Es neesmu perfektā mamma. Es tikai esmu daudz kļūdījusies.

January 20th, 2016

Ne ļoti bieži, tomēr ir gadījies, kad mani samulsina ar teju vai pārmetumu, ka es jau esmu “perfektā mamma” – bērni brauc atmuguriski, apavi baskāju, ēduši pēc BVĒ, lietojam tikai bio pārtiku un homeopātiju utt. Jā, mēs par savām izvēlēm mēdzam runāt skaļi – pavisam vienkārša iemesla dēļ – lai varbūt aiztaupītu kādam tās kļūdas un neceļus, pa kuriem mēs līdz šīm izvēlēm esam nonākuši. Tāpec es gribēju uzrakstīt šo blogierakstu – nevis, lai attaisnotos, bet lai atmaskotos :)

Mūsu vecākais dēls ir izcietis drošvien pat vairāk mocību kā daži citi mazāk iespringušu mammu bērni. Ok, mums paveicās, ka mēs nokļuvām Klaudijas Hēlas jauno vecāku kursos vēl manas grūtniecības septītajā mēnesī. Līdz ar to ātri tikām iestādīti dabiskas attīstības domāšanas principos un neapgādājāmies ar staigulīti, karuselīti un citām lietām, kuras viņa atzina par liekiem un mēs atviegloti uzelpojām un ietaupījām :) Taču bija mācības, kurām mēs nesekojām. Piemēram, ap trešo dzīves nedēļu es triumfējoši pasniedzu puisēnam pudelīti, esot pilnīgi droša, ka manam bērnam tas nesajauks galvu ar zīdīšanu. Bet sajauca – kā 3 minūšu laikā viņš kāri ēda pudelīti, tā pēc vēl pusstundas es atklāju, ka viņš vairs nesaprot, kas darām ar krūti. Tas prasīja apmēram diennakti asaru (mums abiem), neskaitāmus e-pastus Klaudijai (un paldies viņai, ka arī nakts vidū saņēmu uzmundrinošas atbildes) un vairākus zvanus zīdīšanas konsultantiem. Es biju reāli sapsihojusies, uzvilkusies un kad mēs tikām atpakaļ sliedēs vairs pat neplānoju savam bērnam jel kad piedāvāt pudeli. Tā mēs nonācām pie Doidy Cup :)

Vai jūs domājat, ka ar to mūsu ēšanas nedienas beidzās? Robinam bija 4 mēneši, kad nonācām slimnīcā ar laringītu. Atkal man bija iemesls stresiem (šoreiz pamatots) un es paliku teju vai bez piena. Kad atgriezāmies mājās un puisim līdz ar veselību bija atgriezusies arī apetīte, bija kaut kas jādara. Un ko es darīju? Sāku bērnu piebarot ar biezeņiem – 4 mēnešu vecumā. Galu galā vairāki bērni calis.lv grupiņā jau bija ķērušies pie piebarojuma, visi kaut kur steidzās un viņus mazliet apskauda un ar ko mēs sliktāki? Es ķēros pie tvaicēšanas, blenderēšanas un ņemšanās ap biezeņiem. Un sākumā mums abiem tas varen patika – gan viņš šmurgājās uz urrā, gan es izpildījos kulinārijā, jo beidzot man bija auditorija, kura nevarēja pateikt, ka šitas nav labs. Un pat, ja viņš to izrādītu savādāk, es ietu sūdzēties cālī, ka mans bērns slikti ēd nevis domātu, ka esmu slikta pavāre :) Un šis brīdis pienāca – jaunā nodarbe Robinam apnika, man pēc laiciņa apnika iemānīt un cīnīties. Pa starpai es vēl biju aizskrējusi pie īpaša bērnu uzturspeciālista, saņēmusi detalizētus norādījumus, cik daudz cik mēnešos ir jāēd, kādai jābūt ēdienkartei utt. Bet kādā brīdī apēstais daudzums kritās tik strauji, ka turēties pie uzturspeciālista ieteikumiem bija nereāli, jo bez mammas piena viņš apēda apmēram karoti dienā – tas bija ap 6 mēnešiem, kad visi citi tikai pa īstam sāk un porciju dinamika ir varena. Īsi sakot, es jutos vainīga un nokaunējusies, ka mans bērns slikti ēd un atkal pievērsos tam, ko it kā iznāju – Klaudijas Hēlas pierakstos uzgāju rindkopu par gabaliņēšanas pieeju. Tolaik vēl tikai drusku pieminētu, un tomēr man tas bija pēdējais salmiņš. Atradu par šo vairāk info internetā un ļāvu Robinam neēst – tas ir, atgriezāmies pie 100% krūtsbarošanas un metām mieru piebarošanai. Un visi atslāba. Un tad, kad Robins sāka sēdēt (9 mēneši), mēs ķērāmies pie gabaliņiem. Un izrādās tas visiem patika un derēja. Tas sagādāja prieku, baudu, Robins ēda kā izsalcis vilks, milzīgas porcijas un savā gada jubilejā viņš pilnīgi noteikti nebija “atpalicis” no vienaudžiem. Drīzāk pat otrādi… Tā mēs nonācām līdz Bērna vadītai ēšanai :)

Ziniet kā mēs nonācām pie Obumbas? Apmēram 3 mēnešu vecumā Robins, viesojoties pie Klaudijas Hēlas, pirmo reizi mūžā kaut ko apzināti satvēra rociņās. Mēs gavilējām. Aizejot mājās pārraku Latvijas internetveikalus – nekur nav tās bumbas ar caurumiem. Noskaidroju no Klaudijas, ka to viņa atvedusi no Vācijas un Latvijā tādu nevar nopirkt. Ok, ebay.co.uk man nebija svešs – pasūtīju. Un tā pazuda pastā… Pārdevējs bija atsaucīgs, un kad bija skaidrs, ka bumba vairs neatradīsies, atsūtīja mums jaunu – ar grabulīti. Man gribējās parasto. Bet bija jau vienalga, jo bija pagājušas 6 nedēļas. Un kā varat iedomāties, bērna 3 mēnešu vecumā 6 nedēļas ir puse no viņa līdzšinējās dzīves. Tā bumba jau faktiski vairs nebija tik kritiski svarīga, jo nu viņš turēja un cilāja arī citas, mazāk parocīgas mantiņas… Tomēr es sapratu, ka Obumbas Latvijā ir vajadzīgas, jo tās ir superīgas, bet mūsu pieredze ar tās dabūšanu nav iedvesmojoša. Ļoti līdzīga bija pieredze ar getrām – Klaudija, protams, ieteica getras bērniem kā labāko kājiņas attīstībai. Bet nopirkt nerozā getras bēbim puikam? Tas nebija reāli. Un mēs atvedām arī tās. Un foršos leggingus ar vaļā pēdiņām, lai kājas būtu plikas… Tā mēs tikām pie muki.lv :)

Jums varētu šķist, ka apavi tad jau nāca vienkārši, kā loģisks turpinājums baskāju idejām ar getrām? Bet nekā :) Man tomēr vajadzēja tās kājas kaut kā pamatīgi apaut. Pirmos Robina zābakus es biju nopirkusi ja ne tad, kad biju stāvoklī, tad nu pirmajā dzīves mēnesī noteikti. Tie bija dievīgi – nubukādas puszābaki vintage stilā ar vaskotām šņorītēm… un cietu zoli. pamatīgu. Un kārtīgu kapi. Es biju izrēķinājusi, ka Robins sāks staigāt ap gadu, tātad ziemā. Bet viņš nesāka 😉 Ziema gāja uz beigām un es sapratu, ka zābaki paliks neuzvilkti – tā nu sāku viņam tos vilkt kaut vai dodoties uz lielveikalu, lai ir kaut kas kājās sēžot iepirkumu ratu paliktnītī. Tagad man tas liekas smieklīgi, ka šādam nolūkam vajadzīgi smalki zābaki ar augsto kapi un cietu zoli. Bet tad biju pārliecināta, ka zeķēs viņš izskatās teju vai nepiedienīgi. Staigāt viņš sāka maijā. Biju nobruņojusies ar Elefanten sandalēm – gādātām no ebay.de caur starpniekiem, jo nekur citur tās nevarēja nopirkt. Jo biju izspiedusi šādu nosaukumu no Klaudijas. (kādreiz vēlāk viņa gan man teica, ka nekad mūžā pie pilnas saprašanas nebūtu man ieteikusi Elefanten, bet zinu, ka noteikti šo nosaukumu dzirdēju no viņas pēc tam, kad viņa bija rekomendējusi nepirkt Latvijas smalkāko un slavenāko apavu brendu). Bērns tais klučos nevarēja paiet! Ar basām kājām viņš skrēja, bet tās sandales mocīja nost no kājām un nespēra ne soli. Un es viņu sapratu, ja godīgi. Tad es gribēju Pediped softSoles. Bet tās bija tikai Amerikā. Pilnīgi nejauši atradu LittleBlueLamb – absolūts analogs. Tās es aši pasūtīju no Anglijas un Robins ar tām aizskrēja. Kopīgi ar Klaudiju tās izpētījām un secinājām, ka tādas vajag Latvijai… tā mēs nonācām pie mīkstzoļu apaviem mazajiem staigātājiem :) Lai jūs varētu pārliecināties, ka protu arī kāpt uz viena grābekļa vairākkārt, paturpināšu stāstu ziemas sezonā, kad Robins tika pie Elefanten zābakiem :) Viņš arī tajos nestaigāja, kaut bija jau pieredzējis staigātājs no maija. Un mēs izcēlām laukā no bēniņiem ratus, lai pārvadātu mazo staigāšanas boikotētāju. Un vispār man ir bijis vesels lērums apavu aplauzienu. Es pat nezinu kāpēc. Varbūt tāpēc, ka esmu kurpnieka mazmeita un šī joma mani allaž fascinējusi – esmu pavadījusi pusi bērnības pašdarinātas līmes un ādas ruļļu smaržas ielokā, skatoties, kā top kurpes pēc ārzemju veikalu reklāmas lapiņām un Neckermans kataloga bildēm, kas paslepus atvests no Vācijas. Laikam jau tāpēc ar apaviem es nekad nespēju rimties un tas arī šobrīd liek meklēt vēl un vēl, un vēl – tos īstos, vienīgos un ideālos, kurus vēl neviens pasaulē nav uzražojis :)

