Es neesmu perfektā mamma. Es tikai esmu daudz kļūdījusies.
January 20th, 2016Ne ļoti bieži, tomēr ir gadījies, kad mani samulsina ar teju vai pārmetumu, ka es jau esmu “perfektā mamma” – bērni brauc atmuguriski, apavi baskāju, ēduši pēc BVĒ, lietojam tikai bio pārtiku un homeopātiju utt. Jā, mēs par savām izvēlēm mēdzam runāt skaļi – pavisam vienkārša iemesla dēļ – lai varbūt aiztaupītu kādam tās kļūdas un neceļus, pa kuriem mēs līdz šīm izvēlēm esam nonākuši. Tāpec es gribēju uzrakstīt šo blogierakstu – nevis, lai attaisnotos, bet lai atmaskotos
Mūsu vecākais dēls ir izcietis drošvien pat vairāk mocību kā daži citi mazāk iespringušu mammu bērni. Ok, mums paveicās, ka mēs nokļuvām Klaudijas Hēlas jauno vecāku kursos vēl manas grūtniecības septītajā mēnesī. Līdz ar to ātri tikām iestādīti dabiskas attīstības domāšanas principos un neapgādājāmies ar staigulīti, karuselīti un citām lietām, kuras viņa atzina par liekiem un mēs atviegloti uzelpojām un ietaupījām Taču bija mācības, kurām mēs nesekojām. Piemēram, ap trešo dzīves nedēļu es triumfējoši pasniedzu puisēnam pudelīti, esot pilnīgi droša, ka manam bērnam tas nesajauks galvu ar zīdīšanu. Bet sajauca – kā 3 minūšu laikā viņš kāri ēda pudelīti, tā pēc vēl pusstundas es atklāju, ka viņš vairs nesaprot, kas darām ar krūti. Tas prasīja apmēram diennakti asaru (mums abiem), neskaitāmus e-pastus Klaudijai (un paldies viņai, ka arī nakts vidū saņēmu uzmundrinošas atbildes) un vairākus zvanus zīdīšanas konsultantiem. Es biju reāli sapsihojusies, uzvilkusies un kad mēs tikām atpakaļ sliedēs vairs pat neplānoju savam bērnam jel kad piedāvāt pudeli. Tā mēs nonācām pie Doidy Cup
Vai jūs domājat, ka ar to mūsu ēšanas nedienas beidzās? Robinam bija 4 mēneši, kad nonācām slimnīcā ar laringītu. Atkal man bija iemesls stresiem (šoreiz pamatots) un es paliku teju vai bez piena. Kad atgriezāmies mājās un puisim līdz ar veselību bija atgriezusies arī apetīte, bija kaut kas jādara. Un ko es darīju? Sāku bērnu piebarot ar biezeņiem – 4 mēnešu vecumā. Galu galā vairāki bērni calis.lv grupiņā jau bija ķērušies pie piebarojuma, visi kaut kur steidzās un viņus mazliet apskauda un ar ko mēs sliktāki? Es ķēros pie tvaicēšanas, blenderēšanas un ņemšanās ap biezeņiem. Un sākumā mums abiem tas varen patika – gan viņš šmurgājās uz urrā, gan es izpildījos kulinārijā, jo beidzot man bija auditorija, kura nevarēja pateikt, ka šitas nav labs. Un pat, ja viņš to izrādītu savādāk, es ietu sūdzēties cālī, ka mans bērns slikti ēd nevis domātu, ka esmu slikta pavāre Un šis brīdis pienāca – jaunā nodarbe Robinam apnika, man pēc laiciņa apnika iemānīt un cīnīties. Pa starpai es vēl biju aizskrējusi pie īpaša bērnu uzturspeciālista, saņēmusi detalizētus norādījumus, cik daudz cik mēnešos ir jāēd, kādai jābūt ēdienkartei utt. Bet kādā brīdī apēstais daudzums kritās tik strauji, ka turēties pie uzturspeciālista ieteikumiem bija nereāli, jo bez mammas piena viņš apēda apmēram karoti dienā – tas bija ap 6 mēnešiem, kad visi citi tikai pa īstam sāk un porciju dinamika