Zaļš produkts manai ģimenei – kur pie tāda tikt?

Pirms dažām dienām, saistoša saruna ar Anitru Toomu un kolēģēm no “Vides vēstis” man apskaidroja atšķirību starp jauku zemnieku onkulīti vai sieviņu, kas pārdod “zaļus” produktus, un patiešām uzticamu biolaukasaimnieku. Pirms tam es maldījos uzskatā, ka iegādājoties preces pa tiešo no zemnieka nevis veikalā, es vienmēr iegādāšos savai ģimenei veselīgu pārtiku, kas nesatur kaitīgas ķīmijas. Biju (nepatīkami) pārsteigta, uzzinot, ka tā ne vienmēr būs: nereti, iegādājoties veikalā konvencionālās lauksaimniecības produktus, es varu būt pārliecinātāka par to kvalitāti un kaitīgo vielu kontrolētu daudzumu, kamēr iegādājoties preces no zemnieka, kura produkcijas kvalitāte netiek kontrolēta, man nav nekādas informācijas par metodēm, ar kādām šie pārtikas produkti tiek audzēti un ražoti. Tādēļ šādi produkti var saturēt pat vairāk nevēlamo ķīmiju kā tas pats produkts veikala plauktā un es par to neko nezināšu. Šī saruna mani pārliecināja, cik būtiski ir iegādāties preces no sertificētiem biolauksaimniekiem vai audzēt tos pašiem, ja vēlos būt pārliecināta par to veselīgumu. Daži gadījumi, ko Anitra un Jana stāstīja no savas dzīves, labi atklāja, ka arī ļoti uzticams kaimiņš nereti nav nemaz tik zaļš kā varētu domāt (un bieži vien pat viņš pats ir visai nelokāmi pārliecināts, ka “tikai bišķi pasmidzina” savus dārzenīšus). Tāpēc jo priecīga biju, kad Anitra piekrita padalīties topošajā rakstā par šo tēmu, kas saliek pa plauktiņiem informāciju par bioražotājiem. Lasiet to zemāk.

_____________________________

Pirms ceturtdaļgadsimta 1990.gadā līdz ar Atmodu Latvijā ieradās biodinamiskās lauksaimniecības speciālists Wolfgangs Jorge un apgaismoja pirmos zaļi domājošos zemniekus par videi draudzīgu saimniekošanu. 1998.gadā sertificējas pirmās 38 bioloģiskās saimniecības – pašlaik valstī šādu saimniecību ir tūkstoš reižu vairāk – bet joprojām tiem, kas vēlas ēst nesaķīmiķotu pārtiku, produktu sagādē jāizmanto vairumam nepieejamas un nesaprotamas metodes – tiešo pirkšanu, braukšanu ciemos pie zemniekiem, turklāt ir jābūt īstam detektīvam, lai atšķirtu patiesi zaļus produktus no viltvāržiem.

Tirdziņi

Arī 2001.gadā bija nobriedusi revolucionāra situācija: arī tad žurnāla „Vides Vēstis” kolektīvs nevarēja saprast, kāpēc rīdznieki nevar nopirkt bioloģiski sertificētus produktus, tāpēc sākām organizēt Zaļos tirdziņus iepretī Valsts Mežu dienesta kantorim, tur folklorists Uģis Treide bija uzcēlis Līvu sētu. Mēs sadarbojāmies tikai ar bioloģiski sertificētiem zemniekiem. Tagad dažāda veida tirdziņi notiek gan Berga Bazārā, gan Kalnciemielas kvartālā, gan pie lielveikaliem un pat Centāltirgū var atrast īstas pērles, bet visur valda zaļie sapņi, ne realitāte. Žēl, ka reti kurš no tirgotājiem lepojas ar bioloģiskās sertifikācijas logo, kaut teju visi apgalvo, ka audzē ļoti zaļu produkciju. Principiālam pircējam vajadzētu lūgt, lai tirgotāji, kas apgalvo, ka pesticīdus nelieto un lopus baro ar pašaudzētu barību, uzrāda sertifikāta kopiju un to iesaku arī izlasīt – īpašu vērību vajag pievērst tam, kāda produkcija ir sertificēta! Pašlaik Latvijā ir ļoti daudz dalīto saimniecību – sertificēta tiek platība, par kuru maksā lielākas subsīdijas – piemēram, pļavas un zālāji, bet lopkopības nozare netiek sertificēta, jo šeit grūtāk izpildīt nosacījumus. Nevienam nav liegts pirkt arī integrēti vai konvencionāli audzētus produktus, tos neviens mūsu valstī nav aizliedzis, tikai tad jāsaprot – tie nemaksā tik dārgi kā bioloģiski sertificētie. Bet nu jau arī pircēji sāk apdomāties un saka šādi: „Teorētiski jau šo smalko tirdziņu ideja patīk – laucinieki aplaupa muļķa rīdziniekus visu pārdodot ļoti dārgi. Ejiet, ejiet!”