Nu jā, un tad vēl paliek lielā atzīšanās, ka mūsu bērni nebūt ne no mazotnes ir braukuši atmuguriski un droši automašīnā. Autokrēsliņa izvēlē es iegrimu pamatīgi – jau meklējot pašu pirmo krēsliņu Robinam, biju krustu šķērsu izpētījusi ADAC testus un visu info pēc savas saprašanas. Mēs nonācām līdz BeSafe iZi Sleep krēsliņam kā visdrošākajam savā kategorijā. Manas izvēles pareizību apliecināja arī pārdevēji veikalā – tas esot visdrošākais, uzvarējis testos. Man gan šķiet, ka uzvarējis viņš bija ar Isofix bāzi, ko gan neviens pat nepieminēja. Un es nesapratu, ka tam ir nozīme. Bet lai kā tur nebūtu, mēs pie šī krēsliņa tikām. Man nebija nekādas saprašanās, kā to ielikt mašīnā. Krēsliņam bija fīča, ka to var atlaist gulteniski, bet es meklēju risinājumus, kā to apvienot ar iestiprināšanu auto. Man ne prātā nenāca lasīt manuāli, kurā skaidri un gaiši bija rakstīts, ka braukšanas laikā krēsliņu guļus laist nedrīkst. Es jau biju ieslīgusi jaunos pētījumos par nākamo krēsliņu. Biju kļuvusi vēl mazliet gudrāka un vēl vairāk pētīju. Un atradu labāko. Un tieši tas, ka ar tik pamatīgu iedziļināšanos es nepadzirdēju ne pušplēsta vārda par iespēju un priekšrocībām braukt atmuguriski, man arvien liek sašust, liek aptvert to skarbo patiesību, cik klasificēta ir tā informācija, kas lielajiem ražotājiem nav tā izdevīgākā, cik dominējošs ir tikai viens virziens. Un šī iemesla dēļ es kļūstu apnicīga par to runājot, jo es zinu, ka, lai kā es par to bļaustītos, tas ir tikai piliens jūrā pret visu to mārketingu un propogandu, kas liek manis teiktajam neticēt. Jāteic izvēlētais krēsls bija arī dārgākais – Britax. Iegādājāmies to, kad Robinam bija 5 mēneši (!). Ar draugu starpniecību tas mēroja garus ceļus no Anglijas un mūs sasniedza, kad Robinam bija knapi 7 mēneši. Viņš nesēdēja. Ne tuvu. Bet tā bija liela diena – mēs izsaiņojām to turpat uz ielas, ielikām auto un tajā sakņupušo Robinu. Mums patika, jo šis derēja – kājas vairs nelīda pāri malai, neatdūrās sēdekļa atzveltnē. Un tolaik man tas šķita galvenais kritērijs, ka krēsliņš ir kļuvis par mazu. Ja arī jums tā liekas, tad noteikti ir vērts izlasīt šo. Robins šajā krēslā – ar skatu braukšanas virzienā – brauca no 7 mēnešu vecuma, kad vēl nesēdēja, līdz tieši 3 gadu dzimšanas dienai. Tad mēs viņu atkal iesēdinājām krēsliņā ar skatu atpakaļ, kurā viņš turpināja braukt līdz pilniem 25 kg jeb 6 gadiem un 9 mēnešiem. Kāpēc? Tāpēc, ka tā ir drošāk. Piecas reizes drošāk!!! Bet par to mēs uzzinājām tikai tad, kad meklējām autokrēsliņu Klāsam, jo viņš bija izaudzis no mazā krēsliņa pilnīgi objektīvi jau 6 mēnešu vecumā. Visos virzienos. Viņam bija 10.5 kg un mums vajadzēja risinājumu. Īstenībā es biju pilnīgi lost un paralēli veidoju arī autokrēslu sortimentu veikalam, jo daudzi cilvēki mums pēc tā taujāja.  Es biju izlasījusi šķita visas pasaules testus, pētījumus un atsauksmes par krēsliem. Es pat biju jau salikusi savas izvēles mājaslapā, kad man vienu rindkopu garu e-pastu uzrakstīja mana uzvārda māsa Justīne. Viņa man izstāstīja, ka Skandināvijā bērni brauc atmuguriski līdz 18 kg un ir tādi krēsliņi, kuros tas ir atļauts. Taisnības labad jāsaka, ka man pirms tam jau bija par šādu krēsliņu teikusi viena draudzene no cāļmammām, bet es viņas izvēli “noraku”, jo tā nebija ADAC testa galvgalī. Es labi atceros to nakti, kad lasīju Justīnes iedoto linku carseats.se lapā – man atvērās vesela pasaule – kā multfilmā par burvju fejām – viss, kas bija licies ne līdz galam ticams un saprotams, pēkšņi atrada savas vietas, gūlās pa plauktiņiem teju vai simfoniskās mūzikas pavadībā. Tas bija tieši tik vienkārši – nozīme ir tikai virzienam nevis brendam – svarīgi ir tikai “atmuguriski”.  Tā bija izcili forša diena un es nekad mūžā nebeigšu būt pateicīga Justīnei, ka viņa toreiz man to pateica, jo šī nepaslinkošana, bet dalīšanās, ir sargājusi ne vien manu, bet arī daudzus citus bērnus Latvijā. Pie atmuguriskā krēsla tika Klāss, nekavējoties. Un Robins (ar nelielām šaubām, ko viņš par to 3 gadu vecumā teiks). Viņš to pieņēma bez kompromisiem – iegādātais abu virzienu krēsls nekad netika pagriezts ar skatu uz priekšu, jo Robins pieprasīja atmuguriski. Tā mēs nonācām līdz Extended Rear-Facing. Un kā jau es rakstīju pirms laika blogā, šis ir bijis ne vien teorētisks ieguvums, bet arī pasargājis manu bērnu, jo tieši braucot atmuguriski iekļuvām avārijā un bērns pat īsti nenobijās. Ja viņš būtu gulējis, es domāju viņš nepamostos. Viņam nebija ne skrambas. Pie situācijas, ka šajā vecuma grupā ~40% bērnu pie līdzīga kaluma avārijām ir nepieciešama hospitalizācija.

Domāju, šeit ir vērts likt punktu. Par to, kā mēs nonācām caur slimnīcām līdz homeopātijai, esmu jau rakstījusi. Esmu runājusi un saņēmusi pārmetumus par “biostresa” radīšanu ar savu Tiešās pirkšanas kustības slavēšanu. Un ir vēl daudzas lietas, līdz kurām esam nonākuši pa druskai, kļūdoties un mēģinot savādāk. Bet tas ko gribēju pateikt, ka mēs esam tur bijuši un to darījuši – mūsu bērni ir pieredzējuši gan biezeņus un cietzoļu kurpes, gan braukšanu ar skatu uz priekšu, gan mācīšanu bērnam iet uz podiņa (starpcitu, arī pilnīga izgāšanās 😉 ). Es gandrīz vienmēr esmu bērnu nepareizi turējusi, sēdinājusi pārāk stāvos ratos, staidzinājusi pie rokas, lielu dzīves daļu barojusi ar pusfabrikātiem un biezpiena sieriņiem un darījusi citas lietas, kas man šobrīd šķiet aplamas. Bet tad es to darīju ar vislabākajiem nodomiem, gribot vislabāko savam bērnam. Un tieši to grib ikviena mamma. Un tāpēc mēs darām, kā ir vislabāk – kaut ko atrodam par labu un pareizu esam, kaut ko saprotam, secinām un mainām. Un tieši tas, manuprāt, ir vissvarīgākais – spēt atzīt savas kļūdīšanās, pieņemt, ka var arī savādāk un būt drosmīgām pamēģināt :)

Un vēl man ir stipra pārliecība, ka par to vajag runāt – gan par to, ko darām pareizi, gan par to, ko aplam. Jo būt vecākiem mūsdienās ir ļoti ļoti sarežģīti – ar visām tām izvēles brīvībām un daždažādajiem risinājumiem. Vēl pāris paaudzes atpakaļ bērnu audzināšana bija sociāls pasākums – bija ļoti skaidri zināms, kas ir pareizi, kas ne un kā vajag rīkoties, jo to noteica nerakstīti sabiedrības pieņēmumi, blakus bija vecākās paaudzes radi, izvēļu un informācijas bija daudz mazāk. Bet mūsu paaudze ir faktiski pirmā, kura ar bērnu audzināšanu ir palikusi viena tūkstošiem izvēļu priekšā. Un kā gan izdarīt īsto, ja nav vairs pareizi/nepareizi vien?

Un pats mulsinošākais visā šajā ir tas, ka mēs tā arī nekad neuzzināsim, kāda ir pareizā atbilde, vai mūsu pieņemtie lēmumi un izdarītās izvēles bijušas pareizās un vispareizākās. Un vai tām vispār ir bijusi nozīme.

Prom no ekrāna!

January 12th, 2016

Robins kompjūterēSabiedrībā, kurā dažādas tehnoloģijas ir sen kļuvušas par ikdienu, ir zināms izaicinājums turēt bērnus no tām atstatu. Garās brīvdienas allaž ir tas laiks, kad kā uz delnas redzu mūsmājās samilzušo ekrānu problēmu – ja pa gadu tā kaut kur noplok, tad traki aizņemtajā decembrī, kad vieglāk ir bērniem ļaut nekā neļaut, tā atkal pārņem mūsmājas kā nez kur radusies ekrānu migla. Tāpēc labprāt gribu padalīties pieredzē, kā mēs ar to cīnamies un uzklausīt kādas citas pieredzes, lai savu cīņu padarītu radoši efektīvāku :)

Mūsu pamatnostāja

Pamatu pamatos es uzskatu, ka bērniem pirmsskolas vecumā ekrāni nav vajadzīgi, nav vēlami un pilnīgi neko nedod. (pag pag pag – es pabeigšu domu!) Tomēr tie šo to dod vecākiem (piemēram mirkli brīva laika) un tāpēc mēs meklējam kompromisus un mācāmies ekrānus lietot vietā un nelietot nevietā. Nojaušu, ka daži jau ievilka elpu, lai uzskaitītu ekrānu interaktīvos pedagoģiskos aspektus… Jā, protams, netrūkst izglītojošu aplikāciju, lielisku filmiņu, labu izglītojošu vietņu. Kādi bērni, kas augām dienām skatās multenes angļu valodā, izrādās ieguvuši lielāku svešvalodu vārdu krājumu kā dzimtajā… un tomēr, es palieku pie uzskata, ka bērnam līdz skolas vecumam primāri būtu jāmācās no savas pieredzes un atdarinot pieaugušos sev apkārt jeb spēlējoties. Patiesībā ne tikai līdz skolai, bet arī vēlāk datu ierīces, manā skatījumā, ir moderni informācijas avoti, bet ne skolotāji. Tāpēc vienīgais, kā varu attaisnot ekrānu lietošanu mūsmājās ir vecāku nevaļa. Taču tieši te, manuprāt, slēpjas lielākais ekrānu drauds, kad vecāki bērnus ar ekrānu “atšuj”, kad tā vietā, lai veltītu laiku bērnam un iemācītu, piemēram, skaitļus, uzliek izglītojošu aplikāciju, kas māca skaitīt vai multeni, kur kāds ērms dzied dziesmiņu par cipariņiem… kad ierīces sāk aizstāt vecākus, dzīvus cilvēkus. Manuprāt, arī arguments, ka bērni paši raujas labāk skatīties izglītojošu filmiņu, kā ar vecākiem kopā ko jaunu apgūt, nav vietā… jo bērni, kas nezin, ka tās filmiņas telefonā var dabūt, tās nemaz arī neprasa… Tātad mēs paši ierādam, paši pieradinām un tad mēģinām atradināt. Man šķiet, ka te vietā būtu tēze no “Mazā prinča”, ka tā pa īstam būtisko mēs redzam tikai ar sirdi. Un esam atbildīgi par to, ko esam pieradinājuši. Jo ekrāni, lai cik gudri un viedi tie nebūtu, tomēr nav diez ko sirsnīgi radījumi un dvēseles izglītību tie nespēj sniegt. Tādēļ pieradinot bērnus pie tiem, mums jārēķinās ar sekām un jāuzņemas atbildība par to, ko nu esam sadarījuši. Līdz ar to mūsmājās cenšamies veidot kaut kādus noteikumus, lai ekrānu lietotu saprātīgi.