ir varena. Īsi sakot, es jutos vainīga un nokaunējusies, ka mans bērns slikti ēd un atkal pievērsos tam, ko it kā iznāju – Klaudijas Hēlas pierakstos uzgāju rindkopu par gabaliņēšanas pieeju. Tolaik vēl tikai drusku pieminētu, un tomēr man tas bija pēdējais salmiņš. Atradu par šo vairāk info internetā un ļāvu Robinam neēst – tas ir, atgriezāmies pie 100% krūtsbarošanas un metām mieru piebarošanai. Un visi atslāba. Un tad, kad Robins sāka sēdēt (9 mēneši), mēs ķērāmies pie gabaliņiem. Un izrādās tas visiem patika un derēja. Tas sagādāja prieku, baudu, Robins ēda kā izsalcis vilks, milzīgas porcijas un savā gada jubilejā viņš pilnīgi noteikti nebija “atpalicis” no vienaudžiem. Drīzāk pat otrādi… Tā mēs nonācām līdz Bērna vadītai ēšanai
Ziniet kā mēs nonācām pie Obumbas? Apmēram 3 mēnešu vecumā Robins, viesojoties pie Klaudijas Hēlas, pirmo reizi mūžā kaut ko apzināti satvēra rociņās. Mēs gavilējām. Aizejot mājās pārraku Latvijas internetveikalus – nekur nav tās bumbas ar caurumiem. Noskaidroju no Klaudijas, ka to viņa atvedusi no Vācijas un Latvijā tādu nevar nopirkt. Ok, ebay.co.uk man nebija svešs – pasūtīju. Un tā pazuda pastā… Pārdevējs bija atsaucīgs, un kad bija skaidrs, ka bumba vairs neatradīsies, atsūtīja mums jaunu – ar grabulīti. Man gribējās parasto. Bet bija jau vienalga, jo bija pagājušas 6 nedēļas. Un kā varat iedomāties, bērna 3 mēnešu vecumā 6 nedēļas ir puse no viņa līdzšinējās dzīves. Tā bumba jau faktiski vairs nebija tik kritiski svarīga, jo nu viņš turēja un cilāja arī citas, mazāk parocīgas mantiņas… Tomēr es sapratu, ka Obumbas Latvijā ir vajadzīgas, jo tās ir superīgas, bet mūsu pieredze ar tās dabūšanu nav iedvesmojoša. Ļoti līdzīga bija pieredze ar getrām – Klaudija, protams, ieteica getras bērniem kā labāko kājiņas attīstībai. Bet nopirkt nerozā getras bēbim puikam? Tas nebija reāli. Un mēs atvedām arī tās. Un foršos leggingus ar vaļā pēdiņām, lai kājas būtu plikas… Tā mēs tikām pie muki.lv
Jums varētu šķist, ka apavi tad jau nāca vienkārši, kā loģisks turpinājums baskāju idejām ar getrām? Bet nekā Man tomēr vajadzēja tās kājas kaut kā pamatīgi apaut. Pirmos Robina zābakus es biju nopirkusi ja ne tad, kad biju stāvoklī, tad nu pirmajā dzīves mēnesī noteikti. Tie bija dievīgi – nubukādas puszābaki vintage stilā ar vaskotām šņorītēm… un cietu zoli. pamatīgu. Un kārtīgu kapi. Es biju izrēķinājusi, ka Robins sāks staigāt ap gadu, tātad ziemā. Bet viņš nesāka 😉 Ziema gāja uz beigām un es sapratu, ka zābaki paliks neuzvilkti – tā nu sāku viņam tos vilkt kaut vai dodoties uz lielveikalu, lai ir kaut kas kājās sēžot iepirkumu ratu paliktnītī. Tagad man tas liekas smieklīgi, ka šādam nolūkam vajadzīgi smalki zābaki ar augsto kapi un cietu zoli. Bet tad biju pārliecināta, ka zeķēs viņš izskatās teju vai nepiedienīgi. Staigāt viņš sāka maijā. Biju nobruņojusies ar Elefanten sandalēm – gādātām no ebay.de caur starpniekiem, jo nekur citur tās nevarēja nopirkt. Jo biju izspiedusi šādu nosaukumu no Klaudijas. (kādreiz vēlāk viņa gan man teica, ka nekad mūžā pie