No stāstnieka līdz lasītājam un atpakaļ…

IMG_6161Vakar lasīju kāda tēva apņemšanās, ko viņš vēlas iemācīt saviem bērniem. Starp tām bija vēlme, lai bērns mīl lasīt, lai viņš prot fantazēt un būtu labs stāstnieks. (Starpcitu, raksta autors tās acīmredzot neuztvēra kā vienotu kopumu, bet izdalīja katru atsevišķi). Tad nu es mazliet gribu padalīties savās pārdomās par šo. Tām ir zināma teorētiskā bāze, tomēr par pamācību un zinātni to neuztveriet – vienkārši pārdomas.

Labi stāstnieki rodas klausoties

Pirmkārt, es nemaz neesmu pārliecināta, ka labas stāstnieka dotības ir vienīgā komunikācijas vērtība. Piemēram, man pašai (atļaušos domāt) piemīt zināmi izteikšanās dotumi. Taču es pati arī labi apzinos, ka es esmu pilnīgi nespējīga kodolīgi izteikt savu domu. Man ir bijusi tā laime strādāt kopā ar mākslinieku Krišu Salmani – viņš nav stāstnieks. Vismaz man liekas, cik nu viņu pazīstu, ka viņš ir tas, kas parasti klausās daudz vairāk kā runā. Taču tad, kad viņš runā, viņš runā īsi, kodolīgi un tā, ka auditorija ceļas kājās. Un es pazīstu vēl dažus tādus cilvēkus, kuru īsie izteikumi bez garas lirikas un tēlainām metaforām gandrīz visi ir pierakstāmi citātu un domu graudu krātuvēs… Tāpēc šo allaž paturu prātā, ka gari izrunāties reizēm ir daudz mazāk noderīgi, kā pateikt visu galveno vienā teikumā tā, ka citiem vairs nav ko piemetināt :)

Bet nu atpakaļ pie stāstniekiem. Jā, manuprāt, cilvēki iemācās stāstīt un runāt klausoties. Kādu laiku bērns klausās un klausās un tad, ja viņam dod vārdu un iespēju, viņš arī stāsta. Lieliska “metode” šai sakarā ir pasaku stāstīšana. Mūsmājās to ir daudz – Robins noteikti var izstāstīt vairākus desmitus pasaku, latviešu tautas pasaku. Ideālā variantā arī pieaugušajam būtu bērnam pasaku jāstāsta. Un jādara to daudzas reizes, lai arī pašam jau ir apnicis. Mans variants būtu, ka nedēļas pirmajā dienā pasaku kopā ar bērnu izlasa un tad nedēļu no vietas to pašu pasaku bērnam vecāks atstāsta. Un nākamajā nedēļā ķeras pie citas pasakas un atkal veselu nedēļu to klausās. Šādās domās ir arī jaunās “Latviešu ābeces” autoru kolektīvs un man par lielu prieku tai ir pievienots disks ar 22 latviešu tautas pasakām, uz kurām atsaucās arī pārējais ābeces darba materiāls – lasāmās frāzes, attēli un darba lapas. Autori iesaka diskā pievienotās pasakas izlasīt pašiem vecākiem un tad stāstīt tās bērniem. Jāteic, ka tur ir arī slinkais variants – pasaku audioieraksti, kurus mūsu puikas griež uz riņķi daudz un dikti. Un, protams, vairākas nu jau arī stāsta paši.