Un tāpēc mūsmājās ekrāni ir, bet tos var lietot tikai, ievērojot noteikumus.

Mūsmāju ekrānu noteikumi:

LAIKS. Katrs bērns ekrānu drīkst lietot 2 x 15 min dienā – vai tas būtu datora vai planšetes vai mobilā telefona laiks. Svarīgi, pēc ārstu teiktā, ir orientēties uz vairākiem maziem laika sprīžiem kā vienu lielu. Tāpēc laika sprīžu apvienošanas iespējas nepastāv. Jo ir jāatpūtina actiņas un domiņas.

Kamēr Robins bija mazs, laiku ierobežoju ar “biļetēm” – katrai multenei vajadzēja biļeti – tādas uz visu dienu bija 10 gab. Tās Robins glabāja savā istabā un es izlietotās biļetes kāru uz āķa – kad visas no viņa istabas bija pārceļojušas pie manis, tad kino beidzies. Tā mazam bērnam bija vienkāršāk uztvert apjomu un kad tas beidzās, jo mēs to skaidri vizualizējām. Taču tad, kad viņš iemācījās pārslēgt multenītes pats un sāka spēlēt pirmās vienkāršās aplikācijas (attēlu savienošanu, puzles utt.), tad vajadzēja savādāku mēru un pārgājām uz minūtēm. Tam uzliku vienkāršu aplikāciju, kas pēc noteikta laika izslēdz planšeti. Gribēju padalīties ar tieši mūsējo – Play Timer, bet īsti AppStore vairs tādu neatrodu. Bet tas nemaina faktu, ka tur ir desmitiem līdzīgu – atrodamas uz meklētājvārdiem “screen timer”, “Screen control” un līdzīgiem. Ideja ir pavisam vienkārša: planšetei uzliek ekrāna paroli/pinu. Tātad vecāks ieslēdz ar pinu ekrānu, kopīgi uzliekam laiciņu (nu jau puikas paši zin, ka to jāuzliek un kā tas darāms) un tas skaita laiku. Kad laiks beidzies, planšete izslēdzas un bez paroles atpakaļ nav ieslēdzama. It kā nieks, bet tas lieliski atrisina vairākas problēmas: 1) nav ļaunās mammas, kas “atņem/izslēdz” datoru. un tas lieliski kopj savstarpējās attiecības, jo skaidrs, ka mamma, kas pārtrauc multeni pusē, ir slikta – vienalga, vai tā ir otrā vai divdesmitotrā, bet dators ir vienkārši izslēdzies un īsti uz ko bozties nav. 2) pieaugušais var mierīgi darīt ko citu tai laikā un nav visu laiku jāvaktē pulkstenis, attopoties vien 15 min pēc iepriekšējo 15 min beigām :)

Kā alternatīvu izskatījām arī aplikāciju Nester (tagad šķiet tai ir bišķi cits nosaukums, bet atradīsiet tāpat). Tā ir pilnvērtīgāka ar to, ka bērnam planšetē tiek izveidots savs profils – ielogojoties ar Nester parolīti bērns var lietot tikai viņam norādītās aplikācijas un ir vēl visādas fīčas – tiek veidota statistika, cik ko bērns skatās utt. Bet tas arī forši skaita laiku, kas bērnam ir atvēlēts – aplikācijai ir ekrānfons, kas atspoguļo maza putniņa Nestera dienas gaitu – pieslēdzoties viņš pamostās un tad pāri ekrānam ceļo saulīte, kas tuvojoties rietam signalizē, ka putniņam sāk nākt miegs un tas taisās uz čuču. Un kad putniņš liekas uz auss savā ligzdiņā, dators izslēdzas un liedz tam piekļuvi. Vienīgi šitā foršā aplikācija mums kaut ko bremzēja un negāja dažas aplikācijas un palikām pie vienkāršās versijas.

FORMĀTS. Pieturamies pie principa, ka jo lielāks ekrāns, jo labāks – tāpēc priekšroka tiek dota portatīvajam datoram, otrā vietā planšete un telefonus dodam tikai ārkārtas ārkārtas gadījumos. Mājās nekad, bet ja nu pie ārsta rindā jāgaida vai vienu laiciņu drīkst iztērēt sēžot pie brāļa treniņā, ja mamma nav grāmatas līdz paņēmusi un tml. Tas ir reti – apmēram reizi mēnesī vai rētāk. Jo mums acu ārste (lieliskā dr.Alsberga) vienmēr atgādina, ka sevišķi Klāsam būs drīz vien jānēsā brilles, ja blenzīs mazos ekrāniņos – jo mazāks ekrāns un sparīgāka spēlīte, jo bērns vairāk ieurbjās tajā ar acīm un bojā redzi. Tāpēc telefons mums ir tabū – tas ir saziņas līdzeklis, ne spēļmanta. Robins, protams, gaida to dienu, kad sāks iet skolā un viņam būs pašam savs telefons. Tad atkal būsim jauna izaicinājuma priekšā, kā vienoties par tā programmatūras saturu.

SATURS. YouTube laikam ir popularākā, jo bērni skatās daudz mūzikas – dažādas latviešu bērnu dziesmas, moderno folkmūziku, Robins pasācis skatīties arī šo to no čella efektīviem gabaliem. Tāpat tiek skatītas dažās multfilmas, tostarp vecās manas bērnības multenītes – Ezītis miglā, Skudriņa tipa utt… aizmaldās jau arī ārzemju multenēs – Auniņos Šoniņos un vēl kaut kādās līdzīgās multenēs, bet kamēr tās nav galīgi dumas un vardarbīgas, es neiebilstu. Arī dažas aplikācijas esam uzinstalējuši – kādas puzles un atmiņas spēles, pāris Lego aplikācijas, kā arī dažas foršas spēles, kas pat man patīk – Cut the Rope, piemēram. Ir ko galvu palauzīt, bet nav stresa – nav iztekoša laika, zaudētu dzīvību un citu lietu, kas rada spriedzi tās spēlējot. Tādi forši galvlauži ar fifīgu animāciju. Reizēm sēžam kopā galvas sabāzuši un mēģinām izdomāt, kā konkrētais līmenis atrisināms.

Bērni nelieto interneta vietnes. Līdz ar to man nav pieredzes to šķirošanā un liegšanā. Tāpēc šobrīd satura kontrole vēl nav nekas sarežģīts un patiesībā arī bērni uz tādām izvēlēm, kas man liktos izskaužamas, pavelkas reti.

TELEVIZORS. Agrāk arī televizors tika ieskaitīts šajās 2×15 min. Tagad, kad Robins palicis lielāks, šo laika limitā neskaitu, ar norunu, ka skatītā pārraide ir saturīga. Bez manas cenzūras bērni drīkst skatīties Latvijas 1. un 7. kanālu, kā arī TV3, ja abos iepriekšminētajos nekā saistoša nav. Tomēr bērnu laikā tur diezgan bieži ir interesantas filmas un raidījumi par dabu, vēsturi, ceļojumiem u.c. Bērniem patīk un viņi tās ar aizrautību skatās. Robins pat apgalvo, ka viņa nākotnes profesija ir ceļojumu žurnālists, kas ceļos pa pasauli un taisīs par to filmas. Es jau sāku viņu apskaust :) TV3 biežāk skatāmies brīvdienās, kad ir garā multene.

Bet ziemas brīvdienās tieši TV3 bezmērķīga skatīšanās kļuva par lielāko pārbaudījumu, jo tur visu laiku bija kas bērniem piemērots. Tad nu šķita, ka kļūst drusku par daudz. Pagājušā gadā janvārī ieviesām “Mēnesi bez ekrāniem” un mēs ļoti forši pavadījām laiku – daudz vairāk spēlējām galda spēles, kopā rotaļājāmies. Visi četri. Šogad par šāda mēneša lietderību vēl jāpadomā, tomēr vakar vakarā ar puikām atgriezāmies mājās un jau automašīnā norunājām spēlēt sen mūsu rīcībā esošu, bet pat neizsaiņotu “Balonu spēli”. Tā puikas līdz TV pultij pat neaizskrēja – nopurinājām sniegu, izstaidzinājām suņus, pārvilkām mājas drēbes un ar tējas krūzi sēdāmies pie lielā galda, lai spēlētu. Spēlējām spēli vairāk kā stundu. Un kad visiem apnika, puikas paši aizjoza uz bērnistabu rotaļāties. Nospēlējās visu vakaru – ne mudināti, ne kašķi ar mums vai savstarpēji… Pat pidžammās ielīda paši un naktī neviens neatnāca uz lielo gultu… Varbūt tāpēc, ka nebija multeņu radītās spriedzes, bija daudz foršu domu galvā un kopīgi pavadītais laiks pirms gulētiešanas bez trakošanas un ķerenēm :) bet varbūt vienkārši sakritība… jebkurā gadījumā, noteikti spēlēsim atkal vairāk spēles. Jo tad pēc bērndārza vakarā izrādās TV var pat neieslēgt :)

 

ERF in the action jeb mēs iekļūstam avārijā!

November 22nd, 2015

Reiz sensenos laikos man kāds vadošs apsardzes firmas darbinieks sacīja: “Ar apsardzes firmu ir tāpat kā ar apdrošinātāju – vairums nemaz nezina, vai izvēle ir laba, jo tu jau to nevari uzzināt, kamēr kaut kas nav noticis.” Un gluži tāpat ir ar autokrēsliņu – vai tas ir labs, noskaidrot var tikai iekuļoties ķibelē. Parasti mūsu pircējiem novēlu, lai praksē šo viņiem nekad nenāktos pārbaudīt. Bet mums pašiem liktens bija lēmis notestēt, cik labi esam izvēlējušies autokrēsliņu. Un apdrošinātāju :)

Vai autokrēsliņš ir labs, var uzzināt tikai pēc avārijas

Tas bija it kā parasts rudens vakars – 3. novembris. Tajā dienā ar Klāsiņu (4.5 gadi) devāmies pie osteopāta un mājās devāmies vēlāk kā parasti. Bija tumšs un automašīnā bijām mēs divi vien – es pie stūres, bet Klāss sēdēja Axkid Minikid atmuguriskajā sēdeklītī.