pilnas saprašanas nebūtu man ieteikusi Elefanten, bet zinu, ka noteikti šo nosaukumu dzirdēju no viņas pēc tam, kad viņa bija rekomendējusi nepirkt Latvijas smalkāko un slavenāko apavu brendu). Bērns tais klučos nevarēja paiet! Ar basām kājām viņš skrēja, bet tās sandales mocīja nost no kājām un nespēra ne soli. Un es viņu sapratu, ja godīgi. Tad es gribēju Pediped softSoles. Bet tās bija tikai Amerikā. Pilnīgi nejauši atradu LittleBlueLamb – absolūts analogs. Tās es aši pasūtīju no Anglijas un Robins ar tām aizskrēja. Kopīgi ar Klaudiju tās izpētījām un secinājām, ka tādas vajag Latvijai… tā mēs nonācām pie mīkstzoļu apaviem mazajiem staigātājiem Lai jūs varētu pārliecināties, ka protu arī kāpt uz viena grābekļa vairākkārt, paturpināšu stāstu ziemas sezonā, kad Robins tika pie Elefanten zābakiem Viņš arī tajos nestaigāja, kaut bija jau pieredzējis staigātājs no maija. Un mēs izcēlām laukā no bēniņiem ratus, lai pārvadātu mazo staigāšanas boikotētāju. Un vispār man ir bijis vesels lērums apavu aplauzienu. Es pat nezinu kāpēc. Varbūt tāpēc, ka esmu kurpnieka mazmeita un šī joma mani allaž fascinējusi – esmu pavadījusi pusi bērnības pašdarinātas līmes un ādas ruļļu smaržas ielokā, skatoties, kā top kurpes pēc ārzemju veikalu reklāmas lapiņām un Neckermans kataloga bildēm, kas paslepus atvests no Vācijas. Laikam jau tāpēc ar apaviem es nekad nespēju rimties un tas arī šobrīd liek meklēt vēl un vēl, un vēl – tos īstos, vienīgos un ideālos, kurus vēl neviens pasaulē nav uzražojis
Nu jā, un tad vēl paliek lielā atzīšanās, ka mūsu bērni nebūt ne no mazotnes ir braukuši atmuguriski un droši automašīnā. Autokrēsliņa izvēlē es iegrimu pamatīgi – jau meklējot pašu pirmo krēsliņu Robinam, biju krustu šķērsu izpētījusi ADAC testus un visu info pēc savas saprašanas. Mēs nonācām līdz BeSafe iZi Sleep krēsliņam kā visdrošākajam savā kategorijā. Manas izvēles pareizību apliecināja arī pārdevēji veikalā – tas esot visdrošākais, uzvarējis testos. Man gan šķiet, ka uzvarējis viņš bija ar Isofix bāzi, ko gan neviens pat nepieminēja. Un es nesapratu, ka tam ir nozīme. Bet lai kā tur nebūtu, mēs pie šī krēsliņa tikām. Man nebija nekādas saprašanās, kā to ielikt mašīnā. Krēsliņam bija fīča, ka to var atlaist gulteniski, bet es meklēju risinājumus, kā to apvienot ar iestiprināšanu auto. Man ne prātā nenāca lasīt manuāli, kurā skaidri un gaiši bija rakstīts, ka braukšanas laikā krēsliņu guļus laist nedrīkst. Es jau biju ieslīgusi jaunos pētījumos par nākamo krēsliņu. Biju kļuvusi vēl mazliet gudrāka un vēl vairāk pētīju. Un atradu labāko. Un tieši tas, ka ar tik pamatīgu iedziļināšanos es nepadzirdēju ne pušplēsta vārda par iespēju un priekšrocībām braukt atmuguriski, man arvien liek sašust, liek aptvert to skarbo patiesību, cik klasificēta ir tā informācija, kas lielajiem ražotājiem nav tā izdevīgākā, cik dominējošs ir tikai viens virziens. Un šī iemesla dēļ es kļūstu apnicīga par to runājot, jo es zinu, ka, lai kā es par to bļaustītos, tas ir tikai piliens jūrā pret visu to mārketingu un