Vai bērnu apavos ir nepieciešams supinators jeb velves balsts?
Vai supinatoram ir laba slava?
Supinators kādreiz bija galvenais bērnu apavu elements, pēc kā vecāki izvērtēja, vai apavi ir labi. Vecmodīgā ideja bija tāda, ka bērna pēdai vajadzēja palīdzību, kad tā aug – cieta zole, atbalsts un polsterējums ap potīti un, pats galvenais, “velves balsts” jeb supinators.
Tas nestrādā! Taču neskatoties uz to, cilvēki šai teorijai arvien tic, par spīti tam, ka ļoti daudzi tērē līdzekļus, lai apmeklētu dārgus speciālistus un iegadātos dažādus ortopēdiskus ārstnieciskos līdzekļus, ieliktnīšus, pēdiņas, speciālos apavus, ortozes un nereti pat veic ķirurģiskas manipulācijas. Bet ja nu problēma nav mūsu pēdās, bet gan “risinājumos”, kurus mēs ņemam talkā jau no bērnības – kurpēs, kuras bērniem tiek uzvilktas no brīža, kad viņš sper pirmos soļus?
Agrāk uzskatīja, ka zīdaiņiem un maziem bērniem piedzimstot ar plakanām pēdām, augot, pēdas velvēm bija jāpalīdz attīstīties, tāpēc tās vajadzēja atbalstīt apavu iekšpusē. Taču nu jau labu laiku ir zināms, ka bērna pēda dabiski ir plakana un pēdas velve veidojas pamazām, kļūstot samanāma ap dzīves otro trešo gadu, bet pilnībā var attīstīties pat līdz pubertātes vecumam.
Cilvēka pēda ir dabas meistardarbs – kādēļ to mainīt?
Mūsu – cilvēku – pēdas ir attīstījušās dzīvot basām kājām daudzos sarežģītos reljefos vairāku gadu tūkstošu garumā, un tā būtu diezgan liela dabas kļūda, ja izrādītos, ka tās ir tik hroniski vājas, ka tām nepieciešama palīdzība, lai pareizi attīstītos pat visos veselu bērnu gadījumos. Taču patiesība ir tāda, ka ar dabu viss ir kārtībā – nekādas kļūdas nav un vesela bērna pēda pilnībā pati spēj attīstīties par veselu pieaugušā pēdu, ja vien mēs tai liekam mieru un neiespīlējam to nedabiskas formas apavos uz vairākām stundām dienā, kas to deformē un padara mazkustīgu.
Ja mēs salīdzinām ikdienā apautu un neapautu bērnu pēdas (piemēram, Vācijā un Āfrikā), tad baskājaino bērnu pēdas ir ievērojami platākas, plašāk izvērstiem pirkstiem, kas kopumā norāda uz spēcīgāku un labāk attīstītu pēdu; basās pēdas ir ievērojami mazāk deformētas, tostarp ir vērojamas mazākas pirkstu un hallux valgus izmaiņas (kas ir pirmā pazīme par iespējamiem kauliņa izaugumiem nobriedušā vecumā). Turklāt salīdzinošajos pētījumos arī atklāts, ka āfrikāņu bērni, kuri apavus nenēsā, ir ar labāku līdzsvaru un vispārējo motoriku, kā viņu apautie vienaudži.
Kā raksta ortopēds Viljams A. Rossi: “Bija nepieciešami 4 miljoni gadu, lai attīstītu mūsu unikālo cilvēka pēdu un savdabīgo gaitu… tikai dažu tūkstošu gadu laikā, un ar vienu neuzmanīgi izstrādātu instrumentu, mūsu apaviem, mēs esam izmainījuši cilvēka gaitas dabisko formu, traucējot tās izcilo dabas inženierijas efektivitāti, nomācot to ar ierobežojumiem un spriedzi un liedzot tai dabiskumu un vieglu pārvietošanos no galvas līdz kājām.”
