, tad viņa runas plūdi ir priecīgi nerimstoši – viņu galīgi nesatrauc, ka mēs īsti nesaprotam viņa valodu – viņš tik mums kaut ko stāsta ar platu smaidu, kā tāds arābu pašpasludināts gids (labi, ka naudiņu beigās neprasa) Ja viņš ir ērcīgs, tad viņš skaļi lādas un purpina, un tad gan mums labāk saprast, ko viņš mums mēģina pateikt. Bet patiesībā tas arī nemaz nav tik bezcerīgi. Kopsakarības var savilkt pat diezgan vienkārši, atliek vien nedaudz runātajā ieklausīties – ir gan “bāba, bāba” jeb “dāda, dāda”, kas nozīmē, ka steidzīgi jāpošas uz čuču. Tāpat ir “ģiģi, ģigi”, kas savukārt nozīmē, ka vēderā tukšums. “tete” atkal ir kaut kāds laimes vārds (mūsu tētis, protams, to interpretē pa savam un mēs viņam negribam postīt gandarījumu 😉 )… bet tad, kad tētis galīgi nespēj pievārēt Klāsa miegamici un ieaijāt viņu miedziņā, tad viņi abi reizē sauc “memme, memme”. Kad veikaliņā kāds uzkavējas, Klāsaprāt, pārāk ilgi, viņš ieziņo: “Tā-tā” un zīmīgi pamāj ar roku. Īsi sakot, acīgi pasekojot, esam sākuši saprasties. Lai arī paralēles ar latviešu valodu vilkt pagrūti, tomēr skaidrs, ka bērns konkrētas artikulācijas lieto pie konkrētām vajadzībām un mums vien atliek ieklausīties un sniegt viņam vajadzīgo palīdzību…

Nu ja nu, tad “tā-tā” – šim mēnesim pietiks

Aizvakar klausījos Klaudijas Hēlas lekciju nu jau kādu gandrīz simto reizi. Un es arvien tajās iegūstu ko jaunu – katra nodarbība ir savādāka – to veido kopā sanākušie vecāki, jautājumi un arī Klaudija katru reizi man piekodina: “Tu mani brīdini tikos un tikos, jo par attīstību es varu aizrunāties ilgi.” un tā vai tā viņa aizrunājas… un ir MILZĪGI interesanti. Šajā reizē pievērsu uzmanību tēzēm, kas saistītas ar rotaļlietu daudzumu uz mazuļa grīdas.

Kad bērniņš ticis līdz tam attīstības solim, kādā aptuveni šobrīd ir Klāss – viņam jāpiedāvā rotaļlietas lielās bļodās, kastēs un katlos, lai viņš ietu savās kustībās augšup, Klaudija aicina likt katrā apjomā līdzīga rakstura lietas – ja bumbas, tad bumbas, ja kluči, tad kluči utt. Turklāt līdz bērna gada vecumam ne vairāk kā 2 (nu labi, 3) lietas, jo vairāk jau tas ir haoss.

Bērnam patīk kārtība – uz grīdas veidojiet viņam tādas kā izpētes “stacijas”, kurās viņš savā kustībā piestāj un parotaļājas. Ja vienkārši haotiski izsvaidīsiet rotaļlietas pa bērna spēļu grīdu, viņam starp tām būs garlaicīgi, viņš ar tām nerotaļāsies un atradīs sev citu nodarbi, kas varbūt jums patiks mazāk – piemēram, meklēs vietas, kur pieķerties un uzrausties stāvus… Klaudija Hēla saka: “Tu nevari nolikt bērnu rotaļlietu kaudzē un teikt – spēlējies! Tas nestrādā – viņam tas ir bardaks, nav interesanti, viņam visa ir par daudz un viņš zaudē interesi momentā.”