Kopš oktobra vidus Robins (6.9 gadi) brauc būsterī tad, kad mašīnā brauc abi bērni. Jo Klāss sasniedza 18 kg svaru un arī augumā nu jau šķita pārāk liels priekš Klippan KISS atmuguriskā sēdeklīša. Tā nu aiz praktiskiem apsvērumiem Robins savu Axkid Minikid atdeva mazajam brālim, bet pats tika pie Britax būstera. Tomēr, kad automašīnā ir tikai viens bērns, viņš arvien sēž Axkid krēlsiņā atmuguriski. Tā arī Klāss sēdēja Axkid autokrēslā, kad…

… uzskrēju briedim. Uz Liepājas šosejas ar mazliet mazāk kā 90 km/h ātrumu notriecu briedi. Laimīgā kārtā savlaicīgi noreaģēju un pagriezu auto sānis, un sadursme neskāra mašīnu pilnīgi frontāli – aizķēru dzīvnieku ar kreiso stūri. Tomēr mašīna apskādēta pamatīgi un pāris mēnešus būs jāiztiek bez tās, kamēr to savedīs braukšanas kārtībā. Bet Klāss savā Axkid Minikid pat lāgā nepamanīja sadursmi. Vēlāk, kad viņu ķircinājām, krēsliņu mainīdami, ka jāturpina braukt atmuguriski, jo tad jau viņs pat nepamana avāriju, viņš teica: “Pamanīju gan – es redzēju brāļā logā dzirksteles un ka mēs trauji apstājamies.”

Pēc autoavārijas krēsliņu ir jānomaina

Pēc avārijas sēdeklīti jāmaina. Īsu brīdi par to vēl lauzām šķēpus, tomēr aprunājoties ar gudrākiem par mums, secinājām, ka šī nekādā gadījumā nav uzskatāma par maznozīmīgu sadursmi, jo automašīna ir bojāta kārtīgi. Pēc krēsliņa tuvākas apskates arī atradām nelielas plaisas putuplasta čaulā, kas pavisam noteikti liecināja, ka tas savu uzdevumu izpildījis godam un mūsu Klāsiņu saudzējis no sadursmes sekām.

Tā kā mēs esam no tiem, kam patīk drošības sajūta, mums, protams, ir KASKO polise, kurā kā papildaprīkojumu esam norādījuši arī bērnu autokrēsliņus. Bijām ļoti priecīgi, ka pēc detalizētas situācijas izklāsta, AAS “Balta” pieņēma lēmumu, ka arī autokrēsliņa maiņa ir uzskatāma par zaudējumiem avārijā. Šo gribēju uzteikt kā īpaši atbildīgas apdrošināšanas kompānijas lēmumu, jo izrādās tas nav tik viennozīmīgi, jo parasti apdrošinātājs sedz acīmredzami bojātu mantu vērtību, vai to salabošanu. Taču pārstāvis norādīja, ka šis ir izņēmuma gadījums, jo runa ir par bērna drošību! Lieliski! Un mums arī turpmāk ceļš drošs, jo Klāsam bez vilcināšanās iegādājāmies jaunu Axkid autokrēsliņu – tā nu tagad ir pārbaudīta vērtība arī vārda vistiešākajā nozīmē.

No stāstnieka līdz lasītājam un atpakaļ…

July 29th, 2015

IMG_6161Vakar lasīju kāda tēva apņemšanās, ko viņš vēlas iemācīt saviem bērniem. Starp tām bija vēlme, lai bērns mīl lasīt, lai viņš prot fantazēt un būtu labs stāstnieks. (Starpcitu, raksta autors tās acīmredzot neuztvēra kā vienotu kopumu, bet izdalīja katru atsevišķi). Tad nu es mazliet gribu padalīties savās pārdomās par šo. Tām ir zināma teorētiskā bāze, tomēr par pamācību un zinātni to neuztveriet – vienkārši pārdomas.

Labi stāstnieki rodas klausoties

Pirmkārt, es nemaz neesmu pārliecināta, ka labas stāstnieka dotības ir vienīgā komunikācijas vērtība. Piemēram, man pašai (atļaušos domāt) piemīt zināmi izteikšanās dotumi. Taču es pati arī labi apzinos, ka es esmu pilnīgi nespējīga kodolīgi izteikt savu domu. Man ir bijusi tā laime strādāt kopā ar mākslinieku Krišu Salmani – viņš nav stāstnieks. Vismaz man liekas, cik nu viņu pazīstu, ka viņš ir tas, kas parasti klausās daudz vairāk kā runā. Taču tad, kad viņš runā, viņš runā īsi, kodolīgi un tā, ka auditorija ceļas kājās. Un es pazīstu vēl dažus tādus cilvēkus, kuru īsie izteikumi bez garas lirikas un tēlainām metaforām gandrīz visi ir pierakstāmi citātu un domu graudu krātuvēs… Tāpēc šo allaž paturu prātā, ka gari izrunāties reizēm ir daudz mazāk noderīgi, kā pateikt visu galveno vienā teikumā tā, ka citiem vairs nav ko piemetināt :)

Bet nu atpakaļ pie stāstniekiem. Jā, manuprāt, cilvēki iemācās stāstīt un runāt klausoties. Kādu laiku bērns klausās un klausās un tad, ja viņam dod vārdu un iespēju, viņš arī stāsta. Lieliska “metode” šai sakarā ir pasaku stāstīšana. Mūsmājās to ir daudz – Robins noteikti var izstāstīt vairākus desmitus pasaku, latviešu tautas pasaku. Ideālā variantā arī pieaugušajam būtu bērnam pasaku jāstāsta. Un jādara to daudzas reizes, lai arī pašam jau ir apnicis. Mans variants būtu, ka nedēļas pirmajā dienā pasaku kopā ar bērnu izlasa un tad nedēļu no vietas to pašu pasaku bērnam vecāks atstāsta. Un nākamajā nedēļā ķeras pie citas pasakas un atkal veselu nedēļu to klausās. Šādās domās ir arī jaunās “Latviešu ābeces” autoru kolektīvs un man par lielu prieku tai ir pievienots disks ar 22 latviešu tautas pasakām, uz kurām atsaucās arī pārējais ābeces darba materiāls – lasāmās frāzes, attēli un darba lapas. Autori iesaka diskā pievienotās pasakas izlasīt pašiem vecākiem un tad stāstīt tās bērniem. Jāteic, ka tur ir arī slinkais variants – pasaku audioieraksti, kurus mūsu puikas griež uz riņķi daudz un dikti. Un, protams, vairākas nu jau arī stāsta paši.

Bērnam pasaku nav jāliek atstāstīt, lai pārbaudītu, ko viņš atcerās. Vismaz mūsmājās, atkārtojot pasaku, stāstīt palīdz arī bērni, palabo kādu nojukušu vietu, papildina – tā es zinu, ka viņi atcerās labāk par mani. Klausoties audio pasaku, to, protams, nevar, bet tajās atkal ir cits labums – tās katru reizi atkārtojas identiski un bērni tās var apgūt pat kā dzejoli. Ar to labas ir pasakas, kas izteiktas dzejas formā, piemēram, “Eža kažociņš” – to Robins atnesis no bērndārza un vien dažiem fragmentiem iztrūkstot, to spēj noskaitīt dzejā teju visu. Pasaku stāstīt pašam bērnam var pamudināt kādā citā brīdī – piemēram, es šad un tad ierosinu Robinam pastāstīt mums kādu pasaku mašīnā. Viņš arī labprāt stāsta. Un mēs klausāmies… Tā pasakas vēl stingrāk nonāk arī Klāsa domu vācelītē… Šāda pasaku stāstīšana, tātad, ne vien trenē bērna spēju stāstīt pašam, bet arī trenē viņa atmiņu, dzirdētā teksta izpratni, spēju šo pašu domu nodot tālāk saviem vārdiem utt.

Turklāt pasakas veicina arī fantāziju. Briesmīgi daudz teorijas šeit es nepastāstīšu – jālūdz laikam kādu izglītotu pedagogu te paturpināt, bet… Cilvēks augot savu pasaules uztveri veido balstoties uz pieredzi, bet savu fantāziju var attīstīt, iepazīstot pasakainus tēlus, neticamas zemes un piedzīvojumus, kas ļauj tad jau pašam fantazēt tālāk.

Turklāt mūsmājās nav novilkta stingra robeža starp realitāti un fantāzijām. Rūķi eksistē, tas ir skaidrs. Arī laumiņas, fejas, dažādi pūķi, eņģeļi, Dieviņš, alnis mežā, kas apēd mammas gailenes, vāvere, kas rājas no koka zara, ja nāk par tuvu viņas krājumiem, Mežavecis, kas pieskata rūķīšus, skudru karaliene un viņas pavalstnieki… viņi visi dzīvo mūsu valstībā juku jukām. Nu Spaidermens gan nav īsts. To Robins pats secināja :)

Lai bagāta valoda

Nebaidieties pasakas sacerēt arī paši, stāstiet savas bērnības atmiņas… vienkārši bērniem ir jāklausās, jādzird valoda, jāpaplašina vārdu krājums, jādzird teikumu konstrukcijas un jāuztver visas citas valodas sastāvdaļas. Ar to man pasakas ļoti patīk, ka tajās ir daudz vecvārdu, sinonīmu, kādi mūsdienu valodā tiek lietoti reti. Cilvēki to sauc par “bagātu valodu”, kas labu stāstnieku atšķir no vienkārša stāstu stāstītāja. Un tas nu gan ir viens, ko atļaujos apzināti trenēt Robinam – Klāss vēl par mazu. Esam sākuši spēlēt sinonīmu spēli. Tas mūsmājās notiek tā: kad lasām grāmatu un tur ir kāds nedzirdētāks vārds, lūdzu Robinam to vārdu paskaidrot. Ja viņš atzīstās, ka nezina tā nozīmi, tad paskaidroju es. Un tad mēs lūkojam, cik vēl sinonīmus šim vārdam varam atrast. Nu, piemēram, lasijām Pifa piedzīvojumus un tur tāds foršs vārds kā “ačgārni” – izrunājām tā nozīmi un saucām sinonīmus – mums iznāca veseli seši. Bet tad nākamā dienā Robins skrien vecmammai prasīt, cik tu vari nosaukt sinonīmus vārdam “otrādi” – abi sauc pamīšus un izrādījās, ka vēl kādi daži nāca klāt… Es pati labprāt ikdienā lietoju vecvārdus vai vārdus, kuri par tādiem draud kļūt. Arī Robinam pieķeras pa kādam. Jurģis gan mēdz par to pazoboties, ka mēs tādus jokainus vārdus kaut kur izrāvuši, ka pat viņš nezinot, ko tie nozīmē, bet mēs neņemam pierē, jo šajā vecumposmā, kad bērns savu dzimto valodu jau pamatos apguvis un visu jauno burtiski uzsūc, šķiet vispiemērotākais brīdis, kad piepildīt viņa vārdu krājumu, lai tas būtu košs, krāsains un bagāts.

