Kā jūs gaidāt svētkus? Mēs šitā…

pamazām Ziemassvētku sajūtas iezogas arī mūsu mājās, jo šad tad pirmssvētku skrējienā tās neizdodas noķert aiz astes, sevišķi, ja laukā nav sniega un virtuvē nesmaržo pēc piparkūkām…

Svētku gaidīšana mūsmājās aizsākas ar Adventes kalendāru. Iesākām šo tradīciju pagājušā gadā. Mūsu versija par kalendāru ir dažāda lieluma kartona kārbiņas ar vāciņiem, kuras mūsu tētis pieskrūvējis pie saplākšņa un uz kārbiņu vāciņiem jauktā secībā ir skaitlīši no 1 līdz 24. Jauktā secība noder skaitļu meklēšanai, datuma paturēšanai prātā u.c. mazliet didaktiskiem mērķiem :) Bet kārbiņu saturs iepriecē sirsniņas :) Šogad tur pārsvarā bija saldumi, tomēr bija arī mazas kabatbaterejiņas rūķis atnesis, karabīnīti, ar ko piestiprināt ko tik visu ne pie bikšu jostas cilpām, magnētiņus, un citus īstiem puikām noderīgus nieciņus. Otra svētku gaidīšanas tradīcija ir adventes vainags, kuru darinām paši un tad mazpamazām aizdedzam tajā visas 4 sveces. Protams, viss diezgan triviāli, bet pirmssvētku laiks mums ir diezgan saspringts, tādēļ uz laikietilpīgām tradīcijām šai periodā pat neceru… Protams, vēl ir tradicionālais Gaismas aplis bērndārzā un rūķu darbnīcas, kur vecāki gatavo saviem bērniem dāvaniņas (šogad tapa mazajiem – Klāsa vecuma grupiņai – pelīte, bet Robinam pašuvu zelta zirgu). Mazpamazām tas viss nobriedina Ziemassvētkiem. Pat ja it kā liekas, ka ne :)

Kad atgriezos vakar vakarā no darbiņa, biju priecīga ieraudzīt, ka mūsu durvju priekša izrotāta ar gaismiņām. Puišu pārsteigums man :) Aizvakar ienesām mājās arī eglīti, lai aprod ar jauno klimatu. Pirmo gadu mums ir eglīte podiņā. Ļoti skaista, stalta :) Biju domājusi, ka šodien pušķosim, bet bērni vakar vakarā tika pie lielās kārbas ar rotājumiem un sapušķoja eglīti pa savam. Nospriedām, ka ir grezni tā kā viņi ir vēlējušies un neieviesīsim dekorācijās savas pieaugušo korekcijas, jo tieši šādi ir ļoti īpaši – ar bumbulīšiem Klāsa aizsniegšanas augstumā un tur, kur Robins ticis klāt uz krēsla :)

Šogad ieviesām arī vienu citu jaunu tradīciju, ko biju izlolojusi jau sen savās domās. Patiesībā šo tradīciju nevilšus aizsāka mana draudzene aizpagājušā gadā, uzdāvinot mūsu ģimenei pašu gatavotus eņģelīšus, kas it labi var rotāt eglīti. Un man toreiz šķita, ka šādam rotājumam ir īpaša dvesma, vienalga, vai viņš kopējā eglītes imidžā iederas, vai nē. Šogad mēs iegādājāmies īpašu Ziemassvētku rotājumu Itālijas braucienā kā suvenīru, ar visu to saulaino atpūtas piegaršu, ko mums tas atgādinās. Kārsim to eglītē visi kopā Ziemassvētku vakarā. Un tā es vēlos ik gadu papildināt mūsu rotiņu klāstu ar kādu īpašu vienu Ziemassvētku rotājumu, lai pēc gadiem mūsu eglītē nebūtu “gaumīgas” bumbas, bet gan raibraibi rotājumi no dažādām pasaules malām, vietām, cilvēkiem – un katra ar īpašu stāstu. Jo es atceros, ka manai vecmāmiņai šādi rotājumi bija – bezgala skaisti – no Ulmaņlaikiem, ar stāstu par viņas ģimeni, par skolas gadiem utt. un es ik gadu apbrīnoju viņas Ziemassvētku eglīti, jo man visi tie daždažādie rotājumi šķita tik burvīgi, ikviens atšķirīgs, savādāks, ar veselām svētku ainiņām, vai sarkankrūtītis ar spalvu astīti u.c. jaukumi… sapratu, ka gribu arī savā ģimenē tādu bezgaumīgi raibu egli ar pilniem zariem atmiņu. laikam vecums nāk virsū :) kopā ar Ziemassvētkiem :)