Kad bērns kādā no savām “stacijām” pabijis un to izārdijis, brīdī, kad tai nav pievērsta uzmanība, to var atjaunot, varbūt nedaudz pavariējot, varbūt vienkārši sakārtojot kā bijis – tas paildzinās bērna rotaļāšanos uz grīdas, jo – izgājis vienu apli – viņš gluži nemanot sāks otro tūri pa saviem apskates punktiem

Rotaļu telpai pat lienošam bērnam ir jābūt ierobežotai – apkārt 2×3 m lielam paklājam lieciet sarullētas segas, autiņbikšu iepakojumus, kastes, pakaviņus u.c. neaugstus bortiņus, lai bērns nejustos kā deju zāles vidū – viņam vajag savu teritoriju. Ja viņš robežām lien pāri – tas ir ok, bet tad tā ir viņa izvēle doties tālāk.

Un šāda izmēra teritorijā rotaļu stacijas – maksimums 4-5 un pēc iespējas dažādas – cita iekšā kādā kastē, dziļumā, cita uzlikta augstāk – uz kādas autiņbikšu pakas instalācija – esiet radoši!

Arī rotaļu grīdas vidū jāliek kādi šķēršļi – pakavs ir izcils variants – bērns tam līdīs pāri, lai nonāktu savas teritorijas otrā pusē un tā trenēs līdzsvara pārnešanu no vienas rokas/ kājas uz otru.

Klāsiņam nu ir pilni seši mēneši, faktiski jau tuvojas septiņi. It kā klasiski būtu pēdējais laiks sākt piebarot un biju nosolījusies sev, ka pēc jaunā gada noteikti sākšu par to domāt un interesēties. Tā nu bija pienācis tas mirklis, kad jāšķir vaļā grāmata “Baby-led weaning” tā pa nopietno un jānoskaidro, vai Klāsam nebūtu jāķeras pie ēšanas.

Šajā ierakstā es pastāstīšu, kas ir Baby-led weaning jeb bērna vadīta ēšana (turpmāk apzīmēšu BLW), kādas ir mānīgās pazīmes, kad bērns it kā būtu jāsāk piebarot un kādas ir tās īstās.

Tātad BLW ir ēdināšanas ideju kopums, kad viss tiek nodots paša bērniņa izlemšanai. Mani šī ideja uzrunāja jau sen, faktiski Robins ir arī daļēji barots pēc šīs metodes – kad bijām vīlušies tradicionālajā piebarošanā ar biezenīšiem, kas sākumā gāja uz urrā, bet tad viņš atteicās ēst jel ko ar karoti pavisam, uzmeklēju pierakstus no Klaudijas Hēlas lekcijas par šo piebarošanas veidu un sagaidījuši, kamēr Robins sāka sēdēt, cēlām viņu pie kopgalda un sekojām šai metodei ļoti intuitīvi – izdevās. Mūsu ieguvums ir uz ēdienu nekaprīzs bērns, kam garšo ļoti plašs ēdienu spektrs, kurš māk uzvesties pie galda un vēl simtiem citu nieku. Es, piemēram, nezinu, ko nozīmē, kad ir vajadzīga pie galda pielīpoša bļodiņa, lai bērns to nemestu zemē, savukārt Robins nezin nevienu skaitāmpantiņu par “biezputra pa gaisu brauc” tēmu… Bet atpakaļ pie teorijas