Un bagāta valoda nenoder vien rakstniekiem un žurnālistiem. Arī skolotājs, kas savu stāstāmo prot izstāstīt dzīvi, aizrauj daudz vairāk skolēnu, arī daloties savās zināšanās kādos priekšlasījumos, kaut pārdodot veikalā lietas – valoda ir mūsu saziņas līdzeklis un atver daudz durvis, tāpēc bagāts vārdu krājums ir neatņemama bagātība, manuprāt.

Sadomājiet un fantazējiet

Nez, visi bērni iziet cauri vecumposmam, kad mēģina rakstīt grāmatas? Es bērnībā rakstīju kaut ko pasakām līdzīgu – mēdzu nesen izlasītām grāmatām rakstīt turpinājumus. Tās nekļuva par bestselleriem, taču daži mani klasesbiedri tīri pavilkās :) Bet stāsts ir par to, ka pasaku nebeidzas ar “The end” – ļaujieties fantāzijai – turpiniet iesāktās pasakas, saceriet pavisam jaunas. Man kopš bērnības prātā palikusi silta atmiņa par manu tēvu – ik vakaru viņš ienāca pie mums ar māsu istabā, kad jau bijām gultā (ja bijām klausīgi aizgājušas gulēt) un apņēmās stāstīt pasaku par kaut ko “lielo” vai “mazo” – mums bija jānosauc priekšmets un jāizvēlas vai tas būs lielais vai mazais un tad viņš spontāni sacerēja pasaku, piemēram, par lielo rāvējslēdzēju vai mazo laiviņu utt. Sevišķi iemidzinoši tas nebija, bet reizēm bijām tā nosmējušies, ka bija jāskrien vēlreiz uz tualeti, lai nesačurātu bikšeles. Ar laiku viņš stāstu sacerēšanā ļāva iesaistīties arī mums, mēs papildinājām viņa stāstu vai stāstījām savu versiju par to pašu tēmu… Īsi sakot – riktīgi ālējāmies ar stāstniekošanu. Šī stāstniekošana tā pielipa, ka es sāku māsai bezmiega vakaros stāstīt pasakas par Salavecīju – tā bija teiksmaina zeme, no kurienes ieradās Salavecis, kas ikreiz paņēma līdzi kādu no mūsu rotaļlietām un tad sekoja tās piedzīvojumi Salavecījā. Ja labi turēja acis vaļā, tad varēja tumsā noķert to brīdi, kad viņš ar lielu liftu pie loga piebrauca un paņēma tās nakts viesi… mana māsa centās ļoti, bet laikam tā arī ne reizi nesagaidīja un neredzēja Salaveci braucam pēc rotaļlietu ciemiņiem. Es gan… šad un tad… 😉

Lielisks veids, kā attīstīt fantāziju ir lomu spēles ar vīriņiem. J.U.Roges grāmatā attaisnota arī varoņfigūriņu izmantošana pat ja tie ir popkultūras elki – tās ļauj bērnam izdzīvot savas fantāzijas, attīsta valodu un materializēt savas “pasakas” rotaļās. Protams, jo figūriņas nosacītākas, jo labāk – plašāka telpa fantāzijai bez priekšnosacījumiem, vai šis ir labais vai ļaunais varonis, sieviete vai vīrietis, vecuma un citiem atribūtiem. Piemēram, Minjona figūriņa par rūķi vai bruņinieku nekļūs. Taču der it viss, kas bērnam rada prieku un ļauj stundām ilgi iedomātā pasaulē izspēlēt tēlainus scenārijus.

Arī pašam jālasa

Kad bērns iemācās raiti lasīt, mēs visi gribam, lai viņam pieķeras “grāmatu tārpa” bacilis. Bet kā to panākt, lai bērns lasa? Manuprāt, zvaigznīšu došana, maksāšana par izlasīto, proporcijas ievērošana starp ekrānlaiku un grāmatu lasīšanas laiku utt… visas tās ir ārējās motivācijas – es lasu tāpēc, ka kāds grib nevis es gribu pats. Un tas man liekas visu šo metožu lielākais trūkums. Jo, manuprāt, grāmatu ir jālasa tāpēc, ka pašam gribās. Iekšējā griba ir man vienīgais pieņemamais dzinulis, lai iegūtu pret kaut ko mīlestību. Bet šī ir teorija manā galvā. Jo Robins vēl tikai tik tikko sācis savirknēt burtus. Tad nu mēs par šo ar viņu šad un tad aprunājamies – paskaidroju viņam, ka tas, ka es māku aši burtus salikt kopā ir nācis ar treniņu – jo vairāk lasa, jo vairāk tos burtus actiņas iegaumē un pazīst un tad jau paskatoties uz vārdu vien tie kaut kā automātiski sastājas kopā un iznāk vārds. Un nav nekāda cita ceļa to apgūt. Nevar cerēt, ka lasīšu viņam priekšā līdz 10 gadu vecumam un tad viņš paņems grāmatu un ļoti raiti lasīs pats – ja netrennēsies, nelasīs labāk kā šodien. Viņš to saprot, prast lasīt grib un tā nu šad un tad viņu pieķeru lasām. Zinu, ka reizēs, kad viņam diendusā nenāk miegs, viņš lasa nodaļu virsrakstus vai pasaku nosaukumus kādā grāmatā. Vai bilžu enciklopēdijā aprakstus pie attēliem. Un viņam veicas arvien raitāk. Bet atslēgas vārdi ir tie, ka viņš grib iemācīties raiti lasīt pats. Un jautājums, no kurienes viņam ir šī vēlme. Esmu lasījusi, ka būtiskākais, lai bērns kļūtu par grāmatu lasītāju, ir piemēri apkārt – ja arī vecāki lasa grāmatas, to dara citi ģimenes locekļi, tad arī bērns lasīs. Tāpēc, lai arī neesam nenormāli grāmatu mīļi, grāmatas lasām un darām to redzami. Jurģis šad un tad atlaižas gultā palasīt 15 minūtes – ja puikas prasa, kur tētis, tad saku nevis: “Atpūšas.”, bet gan: “Tētis augšā lasa grāmatu.”. Pati, liekot bērnus gulēt un pasēžot blakus saku: “Pasēdēšu, palasīšu grāmatu, kamēr tu aizmiedz.” Kopš mums ir Kindle, puikas ir pieraduši, ka grāmata var būt arī kā mazs datoriņš… un man par lielu prieku, grāmatas lasa arī lielākais brālēns no kaimiņmājas. Citrreiz Robins aiziet turp un nāk atpakaļ spēļu biedra nedabūjis: “Pauls lasa grāmatu.” Es iekšēji gavilēju – 9gadīgais brālēns, protams, ir elks. Un ja viņš lasa grāmatu, grāmatu lasa mamma un tētis, ik pa laikam grāmatām samainīties ienāk pavisam lielais brālēns un citi kaimiņradi… nu man neliekas ticami, ka Robins varētu neuztvert, ka grāmatas lasīt ir forši. Ka mēs to darām, jo mums tas patīk – patīk vairāk kā spēlēt datoru, skatīties televizoru – ka grāmatas lasīšanas foršums var to izkonkurēt mūsu ikdienas brīvā laika pavadīšanas veidos… lūkosim, vai viņu tas pieķers :)

Ak jā, un viens ko es gribēju nobeigumā piebilst, ka līdz ar mirkli, kad bērns sāk lasīt pasakas pats, nevajag viņam pārtraukt lasīt vai stāstīt pasakas priekšā. Neatceros vairs teorijas pamatojumu, bet fakst kā tāds – ka vajag vecās labās tradīcijas saglabāt un turpināt bērniem stāstīt un lasīt pasakas :)

Lai jums pasakaina diena!

Vasara – meža laiks

July 24th, 2015

dzenisVasara ir mūsu meža laiks, pļavas laiks – dabas laiks. Ka nemaz neiznāk te ko uzrakstīt – tāpēc tikai īsa atskaite iedvesmai :)

Kopīgi ejam pļavā, vācam tējas.

Lai arī neesam lieli tēju dzērāji, zāļu tēju vākšana man ar katru gadu patīk arvien vairāk – tajā iesaistu arī puikas, jo tā viņi mācās, ka palūdzot dabai atļauju, varam saudzīgi plūkt tās augļus un gūt daudz labuma no dabas, ja pret to izturāmies ar cieņu un mīlestību. Pagājušā gadā puikas bija atbildīgi par kumelīšu ziedu noraušanu no stiebriem un izklāšanu uz kaltējamā rāmja, kā arī kopīgi lasījām gaiļbiksīšus laukos.

Bet šogad Robinu jau ņēmu līdzi uz garās zāles pļavām, lai vāktu vīgriezes un pirmo gadu mēģinājām arī taisīt ugunspuķes tēju. Starpcitu, to jūs vēl varat paspēt pagatavot, jo ugunspuķes zied pilnā sparā tieši šobrīd un lapu vākšana ir gauži vienkārša – pa spēkam arī 4-5gadīgam palīgam – pietur ziedu aiz galotnītes un zem zieda vālītes satverot ar otru roku lapas nobrauc uz leju pretēji to augšanas virzienam – bagātīga lapu riekšava būs jums rokā. Ja pakar kaklā tarbiņu, tad vākšana iet aši – mēs savu ziemas devu savācām nepilnā pusstundā :) Recepte, kā pagatavot tēju atrodama internetā (vairākas variācijas – mēs vadījāmies pēc šīs, miksējot to ar Anitras Toomas ieteikumiem no pagājušā gada vasaras Vides Vēstīm).

