Izraugies bērnam labus apaviņus

baby-crawlingGandrīz visiem bērniem piedzimstot daba ir devusi veselas kājiņas – bērni, kuru kājas ir ārpus normas robežām ir vien daži procenti. Pēdas ir mūsu ķermeņa un veselības pamats visas dzīves garumā, jo no tā, kā veidota pēda, ar kādu uzticību un cieņu mēs pret to izturamies, atkarīgs, kā veidojas mūsu stāja un pārējā skeleta līnijas, kuras, savukārt, ietekmē visu organisma darbību, pat iekšējos orgānus un asinsriti. Lai arī kāju veselību un pareizu apavu izvēli nevar noniecināt arī pieaugušajiem, tomēr bērnam šis jautājums ir vēl daudz būtiskāks, jo viņa kājas veidošanās vēl ir procesā un mūsu, vecāku, varā ir to (ne)ietekmēt. Jā, jā – patiesībā labākais, ko mēs varam darīt, ir NEIEJAUKTIES. Jo veselam bērnam (un tādi ir vairāk kā 95% bērnu) kājas pašas veidojas pareizas – tam NAV nepieciešami APAVI vai PALĪGLĪDZEKĻI, kas veidos PAREIZAS KĀJIŅAS – gadu simtiem mūsu senči ir auguši ar basām kājām vai apavos, kas ļoti minimāli ietekmē kāju veidošanos (pastalās, vīzēs, āvās u.c. tradicionālie apavi) un viņu kājas ir bijušas ievērojami veselīgākas kā mūslaiku sabiedrībai. Tikai pagājušā gadsimta 50ajos un 60ajos sākās apavu mārketings, kad vecāki pamazām mērķtiecīgi tika pārliecināti, ka bez apaviem ar ortopēdiskām īpašībām viņu bērniem draud nevesalas kājas (jāpiezīmē, ka vairums šo apgalvojumu bija nepatiesi, jo zinātnisku pētīumu, kas pierāda pozitīvu pseifortopēdisku apavu ietekmi uz veselu bērnu nav un nevar būt). Daba ir vislielākā meistare šai ziņā, to atzinis pat Mikelandželo, tā radījusi unikālu meistardarbu – cilvēka organismu un kā vienu no sarežģītākajām tā daļām pēdas. (Ieskatu apavu vēsturē un dažādās aplamībās, kas tos pamazām pārvērtuši par mārketingu un biznesu var lasīt šeit – šis raksts palīdz daudz labāk izprast to, kādēļ basām kājām staigāt ir VISLABĀK)

Pirmie apavi – kad?

Par pirmajiem apaviem mazulim jāsāk domāt tad, kad bērns ārpus mājas vēlas spert pirmos soļus. Lai arī apavu pirmā (un, patiesībā, vienīgā) funkcija ir sargāt kājas – no savainojumiem un temperatūras pārmaiņām (pie mums tas vairāk ir aukstums, citur karstums) – apaviem sabiedrībā ir liela sociālā nozīme: nav pieņemts, ka bērns kafejnīcā vai citā sabiedriskā vietā staigātu basām kājām vai zeķītēs pat tad, ja funkcionāli apavi tur ir pavisam lieki. Liels baskāju piekritējs Edgars Rencis reiz stāstīja, kā viņam liegta ieeja kinoteātrī, jo viņam kājās nav bijuši apavi, kaut visa kinoteātra zāle izlikta mīkstiem paklājiem.Tādēļ, lai bērnam neierobežotu kustību prieku, mēs atzīstam, ka nereti bērnam pie pirmajiem apaviņiem jātiek mazliet ātrāk kā tad, kad viņam tie patiešām vajadzīgi patstāvīgai garu gabalu staigāšanai, pretējā gadījumā viņu vecāki tur rokās, klēpī vai liek sēdēt ratiņos un liedz staigāt tikai tādēļ, ka bēnam nav apavu. Kad šāda situācija rodas, jāmeklē pirmie labie apaviņi.