Tad nu šī metode man bija iepatikusies un ar Klāsu uzreiz zinājām, ka lūkosim piebarošanu sākt pēc iespējas vēlu un pēc šīs pieejas. Kad atšķīru pieminēto grāmatu, man galēji to “pārdeva” teikums: “Bērnam piemīt dabiska spēja sākt velties, rāpot, sēdēt, staigāt, tad, kad ir pienācis viņa laiks. Kādēļ lai ar ēdināšanu būtu savādāk?” Tiešām – kādēļ lai par ēšanu pēkšņi izlemtu es vai mēs – vecāki? Turklāt šai metodei ir ļoti daudz priekšrocību – (bez tā, ka nav jāķēpājas ar īpašu ēdiena gatavošanu mazajam un jāstreso, ka plānoto 100 ml vietā viņš šodien pieveicis tikai 80 ml). Ar BLW metodi bērnam veidojas dabiskas košļāšanas prasmes, acu un roku koordinācija un ar vecāku atbalstu mazais var atklāt sev ļoti lielu veselīgu ēdienu spektru, turklāt izbaudot ne vien ēdienu garšu (kas arī blenderētam ēdienam mainās), bet arī struktūru, krāsu un redzēt, ko viņš patiesi ēd. No psiholoģiskā viedokļa šī metode ļauj bērnam attīstīt iniciatīvas un zinātkāras personības iedīgļus un stiprināt savu neatkarību un pārliecību, ka viņa viedoklī ieklausās jau no dzīves pirmajām dienām. (more…)

Gan jau nojaušat, ka Klāsa ceturtais mēnesis ir bijis tik interesants, ka esam nonākuši nemanot jau piektajā, bet mēneša noslēguma blogieraksts nav tapis – tiešām, nav iznācis laika. Jo…

Klāsam un brālim ir savs režīmiņš (jeb – kā sarunājuši 😉 )

Ne veidots, ne darināts, Klāsam iezīmējies savs režīmiņš – kā no rīta mostās kopā ar visiem, tā patusējas kamēr lielais brālis pa bērndārzu un tikai tad laižas miegā. Taču pirmais miedziņš nav ilgs – 1.5 – 2 h – un tad, kad no bērndārza pārvests un miegā laižas lielais brālis, Klāss ir izgulējies un gatavs atkal spēlēties Nu un tad, kad viņš ir izspēlējies un taisās uz čuču, tad atkal mostas Robins… Un tad viņi satiekas abi tikai novakarē pirms gulētiešanas kādas stundas 2, kad jandalē un spēlējas. Jo Robins ir Klāsa lielākais draugs, viņš vienmēr ar apbrīnas pilnu skatienu vēro visu, ko Robins dara Klāsa tuvumā. Klāss jau it labi izšķir svešos un savējos. Lai gan viņam tīri labi patīk arī svešie, tomēr tādus milzu platus smaidus viņš velta tikai savējiem. Acīmredzot uzlabojusies arī mazā redze, jo viņš atpazīst mammu un redz, ka viņam uzsmaidu, jau pa it lielu gabalu un dikti smaida pretī Šķiet, viņš pazīst mūs arī pēc balsīm.

Spēlējas! Un runājas…

Šis virsrakstiņš jau kaut kur dzirdēts, vai ne? Nu tā jau ir, jo tāpat kā pagājušā mēnesī, vēl arvien Klāss lielāko dienas daļu pavada uz grīdas. Viņš jau ļoti meistarīgi tver konkrētas mantas, kuras iekārojis, labprāt ķibinās un ņemas ar visu ko, tomēr iezīmējas viņa mīļāko mantu loks: ļoti patīk Obumbas – kad tās aizmūk, tad ir MILZU bēda; patīk Garais grabulis un Čūskiņa no Mammas roku repertuāra; un vēl ir ļoti mīļi ir kopā saveramie gredzeni, kas palikuši vēl no brāļa – saveram visādās kombinācijās un var grabināt un grauzt, un cilāt, un staipīt… ak jā, piektajā mēnesī, kad par sevi manīt laikam liek nākotnē gaidāmie zobi, pievērsies arī Kožambumbas apstrādāšanai, kaut to vēl šobrīd nav īsti ērti turēt (Klaudija arī apliecina, ka sānu tvēriens bērnam normāli attīstas ap 6 mēnešu vecumu), bet Klāsiņš ļoti cenšas… Spēlēšanās vēl arvien notiek pa grīdu vien. Klāss piektajā dzīves mēnesītī ir ticis arī pie sava jautrošanās paklājiņa no Franck&Fischer. Un viņš nu nekādi nav ar pliku roku ņemams – mammas tālāk novietotās “motivējošās” mantas, kas izliktas, lai mudinātu Klāsiņu velties, viņš it aši dabon tuvāk vienkārši sakrunkojot paklājiņu 😀 (more…)