Vēl pļavā pētījām smilgas – cik gan tās dažādas, centāmies atpazīt dažus ziedus un vēlāk tos meklēt internetā vai apskatīt mūsu grāmatās…

Ir sācies gaileņu laiks, ogu pilns mežs! Un mūsu mežā dzīvo kaut kas liels…

Dabas bagātības, protams, visvairāk meklējamas mežā – latvieši taču ir tādi mednieki-augu vācēji :) Pirmā uz mežu pēc sēnēm aizskrēju viena jau pirms pāris nedēļām, bet šodien visi trīs apāvām savus Vivobarefoot baskāju gumijniekus un devāmies kopā ar puikām, jo viņi vispār man labi palīgi sēņošanā. Robinam no sākuma nepatīk. Viņš ir mazliet jāpierunā. Bet tā kā pirmajās pāris reizēs mežā viesojoties secināju, ka mūsu mazajā mežiņā ir mājvietu sev atradis kāds liels dzīvnieks – mans minējums, ka tas ir alnis – tad Robins bruņnieciski iet mūs ar brāli sargāt. Ja nu kas! Un tas padarīja mežā būšanu sevišķi aizraujošu, jo puikas visu laiku vēroja, vai kaut kur pretī nenāks alnis, meklēja zemē pēdas. Kad uz Meža skolu devāmies ziemā, pušķot Ziemassvētku eglīti meža zvēriem, tad sniegā pārliecinoši redzējām lielas (apmēram 10-12 cm garas) pārnadža pēdas. Tad nu tagad mēģinājām atšifrēt tās arī sūnās un smiltīs. Pēdas tur noteikti bija (apmēram tikpat lielas), bet vai aļņa – to grūti pateikt – lai gan kam citam tik liela kāja varētu būt Latvijas mežā? Bet puikas vairāk kā sēnes dažbrīd meklēja tieši pēdas un pierādījumus aļņa esamībai :) Atrodot mežā nomestu pudeli pat tiek teoretizēts par iespējamu mītisku būtni, kas ir cilvēks, bet pārvēršas par alni. Puikas elpu aizturējuši izstaigā “aļņa gultu”, kad aizvedu viņus uz vietu, kur nomīdītas papardes un acīmredzot ir kāda liela zvēra guļa. Šitā aļņa būšana puikām vesels piedzīvojums. Bet man, atklāti sakot, mazliet neomolīgi – lielu gabalu no puikām neateju – ikvienos brikšņos viņus ņemu līdzi: arī tas noder – puikas mācās iet pa mežu – neaizķerties, uzmanīgi atlaist zaru, lai netrāpītu sekotājam utt.

Tā kā tētis Robinam uz sesto dzimšanas dienu uzdāvināja pašam savu kabatasnazi, tad viņam ir vēl viena motivācija doties man līdzi sēnēs un kājojot no meža mājās viņš atzīstas, ka šoreiz viņam gan esot paticis sēņot, jo pats varēja sēnes griezt ar SAVU nazi :) Bet Klāsam sēņot patīk un viņš ir patiesi acīgs – daļu groza satura mēs bez viņa atstātu mežā 😉 Turklāt, kamēr es izmetu lielākus līkumus pa mežu, puikas stāv uz taciņas un lasa vēderos mellenes un meža zemenes. Klāss ir ogu ēdājs – Robinam gan īpaši negaršo pat uz galda bļodā saliktas zemenes – ja jāplūc no krūma, vēl jo mazāk viņu tās interesē. Kādu jau noplūc, bet vairāk salasa priekš brāļa vai mammas :)

Pa taciņām jāiet uzmanīgi, jo sēnes pamatīgi paslēpušās – tās viegli var sabradāt – sevišķi nevērīgs patiesībā ir Robins – Klāss kaut kā vairāk meža bērns. Grozā liekam lielās gailenes, mazās atstājam augt – saucam tās par mazulītēm un cenšamies nesabradāt :) Uz taciņas un celmu pakājēs atrodam arī aliņas, prātojam, kas tajās mīt un mēģinām nosaukt pēc iespējas daudz dažādu mazu meža zvēriņu, kas dzīvo pazemes aliņās.

Tad kādā brīdī ienirstam paparžu jūrā, novirzoties no “lielā kaimiņa” izbradātās takas – man tās līdz gurniem, bet Klāss, nedaudz galvu pieliecot, var staigāt zem tām kā zem lietussargiem. Arī Robins pietupstās un kādu laiku no paparžu apakšas atskan: “Wow, superīgi!” un cita iedvesmojoša jūsmošana. Šajā brīdī es viņus zaļi apskaužu, ka viņi var tu lejā ienirt un būt meža apakšā.

Es savukārt lūkojos uz lazdu zaļajiem jumtiem – šogad maz riekstu. Tomēr Klāss pa kādam atrod arī zemē – vēl gluži zaļi vai tukšas pērnā gada čauliņas. Piebāž kabatas un nesīs mājās cerību pilns. (Nevienā, protams, nekā apēdama nav… Un Robins, kamēr Klāss guļ diendusu, izrok no saviem riekstu krājumiem dažus lazdu riekstus un vienu noliek Klāsam paslepus uz spilvena – atmostoties atkal ir ilgas runas par to, ka vāverīte vai meža rūķis atnesis no meža riekstiņu – Robins tik smaida ūsās, bet es kūstu sentimentā…)

Jau atceļā uz mājām satveru puikas aiz elkoņiem, lai pieklusinātu, jo uz zara priekšā apsēdies neredzēts putns. Īsu brīdi tas vēro arī mūs un tad ir prom. Bet mums par laimi, jo pievērš uzmanību augstākam zaram, kurā tup dzenis. Nu puikas var kārtīgi apskatīt dzeni – koku klaudzinātāju, par ko zināmas gan dziesmas, gan pasakas – izrunājam, kādēļ dzenītis klaudzina kokus, vērojam viņa darbošanos un ilgāku laiku pētām meža pašu augstāko stāvu – tur taču tik daudz interesanta, kam nemaz nebijām pievērsušies – uz sēnēm vien skatīdamies. Tur vēl kāds putns, kas plucina priedes mizu kukaiņu meklējumos – Robins acīgi secina, ka tam spalvas pilnīgi priedes krāsā, lai var maskēties un neviens viņu tā viegli nevarētu ieraudzīt. Un nu arī ieklausāmies – tur kādi dikti savādi svilpj… Man tik žēl, ka nevaru puikām izstāstīt, kas tie tādi ir par putniņiem…

Pa ceļam mājup atrodam arī lielo gaileņu puduri, kur tās saaugušas krokainas krietnas dūres lielumā – es pagājušā reizē to vietu tik ļoti meklēju, zināju, ka tai tepat kaut kur jābūt, bet neatradu. Labi vien ir – būtu tās nogriezusi mazas, bet nu tās piepilda mūsu grozu un varam doties mājās gandarīti par redzēto un piedzīvoto :)

Atmuguriski var braukt ilgi :)

June 20th, 2015

Atmuguriski automašīnā bērni šobrīd Eiropā var braukt līdz pat 25 kg svaram. Protams, ir neskaitāmi iebildumi no vecāku puses: vai bērnam ir vieta kājām, vai viņam nav garlaicīgi, nebūs slikti un nosmērēs krēslu…

Ielikšu bildīti ar mūsu puišiem atmuguriski. Info uzziņai:
– Robinam ir 6 gadi un 3 mēneši, augums 121 cm un svars 22,9 kg – viņš brauc Axkid Minikid krēsliņā, kura atmuguriskais svara limits ir 25 kg. Viņam kādu brīdi šis krēsliņš derēs ne tikai teorētiski, bet arī faktiski vieta vēl pietiek, pagalvīti var pacelt vēl augstāk un arī lences pietiek.
– Klāsam šai bildē ir tieši 4 gadi, augums 105 cm, svars 16,9 kg – viņš vēl arvien vizinās Klippan KISS krēsliņā (šeit aizmidzis), kurā sāka braukt 6 mēnešu vecumā (tad viņam bija 10,5 kg un viņš vēl nesēdēja). Krēsliņš vēl kādu brīdi derēs, līdz rudenim noteikti šajā brauksim.

K_4_R_6

Viņu kājām acīmredzot nekas nekaiš, puikas nekad par tām nav sūdzējušies. Tas tamdēļ, ka tā kāju būšana vairumā gadījumu ir pieaugušo galvā – mums liekas, ka bērniem ir ērti tā, kā ir ērti mums. Bet patiesībā bērni ir daudz lokanāki. viņiem ir ērti tādās pozās, kādas mums dažkārt šķiet neiespējamas. Turklāt uz priekšu sēžot mums kājas atbalstās pret zemi, bet bērniem tās līdz zemei nesniedzas, bet karājas gaisā un tas ir baigi neērti, jo kājas tirpst – tas arī atminējums mīklai, kāpēc visi bērni ceļ kājas uz priekšējo krēslu atzveltnēm un smērē tās ar apaviem, bet vecāki izmisīgi cenšas to apkarot.

Garlaicīgi mūsu puišiem arī tur aizmugurē nav, jo tur ir gan savas sarunas, gan ērti turēt klēpī grāmatas un rotaļlietas. Tagad, vasaras sezonā viena no galvenajām atrakcijām ir motociklisti un motorollisti – tiem tiek māts un vestas zīmju sarunas, stāvot pie luksafora. Ar skatu uz priekšu šitie prieki iet secen, jo motociklisti aizzib garām, tik īsu brīdi pavīdēdami sānu logos. Pagājušā nedēļā aiz muguras brauca retro auto, puikas pusi ceļa pa Jūrmalas šoseju tos pētīja un apsprieda, es redzēju tikai spogulītī – bet uz priekšu sēdošs bērns neredzētu vispār.

Slikti viņiem nav, bet tas gan vairāk atkarīgs no ģenētikas (kam atkal nav īsti sakara ar to, kādā virzienā brauc)… Krēslu gan nosmērē, ja nav uzlikts pārklājs. Bet to var uzlikt :) Ir vēl kādi iebildumi, kāpēc bērnus uz atpakaļu turēt ir apgrūtinoši? Padiskutējam :)

Lai jūs iedvesmo mūsu pieredze – mēs braucam un brauksim vēl kādu brīdi atmuguriski :) Jo bērniem nav nekas iebilstams un tas ir daudz daudz drošāk…

Basām kājām prom dabā

June 17th, 2015

Nav noslēpums, ka mūsmājās basām pēdām staigājam un skrienam daudz – kad vien tas iespējams, apavus prom no kājām un minam zemi pa baso. Taisnības labad pat jāteic, ka Robinu un Klāsu dažbrīd grūti iedabūt atpakaļ kurpēs – mēģinājumi vienoties, ka līdz mašīnai no veikala var aizcilpot basām kājā, izskan tad un šad. Bet audzinātājas sūdzās, ka puikas pa bērndārza pagalmu joņo basām kājām un nav piedabūjami apvilkt kurpes… Mani tas tikai iepriecina. Jo dzīvošanai ar basām kājām ir ļoti daudz priekšrocību. Tās visas vienuviet centos apkopot pagājušajā vasarā, veidojot rakstu zaļā dzīvesstila žurnālam “Vides vēstis”. Par rakstu saņēmu komplimentus, bet daļa no tiem noteikti pienākas tiem, kas man palīdzēja ar informāciju, kā arī redaktorei Anitrai Toomai, kas manus domu skrējienus spēj iedabūt vajadzīgajā vārdu un zīmju skaitā…
Šeit pievienošu rakstu izlasīšanai pdf formātā. Basas_kajas_VV_2014

Bet atgādināšu, ka Vides Vēstis ir vienkārši lieliski lielisks žurnāls par dabu un dabisku dzīvošanu. Turklāt to ne vien iespējams vienmēr iegādāties muki.lv veikaliņā par 3 eur, bet arī tiešsaistē lasīt žurnāla arhīvu pilnīgi bez maksas – izmantojiet to un paplašiniet savu redzesloku, jo es Vides Vēstis sev atklāju tikai pagājušā gadā, kad Anitra mani viesmīlīgi aicināja piepildīt tā lappuses par tām tēmām, kuras pārzinu. Un man tas bija patīkams atklājums, kas lika pamatīgi nožēlot, ka to esmu atklājusi tikai tad un ne ātrāk, jo tur patiešām ir daudz interesanta info gan praktiskai dabiskai būšanai, gan izziņai un iedvesmai. Tā ka no sirds iesaku jums lasīt Vides Vēstis, jo tas ir patiesi interesants izdevums tiem, kas rūpējas par sevi un apkārtējo vidi.

