“Bērna vadīta ēšana” – nu arī latviski
Grāmata “Bērna vadīta ēšana: Kā piebarošanu padarīt aizraujošu lieliem un maziem” (jeb angliski “Baby-led Weaning: Helping Your Baby to Love Good Food”) ir bijusi mūsu iedvesmas avots savu puišeļu audzināšanā, tādēļ kādā brīdī šķita, ka tai vienkārši ir JĀTOP latviski. Un tā tapa. Nu ir uztapusi un nopērkama mūsu veikaliņā un, cerams, jau tuvākajā laikā būs redzama arī citu veikalu plauktos, lai tā būtu pieejama pēc iespējas daudziem Latvijas vecākiem.
Es nekad neņemtos apgalvot, ka tā ir metode, kas der ikvienam un visiem, tomēr autore raksta, ka sekmīgi šo metodi pielietot neesot iespējams vien atsevišķos gadījumos, kad bērniem ir veselības traucējumi. Un lai vai kā – man tomēr šķiet, ka ar šo metodi detalizēti iepazīties ir vērts ikvienam vecākam, kas stāv izvēles priekšā, kā ievest savu atvasīti plašajā lielo ēdienu pasaulē – vienkārši tāpēc, lai viņš stāvētu “izvēles priekšā”, nevis būtu tikai viens neapstrīdams ceļš – sablenderēt un piebarot.
Lūdzu, par pašu piegājienu palasiet šeit – te ir gan par to, kā tas īsti notiek, kādi ir idejas pamatprincipi un īstās un mānīgās pazīmes papildēdiena piedāvāšanas uzsākšanai.
Bet es padalīšos mūsu dubultajā pieredzē.
Kad Robinam bija knapi 4 mēneši, mēs nokļuvām slimnīcā. Stress vai iedomas, bet pēc atgriešanās mājās šķita, ka pieniņa ir mazāk un vajadzīgs vēl kas, lai piepildītu bērna punci. Tā kā bija tieši laiks, kad tirgū parādījās pirmie Latvijā audzētie dārzenīši, ne mirkli nešaubījos, ka labāk izvēlēties piebarošanu nevis maisījumu. Un es, apbruņojusies ar blenderi, bļodiņām, karotītēm un priekšautiņiem, ķēros pie lietas. Sākām mēs abi entuziasma pilni: man patika noņemties ar blenderēšanu, bet Robins, izbāzis mēlīti, notestēja manus brūvējumus. Tomēr prieki bija īsi. Man ātri apnika blenderēt kabacīšus un brokolīšus, no kuriem Robins apēda labi ja 10-20%, savukārt Robins labprātīgi apēstās devas nevis pieaudzēja, bet, pēc maza porcijas palielinājuma, sāka tās samazināt, līdz pārstāja ēst pavisam. Viņš vienkārši saknieba muti un pat nenograšoja, kas viņam tiek piedāvāts, tiklīdz steidzos pie viņa ar karoti. Gluži spiest ar varu man negribējās. Un piena daudzums arī šķita atgriezies līmenī. Tomēr sirdsmieru neradu – kas uzsākts, tas jāturpina. Un tuvojās jau dramatiskie 6 mēneši, kad neizbēgami vajadzēja sākt piebarot. Arī ģimenes ārste katrā vizītē noprasīja par sekmēm šai frontē. Atcerējos, ka Klaudija Hēla nodarbībā par krūtsbarošanu, bija stāstījusi par metodi, kas bija alternatīva uzspiestai barošanai ar karoti. Uzmeklēju pierakstus. Palasīju internetā un atslābu – nolēmu, ka mēģināsim pēc tās, jo viss cits, ko Klaudija mums bija stāstījusi, darbojās lieliski. Robins sāka sēdēt 9 mēnešu vecumā un es nekavējoties viņu aicināju pie galda. Un – ak tavu prieku! viņš no tiesas ķērās pie ēšanas. Dinamika, ar kādu viņš kāpināja apēstā daudzumus un ēšanas prasmes, ēdienkartes plašumu un interesi par papildēdienu – tas nebija prātam aptverami. Savu gada jubileju viņš sagaidīja ēsdams kartupeļus un gabaliņos sagrieztu karbonādi, bet saldajā ar karotīti notiesāja kūku. Viņš ēda kā liels cilvēks pēc 2-3 mēnešu treniņa un apēda bez tiepšanās patstāvīgi krietni lielākas porcijas kā viņa vienaudži blenderēto ēdienu, kas ar karoti salikts mutē. Viņam garšoja teju vai viss un tas bija noticis tik vienkārši!