Lai dotos pretī panākumiem, lielajai dzīvei un vienkārši skrietu pa laimīgām takām, bērnam (un cilvēkam, kas no tā izaugs) ir vajadzīgas veselas kājas. Lai arī Klaudija Hēla atzīst, ka kāju veselību un pareizu apavu izvēli nevar noniecināt arī pieaugušajiem un tas tāpat ir ļoti svarīgi, lai dienas beigās mēs nejustos nomocījušies un noguruši. Tomēr bērnam šis jautājums ir vēl daudz būtiskāks, jo viņš ne vien vairāk lieto savas kājeles, nepārtraukti kustoties, bet viņa kājas veidošanās vēl ir procesā un mūsu, vecāku, varā ir to (ne)ietekmēt. Tieši tādēļ jau ilgāku laiku esam apkopojuši materiālus un viedokļus, lai galu galā padalītos arī ar jums.

Telpās bez apaviem

Ja kādreiz uzskatīja, ka bērniem apavi jāsāk vilkt tikko bērns sāk celties kājās, tad tagad speciālistu viedoklis ir pretējs vai ne tik strikts: daži uzskata, ka telpās apavi nav nepieciešami, bez tiem var iztikt; citi, piemēram, Klaudija Hēla, uzstāj, ka telpās bērnam apavus noteikti nevajag vilkt. Diskusijas vēl arvien ir karstas, tomēr man kā mammai svarīgs ir viens kopīgs secinājums – neviens no abiem vairs nerekomendē vajadzību pēc apaviem kā obligātu. (more…)

Pirmais dzīves gads bērna attīstībā spēlē MILZĪGU lomu – šajā gadā bērns visstraujāk aug, attīsta visvairāk iemaņu, kas lielā mērā nosaka viņa attīstību turpmākajā dzīvē. Padomā vien, piedzimstot mazulis nespēj noturēt pat pats savu galviņu vai satvert priekšmetus, bet tikai gadu vēlāk, viņš jau patstāvīgi pārvietojas un darbojas ar mazajām rociņām. Šis attīstības posms vecākiem ir sarežģīts laiks, jo rodas simtiem jautājumu – vai mans bērniņš attīsās atbilstoši vecumam, vai viņš to dara pareizi utt. Un ir tik grūti nesalīdzināt ar citiem mazuļiem, ja īsti nezini, vai viss notiek, kā tam būtu jānotiek! Patiesībā tas pat neattiecas tikai uz pirmo mazuli – tagad aug mazais brālis Klāsiņš un vienalga mazs velniņš dīda, vai tik viņam nebūtu jau jāveļas? Daži citi taču jau veļas… Un mantas? Vai viņam jau nebūtu jātur rokās mantas? Turklāt to vēl ikreiz pajautā omīte: “Vai viņš jau spēlējās?”

Tādēļ nodarbības ar Klaudiju Hēlu par bērna attīstību pirmajā dzīves gadā palīdzēs jums izprast galvenos pamatprincipus, kā mazulis attīstās soli pa solim, kā organizēt viņa ikdienu un spēļu vidi motivējoši, kā nesasteigt attīstību, bet ļaut tai ritēt savu dabisku gaitu. Klaudija Hēla stāsta par to kā mazais tikai aptver, kur ir viņa rociņas un kājiņas, kā mēs varam netraucēt viņam apzināt savu ķermenīti, pašam atklāt tā iespējas un sekmēt dabisku attīstību. Nodarbības “Bērna attīstība pirmajā dzīves gadā” šobrīd Klaudija Hēla lasa un vada TIKAI Muki.lv – šo lekciju citu pasniedzēju vadībā nav iespējams dzirdēt nekur citur Latvijā (palielījāmies ). Par šo tēmu mazliet jau var palasīties šeit, bet uz nodarbību atnākt būtu vissvētīgāk. Tādēļ piesakiet savu dalību pa tālruni vai rakstiet vienkārši uz epastu muki.lv@inbox.lv un mēs jūs gaidīsim ciemos.

