“push-the-button generation” jeb aizejiet uz KidsRoomZoom

IMG_6262Šī nedēļa mums bija īpaša – neplānojām neko citu, jo zinājām, ka Rīgā viesosies Alex Hochstrasser, kas ir MOLUK īpašnieks un radošā dvēsele – radījis Bilibo, Plui un jauno Oogi… viņš nav pats pasaules ražīgākais rotaļlietu dizainers, bet kad viņš ar kādu nāk klajā, tā viennozīmīgi ir ģeniāla. Mums vecākiem varbūt tā dažkārt nešķiet, mēs to nesaprotam, mums tās liekas dīvainas, liekas aizdomīgas vai mūs māc šaubas, vai bērniem tās patiks. Bet viņiem patīk… Uz to lieliski norādīja kaut vai Robins, ar kuru kopā sestdien devāmies uz jauno KidsRoomZoom ekspozīciju, kas izvietota Alberta ielas 12. nama 7. dzīvoklī – tas ir kultūras projekts Riga2014 ietvaros, kur īres dzīvoklī iekārtota dizainiska vide bērniem – mēbeles, interjera aksesuāri un rotaļlietas, kas veido estētisku un rosinošu vidi bērniem. Tā norisināsies no 2. līdz 31. oktobrim un ik sestdienu no 12 līdz 14 būs arī darbnīcas bērniem. Vairāk gan labāk palasīt www.garapastaiga.lv.

Kopā ar Robinu izstaigājām daudzās istabas, izmēģinājām to un šo, bet es ar fotoaparātu sekoju tam, kam pieķersies Robina acs, jo es bērniem uzticos, sekoju viņu intuīcijai un daudz ar saviem aizspriedumiem vai priekšstatiem cenšos neiejaukties. Bez komerciālas ieinteresētības – Robins atgriezās atkal un atkal tieši pie Aleksa veidotajām rotaļlietām – dažbrīd viņi ar tām rotaļājās kopā. Kad dienu iepriekš ar Aleksu vakariņojām, ziņkārīgi jautāju, vai viņam pašam ir bērni (jo man bija radušās aizdomas, ka nav), uz ko viņš atbildēja: “No I don’t have kids. Yes, I make toys for kids. I make them for myself – I like to play with them.” (Nē, man nav bērnu. Jā, es radu rotaļlietas bērniem. Es tās radu sev – man patīk ar tām spēlēties.) Šī sajūta nepamet. Viņš par savām rotaļlietām, sevišķi Oogiju, runā kā par saviem bērniem. Taču ir labi, ka viņš neuztver kā personīgu aizvainojumu to, ka daži viņa rotaļlietas neuztver, neizprot. Viņš saka, ka tā ir pieaugušo problēma – bērniem šīs rotaļlietas patīk – viņi ar tām rotaļājas intuitīvi un tikai aizspriedumaini pieaugušie grib zināt “ko ar to darīt?”, jo visam taču jābūt instrukcijai, nolūkam, mērķim. Bet bērniem daudzkārt svarīgāks ir process. Jo rotaļāšanās pati par sevi ir process, bez noteikta mērķa – tā ir pieredze ko bērns gūst no darbošanās. Vakariņu sarunas ar Aleksu aizved pie jauna jēdziena, kas tulkots latviski varbūt mazliet zaudē asumu, tāpēc atļaušos to atstāt anglisku – “push-the-button generation”. Aleks uzskata, ka bērni nemaz tā nav mainījušies – mainās pasaule ap viņiem, mainās vecāki. “Ir vieglāk iedot bērnam planšeti un tad viņš ir stundu ekrāna varā, kamēr mēs varam nodarboties ar savām lietām. Bet viņš jau no tā neko negūst – tas ir 2dimensiju attēls, nekas īsts. Bērns neko nepieredz.” Ikviena rotaļlieta, ko Alekss veido ir pilnībā bērna fantāzijas darbināta – neko nedarbina baterijas, nekam nav īsti nolūka, nekas nav pabeigts vai izdomāts līdz galam. Alekss atzīst, ka bērni, rotaļājoties ar viņa radītajām lietām, spēj atklāt viņam perspektīvas, kas viņam pašam, radot šīs rotaļlietas, nav pat prātā nākušas. To pierāda Robina atklājums, ka mitra Bilibo Mini trauciņa dibenā iemesti Pixelīši pielīp un nekrīt laukā pat apgriezti otrādi… Alekss ir pārsteigts un smaidīdams man saka, ka liktos neticami, ka viņš varētu vēl kaut ko nezināt par Bilibo – viņš to radījis pirms vairāk kā 10 gadiem, bet, lūk, šo viņš nav zinājis līdz pat šai dienai… Un Robins pagriež mazo Bilibo pret logu, bet gaisma spīd cauri un pielipušie Bilibo veido krāsu spektrācijas spēles ar Bilibo pamatkrāsu – Alekss fotogrāfē nepagurdams un nebeidz priecāties par jauno atklājumu…

