Prom no ekrāna!

Robins kompjūterēSabiedrībā, kurā dažādas tehnoloģijas ir sen kļuvušas par ikdienu, ir zināms izaicinājums turēt bērnus no tām atstatu. Garās brīvdienas allaž ir tas laiks, kad kā uz delnas redzu mūsmājās samilzušo ekrānu problēmu – ja pa gadu tā kaut kur noplok, tad traki aizņemtajā decembrī, kad vieglāk ir bērniem ļaut nekā neļaut, tā atkal pārņem mūsmājas kā nez kur radusies ekrānu migla. Tāpēc labprāt gribu padalīties pieredzē, kā mēs ar to cīnamies un uzklausīt kādas citas pieredzes, lai savu cīņu padarītu radoši efektīvāku :)

Mūsu pamatnostāja

Pamatu pamatos es uzskatu, ka bērniem pirmsskolas vecumā ekrāni nav vajadzīgi, nav vēlami un pilnīgi neko nedod. (pag pag pag – es pabeigšu domu!) Tomēr tie šo to dod vecākiem (piemēram mirkli brīva laika) un tāpēc mēs meklējam kompromisus un mācāmies ekrānus lietot vietā un nelietot nevietā. Nojaušu, ka daži jau ievilka elpu, lai uzskaitītu ekrānu interaktīvos pedagoģiskos aspektus… Jā, protams, netrūkst izglītojošu aplikāciju, lielisku filmiņu, labu izglītojošu vietņu. Kādi bērni, kas augām dienām skatās multenes angļu valodā, izrādās ieguvuši lielāku svešvalodu vārdu krājumu kā dzimtajā… un tomēr, es palieku pie uzskata, ka bērnam līdz skolas vecumam primāri būtu jāmācās no savas pieredzes un atdarinot pieaugušos sev apkārt jeb spēlējoties. Patiesībā ne tikai līdz skolai, bet arī vēlāk datu ierīces, manā skatījumā, ir moderni informācijas avoti, bet ne skolotāji. Tāpēc vienīgais, kā varu attaisnot ekrānu lietošanu mūsmājās ir vecāku nevaļa. Taču tieši te, manuprāt, slēpjas lielākais ekrānu drauds, kad vecāki bērnus ar ekrānu “atšuj”, kad tā vietā, lai veltītu laiku bērnam un iemācītu, piemēram, skaitļus, uzliek izglītojošu aplikāciju, kas māca skaitīt vai multeni, kur kāds ērms dzied dziesmiņu par cipariņiem… kad ierīces sāk aizstāt vecākus, dzīvus cilvēkus. Manuprāt, arī arguments, ka bērni paši raujas labāk skatīties izglītojošu filmiņu, kā ar vecākiem kopā ko jaunu apgūt, nav vietā… jo bērni, kas nezin, ka tās filmiņas telefonā var dabūt, tās nemaz arī neprasa… Tātad mēs paši ierādam, paši pieradinām un tad mēģinām atradināt. Man šķiet, ka te vietā būtu tēze no “Mazā prinča”, ka tā pa īstam būtisko mēs redzam tikai ar sirdi. Un esam atbildīgi par to, ko esam pieradinājuši. Jo ekrāni, lai cik gudri un viedi tie nebūtu, tomēr nav diez ko sirsnīgi radījumi un dvēseles izglītību tie nespēj sniegt. Tādēļ pieradinot bērnus pie tiem, mums jārēķinās ar sekām un jāuzņemas atbildība par to, ko nu esam sadarījuši. Līdz ar to mūsmājās cenšamies veidot kaut kādus noteikumus, lai ekrānu lietotu saprātīgi.

Un tāpēc mūsmājās ekrāni ir, bet tos var lietot tikai, ievērojot noteikumus.

Mūsmāju ekrānu noteikumi:

LAIKS. Katrs bērns ekrānu drīkst lietot 2 x 15 min dienā – vai tas būtu datora vai planšetes vai mobilā telefona laiks. Svarīgi, pēc ārstu teiktā, ir orientēties uz vairākiem maziem laika sprīžiem kā vienu lielu. Tāpēc laika sprīžu apvienošanas iespējas nepastāv. Jo ir jāatpūtina actiņas un domiņas.