Handlings savukārt ir viena no Bobata terapijas sastāvdaļām. Tas palīdz sekmēt bērna kustību attīstību dabīgā veidā. Pareizi ar mazuli strādājot, viņš izjutīs savas kustības, iepazīs savu ķermeni un ar laiku aktīvi līdzdarbosies. Handlinga principus vajadzētu apgūt katram, kas ikdienā nodarbojas ar bērnu, – vecākiem, vecvecākiem, māsām, brāļiem vai auklītei. Ar pareizu mazuļa turēšanu, celšanu un nolikšanu, ģērbšanu un nešanu bērnam var palīdzēt sevi sakārtot un attīstīt tālāk. Turklāt Klaudijas Hēlas padziļinātā interese par Emijas Pikkleres metodēm padara arī šīs nodarbības īpašas – tā nav tikai bērna aprūpe un pareiza bērna pacelšana no fizioloģiskā viedokļa, bet gan iedziļināšanās mazuļa personībā, viņa vēlmju un vajadzību sadzirdēšanas mācība.

Lai arī šobrīd visas grupiņas līdz pat oktobra vidum pilnas, mēs jau pamazām plānojam oktobra un novembra grafiku. Gaidiet! Būs

Dalības maksa nodarbībā 7.50 Ls un visi nodarbības apmeklētāji, iepērkoties bodītē nodarbības dienā saņem 7% atlaidi Vai nav forši? Apmeklējot abas nodarbības, cena 12 Ls no cilvēka par komplektu.

Smaidam lepni paceltu galvu

Šo ierakstu sākam ar smaidu. Gan tāpēc, ka tas bija Klāsa otrā mēneša lielais priecīgais notikums, gan tādēļ, ka to vēlamies saglabāt kā galveno ideju mūsu attieksmē pret bērnu – darīt visu, lai viņš smaidītu arī pārnestā nozīmē!

Tātad Klāss uzsmaidīja mums pavisam apzinātu smaidiņu 28. jūlijā un nu jau divas nedēļas it labprāt apsmaida tuviniekus, ja vien ir labā omā. Atceros un bildēs redzu, ka Robins šai vecumā gan smaidīja krietni aktīvāk – Jurģis piebilst, ka viņam liekas, Robins ir smaidījis vienmēr. Klāss ir nopietnāks vīrelis un tādēļ “noķerts” smaids jo īpašāks.

Nu jau Klāss arī tīri braši tur galviņu pats – patiesībā dara to jau no krietna otrā mēneša sākuma. Sākumā mums tas sagādāja nelielas raizes, jo bijām sabažījušies, vai tas maz ir labi un nenesīs līdzi tonusu pleciņos. Satikām Klaudiju – aprunājāmies un mūs nomierināja – kamēr galviņa ir vienā līnijā ar muguriņu – kā mugurkaula turpinājums, lai tur – galvenais, lai galviņu neliec atpakaļ – tad gan tas liek domāt par tonusiņu plecu daļā. Šeit arī laikam būtu vietā pastāstīt mūsu viedokli (kas, protams, nav radies no zila gaisa, bet gan no sarunām ar Klaudiju Hēlu un izlasītā citur) par bērna likšanu uz vēdera. (more…)