Zīdaiņi piedzimst ar plakanām (glītām!) pēdām; bērnu pēdas velves laika gaitā attīstās, un, pēdai augot, tāpat arī tās kauliem, muskuļiem un cīpslām, maina formu. Ja tās tiek turētas ierobežojumā un nespēj kustēties, ir saliektas un saspringtas – tas ir tāpat kā pēda mēģina augt ierobežojošā modelī. Cilvēkiem liekas nepieņemami, ja salīdzinām mūsu rietumnieku apavus ar japāņu tradīcijām nosiet mazu meiteņu pēdas, kas šķiet aizvēsturiski un varmācīgi. Bet vai mūsu apavi ir ievērojami atšķirīgi? Rengena uzņēmumi rāda, ka ne īpaši.
Arka – unikāls dabas veidojums
Arka jeb velve patiesībā ir viena no izturīgākajām formām, kas sastopama gan dabā, gan celtniecībā – paskatieties uz senu akmens tiltu, kas saglabājas gadu tūkstošiem! Tāpat darbojas arkas jeb velves mūsu pēdās – kā pēdas iekšpusē esošās atsperes, kas paredzētas “noslogošanai” un “atslogošanai” ar katru soli, un iekšējie muskuļi un saites nodrošina visu nepieciešamo atbalstu un elastīgo atsitienu. Ievietojiet zem tilta arkas balstu, lai to atbalstītu, un jūs noņemsiet šo noslogošanas/atslogošanas efektu no velves ģeometrijas un tā sāks plaisāt tieši virs balsta un senais tilts sabruks, tāpat kā pamazām apavi ar velves atbalstu atstāj iespaidu uz mūsu veselību.
Protams, tāpat kā jebkurš muskulis mūsu ķermenī – bez slodzes tas zaudē spēku. Ja pēdas velves saņem pārāk daudz ĀRĒJĀ atbalsta, tās zaudē savu IEKŠĒJĀ atbalsta sistēmu. Tieši tādēļ secinājums ir vienkāršs – bērna apaviem NAV nepieciešams supinators jeb velves atbalsts. Un patiesībā, ja bērns jau no pirmajiem soļiem nodrošināts ar šādiem apaviem, tad arī pieaudzis varēs turpināt tādus nēsāt un mākslīgs atbalsts tam nekad nebūs nepieciešams, jo viņa pēdas būs attīstījušās veselas un spēcīgas.
Dr Kacie Flegal, kura specializācija ir pediatrija, raksta: “Viens no vienkāršākajiem veidiem, kā motivēt propriocepcijas un vestibulārā aparāta attīstību, ir pēc iespējas vairāk ļaut mūsu mazuļiem būt basām kājām.” Tātad risinājums sākas ar mums pašiem un to, kā mēs palīdzam mūsu bērniem augt – ļaujot viņiem pēc iespējas vairāk iet basām kājām, lai viņu kājas augtu spēcīgas, elastīgas un platas līdzsvarotai un prasmīgai kustībai. Un, ja apavi ir nepieciešami, mēs domājam, ka apaviem pēc iespējas mazāk jātraucē pēdai, darot to dabiski: bez velves balsta un bez polsterējuma, kājai ir nepieciešams minimālais minimums, lai tā būtu aizsargāta tikai no laikapstākļiem un droši pasargāta no savainojumiem.
Apmēram 95% zīdaiņu ir dzimuši ar potenciālu augt veselām kājām. Mēs vēlamies to saglabāt.
_______________________
Te atsauces uz avotiem
Par to, ka dzīvošanās ar basām kājām bērniem attīsta nervu un vestibulāro aparātu sistēmas:
https://www.washingtonpost.com/news/parenting/wp/2016/02/29/why-kids-should-go-barefoot-more-and-probably-adults-too/
Pētījumi par ikdienā apautām un neapautām, kā arī vēsturiskajām pēdām
https://www.tandfonline.com/doi/abs/10.1080/19424280903386411?scroll=top&needAccess=true&journalCode=tfws20
https://www.researchgate.net/publication/232251119_Shod_versus_unshod_The_emergence_of_forefoot_pathology_in_modern_humans
Vācu / dienvidāfrikāņu pētījums, kurā salīdzinātas pēdas:
https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC5010736/
Vācu / dienvidāfrikāņu pētījums, kurā salīdzinātas motoriskās prasmes:
https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC5996942/