Veikali

Pēdējos gados PVD pieprasa, lai veikali, kas reklamējas kā ekoloģisko produktu tirgotāji, sertificētos. Kaut visādu dabas velšu bodīšu netrūkst, tomēr reti kurā veikalā pie sienas novietots bioloģiskās lauksaimniecības sertifikāts. Gan jau būsiet pārsteigti, uzzinot, ka Latvijā bioloģiski sertificēti ir tikai padsmit veikali. Joprojām grēko „Zaļā govs”, „Sidrabi”, „iDille”, „Klēts” – viņi uzbur savās reklāmās zaļas ainas, bet veikali nav sertificēti un tāpēc pircējam ļoti jāuzmanās, lai labticīgi par lielu naudu nenopirktu produktus, kuru audzēšanā izmantoti pesticīdi. Šādos veikalos ekoproduktus nav liegts tirgot, bet tiem jābūt fasētiem un marķētiem ar sertifikāta logo. Sertificētie veikali drīkst tirgot arī nefasētus produktus, bet uz cenu zīmes jābūt norādei, ka, piemēram, kartupeļi vai banāni ir bioloģiski sertificēti.

Vārdu spēles

Latvijā noteikts, ka pārtikas apritē reģistrēts uzņēmums nedrīkst lietot savā nosaukumā vai tīmekļa adresē terminus „bio” un „eko”, ja nav saņēmis bioloģiskās lauksaimniecības sertifikātu. Vārdus „bioloģisks”, „ekoloģisks”, „organisks”, kā arī bio un eko uz pārtikas produkta marķējuma nedrīkst drukāt neviens ES ražotājs, ja produkcija nav sertificēta. Un to PVD arī kontrolē. Liec aiz auss, ka visu, ko cilvēks neēd vai nedzer, var saukt, kā vien vēlas – tāpēc arī joprojām nopērkams ir EKO Raundaps, kā arī pseido ekomazgāšanas un ekokosmētikas līdzekļi bez sertifikātiem. Vispār vārdi „zaļš” un „daba”arī nav aizliegti, toties vārdu salikumu „dabīgs produkts” drīkst lietot tikai gadījumos, ja satur tikai dabīgas izcelsmes sastāvdaļas un neviena sastāvdaļa nav ģenētiski modificēta.

Bioloģiskās lauksaimniecības kontroles sertifikāta logo lietošana

Ja produkti ir fasēti, tad par atbilstību bioloģiskās lauksaimniecības prasībām liecina ES pieņemtais logo ar zvaigznītēm lapas formā (skatiet raksta attēlu!). Vērīgi aplūko, kas zem tās rakstīts:

  • LV-BIO-01 Sertifikāciju veikusi „Vides kvalitāte”
  • LV-BIO-02 Sertifikāciju veicis „Sertifikācijas un testēšanas centrs”

Ja produkts sertificēts citā ES valstī, par to liecinās valsti apzīmējošie burti

Ja minētā valsts sertificējusi, piemēram, kafiju, kas Eiropā neaug, otrajā rindā būs norāde – ārpus ES