Klāsam rīt būs 6 nedēļas. Lai arī vēl arvien miegs un ēšana ir viņa prioritātes, esam sākuši viņu arī laist mazliet paspēlēties uz grīdas. Rotaļu vietu sakārtojam pēc Monikas Ali un Klaudijas Hēlas ieteikumiem: uz grīdas noklāju plānu sedziņu, kurai pa virsu novietoju baltu paladziņu – tagad tas nav tik svarīgi, bet vēlāk ir būtiski, lai pati virsma nav raiba un koša, ka uz tās grūti vispār ieraudzīt mantas – šobrīd to klāju vairāk funkcionālu iemelsu dēļ, jo grīda mēdz būt maķenīt spalvaina tādiem suņiniekiem kā mēs 😉

Uz grīdas nelielā puslokā novietoju lielo pakavu un tā vidiņā galveno varoni – Klāsu. Abās pusēs mazajam acu augstumā – tā lai viņš nepieliecot un neatliecot galvu varētu tās redzēt – izvietoju 2-3 rotaļlietas. Šobrīd mantu izvēle nav ļoti mega būtiska – tās parasti izvēlas Robins no brāļa spēļu groza – mums ir tāds grozs, kurā saliktas Klāsam tuvākajā laikā derīgas lietiņas, tādēļ gandrīz jebkas no šī groza noder un Robinam prieks, ka viņš ir izvēlējies brālim piemērotas mantas. Šobrīd rotaļlietas galvenais izvēles kritērijs man ir koša kontrastējoša krāsa, jo Klāss vēl tās tikai vēro vai nedroši aizskar ar kulaciņu – vislabāk viņš redz melnu, baltu, sarkanu, bet ilgstošāk spēj pētīt zaļo un zilo krāsu. Pēdējās dienās cenšamies, lai viena no mantiņām būtu pavisam mazā Obumba, jo ir cerības, ka to Klāss varētu satvert – un urrā! viņš šodien to arī ir izdarījis gan uzreiz pēc tam arī atplīsis, gandarīts par paveikto Kad viņš sāks jau nopietnāk rotaļlietas tvert ar rokām, būs svarīgāk, lai tā ir viegli paņemama, ceļama un līdz ar to nozīmīgāks kļūs svars un parocība.

Drīkst pajautāt – kādēļ mēs tā nopūlamies nevis vienkārši novietojam bērnu uz aktivitāšu paklāja? (more…)

Lai par ko dažādi bērnu speciālisti nebūtu vienisprātis, tomēr par vienu viņi nestrīdās – pirmais dzīves mēnesis bērnam ir adaptācijas mēnesis, kura laikā viņš iepazīstas ar it visu jauno ap sevi un nekas daudz no viņa netiek prasīts. Lūk, par bērna attīstību pirmajā mēnesītī mammamuntetiem.lv, kur konsultāciju sniedz arī Klaudija Hēla – sevišķi vērtīgs likās komentārs pašās raksta beigās par bērniņa likšanu uz vēdera.

Klāsiņš savu pirmo mēnesi, protams, visvairāk velta labai paēšanai – dažbrīd ēd ar 1.5-2 h intervāliem, kas ir normāli, jo mazulis pirmajā dzīves mēnesī var ēst 10-15x diennaktī mierīgi un ja vajadzīgs, pat vairāk. Kā iesaka speciālisti, dienā mazo labāk pamodināt, ja miedziņš ievelkas ilgāk par 3 h, bet naktī ļaujiet gulēt, cik tīk – Klāsam tīk ne vairāk kā tās pašas 3 h – reti palutina vecākus ar 4 h miega pauzi

Pirmajā dzīves mēnesī mazajam neesot nekāda režīma – tā ir, Klāsam arī režīma nav – ceļas, kad vēders tukšs un iet gulēt, kad pilns Pēdējās 10 dienas gan dzīvojamies pa laukiem un tur ievēroju, ka rīta pusē pēc pāris stundu dzīvošanās augšā, ir garāka 4-5 h gulēšana – bet tas laikam tikai svaigā gaisā, jo atgriežoties pilsētā šitā gulēšana izplēn kā nebijusi. (more…)