Bērnam pasaku nav jāliek atstāstīt, lai pārbaudītu, ko viņš atcerās. Vismaz mūsmājās, atkārtojot pasaku, stāstīt palīdz arī bērni, palabo kādu nojukušu vietu, papildina – tā es zinu, ka viņi atcerās labāk par mani. Klausoties audio pasaku, to, protams, nevar, bet tajās atkal ir cits labums – tās katru reizi atkārtojas identiski un bērni tās var apgūt pat kā dzejoli. Ar to labas ir pasakas, kas izteiktas dzejas formā, piemēram, “Eža kažociņš” – to Robins atnesis no bērndārza un vien dažiem fragmentiem iztrūkstot, to spēj noskaitīt dzejā teju visu. Pasaku stāstīt pašam bērnam var pamudināt kādā citā brīdī – piemēram, es šad un tad ierosinu Robinam pastāstīt mums kādu pasaku mašīnā. Viņš arī labprāt stāsta. Un mēs klausāmies… Tā pasakas vēl stingrāk nonāk arī Klāsa domu vācelītē… Šāda pasaku stāstīšana, tātad, ne vien trenē bērna spēju stāstīt pašam, bet arī trenē viņa atmiņu, dzirdētā teksta izpratni, spēju šo pašu domu nodot tālāk saviem vārdiem utt.

Turklāt pasakas veicina arī fantāziju. Briesmīgi daudz teorijas šeit es nepastāstīšu – jālūdz laikam kādu izglītotu pedagogu te paturpināt, bet… Cilvēks augot savu pasaules uztveri veido balstoties uz pieredzi, bet savu fantāziju var attīstīt, iepazīstot pasakainus tēlus, neticamas zemes un piedzīvojumus, kas ļauj tad jau pašam fantazēt tālāk.

Turklāt mūsmājās nav novilkta stingra robeža starp realitāti un fantāzijām. Rūķi eksistē, tas ir skaidrs. Arī laumiņas, fejas, dažādi pūķi, eņģeļi, Dieviņš, alnis mežā, kas apēd mammas gailenes, vāvere, kas rājas no koka zara, ja nāk par tuvu viņas krājumiem, Mežavecis, kas pieskata rūķīšus, skudru karaliene un viņas pavalstnieki… viņi visi dzīvo mūsu valstībā juku jukām. Nu Spaidermens gan nav īsts. To Robins pats secināja :)

Lai bagāta valoda

Nebaidieties pasakas sacerēt arī paši, stāstiet savas bērnības atmiņas… vienkārši bērniem ir jāklausās, jādzird valoda, jāpaplašina vārdu krājums, jādzird teikumu konstrukcijas un jāuztver visas citas valodas sastāvdaļas. Ar to man pasakas ļoti patīk, ka tajās ir daudz vecvārdu, sinonīmu, kādi mūsdienu valodā tiek lietoti reti. Cilvēki to sauc par “bagātu valodu”, kas labu stāstnieku atšķir no vienkārša stāstu stāstītāja. Un tas nu gan ir viens, ko atļaujos apzināti trenēt Robinam – Klāss vēl par mazu. Esam sākuši spēlēt sinonīmu spēli. Tas mūsmājās notiek tā: kad lasām grāmatu un tur ir kāds nedzirdētāks vārds, lūdzu Robinam to vārdu paskaidrot. Ja viņš atzīstās, ka nezina tā nozīmi, tad paskaidroju es. Un tad mēs lūkojam, cik vēl sinonīmus šim vārdam varam atrast. Nu, piemēram, lasijām Pifa piedzīvojumus un tur tāds foršs vārds kā “ačgārni” – izrunājām tā nozīmi un saucām sinonīmus – mums iznāca veseli seši. Bet tad nākamā dienā Robins skrien vecmammai prasīt, cik tu vari nosaukt sinonīmus vārdam “otrādi” – abi sauc pamīšus un izrādījās, ka vēl kādi daži nāca klāt… Es pati labprāt ikdienā lietoju vecvārdus vai vārdus, kuri par tādiem draud kļūt. Arī Robinam pieķeras pa kādam. Jurģis gan mēdz par to pazoboties, ka mēs tādus jokainus vārdus kaut kur izrāvuši, ka pat viņš nezinot, ko tie nozīmē, bet mēs neņemam pierē, jo šajā vecumposmā, kad bērns savu dzimto valodu jau pamatos apguvis un visu jauno burtiski uzsūc, šķiet vispiemērotākais brīdis, kad piepildīt viņa vārdu krājumu, lai tas būtu košs, krāsains un bagāts.