Kas ir labi apavi?

Te es atļaušos daļēji iekopēt fragmentu no kāda šajā blogā atrodama vecāka ieraksta (lasiet to pilnā versijā te) un to papildināt atbilstoši jaunākajai informācijai, ko pa šiem gadiem esam uzkrājuši.
Screenshot_173Zolei ir jābūt lokanai – svarīgi, lai apavi pēc iespējas brīvi un dabiski kustētos, ļautu vaļu bērna pēdiņai un nesaspiestu to. Zoles lokanību vislabāk pārbaudīt saspiežot apavu gareniski starp īkšķi un rādītājpirkstu – ja varat purngalu piespiest pie papēža pilnībā, apavs ir lokans un pietiekami lokans mazā bērna pēdiņai, kuras muskuļi ir ne spēcīgāki par pieauguša cilvēka plaukstas muskulatūru.

Ļoti svarīga ir arī virsmas atgriezeniskā saite – ka bērns jūt caur zoli virsmu, pa kuru viņš staigā – mīksta zālīte, grumbuļains celiņš, gluds betons – tās visas ir ļoti dažādas pieredzes. Turklāt jāatceras, ka bērns vēl tikai mācās staigāt un ja viņa pēda vienmēr jutīs tikai apava iekšzoli, tad viņa sensorā pieredze būs tieši tik aprobežota. Svarīgi arī zināt, ka mūsu gaita veidojas no tikai aptuveni 10-15% ar acīm uztvertas pieredzes – pārsvarā mēs virsmu uztveram tieši ar pēdām un smadzenes saņemot šos signālus, dod atbilstošas norādes kājām, kā šai virsmai pielāgoties, saglabāt līdzsvaru, nepaslīdēt, nepaklupt utt. Stingros apavos, kur šī maņa ir pilnībā noklusināta, bērns arī vairāk klūp, ir lielāks risks pakrist, bērns daudz nesaudzīgāk triec kājas pret zemi, jo smadzenes uztver tikai apavu iekšpusi un domā, ka pa tādu līdzenu, drusku pufīgu zemi bērns arī pārvietojas.

92570133_3398216093535862_6586984496250224640_nZolei ir jābūt pilnībā plakanai – ne ar papēdi, ne paceltu purngalu. Bērnu ķirurgs-ortopēds (BKUS) Jānis Upenieks uzsver, ka apaviem ir jābūt ar pilnīgi līdzenu/plakanu zoli: “Cilvēks iet pret dabas likumiem, paceļot papēdi augstāk par purngalu – tā tiek izmainīta dabisks slodzes sadalījums uz pēdu. Ideālais papēža pacēlums bērna kājai ir 0 grādi.” Paaugstināts nedrīkst būt arī purngals, jo tas atrauj no zemes bērna pirkstus, ar kuriem viņš atsperas no zemes, kā arī samazina balansa laukumu. Esat taču ievērojuši, ka mazs bērniņš staigājot plaši izvērš pēdas uz āru, tā palielinot atbalsta virsmu. Nereti viņš pat it kā iekrampējas ar pirkstiņiem zemē – visas šīs kustības cieši saistītas ar līdzsvara turēšanu stāvot un sperot soļus. Ja bērnam atceltu pēdas priekšdaļu gabaliņu no zemes, stabilitāte ievērojami samazinās. Turklāt no virsmas atrauta apava purngals ir diezgan droša pazīme, ka zole nav pietiekami lokana un, lai bērns varētu pārvietoties, zole veidota ieapaļa, kompensējot elastības trūkumu.

92028048_523391828614681_536142034575032320_n 92615663_2698579517039780_4611443193861373952_nApaviem jābūt atbilstoša izmēra – tie nedrīkst būt ne par mazu, ne daudz par lielu. Ieteicamā rezervīte ir 0.5-1 cm. Vajadzētu novērtēt, lai apavi nav par mazu vai lielu ne vien garumā, bet arī platumā. Tam ir būtiska nozīme, lai bērna pēda veidotos dabiskā platumā, jo 99% mūsdienu apavu ir par šauru naturālai bērna pēdai un saspiež pirkstu daļu un vēdekļveida pēdiņa pamazām deformējas, iegūstost kurpes formu (angliski literatūrā bieži tiek lietots jēdziens shoe-shaped foot vs natural foot). Par to, cik tas ir svarīgi, lasiet šajā rakstā plašāk.