propogandu, kas liek manis teiktajam neticēt. Jāteic izvēlētais krēsls bija arī dārgākais – Britax. Iegādājāmies to, kad Robinam bija 5 mēneši (!). Ar draugu starpniecību tas mēroja garus ceļus no Anglijas un mūs sasniedza, kad Robinam bija knapi 7 mēneši. Viņš nesēdēja. Ne tuvu. Bet tā bija liela diena – mēs izsaiņojām to turpat uz ielas, ielikām auto un tajā sakņupušo Robinu. Mums patika, jo šis derēja – kājas vairs nelīda pāri malai, neatdūrās sēdekļa atzveltnē. Un tolaik man tas šķita galvenais kritērijs, ka krēsliņš ir kļuvis par mazu. Ja arī jums tā liekas, tad noteikti ir vērts izlasīt šo. Robins šajā krēslā – ar skatu braukšanas virzienā – brauca no 7 mēnešu vecuma, kad vēl nesēdēja, līdz tieši 3 gadu dzimšanas dienai. Tad mēs viņu atkal iesēdinājām krēsliņā ar skatu atpakaļ, kurā viņš turpināja braukt līdz pilniem 25 kg jeb 6 gadiem un 9 mēnešiem. Kāpēc? Tāpēc, ka tā ir drošāk. Piecas reizes drošāk!!! Bet par to mēs uzzinājām tikai tad, kad meklējām autokrēsliņu Klāsam, jo viņš bija izaudzis no mazā krēsliņa pilnīgi objektīvi jau 6 mēnešu vecumā. Visos virzienos. Viņam bija 10.5 kg un mums vajadzēja risinājumu. Īstenībā es biju pilnīgi lost un paralēli veidoju arī autokrēslu sortimentu veikalam, jo daudzi cilvēki mums pēc tā taujāja. Es biju izlasījusi šķita visas pasaules testus, pētījumus un atsauksmes par krēsliem. Es pat biju jau salikusi savas izvēles mājaslapā, kad man vienu rindkopu garu e-pastu uzrakstīja mana uzvārda māsa Justīne. Viņa man izstāstīja, ka Skandināvijā bērni brauc atmuguriski līdz 18 kg un ir tādi krēsliņi, kuros tas ir atļauts. Taisnības labad jāsaka, ka man pirms tam jau bija par šādu krēsliņu teikusi viena draudzene no cāļmammām, bet es viņas izvēli “noraku”, jo tā nebija ADAC testa galvgalī. Es labi atceros to nakti, kad lasīju Justīnes iedoto linku carseats.se lapā – man atvērās vesela pasaule – kā multfilmā par burvju fejām – viss, kas bija licies ne līdz galam ticams un saprotams, pēkšņi atrada savas vietas, gūlās pa plauktiņiem teju vai simfoniskās mūzikas pavadībā. Tas bija tieši tik vienkārši – nozīme ir tikai virzienam nevis brendam – svarīgi ir tikai “atmuguriski”. Tā bija izcili forša diena un es nekad mūžā nebeigšu būt pateicīga Justīnei, ka viņa toreiz man to pateica, jo šī nepaslinkošana, bet dalīšanās, ir sargājusi ne vien manu, bet arī daudzus citus bērnus Latvijā. Pie atmuguriskā krēsla tika Klāss, nekavējoties. Un Robins (ar nelielām šaubām, ko viņš par to 3 gadu vecumā teiks). Viņš to pieņēma bez kompromisiem – iegādātais abu virzienu krēsls nekad netika pagriezts ar skatu uz priekšu, jo Robins pieprasīja atmuguriski. Tā mēs nonācām līdz Extended Rear-Facing. Un kā jau es rakstīju pirms laika blogā, šis ir bijis ne vien teorētisks ieguvums, bet arī pasargājis manu bērnu, jo tieši braucot atmuguriski iekļuvām avārijā un bērns pat īsti nenobijās. Ja viņš būtu gulējis, es domāju viņš nepamostos. Viņam nebija ne skrambas. Pie situācijas, ka šajā vecuma grupā ~40% bērnu pie līdzīga kaluma avārijām ir nepieciešama hospitalizācija.