Tad nu tagad vien atliek pagatavot tos 12 ēdienus, kas minēti tautas ticējumos un gaidīt svētkus, jo sajūta jau ir iezagusies sirdī pat rakstot šo blogierakstu :) Ir mierīgi laba sajūta, ka ikvienam mīļajam esmu sarūpējusi kādu dāvanu jau laikus. Vēl tikai jāiesaiņo un būs kārtībā :) Braucot garām lielveikaliem ar pārpildītajām autostāvvietām un sastrēgumiem pie iebrauktuvēm, ir liels gandarījums, ka nav vajadzības tur doties iekšā.

Dāvaniņas viens otram slēpjam zem eglītes Ziemsvētku vakarā, taču šogad vēlos ieviest tradīciju ar otras dāvaniņas (tās, kas no rūķa) uzrašanos pa nakti iekš lielā, skaistā Mammas roku maisa. Mums jau kopš kāda laika ir izrunāts, ka dažas dāvaniņas Ziemassvētkos sarūpē cilvēki viens otram, jo tas ir apdāvināšanās laiks un mēs varam ko jauku uzdāvināt tiem, kas mums mīļi. Taču labajiem cilvēkiem dāvanas atnes arī rūķis. Iepriekšējos gadus visas dāvanas bija vienā maisā – gan rūķa, gan vecāku rūpētās. Taču iedomājos, ka labāk būtu tās sadalīt divās daļās, lai prieks ilgāks :) Lai ir pa vienam priekam vakarā un vēl viens ar visu pārsteigumu no rīta :)

Jo Robins arvien tic rūķiem. par to esmu gauži priecīga. viņam jau gandrīz 5 gadi un es šai vecumā šķiet jau biju noskaidrojusi, kur rodas onkuls ar sintētisko bārdu un mēteli. bet mūsu bērniem nesanāk pat liela mānīšanās, jo viņi tik patiesi tic visām rūķu būšanām, kas lieliski sadzīvo ar eņģeļiem, kristīgajām tradīcijām un citām lietām, kam bērna dvēsele ir tik atvērta, ka man priekā satrīsas sirds un es arī ar mazu sirds kaktiņu atkal sāku ticēt rūķiem… varbūt ne tādā bārdainā formātā ar krāsainām cepurēm, tomēr brīnumiem ticu pavisam pa īstam :)

lai arī jums ir savs brīnums šai svētku laikā. un lai tas piepildās :)

3 Responses to “Kā jūs gaidāt svētkus? Mēs šitā…”

  1. Laine Says:

    Parakstos zem katra vārda! Es arī sāku ticēt brīnumiem, patiešām! Kāpēc ne? Lai gaisī un sirsnīgi svētki jūsmājās un lai mums visiem tomēr izdodas noķert no debesīm kripatiņu sniega! :)

  2. Agita Says:

    Ai, cik daudz forsu aininju praataa uzbuura shis ieraksts!!! :-) Vienkarsas, bet miljas un jaukas tradicijas, un bez sveetku stresa. :-)

  3. Agita Says:

    Un jaa, laimigu Jauno gadu :-)

Leave a Reply