Kurpītēm ir jāturās pie kājas – ar to domājot, ka bērnam nevajadzētu nēsāt siksniņkurpes, iešļūcenes, gumijas čības, jo šādi apavi bērnam jānotur uz pēdas priekšējās daļas un tiek sasprindzināti pirksti, kas nav veselīgi un maina bērna gaitu (viņš var sākt šļūkāt). Taču vēlams, lai kape nav cieta. Ja kape ir augsta, svarīgi, lai tā ir no mīkstas ādas, jo bērni pirmajos apavos ne vien staigā, bet arī daudz rāpo un tup – augsta un cieta kape ir traucējoša un spiež bērnu nepareizi rāpot un tupēt ar izvērstām vai – gluži otrādi – uz iekšu vērstām pēdām. Tas, ka kapei jānotur bērna potīti ir mīts – ja bērns nav pāragri sācis staigāt (kā tas bija laikā, kad mēs augām, jo tolaik netika popularizēts viedoklis par bērna attīstības nestimulēšanu un lielākā daļa bērnu tika stutēti un staidzināti) vai viņam nav potīšu saišu vājums, tad papildus balsts potītēm NAV NEPIECIEŠAMS, tas vairāk kaitēs kā palīdzēs!

– Dažkārt kurpēs ir ražotāja ievietots supinators jeb pēdas velvītes balsts. Pieaugušajiem liekas, ka tas palīdz bērnam apavos justies komfortablāk, kas tā īsti nav, jo bērna pēdai jau nav tai vietiņā velves kā tas ir mums. Turklāt supinators nodara lāča pakalpojumu – balsta muskuli un ļauj viņam slinkot, kuram patiesībā būtu jālokās un jātrenējas. Stāsta J.Upenieks: “Elastīga pēdas velve staigājot palīdz izlīdzināt ķermeņa svaru uz visu pēdu un palīdz pēdai adaptēties dažādām virsmām.” Sperot soli tā saņem slodzi, kā atspere iztaisnojas, triecienu caur deformāciju novadot prom no ķermeņa un tad atkal atgūst savu sākotnējo formu. Supinators šo procesu traucē. Supinators kavē pēdas kustību un tā attīstīties pēdas muskuļiem, līdz ar to kavē pareizu pēdas formēšanos un drīzāk veicina plakano pēdu. Un mazina zoles lokanību, jo parasti to veido kā sabiezinātu zoles daļu. Tādējādi bērns jau no bērnības kļūst atkarīgs no supinatora uz mūžu.

NB! Ortopēdiskie apavi bērnam jāvalkā tikai tad, ja bērnam ir veselības problēmas un ir jākoriģē bērna pēdas pozīcija. Vairumā gadījumu šāda korekcija tiek uzsākta pēc 3 gadu vecuma, kad bērna pēda jau sāk veidoties un zūd mazuļa plakanās pēdas aprises, lai speciālists varētu no tiesas novērtēt bērna kājas stāvokli. Ļoti nopietnas deformācijas ārsts konstatē agrāk un korektīvi iejaucas nekavējoties (ar speciāliem vingrojumiem, ortozēm vai ķirurģiski koriģējot kājas). NB! Ortopēdiskie apavi, kas nopērkami plaša patēriņa preču veikalos NAV nekādi ortopēdiskie apavi un no citiem apaviem atšķiras tikai ar to, ka ir paaugstināts supinators jeb pēdas velves atbalsts – cik tas ir labi, skatiet augstāk.