Drošības pasākumi, kas neko nemaksā! Piesprādzēšanās.

May 30th, 2015

Šis būs skarbs ieraksts. Ar tām patiesībām, kuras daudzi vecāki negrib dzirdēt. Tādēļ pavisam īsi, tiem, kas tālāk lasīt nevēlas – SPRĀDZĒJIET AUTOMAŠĪNĀ SAVUS BĒRNUS! Tiem, kas izlasīs – ceru, ka gala beigās jūs sprādzēsiet automašīnās savus bērnus.

Es iesākšu ar video, kas patiesībā lieliski apkopo galvenās lietas, kas būtu jāievēro, vedot automašīnā bērnu.

Bet to visu pamudināja atkal un kārtējo reizi skart šodienas brauciens autobusā. Tas man lika noskurināties un vēlreiz lieku reizi atgādināt – MĪĻIE VECĀKI, PAŠI PIRMIE DROŠĪBAS PASĀKUMI JŪSU BĒRNA DROŠĪBAI IR BEZ MAKSAS – BĒRNU PIESPRĀDZĒT VAR ATĻAUTIES JEBKURŠ, KAM IR AUTOMAŠĪNA!!!

Sēžot pie loga autobusā vēroju līdzās braucošās automašīnas: bēdu ieleja, kādā mašīnā sēž gadus 3 vecs bērniņš – visticamāk uz paliktņa, jo krēsliņa apveidus neredz. Vai piesprādzēts? Grūti pateikt – arī, ja formāli ir piesprādzēts, faktiski ieķēries loga maliņā ar abām rokām un izskatās, ka visai brīvi pārvietojas automašīnā. Citā mašīnā ar skatu braukšanas virzienā švaki piesprādzēts brauc mazulis, kam droši vien nav gadiņš, izskatās galīgi mazs, iespējams pat nesēž…

Manu klusu ciešanas mēru piepildīja kāds sudrabots Renault (ar APE Motors uzlīmēm – ja nu tētis sevi sazīmē un apdomājas), kurā pie stūres brauca tētis – pats piesprādzējies, bet viņam blakus priekšējā pasažiera sēdeklī autokrēsliņā bija mazs zēns – varbūt 2-3 gadi – mazais bija aizmidzis viņa koši zaļo vestīti nešķērsoja neviena melna vai pelēka strēle – tā kā šai automašīnai blakus atrados vairākkārt, tad labi varēju novērtēt, ka bērns pavisam noteikti nav piesprādzēts. Pilnīgi nekā – ne ar automašīnas drošības jostu, ne bērnu krēsliņa integrētajām jostiņām. Bet atradās viņš 1. grupas krēsliņā ar integrētajām jostām, kas acīmredzot bija kaut kur aiz muguras, zem bērna.

Lielākā daļa metīsies mani knābāt, kāpēc es te ceļu brēku – kam negadās, sīkumi vien. Bet es šo skatu gribu izmantot iedvesmai un piemēram, lai paskaidrotu, kādēļ ir vitāli svarīgi bērnu piesprādzēt, sevišķi, ja viņš atrodas priekšējā pasažiera sēdeklī ar skatu braukšanas virzienā.

Ir dzirdēti pietiekami daudz paziņu paziņu stāsti, par puisi, kas pārbrauc pāri savai jaunlaulātajai sievai, kura sēž priekšējā pasažiera vietā nepiesprādzējusies. Tas ir pavisam vienkārši – strauja apstāšanās, nepiesprādzējies pasažieris ar galvu izsit priekšējo logu un atrodas priekšā uz ceļa, bet automašīnas bremzēšanas ceļš ir garš un tā sabrauc priekšā nokritušo pasažieri. Šī pati situācija dzirdēta ar citiem cilvēkiem. Un nav būtiski, vai stāsti ir patiesi līdz niansēm – svarīgi ir tas, ka tas patiesi tā notiek, ja pasažieris nav piesprādzējies – viņš elementāras fizikas dēļ turpina kustību uz priekšu un saskarās ar logu. Izsit? Neizsit?

Mums veikaliņā ir stāvējusi sieviete, kas strādā neatliekamās medicīniskās palīdzības uzņemšanas nodaļā un stāstīja mums savu pieredzi, kad tēvs apraudājis savu pusaugu dēlu – ceļu ar auto viņi uzsāka kopā, bet nepabeidza… jo dēls nebija piesprādzējies. It kā nekas tāds, ne tādi ātrumi, sadursme šķiet pat nenotika, vai nebija būtiska, bet puisis gan atsitās ar galvu vējstiklā. Nelaimīgs asinsizplūdums galvā un jauns cilvēks izbeidz savu dzīvi ātrās palīdzības automašīnā.

Piesprādzēties ir svarīgi! Un man ir prieks par CSDD reklāmas kampaņu, kas atgādina, cik būtiski tas ir arī aizmugurējās pasažiera vietās. Taču es gribu vērst uzmanību, kādēļ bērniem tas ir JO SVARĪGĀK!!! Bērniem ir daudz lielāka galva.

ECE GroupsLūk, aptuveni pus gadu vecam bērnam galva ir 25% no ķermeņa masas, tad 2 gadu vecumā tā būs kādi 20% varbūt pavisam nedaudz mazāk. Bet pieaugušam cilvēkam tas ir apmēram 6% pēc šī zīmējuma (citos avotos 8%)… Tas ir aptuvnei 2,5-3 x mazāk kā sver bērna galva proporcionāli pieaugušā galvai. Un tieši tas ir iemesls, kāpēc bērns vēl izteiktāk lidos uz priekšu tieši ar galvu pa priekšu – jo bērna ķermenī smaguma centrs ir izvietots daudz augstāk un viņš no visa spēka un paātrinājuma trieksies stiklā tieši ar galvu, ja bērns tiks vests priekšējā pasažiera sēdeklī nepiesprādzēts, kā es to redzēju šodien. Praktiksos dzīves apstākļos tas nozīmē, ka pie pavisam neliela pilsētas ātruma, strauji bremzējot neparedzētas situācijas dēļ, bērns ielidos logā un var smagi ciest pat nenonākot avārijā. Tieši specifiskā bērna anatomija pakļauj bērnu daudz nopietnākiem traumu riskiem, turklāt bērna kauli un ķermenis ir vēl tikai attīstības fāzē un pat tāds pats trieciens, kā pieaugušajam, nodara daudz lielāku postu – nemaz nerunājot par būtiskākiem triecieniem, kas saistīti ar augšminēto anatomisko īpatnību. Es nerunāju par puniem. Es nerunāju par smadzeņu satricinājumu, kas pāris nedēļas būs jāarstē un nevarēs iet uz bērndārzu – es runāju par paliekošu invaliditāti un mirušiem bērniem. Jo tā ir galva…

Lielā galva ir iemesls, kāpēc bērniem ir drošāk braukt atmuguriski pēc iespējas ilgi (par to, kāpēc braukt atmuguriski automašīnā vajadzētu vismaz līdz 3 gadu vecumam, plašāk lasiet šeit), kāpēc braucot ar riteni bērniem ir obligāti jāvelk ķivere – jo galva būs pirmā, kas skars zemi lielā daļā kritienu – galvas traumas būs daudz lielākā daļā, kā pieaugušajiem.

Tieši tāpēc sprādzēt bērnu autokrēsliņā ir svarīgi. Un ir svarīgi sprādzēt kārtīgi. Pirmkārt ir svarīgi, ka lences ir pietiekami cieši pievilktas – ja paliekot zem lences plaukstu uz bērna krūtīm, ar rādītājpikrkstu un īkšķi varat izveidot cilpiņu no jostas, tad bērns ir piesprādzēts pārāk vaļīgi – jostai nebūtu tik daudz jāpadodas. Otrs būtisks faktors ir lenču pozīcija – tām ir jābūt uz pleciem nevis uz rokām, tām ir jābūt piegulošām nevis virs vairākām drēbju kārtām, kas vēl piedevām polsterētas un pilnas ar gaisu…

Tikpat svarīgi, kā piesprādzēt bērnu krēsliņā, ir pareizi piesprādzēt arī pašu krēsliņu. Tāpēc vienmēr ir vērts izlasīt sava autokrēsliņa instrukciju – jūs allaž uzzināsiet ko jaunu 😉 Pat ja jums liekas, ka pārdevējs veikalā parādija. Pat, ja jums liekas, ka šāds krēsliņš ir draudzenei vai līdzīgs jau bija pirmajam bērniņam – izlasiet instrukciju un piesprādzējieties kā nākas! Jo tā mazā dzīvībiņa kopā ar jums automašīnā ir jūsu bērniņš un jūs pat iedomāties negribat, kā justos, ja ar to kas atgadītos. Sargiet savus bērniņus un sevi! Vismaz mašīnā jums visiem vienkārši ir jāpiesprādzējas.

Taisām talku mantu kastē!

April 24th, 2015

toy-3-600x450Talka, talka, talka! Kur? MANTU KASTĒ!!!

Jo pošamies uz Mantu maiņu – jau nākamnedēļ – no 27. līdz 30. aprīlim pieņemšana un Lielā diena 1. maijā!!!

Kas ir Mantu maiņa?

“Mantu maiņa” ir bezpeļņas-daudzprieka rotaļlietu apmainīšanas pasākums, kurā piedalās saudzīgi lietotas vai jaunas, bet jums nevajadzīgas rotaļlietas, galda spēles un puzles, bērnu sporta un brīvā laika inventārs, DVD ar multenītēm, kāda laba bērnu grāmata utt. Tās ir lietas, no kurām esat izauguši vai kuras nav jūsu gaumē vai varbūt jums vienkārši ir gadījušās vairākas vienādas un jūs labprāt tās samainītu pret ko citu. Mums pa gadu, kopš nav iznācis rīkot Mantu maiņu, ir iekrājies liels lērums. Un jums?

