Kādā pasaulē dzīvos mūsu bērni

Tie, kas seko manām pārdomām sociālajos tīklos, drošvien pamanījuši, ka es esmu mazliet nobažījusies par to, kādā pasaulē dzīvos mūsu bērni. Kā katrai mammai, man gribas, lai viņiem klājas labi: lai viņiem ir laba veselība, ko nodrošina tīrs gaiss, ūdens un ēdiens; lai viņiem ir jauka ģimene, draugi un vispār sabiedrība, kas apkārt; lai viņi var dzīvot drošā un miera vadītā sabiedrībā; lai pasaule, kurā viņi dzīvos, ir laba. Bet par to, lai tas tā būtu, ir jādomā mums šodien, jo glābt izpostīto ir daudz sarežģītāk (un ne vienmēr iespējams), kā vienkārši nenopostīt. Tāpēc esmu mazliet pievērsusies ilgtspējīgas attīstības politikai pasaulē. Un labprāt pastāstītu šo to arī jums, kā arī aicinātu uz saturīgām sarunām, lai dalītos zināšanās un iedvesmā, kā pasauli saviem bērniem lolot labāku.

SDGs-GlobalGoalsForSustainableDevelopment-05

Pats galvenais stāstāmais ir tas, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas (jeb ANO) Ģenerālā Asambleja Ilgtspējīgas attīstības samita laikā 2015.gada 25.—27. septembrī Ņujorkā pieņēma rezolūciju “Mūsu pasaules pārveidošana: ilgtspējīgas attīstības programma 2030.gadam”. Mūsu kopīgajai pasaulei tas bija vēsturisks notikums – mūsu kopīgās nākotnes būtisks atskaites punkts, kam diemžēl vairums sabiedrības gan nepievērsa uzmanību. Tas gan nav īpaši akmens Latvijas sabiedrības dārziņā – nupat iepazinos ar pētījumu, kurā norādīts, ka visā Eiropā aptuveni 1/3 daļa iedzīvotāju par šo notikumu ir informēti un interesējušies. Pārējie nav diez ko iedziļinājušies. Un teikšu kā ir – līdz zināmam laikam arī es nebiju baigi smalkumos ar tā saturu iepazinusies. Vienkārši palaidu garām. Bet labāk vēlu nekā nekad :)

Šajā samitā tika lemts par 17 izvirzītajiem Ilgtspējīgas attīstības mērķiem (IAM). Lai arī saturiski līdzīgas tikšanās jau notikušas iepriekš, diemžēl pasaulē arvien problēma ir nevienmērīga resursu pārdale un nesaprātīga to izlietošana. Ir grūti aptvert, ka gandrīz ceturtā daļa pasaules iedzīvotāju dzīvo zem nabadzības sliekšņa, dabas resursi tiek izlietoti, nedomājot par nākotni, un vides piesarņojuma un klimata pārmaiņu jautājumus daudzi uztver kā sazvērestības teorijas, kas nozūd aktuālāku ikdienas nebūšanu ēnā… Tādēļ cerības vieš pēdējā samita lēmumi, kuriem būtu jānodrošina būtisks pavērsiens pasaules ekonomiskajās sistēmās un jāievirza cilvēces un planētas attīstība jaunā gultnē, kurā centrālā loma ir cilvēkam un planētai.

Ar ko tad šī tikšanās bija atšķirīga un nozīmīgāka?