Kamēr Robins bija mazs, laiku ierobežoju ar “biļetēm” – katrai multenei vajadzēja biļeti – tādas uz visu dienu bija 10 gab. Tās Robins glabāja savā istabā un es izlietotās biļetes kāru uz āķa – kad visas no viņa istabas bija pārceļojušas pie manis, tad kino beidzies. Tā mazam bērnam bija vienkāršāk uztvert apjomu un kad tas beidzās, jo mēs to skaidri vizualizējām. Taču tad, kad viņš iemācījās pārslēgt multenītes pats un sāka spēlēt pirmās vienkāršās aplikācijas (attēlu savienošanu, puzles utt.), tad vajadzēja savādāku mēru un pārgājām uz minūtēm. Tam uzliku vienkāršu aplikāciju, kas pēc noteikta laika izslēdz planšeti. Gribēju padalīties ar tieši mūsējo – Play Timer, bet īsti AppStore vairs tādu neatrodu. Bet tas nemaina faktu, ka tur ir desmitiem līdzīgu – atrodamas uz meklētājvārdiem “screen timer”, “Screen control” un līdzīgiem. Ideja ir pavisam vienkārša: planšetei uzliek ekrāna paroli/pinu. Tātad vecāks ieslēdz ar pinu ekrānu, kopīgi uzliekam laiciņu (nu jau puikas paši zin, ka to jāuzliek un kā tas darāms) un tas skaita laiku. Kad laiks beidzies, planšete izslēdzas un bez paroles atpakaļ nav ieslēdzama. It kā nieks, bet tas lieliski atrisina vairākas problēmas: 1) nav ļaunās mammas, kas “atņem/izslēdz” datoru. un tas lieliski kopj savstarpējās attiecības, jo skaidrs, ka mamma, kas pārtrauc multeni pusē, ir slikta – vienalga, vai tā ir otrā vai divdesmitotrā, bet dators ir vienkārši izslēdzies un īsti uz ko bozties nav. 2) pieaugušais var mierīgi darīt ko citu tai laikā un nav visu laiku jāvaktē pulkstenis, attopoties vien 15 min pēc iepriekšējo 15 min beigām :)

Kā alternatīvu izskatījām arī aplikāciju Nester (tagad šķiet tai ir bišķi cits nosaukums, bet atradīsiet tāpat). Tā ir pilnvērtīgāka ar to, ka bērnam planšetē tiek izveidots savs profils – ielogojoties ar Nester parolīti bērns var lietot tikai viņam norādītās aplikācijas un ir vēl visādas fīčas – tiek veidota statistika, cik ko bērns skatās utt. Bet tas arī forši skaita laiku, kas bērnam ir atvēlēts – aplikācijai ir ekrānfons, kas atspoguļo maza putniņa Nestera dienas gaitu – pieslēdzoties viņš pamostās un tad pāri ekrānam ceļo saulīte, kas tuvojoties rietam signalizē, ka putniņam sāk nākt miegs un tas taisās uz čuču. Un kad putniņš liekas uz auss savā ligzdiņā, dators izslēdzas un liedz tam piekļuvi. Vienīgi šitā foršā aplikācija mums kaut ko bremzēja un negāja dažas aplikācijas un palikām pie vienkāršās versijas.

FORMĀTS. Pieturamies pie principa, ka jo lielāks ekrāns, jo labāks – tāpēc priekšroka tiek dota portatīvajam datoram, otrā vietā planšete un telefonus dodam tikai ārkārtas ārkārtas gadījumos. Mājās nekad, bet ja nu pie ārsta rindā jāgaida vai vienu laiciņu drīkst iztērēt sēžot pie brāļa treniņā, ja mamma nav grāmatas līdz paņēmusi un tml. Tas ir reti – apmēram reizi mēnesī vai rētāk. Jo mums acu ārste (lieliskā dr.Alsberga) vienmēr atgādina, ka sevišķi Klāsam būs drīz vien jānēsā brilles, ja blenzīs mazos ekrāniņos – jo mazāks ekrāns un sparīgāka spēlīte, jo bērns vairāk ieurbjās tajā ar acīm un bojā redzi. Tāpēc telefons mums ir tabū – tas ir saziņas līdzeklis, ne spēļmanta. Robins, protams, gaida to dienu, kad sāks iet skolā un viņam būs pašam savs telefons. Tad atkal būsim jauna izaicinājuma priekšā, kā vienoties par tā programmatūras saturu.

