Jāņu bērnības smarža

Ik gadu Jāņu laikā atceros savus bērnības Jāņus. Mēs nekad nedomājām, kā svinēsim šogad – vienmēr braucām pie manas krustmātes, kurai vārdā bija Līga uz lauku māju netālu no Gaiziņa, kuru visi pilnā nopietnībā sauca par Kārtenbridžu. Krustmātei piedevām Jāņos bija arī dzimšanas diena un viņas vīrs bija Jānis – pamatīga ballēšanās vienmēr bija garantēta.

Visas dienas garumā tika sieti sieri no lauku piena, cepti pīrāgi un plātsmaizes – vārīts un šmorēts. Visam pa vidu maisījās bērni, suņi un kaķi, no kuriem pastāvīga bija tikai Brita, visi citi nāca un gāja… Kopā ar citiem bērniem un manas māsas krustmāti devāmies uz tuvējo pļavu, kur plūcām jāņuzāles un pļavas garajā zālē lasījām meža zemenes tik lielas kā īkšķa gals. Tās nekad neēdām, bet maucām uz smilgas stiebra, lai vēlāk ar lielu baudu apēstu visas reizē, guļot šķūņaugšā sienā. Un tad mēs ālējāmies pa sienu, rāpāmies līdz pat griestiem uz sijām un lecām sienā, ripojām lejā līdz grīdai, lai rāptos augšup atkal.

Kad bijām saguruši, salīdām vecajā Buikā – tas bija īsts gadsimta sākuma Buiks, kas pat brauca (ar Volgas motoru). Jaukās vasaras dienās mēs tajā atlaidām guļus priekšējo sēdekli un tur sanāca kā pamatīga divguļamā gulta, kurā sagulējām diendusu pat 4 bērni. Tur bija sutīgs un mušas dīca gar logiem, bet bija riktīgi forši. Un pamodušies pēcpusdienā mēs izlūdzāmies kādu pieaugušo, lai aizved mūs līdz Kaķīšezeram nopeldēties.

Un tad jau bija klāt vakars, nemanāmā jezgā bija uzburta svētku sajūta, bērni vēl veikli tika nokomandēti uz saklātā galda salikt šķīvjus un galda piederumus, ikvienā šķīvītī ielikām margrietiņu dekoram un no malu malām saplūdušie viesi varēja sēsties pie galda. Pamazām vakars iesila un satumstot kāpām kalnā, kur bija sagatavots milzīgs ugunskurs un darvas mučele kārts galā. Tika degta tā un dziedāts, dziedāts, dziedāts… reizēm devāmies uz kaimiņmājām aplīgot to saimniekus – bija reizes, kad izgājām kājām diezgan tālas apkaimes, kas man ļoti patika. Citreiz sasēdām mašīnā mazākā sastāvā un aizbraucām līdz dažiem attālākiem kaimiņiem.

Jāņi vienmēr bija tādi. Bija lietas, kas mainījās un tās piešķīra zināmu neparedzamību, tomēr tie vienmēr bija tādi. Es nezinu, cik tie bija “latviski”, bet tie ir manas bērnības Jāņi, kuri arvien palikuši nepārspēti. Es tos atceros ar ļoti gaišām domām. Bet pamazām tajās iezogas skumjums… par saviem bērniem. Ka viņiem šādu Jāņu nav. Un es zinu, ka es esmu “vainīgā”. Tas, protams, nav īstais vārds… tomēr kas gan vēl, ja ne es pati rīkošos, lai arī viņi pēc 25 un vairāk gadiem varētu ar dūmakainu smaidu kavēties bērnības Jāņu smaržā… man tikai galīgi nav padoma uz kuru pusi un pie kā doties, lai aizvestu viņus uz īstiem svētkiem, lai pievienotos dziesmai, zinot tikai piedziedājumu, bet ar lielu apņēmību iemācīties arī pantiņus… lai cirstu meijas, pītu vainagu un palīdzētu saklāt galdu ar margrietiņu dekoru.

Labvakari, liela sēta,
Vaj gaidati Jāņa bērnus?
Ja gaidati Jāņa bērnus,
Atslēdziet vaŗa vārtus.

Lai jums ir līksmi svētki, ko atcerēties vēl 25 gadus!

Leave a Reply