  1. nebijis dalībvalstu skaits  – visas 193 – spēja atlikt malā savas politiskās un citas nesaskaņas un vienoties par kopīgiem mērķiem – tas vien, manuprāt, pierāda, cik tie nozīmīgi, ja lielie vīri spēj atkāpties no savām ambīcijām. Vai tā viņi netieši neatzīst, ka politikai vairs nebūs nozīmes, ja viņi nevienosies, nemainīs kursu te un tagad? Liela bija arī sabiedrības un dažādu finansu interešu iesaiste. Kā nekad. Šāda spēja vienoties par kopīgiem mērķiem planētas un cilvēces attīstībai, tiešām vieš cerības uz zaļāku un saulaināku (šeit pārnestā nozīmē) nākotni :)
  2. mērķos ir liels uzsvars uz ilgtspēju. Mērķu kopumā veidota holistiska pieeja, raugoties uz sociālo un ekonomisko attīstību kontekstā ar vides saudzēšanu un klimata pārmaiņām. 2030. gadam izvirzītie mērķi veidoti tā, lai neviens nebūtu aizmirsts, taču tie nav akla ekonomikas attīstīšana nabadzīgākajos reģionos – ekonomiskā izaugsme tiek skatīta kā līdzeklis cilvēku labklājības veicināšanai, industriālā attīstība netiek nodalīta no vides saudzēšanas un tiek skatīta kontekstā ar klimata pārmaiņām. Īsi sakot – ļoti priecē, ka ir rasts pēc iespējas holistisks redzējums, ka nav sastumti kopā savstarpēji nesaistīti dažādu sfēru priekšlikumi, bet gan ir skaidri redzams, kā kas ko ietekmēs. Ļoti gribas cerēt, ka tikpat holistiski mūsu politiķi spēs šo pārcelt Latvijas līdzdalības dokumentos, jo zem šīs rezolūcijas parakstījies arī mūsu prezidents Raimonds Vējonis.
  3. Mērķi izstrādāti tā, ka tajos jāņem dalība ikvienam – tā ir jauna kopīgas rīcības platforma, kooperēšanās gan dalībvalstu starpā, gan sabiedrības iekšienē. Attīstības plānošanā un īstenošanā iesaistās arī iedzīvotāji — individuāli, ar nevalstisko organizāciju starpniecību vai neformāli sadarbojoties. Tāpēc mums jāatceras, ka attīstība sākas ar katra cilvēka individuālo rīcību. Ikviens no mums var, rīkojoties, vairot pasaules ilgtspēju un mazināt apkārtējo ciešanas jeb šķēršļus kvalitatīvai dzīvei. Svarīgi ir negaidīt, bet sākt rīkoties.

Lai arī pieņemtais dokuments vismaz man vieš cerības, ka pasaule ir tā kā atjēgusies, protams, mums priekšā stāv vēl vairāki izaicinājumi un šis ir tikai gara ceļa sākums. Bet kā vēsta japāņu gudrība: “Tāls ceļš sākas tepat – blakus.” Tad redzēsim, vai valstiskā mērogā mēs un citas 192 valstis sekmīgi spēs pārņemt šīs iniciatīvas un mērķus īstenot dzīvē? Un ja tas izdosies, vai iesaistīsies arī privātais sektors? Vai ražotājiem un finansistiem būs dūša mainīt savas biznesa stratēģijas, lai tās atbilstu IAM? Nupat apmeklēju konferenci, kurā runāja somu publicists ar vairāku desmitu gadu pieredzi vides žurnālistikā. Un viņa skarbākais prezentācijas slaids bija par iemesliem, kas pasauli ved turp, kur tā strauji griežas. Pirmais punkts bija “Greedy people and greedy businesses” (mantrausīgi cilvēki un mantrausīgi biznesi). Un diemžēl te nu viņiem būs liela loma, kā izdosies īstenot ilgtspējīgās attīstības mērķus… Protams, vēl jau ir saprātīgs finansu resursu izlietojums, vai plānotie līdzekļi nonāks īstajās rokās un kalpos īstajiem mērķiem, kā mums izdosies sasniegumus monitorēt un atspoguļot utt. utjp. Tomēr, neiedziļinoties praktiskos sīkumos, cerīgi raugos nākotnē un labprāt gribu pielikt savu roku ilgtspējīgas attīstības īstenošanā, lai maniem bērniem un bērnu bērniem ir skaista laba vieta, kurā dzīvot, ko sauc par mūsu mīļo Zemi :)

P.S. Pielikšu arī latviskoto versiju mērķiem, lai gan (lai piedod man tie, kas to darījuši) angliski man tā šķiet daudznozīmīgāka un tāpēc priekš sevis vairāk acu priekšā turu oriģinālo variantu :)

Screen Shot 2016-05-10 at 12.19.48 AM

Leave a Reply