Īsais kopsavilkums: saviem bērniem mēs meklējam apavus ar 0 grādu zoles kritumu – tātad pilnībā bez papēža pacēluma, turklāt meklējam pēc iespējas elastīgus apavus ar plānu zolīti. Un lūkojam, lai apavi ir ar plašu purngala daļu, lai pirkstiņi pēc iespējas maz tiktu saspiesti un saglabātu to dabisko formu. Novēlam arī jums tādus atrast.

Telpās bez apaviem

Ja kādreiz uzskatīja, ka bērniem apavi jāsāk vilkt tikko bērns sāk celties kājās, tad tagad speciālistu viedoklis ir pretējs: piemēram, Klaudija Hēla, uzstāj, ka telpās bērnam apavus noteikti nevajag vilkt, bērnam jāļauj darboties ar plikām pēdiņām, jo ar tām mazulis izjūt virsmu gluži tāpat kā ar plaukstām. Turklāt pēda darbojas arī tad, kad bērns ir nodarbināts ar ko citu (skat saistīto rakstu šeit). Arī Jānis Upenieks pilnībā atzīst viedokli, ka bērnam apavi jāvalkā tikai ārpus telpām. 

Nu jau diezgan daudzi speciālisti rekomendē bērnam pēc iespējas daudz laika pavadīt ar plikām kājiņām. Visiem bērniem aptuveni līdz triju gadu vecumam ir plakanā pēda (tā šajā vecumā jābūt – mammas, nesatraucieties, tas patiešām ir ok!), jo tai vēl nav izveidojusies pēdas vidusdaļas izliekums augšup – gareniskā velve. Lai ap trim gadiem plakanā pēda pamazām zustu, svarīgi, lai tad kad bērns sāk staigāt, pēdas vidusdaļa pieduras grīdai/zemei – sajūt atbalsta virsmu un saņem kairinājumu. Tā kā gareniskā velve ir muskuļu un saišu kopums nevis kaula formācija, tad šo muskulīti, tāpat kā citas muskuļu grupas, ir jātrenē. Klaudija Hēla mums stāsta: “Mazulis arī nodarbojoties ar pavisam ko citu – piemēram, sēžot un spēlējoties – kustina pēdiņu nemitīgi. Pavērojiet mazuļa kājiņu, kad viņš ir nodarbināts ar jebko citu! Arī tā viņš trenē pēdiņu. Kurpē viņš tā nevarētu, jo apavs nav ne tuvu tik lokans.” Un atkal taisnība. Turklāt vecāku varā ir padarīt grīdu mājās nebūt ne tik gludu un plakanu. Kārtības mīlestību mazulim varēs ieaudzināt pēc 3 gadu vecuma – līdz tam pa grīdu, lai paliek kādi izmētāti kluči, daži kastaņi vai vēl kādas mantas, uz kā uzkāpt. Nav jābaiļojas, ka mazulis paslīdēs un kritīs – arī tas dzīvē ir jāiemācās, tā viņš apgūs prasmi turēt līdzsvaru, ko no teorijas vien neiemācīsies. Grīdu var padarīt pēdām “interesantu” arī mērķtiecīgi, sagatavojot “baskāju takas” mājās – gan paša rokām (daudz ideju ir atrodamas Pinterest), gan iegādājoties speciālus paklājiņus un ortopēdiskos materiālus, ja ģimenes budžets ļauj.

Taču mēs arvien atgādinām, ka patiesībā labākais, ko varam darīt ir NE-IE-JAUK-TIES! Svarīgākā mūsu kā vecāku funkcija ir radīt piemērotus apstākļus bērna pilnvērtīgai attīstībai dabiski. Mums ļoti patīk daktera Upenieka nostāja šai jautājumā: “Ir veseli bērni un slimi bērni. Un veselie bērni nav jāarstē, kaut gan to darīt ir vairāk nekā viegli!” – nemeklējiet kaites savos bērnos, bet priecājieties ar viņiem kopā par katru jaunu panākumu, arī pirmajiem soļiem, un dzīvojieties basām kājām cik daudz vien varat. Arī jūs!

Leave a Reply