Šoreiz no 27. līdz 30. aprīlim vecāki un paši bērni varēs nodot rotaļlietas mūsu veikaliņā Baznīcas ielā 31, pretī saņemot neaizstājamu valūtu – muki naudiņas.
Ikviena rotaļlieta, kas būs jauna vai saudzīgi lietota, tīra un ar prieku citam bērnam lietojama, tiks novērtēta vērtībā no 1 līdz 5, par ko varēs saņemt atbilstošu naudiņu skaitu.
Bet jau 1. maijā no plkst. 11 līdz 16 – ikviens, kura rīcībā būs mukās naudiņas, varēs tās iztērēt, iegādājoties jaunas rotaļlietas no “Mantu maiņas” plaukta. Rotaļlietu varēs izvēlēties pēc principa “kurš pirmais brauc, pirmais maļ” – pirmajiem nācējiem, protams, rotaļlietu izvēle būs plašāka.
Maiņai nodotās rotaļlietas nebūs iespējams pārdot vai nopirkt par parastiem eiro vai citām valūtām. Rotaļlietas, kas paliks pāri, nodosim kādai labdarības organizācijai.
Ja mukās naudiņas nolūkotajām lietiņām jums būs par maz, tās gan būs iespējams papildus iegādāties par naudu – 1 mukais eiro tiek pielīdzināts 1 īstajam eiro. Visa iegūtā naudiņa no šīs konvertācijas tiks ziedota kādam bērnu labdarības projektam.
P.S. Kas nav “Mantu maiņa” – tā NAV ROTAĻLIETU ZIEDOŠANA. Ja vēlaties savas lietiņas vienkārši ziedot labdarībai, www.otraelpa.lv ir apkopotas iespējas to izdarīt. Pie mums nesiet mantiņas, kuras vēlaties iemainīt, sagādājot kādam bērnam prieku un gūstot ne mazāku pretī!

Kā piedalīties “Mantu maiņā”?

Kārtīgi talkojiet un revidējiet savu garāžu, šķūnīti, visnekārtīgākos plauktus un pilnākās mantu lādes – labās-nevajadzīgās lietas laukā nemetiet – tās iespējams var ļoti noderēt kādam citam. Ir vērts ierīkot kasti ar lielu uzrakstu “Mantu maiņai” un likt tajā visu, kas šķiet šim notikumam derīgs. Mēs visu pirmām kārtām mainām rotaļlietas – grabulīšus, mīkstās mantiņas, automašīnas un rotaslietas, puzles un galda spēles, attīstošās rotaļlietas un vienkāršus koka klučus – it visu, kas ietilpst kategorijā rotaļlieta. Taču plauktos neļaunojamies likt arī kādu bērnu skatāmgrāmatu ar cietākām lapām vai pa kādai jaukai grāmatiņai lielākiem bērniem. Tāpat drīkst nest arī DVD ar multenītēm, kādus datorspēļu diskus un tādas štelles. Lielā cieņa ir braucamie – stumjammašīnas, skrejriteņi, skrituļslidas utt. – tie uzreiz atrod jaunu braucēju.
Izvēloties mantiņas maiņai, ir liels lūgums būt KRITISKIEM. Ja rotaļlieta ir netīra, saplēsta/salauzta, savu laiku nokalpojusi un jūs paši tādu savam bērnam nevēlētos, tad varbūt tā neiepriecinās arī citus mainīties gribētājus? Taču, ja rotaļlietai ir kādi defekti, tā nestrādā, trūkst kādas detaļas vai tml., kaut vai pielieciet ar skočiņu klāt zīmīti, lai cilvēki pie plaukta var objektīvi novērtēt rotaļlietu. Citādi mazajam, kas aizstiepj mājās guvumu, iznāk vilšanās, ja izrādās, ka auto nebrauc vai konstruktoram trūkst detaļa, lelle nekad neaizver acis, bet puzlītei trūkst kāds gabaliņš…
Ja pašiem mantu nav vai to ir maz, der apjautāties radu bērniem, draugiem – ne visas ģimenes pašas labprāt piedalās šādā pasākumā, taču iespējams būs pateicīgas, ja atbrīvosiet viņu no kādas rotaļlietas, kas tikai aizņem vietu. Bet jums būs ko iemainīt :)

Kā palīdzēt “Mantu maiņai”?

Jo vairāk cilvēku piedalās “Mantu maiņā”, jo plašāks rotaļlietu klāsts un vairāk priecīgu cilvēku :) Tādēļ, lūdzu, padodiet ziņu par “Mantu maiņu” uz priekšu, cik vien tālu varat – Twitter, Facebook, draugiem.lv, calis.lv, maminuklubs.lv, atceries.lv utt. Pat Instagram (piemēram var padalīties ar savu iepriekšējās reizes guvumu foto)!
Pastāstiet par “Mantu maiņu” draugiem, radiem, paziņām – ik viens, kas iepriekšējā reizē ir forši iemainījies, nākamajā reizē atved bariņu draugu līdzi – tad jau mēs būsim daudz :)
Organizējieties grupās! Ir iespējams savākt rotaļlietas gan bērndārza grupiņā, gan darba kolektīvā, gan kādā māmiņu tusiņā un tml. un atsūtīt pie mums sūtni ar lielo kasti, bet paši ierasties tikai uz “Mantu maiņas” gala pasākumu pēc guvumiem :)

Tad maināmies jau 1. maijā?! 😀

Papildspēki 2015 jeb #teirdarbs

March 23rd, 2015

helpwanted3Darbinieku meklējumi turpinās, jo mēs augam tik strauji, ka līdzi grūti tikt – jau aprīlī veras jaunais veikals un mūsu kolēģe Sintija jau vairs nespēj noslēpt garāka atvaļinājuma iemeslus :) Īsi sakot, mums vajadzīgs vēl kāds smaidīgs kolēģis. Šoreiz sirds dreb jau mazāk, jo ir iekrāta neliela pieredze papildspēku meklēšanā, tādēļ ļoti skaidri ir zināms, ko vēlamies un ko dosim pretī.

Ko mēs meklējam?

Pārdevēju. Primārie darba pienākumi nozīmē sagaidīt klientu veikaliņā, viņam palīdzēt izvēlēties vispiemērotāko lietu vai saudzīgi atrunāt no nevajadzīga pirkuma. Otri primārie pienākumi ietver internetā veikto pirkumu apmīļošanu – atbildēšanu uz epastu, rēķina sagatavošanu un paciņu sasaiņošanu, kad tās ir gatavas doties prom. Un ir vesela rinda sekundāro pienākumu, kurus mēs darām no primārajiem pienākumiem brīvos brīžos – kārtības uzturēšana plauktos un preču atlikumos, cenu zīmīšu uzlīmēšana, mājaslapas atlikumu koriģēšana u.c. šādi tādi darbiņi, ka tos nemaz nodefinēt nav iespējams, jo vienkārši runājot ir jāsaimnieko pa veikaliņu. Sēdēšanai īsti nav laika, garām sarunām pa telefonu arī ne, jo pie mums te viss notiek dinamiski un pievakarē mute sausa no pļāpāšanas.

Tāpēc vislabāk, ja tu būtu:

– mamma un tev būtu pievilcīgs preču sortiments un idejas, kas rodamas muki.lv

– ar kādu pieredzi pārdošanā, apjausmu kā darbojas kases aparāts vai vismaz sirsnīgu apņemšanos to fiksi apgūt – no otras puses, arī ja tev vienkārši šķiet, ka tu it labi prastu cilvēkiem izstāstīt par foršām lietām un darbiņš tirdzniecībā ir tavs līdz šim neatklātais talants, tad pieredzei arī varbūt nav tik lielas nozīmes – svarīgāk, lai mēs būtu uz viena viļņa un puse no mūsu pārliecībām tev nešķistu tīrās blēņas

– smaidīga, runīga, draudzīga, precīza, apsviedīga, atsaucīga, pozitīva, zinātkāra, atvērta citiem viedokļiem… nu vienvārdsakot tāda forša :)

Un jā, ja viss šis tev atbilst, tikai tu esi tētis – welcome! – mēs esam gatavi arī tētim :) Jurģis pat mazliet sailgojies pēc dzimumu līdzsvara šajā kolektīvā :)

Ko dosim pretī?

– Katru dienu savādāku. Nopietni – pie mums nav divu vienādu dienu. Mums nāk jaunas preces, jauni klienti, jaunas sarunas un situācijas, jauni joki…

– Daudz domubiedru, kas daži kļūst arī par draugiem, jo mums ir fantastiski klienti un viņi bieži vien nāk pie mums vienkārši ciemos, izpļāpājas, dalās savās idejās, pārdomās un zināšanās… Es nemāku to aprakstīt, bet tā ir forša sajūta! Tev visu laiku nāk ciemiņi, turklāt ar bērniem :)

– Arī šeit strādājošie ir forši :) Katrs pilnīgi savādāks, tas gan :) Bet mūs visus kaut kas vieno un ir priecīgi nākt uz darbu. Un cerams, kad pievienosies tu, mūsu kolektīvam būs par vēl vienu krāsainu šķautni vairāk :)

– Nu un, protams, mēs arī maksājam algu, dodam brīvdienas un atvaļinājumus un esam piekāpīgi, ja vajag tikt pie ārsta vai uz bērna koncertu, priecājamies kopīgi svinēt un atpūsties :)

– Izaugsme? Noteikti iespējama – aug uzņēmums, aug darbinieki :) Tas vairāk atkarīgs no tevis un vēlmes darboties, jo ideju mums ir daudz, vajadzīgi tik darītāji. :)

Tehniski sīkumi

– Darba laiks ir pilnas slodzes darba diena no 11 līdz 19 – jārēķinās ar 10-15 minūtēm pirms un pēc darbalaika, lai sakārtotu darbavietu jaunai dienai. Tātad šitas der pūcēm, jo var ilgāk gulēt no rīta, bet atpakaļ mājās esam pavēlu – ap 8, ja vien nedzīvojat aiz stūra.

– Mēs strādājam 6 dienas nedēļā, skaidri brīvas ir svētdienas un tad mēs te maināmies, pieķerot vēl vienu dienu pēc izvēles klāt kā sarunājam.

– Ja esi tikusi līdz šai rindiņai un vēlies atsūtīt mums priecīgu ziņu par savu kandidatūru, tad, lūdzu, sūti mums izvērstu vēstuli par savu vēlmi pievienoties, kā arī CV uz epastu: info@muki.lv