SATURS. YouTube laikam ir popularākā, jo bērni skatās daudz mūzikas – dažādas latviešu bērnu dziesmas, moderno folkmūziku, Robins pasācis skatīties arī šo to no čella efektīviem gabaliem. Tāpat tiek skatītas dažās multfilmas, tostarp vecās manas bērnības multenītes – Ezītis miglā, Skudriņa tipa utt… aizmaldās jau arī ārzemju multenēs – Auniņos Šoniņos un vēl kaut kādās līdzīgās multenēs, bet kamēr tās nav galīgi dumas un vardarbīgas, es neiebilstu. Arī dažas aplikācijas esam uzinstalējuši – kādas puzles un atmiņas spēles, pāris Lego aplikācijas, kā arī dažas foršas spēles, kas pat man patīk – Cut the Rope, piemēram. Ir ko galvu palauzīt, bet nav stresa – nav iztekoša laika, zaudētu dzīvību un citu lietu, kas rada spriedzi tās spēlējot. Tādi forši galvlauži ar fifīgu animāciju. Reizēm sēžam kopā galvas sabāzuši un mēģinām izdomāt, kā konkrētais līmenis atrisināms.

Bērni nelieto interneta vietnes. Līdz ar to man nav pieredzes to šķirošanā un liegšanā. Tāpēc šobrīd satura kontrole vēl nav nekas sarežģīts un patiesībā arī bērni uz tādām izvēlēm, kas man liktos izskaužamas, pavelkas reti.

TELEVIZORS. Agrāk arī televizors tika ieskaitīts šajās 2×15 min. Tagad, kad Robins palicis lielāks, šo laika limitā neskaitu, ar norunu, ka skatītā pārraide ir saturīga. Bez manas cenzūras bērni drīkst skatīties Latvijas 1. un 7. kanālu, kā arī TV3, ja abos iepriekšminētajos nekā saistoša nav. Tomēr bērnu laikā tur diezgan bieži ir interesantas filmas un raidījumi par dabu, vēsturi, ceļojumiem u.c. Bērniem patīk un viņi tās ar aizrautību skatās. Robins pat apgalvo, ka viņa nākotnes profesija ir ceļojumu žurnālists, kas ceļos pa pasauli un taisīs par to filmas. Es jau sāku viņu apskaust :) TV3 biežāk skatāmies brīvdienās, kad ir garā multene.

Bet ziemas brīvdienās tieši TV3 bezmērķīga skatīšanās kļuva par lielāko pārbaudījumu, jo tur visu laiku bija kas bērniem piemērots. Tad nu šķita, ka kļūst drusku par daudz. Pagājušā gadā janvārī ieviesām “Mēnesi bez ekrāniem” un mēs ļoti forši pavadījām laiku – daudz vairāk spēlējām galda spēles, kopā rotaļājāmies. Visi četri. Šogad par šāda mēneša lietderību vēl jāpadomā, tomēr vakar vakarā ar puikām atgriezāmies mājās un jau automašīnā norunājām spēlēt sen mūsu rīcībā esošu, bet pat neizsaiņotu “Balonu spēli”. Tā puikas līdz TV pultij pat neaizskrēja – nopurinājām sniegu, izstaidzinājām suņus, pārvilkām mājas drēbes un ar tējas krūzi sēdāmies pie lielā galda, lai spēlētu. Spēlējām spēli vairāk kā stundu. Un kad visiem apnika, puikas paši aizjoza uz bērnistabu rotaļāties. Nospēlējās visu vakaru – ne mudināti, ne kašķi ar mums vai savstarpēji… Pat pidžammās ielīda paši un naktī neviens neatnāca uz lielo gultu… Varbūt tāpēc, ka nebija multeņu radītās spriedzes, bija daudz foršu domu galvā un kopīgi pavadītais laiks pirms gulētiešanas bez trakošanas un ķerenēm :) bet varbūt vienkārši sakritība… jebkurā gadījumā, noteikti spēlēsim atkal vairāk spēles. Jo tad pēc bērndārza vakarā izrādās TV var pat neieslēgt :)

 

One Response to “Prom no ekrāna!”

  1. nabukoo Says:

    Tieši manas domas, tikai vēl stingrāk un mazāk pie ekrāna. TV nav, līdz ar to atkrīt viena problēma. Toties ir katram bērnam sava klaviatūra un pele, un ekrāns ir kur vien vajag (jebkura siena vai pat spilvens) un tur rāda visu ko gribās. :) Līdz 5 gadiem tas strādā.

Leave a Reply