Domāju, šeit ir vērts likt punktu. Par to, kā mēs nonācām caur slimnīcām līdz homeopātijai, esmu jau rakstījusi. Esmu runājusi un saņēmusi pārmetumus par “biostresa” radīšanu ar savu Tiešās pirkšanas kustības slavēšanu. Un ir vēl daudzas lietas, līdz kurām esam nonākuši pa druskai, kļūdoties un mēģinot savādāk. Bet tas ko gribēju pateikt, ka mēs esam tur bijuši un to darījuši – mūsu bērni ir pieredzējuši gan biezeņus un cietzoļu kurpes, gan braukšanu ar skatu uz priekšu, gan mācīšanu bērnam iet uz podiņa (starpcitu, arī pilnīga izgāšanās 😉 ). Es gandrīz vienmēr esmu bērnu nepareizi turējusi, sēdinājusi pārāk stāvos ratos, staidzinājusi pie rokas, lielu dzīves daļu barojusi ar pusfabrikātiem un biezpiena sieriņiem un darījusi citas lietas, kas man šobrīd šķiet aplamas. Bet tad es to darīju ar vislabākajiem nodomiem, gribot vislabāko savam bērnam. Un tieši to grib ikviena mamma. Un tāpēc mēs darām, kā ir vislabāk – kaut ko atrodam par labu un pareizu esam, kaut ko saprotam, secinām un mainām. Un tieši tas, manuprāt, ir vissvarīgākais – spēt atzīt savas kļūdīšanās, pieņemt, ka var arī savādāk un būt drosmīgām pamēģināt
Un vēl man ir stipra pārliecība, ka par to vajag runāt – gan par to, ko darām pareizi, gan par to, ko aplam. Jo būt vecākiem mūsdienās ir ļoti ļoti sarežģīti – ar visām tām izvēles brīvībām un daždažādajiem risinājumiem. Vēl pāris paaudzes atpakaļ bērnu audzināšana bija sociāls pasākums – bija ļoti skaidri zināms, kas ir pareizi, kas ne un kā vajag rīkoties, jo to noteica nerakstīti sabiedrības pieņēmumi, blakus bija vecākās paaudzes radi, izvēļu un informācijas bija daudz mazāk. Bet mūsu paaudze ir faktiski pirmā, kura ar bērnu audzināšanu ir palikusi viena tūkstošiem izvēļu priekšā. Un kā gan izdarīt īsto, ja nav vairs pareizi/nepareizi vien?
Un pats mulsinošākais visā šajā ir tas, ka mēs tā arī nekad neuzzināsim, kāda ir pareizā atbilde, vai mūsu pieņemtie lēmumi un izdarītās izvēles bijušas pareizās un vispareizākās. Un vai tām vispār ir bijusi nozīme.