Un bagāta valoda nenoder vien rakstniekiem un žurnālistiem. Arī skolotājs, kas savu stāstāmo prot izstāstīt dzīvi, aizrauj daudz vairāk skolēnu, arī daloties savās zināšanās kādos priekšlasījumos, kaut pārdodot veikalā lietas – valoda ir mūsu saziņas līdzeklis un atver daudz durvis, tāpēc bagāts vārdu krājums ir neatņemama bagātība, manuprāt.

Sadomājiet un fantazējiet

Nez, visi bērni iziet cauri vecumposmam, kad mēģina rakstīt grāmatas? Es bērnībā rakstīju kaut ko pasakām līdzīgu – mēdzu nesen izlasītām grāmatām rakstīt turpinājumus. Tās nekļuva par bestselleriem, taču daži mani klasesbiedri tīri pavilkās :) Bet stāsts ir par to, ka pasaku nebeidzas ar “The end” – ļaujieties fantāzijai – turpiniet iesāktās pasakas, saceriet pavisam jaunas. Man kopš bērnības prātā palikusi silta atmiņa par manu tēvu – ik vakaru viņš ienāca pie mums ar māsu istabā, kad jau bijām gultā (ja bijām klausīgi aizgājušas gulēt) un apņēmās stāstīt pasaku par kaut ko “lielo” vai “mazo” – mums bija jānosauc priekšmets un jāizvēlas vai tas būs lielais vai mazais un tad viņš spontāni sacerēja pasaku, piemēram, par lielo rāvējslēdzēju vai mazo laiviņu utt. Sevišķi iemidzinoši tas nebija, bet reizēm bijām tā nosmējušies, ka bija jāskrien vēlreiz uz tualeti, lai nesačurātu bikšeles. Ar laiku viņš stāstu sacerēšanā ļāva iesaistīties arī mums, mēs papildinājām viņa stāstu vai stāstījām savu versiju par to pašu tēmu… Īsi sakot – riktīgi ālējāmies ar stāstniekošanu. Šī stāstniekošana tā pielipa, ka es sāku māsai bezmiega vakaros stāstīt pasakas par Salavecīju – tā bija teiksmaina zeme, no kurienes ieradās Salavecis, kas ikreiz paņēma līdzi kādu no mūsu rotaļlietām un tad sekoja tās piedzīvojumi Salavecījā. Ja labi turēja acis vaļā, tad varēja tumsā noķert to brīdi, kad viņš ar lielu liftu pie loga piebrauca un paņēma tās nakts viesi… mana māsa centās ļoti, bet laikam tā arī ne reizi nesagaidīja un neredzēja Salaveci braucam pēc rotaļlietu ciemiņiem. Es gan… šad un tad… 😉

Lielisks veids, kā attīstīt fantāziju ir lomu spēles ar vīriņiem. J.U.Roges grāmatā attaisnota arī varoņfigūriņu izmantošana pat ja tie ir popkultūras elki – tās ļauj bērnam izdzīvot savas fantāzijas, attīsta valodu un materializēt savas “pasakas” rotaļās. Protams, jo figūriņas nosacītākas, jo labāk – plašāka telpa fantāzijai bez priekšnosacījumiem, vai šis ir labais vai ļaunais varonis, sieviete vai vīrietis, vecuma un citiem atribūtiem. Piemēram, Minjona figūriņa par rūķi vai bruņinieku nekļūs. Taču der it viss, kas bērnam rada prieku un ļauj stundām ilgi iedomātā pasaulē izspēlēt tēlainus scenārijus.