Sabiedriskās ēdināšanas iestādes

Februāra vidū ar samērā lielu pompu Zemkopības ministrija aicināja presi uz pasākumu, kur pasniedza Latvijā pirmo ekosetifikātu sabiedriskās ēdināšanas iestādei. Loģiski, ka tas būtu restorāns Vincents – Mārtiņš Rītiņš bija pirmais, kas par šīm lietām Latvijā runāja un tās popularizēja. Vai Ekovirtuve, kas šajā jomā darbojas jau 7 gadus un ir viens godprātīgākajiem uzņēmumiem, kādu vien zinu. Vai nesen darbu uzsākušais Ecocattering vai 3 pavāru restorāns vai kāda cita sabiedrībā labi zināma un iecienīta ēdināšanas vieta. Nē! Pirmo sertifikātu saņēma SIA Augstceltne – jo piedāvā ēdienus no bioloģiski sertificētas liellopu gaļas un tā spēj izpildīt prasību, ka sertificētais uzņēmums nodrošina 30-60% bioloģiski sertificētu produktu naudas!!! izteiksmē. Tas nozīmē, ka ēdināšanas uzņēmumam vienkārši jāiepērk ekotrifeles zelta cenā un lieta darīta. Pārējās ēdienu sastāvdaļas var būt viszemākās kvalitātes. Es ceru, ka pārspīlēju un drīzumā sertificēsies arī tādi ēdinātāji, par kuriem zinu – viņi patiesi ciena savus klientus un jau tagad lielākā daļa produktu tiek iepirkti tikai no bioloģiski sertificētām saimniecībām. Bet pagaidām izskatās, ka paši sertificētāji īsti nezina, kādus kritērijus izvirzīt ēdinātājiem. Labi vismaz, ka solīja ieviest aizliegumu ēdienu gatavošanā izmantot ĢMO saturošus produktus. Bet, zinot, kāda anarhija valda šajā jomā – ticības maz. Bieži lasu produktu sastāvu un tikai uz eļļas pudelēm atrodama informācija, ka eļļa ražota no ĢMO sojas. Bet ēdiena sastāva sarakstos tas vairs neparādās – tikai augu eļļa.

Tiešā pirkšana

Ļoti jāuzmanās, veidojot tiešās pirkšanas pulciņus, jo grupa var izlemt arī pirkt produktus no nesertificētām saimniecībām, ja saimnieks ir labs pārliecinātājs. Kad šādam zemniekam vaicā, kāpēc viņš nav sertificējis savu rūpalu, tad parastā atbilde – tas ir dārgi, man apjomi mazi, tas nekad neatmaksāsies. Ja esat ļoti apņēmīgs datora lietotājs, tad spēsiet www.pvd.gov.lv sadaļā Reģistri atrast bioloģiski sertificēto zemnieku un uzņēmumu sarakstu un tajā ir 3586 ierakstu! Ja ir daudz laika un spīts, varat sameklēt sertificētos zemniekus, kas ražo interesējošo produkcijas veidu un tad mēģināt atrast viņu telefona numurus un sazināties un kaut ko nopirkt. Varu derēt, ka lielākoties tas jums neizdosies, jo pēc zemnieka vārda vai z/s nosaukuma pārlūkprogrammā neko neatradīsiet. Iespējams, ka var palīdzēt novada vai pagasta lauksaimniecības konsultanti. Taču šis process ir ļoti darbietilpīgs.

Ciemos pie zemnieka

Apciemot zemnieku un iepirkties uz vietas ir zaļi, ja pirkumus veicat pa ceļam, nevis braucot speciāli. Protams, arī tad vispirms ir jāzina, kur tad braukt un jāsarunā tikšanās. Katrs zemnieks, kurš vēlēsies jums pārdot savu produkciju, apgalvos, ka saimnieko zaļi un grūti būs viņam neticēt. Tāpēc vēlreiz atceries – bioloģiskās sertificēšanās dzirnakmeņiem cauri izgājuši teju 3600 zemnieku un uzņēmēju, daudzi neko nepārdod, bet viņiem sertificēšanās atmaksājas. Tad kāpēc tas, kurš tik tiešām grib kaut ko pārdot kā ekoproduktu, nesertificējas? Vienīgā atbilde – nespēj. Un kurš pie tā vainīgs? Pārāk stingrās prasības? Bet tās radītas, lai pasargātu patērētāju. Kurš ir patērētājs? – Tu! Un, ja tu gribi maksāt par patiesiem ekoproduktiem, tad nāksies vien mocīties un tos meklēt, nevis izdomāt savu kārtību. Un, ja es esmu nolēmusi pirkt zeltu, tad nestāstiet, ka misiņš spīd tikpat skaisti un tāpēc maksā zelta cenā. Tā var teikt arī par biloģiski sertificētu produciju – ja man ir iemesls maksāt dārgāk un es meklēju biloģiski sertificētus produktus, tad es vēlos, lai mani nemāna un produkti patiesi ir audzēti pēc visiem zaļajiem priekšrakstiem.

Anitra Tooma

Žurnāla „Vides Vēstis” galvenā redaktore

 

Leave a Reply