…bet ja bērna rokās nonāk “push-the-button” paaudzes rotaļlieta, tad šādi atklājumi iet secen – bērns var atklāt tikai nolūku, kādam šī rotaļlieta radīta. Toties šādas rotaļlietas liek komfortabli justies pieaugušajiem – bērns izpildījis doto uzdevumu pareizi, piespiedis pareizo pogu vai pagriezis īsto puļķīti, atradis pareizo formiņu pareizam caurumam, salicis doto modelīti vai pat radījis kaut ko jaunu no dotajām figūrām utt… tās nenoliedzami ir noderīgas iemaņas, tomēr skumji, ja tādas kļūst teju visas rotaļlietas. Un tad, kad bērns kļūst radošs ar šāda veida rotaļlietām, mēs sakām, ka viņš rotaļlietu salauzis – bērni dažkārt tiek gluži vai demonizēti, ka viņi rotaļlietas tikai lauž. Bet viņi spēlējas – viņi izmanto rotaļlietu kādam citam nolūkam, kam tā nav bijusi paredzēta, jo tādas radošas ir bērna smadzenes, tā viņi ir iekārtoti – spēlēties ļoti daudzveidīgi. Un ja mēs neļaujam viņam rotaļlietu izmantot savādāk (lauzt) kā vien tajā vienīgajā veidā, kurš bērna acīs sevi jau izsmēlis, tad viņam rotaļlieta apnīk. Bet mēs atkal bažamies, ka “tam bērnam jau nav vērts rotaļlietas pirkt – viņam tās ātri apnīk un vairs nespēlējas”. Manuprāt, multifunkcionāla ir rotaļlieta, kurai nav nevienas funkcijas nevis tāda, kurai ir daudzas funkcijas un tāda rotaļlieta ir ļoti ilglaicīga, gan izturības, gan uzmanības noturības ziņā. Tomēr tādu pasaulē ir maz. Ļoti maz. Alekss pauž savu viedokli: “”Push-the-button” rotaļlietas ir vieglāk pārdot, mārketēt. Jo rotaļlietu jau pērk pieaugušais, tādas rotaļlietas viņiem ir saprotamākas. Viņi labāk saprot, par ko jāmaksā tā nauda, ja rotaļlieta ir sarežģīta.” Piekrītu. Procesu pārdot ir grūti, vieglāk pārdot mērķi. Galu galā taču arī par bērnu zīmējumiem mēs nemēdzam jautāt kā viņi to zīmējuši, kur, kādā omā vai tml. Mēs gribam zināt, ko viņi tur uzzīmējuši. Mūs interesē tikai rezultāts… Līdzīgi sportā. Piemērs, Facebook Leevon kluba treneris ievietoja pēcspēles foto no sadraudzības mača. Pirmais komentārs: “Kāds rezultāts?” – “Mazsvarīgs.” – atbildēja treneris Māris. Es smaidīju – milzīgi plati. Jo šajā vecumā svarīgi ir kustēties, spēlēt, mīlēt kustību un spēli.

Tikpat mazsvarīgi ir tas, vai bērns ir nospiedis pareizo pogu. Bērnam vispār nav vajadzīgas rotaļlietas ar pareizo atrisinājumu, viņam vajag darboties, SPĒLĒTIES!!! Pēc saviem ieskatiem, atklāt savas patiesības, nepatiesības un varbūtības… Mēs runājām ar Aleksu par Makedo komplektiem – viņš saka, ka vairāki no tiem, kas ir mūsu plauktos, vairs nemaz nav ražošanā un šis un tas no jaunajām rotaļlietām mums nav. Es apstiprināju, ka zinu to. un lepojos ar to. Jo Makedo ir viens no tiem skumjajiem stāstiem, kas sācis ar brīnišķīgu dzidru ideju – rotaļlietām bez instrukcijām, bet “nesaprasti” mēģina veidot arvien priekšgatavākas un instruētākas rotaļlietas. Vai tas ir labi? Man ir skumji. “Jā, viņi zaudē savu dvēseli cenšoties izdzīvot tirgū.” piekrīt Alekss. Un mēs uz mirkli ieturam klusuma brīdi.

Mēs runājam par jauno Plui Cloud. Es atzīstos, ka vecais man patīk labāk. Es saprotu iemeslus jauninājumam, saprotu, kāpēc tas ir atverams un kāpēc līdz ar to mainīts materiāls. Saprotu – vecāki pieprasa, lai varētu iztīrīt. Ok. Bet man vienalga šķiet, ka jo tīrāks dizains, jo rotaļlieta ir brīnišķīgāka. Jo bērna estētisko uztveri mēs veidojam no bērnības. Manuprāt, tieši agrīnajā bērnībā bērns izveido šos priekšstatus, kas tad ir skaists, derīgs, labs, viņa gaumē, bet kas tajā ietvarā neiederas. Jā, un man šķiet, ka Cloud ir kompromiss starp daili un pieprasījumu. Arvien uz dailes pusi, un tomēr… Mēs gari runājam par dizainu kā tādu – kur ir tā šķirtne, kad rotaļlieta jau kļūst par dizaina priekšmetu un vairs īsti nav rotaļlieta (piemēram, porcelāna legokluči)… Rotaļlietai ir jāfunkcionē visu pirms bērnam – aiz sava krāšnuma tai nebūtu jālaupa arī bērna iespējas ar to rotālāties, piekritīsiet?

Un man bija ļoti liels prieks KidsRoomZoom redzēt daudzas lieliskas rotaļlietas, kas ir radītas tam, lai bērns ar estētiski noformētu materiālu tomēr varētu spēlēties pats pēc saviem ieskatiem, cik vien sirds kāro. Man bija prieks, ka mums ar Robinu sakrita viedokļi. Man bija prieks, ka starp lieliskiem dizainiem redzēju daudzviet iekavās (LV)… man bija ļoti liels prieks par šo nedēļu un es noteikti iesaku jums aiziet uz izstādi kopā ar bērniem arī sasmelties prieku. Turklāt būtu labi, ja jūs pēc tam nekur nesteigtos. Mēs tur sabijām 2,5 h un devāmies prom tāpēc, ka bija jāsāk steigties…

Tālāk bildēs tas, kas patika man un/vai Robinam :) Atveriet tās lielākas – klāt arī komentāri.

Leave a Reply