Arī pašam jālasa

Kad bērns iemācās raiti lasīt, mēs visi gribam, lai viņam pieķeras “grāmatu tārpa” bacilis. Bet kā to panākt, lai bērns lasa? Manuprāt, zvaigznīšu došana, maksāšana par izlasīto, proporcijas ievērošana starp ekrānlaiku un grāmatu lasīšanas laiku utt… visas tās ir ārējās motivācijas – es lasu tāpēc, ka kāds grib nevis es gribu pats. Un tas man liekas visu šo metožu lielākais trūkums. Jo, manuprāt, grāmatu ir jālasa tāpēc, ka pašam gribās. Iekšējā griba ir man vienīgais pieņemamais dzinulis, lai iegūtu pret kaut ko mīlestību. Bet šī ir teorija manā galvā. Jo Robins vēl tikai tik tikko sācis savirknēt burtus. Tad nu mēs par šo ar viņu šad un tad aprunājamies – paskaidroju viņam, ka tas, ka es māku aši burtus salikt kopā ir nācis ar treniņu – jo vairāk lasa, jo vairāk tos burtus actiņas iegaumē un pazīst un tad jau paskatoties uz vārdu vien tie kaut kā automātiski sastājas kopā un iznāk vārds. Un nav nekāda cita ceļa to apgūt. Nevar cerēt, ka lasīšu viņam priekšā līdz 10 gadu vecumam un tad viņš paņems grāmatu un ļoti raiti lasīs pats – ja netrennēsies, nelasīs labāk kā šodien. Viņš to saprot, prast lasīt grib un tā nu šad un tad viņu pieķeru lasām. Zinu, ka reizēs, kad viņam diendusā nenāk miegs, viņš lasa nodaļu virsrakstus vai pasaku nosaukumus kādā grāmatā. Vai bilžu enciklopēdijā aprakstus pie attēliem. Un viņam veicas arvien raitāk. Bet atslēgas vārdi ir tie, ka viņš grib iemācīties raiti lasīt pats. Un jautājums, no kurienes viņam ir šī vēlme. Esmu lasījusi, ka būtiskākais, lai bērns kļūtu par grāmatu lasītāju, ir piemēri apkārt – ja arī vecāki lasa grāmatas, to dara citi ģimenes locekļi, tad arī bērns lasīs. Tāpēc, lai arī neesam nenormāli grāmatu mīļi, grāmatas lasām un darām to redzami. Jurģis šad un tad atlaižas gultā palasīt 15 minūtes – ja puikas prasa, kur tētis, tad saku nevis: “Atpūšas.”, bet gan: “Tētis augšā lasa grāmatu.”. Pati, liekot bērnus gulēt un pasēžot blakus saku: “Pasēdēšu, palasīšu grāmatu, kamēr tu aizmiedz.” Kopš mums ir Kindle, puikas ir pieraduši, ka grāmata var būt arī kā mazs datoriņš… un man par lielu prieku, grāmatas lasa arī lielākais brālēns no kaimiņmājas. Citrreiz Robins aiziet turp un nāk atpakaļ spēļu biedra nedabūjis: “Pauls lasa grāmatu.” Es iekšēji gavilēju – 9gadīgais brālēns, protams, ir elks. Un ja viņš lasa grāmatu, grāmatu lasa mamma un tētis, ik pa laikam grāmatām samainīties ienāk pavisam lielais brālēns un citi kaimiņradi… nu man neliekas ticami, ka Robins varētu neuztvert, ka grāmatas lasīt ir forši. Ka mēs to darām, jo mums tas patīk – patīk vairāk kā spēlēt datoru, skatīties televizoru – ka grāmatas lasīšanas foršums var to izkonkurēt mūsu ikdienas brīvā laika pavadīšanas veidos… lūkosim, vai viņu tas pieķers :)

Ak jā, un viens ko es gribēju nobeigumā piebilst, ka līdz ar mirkli, kad bērns sāk lasīt pasakas pats, nevajag viņam pārtraukt lasīt vai stāstīt pasakas priekšā. Neatceros vairs teorijas pamatojumu, bet fakst kā tāds – ka vajag vecās labās tradīcijas saglabāt un turpināt bērniem stāstīt un lasīt pasakas :)

Lai jums pasakaina diena!

Leave a Reply