Ar otro bērnu man vispār nenāce ne prātā ko blenderēt! Klāss sāka sēdēt pavēlu – vēl pēc 10 mēnešu sasniegšanas. Ap 7 mēnešiem mēdzām viņu paņemt pie galda, jo viņš izrādīja ļoti dzīvu interesi par ēdienu. Tomēr tas, ka viņš pats nesēdēja, man signalizēja, ka nav vēl laiks. Un nebija arī – ja ar’ viņš kādu kripatu noknābāja, tad tās tiešām bija kripatas. Toties tad, kad viņš apsēdās, ēšanas dinamika līdzinājās brāļa vēsturei – pēc nedēļas devāmies ceļojumā un līdzi mums nebija nekāda speciālā aprīkojuma, jo ikvienā sabiedriskās ēdināšanas iestādē atradām ko piemērotu, kas Klāsam garšoja un tika ēsts pamatīgos daudzumos tā, ka mammas piena ēdienreizes tika samazinātas līdz 2-3 pa diennakti no iepriekš drošajām 6-7 reizēm pa dienu. Sēdēt viņš sāka aprīļa beigās un jau maija vidū, kad devāmies ceļojumā, viņš nereti pa dienu bija ēdis tik sparīgi, ka aizmirsa paprasīties pie krūts visas dienas garumā. Mazāk kā mēneša laikā viņš no mammas piena kā pamatēdiena un piebarojuma kā izziņas, bija nonācis līdz papildēdienam kā pamatēdienam un mammas pienam nu bija pilnīgi cita nozīme.
Aptuveni gada un 2 mēnešu vecumā, Klāsa interese par papildēdienu sāka pierimt. Viņš pēc būtības ir tāds, kam interese par lietām ātri apsīkst (Dvīņiem tā esot 
). Un nu šad un tad iznāk viņu pie galda pabakstīt, kad citas intereses ir ņēmušas virsroku. Atšķirībā no brāļa, ar galda piederumiem viņš rīkojas neveikli – protams, lieto dakšiņu, tomēr ne pilnīgi visu prot pats uzdurt. Ar karoti iet visādi – mēģināt mēģina, bet ja neiznāk, liek to malā un ieceļ kumosu mutē ar pirkstiņiem. Domāju, ka daļēji gan tas ir arī mūsu – vecāku – vainas dēļ, jo nevaļas pēc mēs viņam reizēm pārāk pamatīgi palīdzam ar galda piederumiem, iesmeļot karotē vai uzdurot uz dakšiņās medīto kumosu. Tā nu viņš ir apguvis, ka ja pēc pirmās neveiksmes mums pastieps tukšo dakšiņu, mēs palīdzēsim un uzdursim kumosu. Priekš kam tad pašam pūlēties? 😉
Tomēr kopumā esmu priecīga, ka arī ar otro puisēnu mūsu ceļš uz papildēdienu ir vedis tik vienkārši. Lai gan ir diezgan acīmredzami, ka Klāss sava tempermenta dēļ un mazliet paslinkās dabas, būtu bijis labs biezeņēdājs, jo viņam tīri labi patīk pavērt muti un ļaut, lai viņam tajā ko gardu ieliek bez liekām pūlēm
Par metodi (un grāmatu) man ir arī savs viedoklis un lietas, ko noteikti gribu pateikt.
6 mēneši ir pats ātrākais mirklis, kad sākt nevis atskaites datums, kuru nedrīkst nokavēt
Grāmatas autore ļoti bieži grāmatā min 6 mēnešus kā kādu robežšķirtni. Man tas ļoti iekrita acīs, jo veidojās pretruna – no vienas puses viņa raksta, ka bērni sāk paši sēdēt, rāpot, staigāt kad viņiem daba ir to devusi un laiks ir individuāls katram bērniņam – kādēļ gan, lai ar gatavību ēst būtu savādāk? no otras puses, šie piesauktie 6 mēneši pēkšņi tiek gandrīz universalizēti, lai arī par pazīmēm tiek saukta spēja patstāvīgi sēdēt. Un pēc E.Pikkleres vērojumiem, kā arī bērnu dabiskas attīstības piekritēju teiktā (piem., Klaudijas Hēlas) lielais vairums bērnu paši sēž ap 8-9 mēnešiem. Kur tad rodas tie 6?
sazinājos par šo ar autori un viņa atbildēja, ka šo vecumu grāmatā uzsver tik bieži tamdēļ, lai izskaustu piebarošanas uzsākšanu ĀTRĀK par šo vecumu. jo (!) daži bērni sēž arī 3 mēnešu vecumā (!) un uz to vien nevar lūkoties. tas man bija vēl trakāks jaunums. rakos tālāk un secināju, ka vainīgas ir kultūratšķirības un valoda.
1) Autores dzimtenē – Lielbritānijā – daudz mazāk tiek runāts par bērna dabisku attīstību un bērni tiek sēdināti īpašās uzpariktēs, kas notur viņus vertikālā pozīcijā sēdus jau ļoti agrīni – arī 3-4-5 mēnešu vecumā, jo ražotāji tos rekomendē ļoti agrīni nesēdošiem bērniem. Piemēram, vispopulārakais bestselleris pasaulē Bumbo krēsliņš tiek rekomendēts vēl nesēdošiem bērniem no mirkļa, kad viņi sāk noturēt galviņu. Mamas&Papas ražo ko līdzīgu, sauktu par Baby Snug un arī tas tiek rekomendēts no galviņas turēšanas brīža jeb aptuveni 3 mēnešiem. Un vecāki tos tiešām lieto – palasiet sajūsminošos komentārus! Vai te, piemēram, viens sirdi plosošs blogieraksts, vai šeit populāra lapa ar pediatrijas piesitienu, pavisam nopietni stāsta un rāda ar īstu, nelaimīgu bēbīti, kā šādu krēsliņu lietot sākot no 8 nedēļu (!) vecuma… Īsi sakot – tikai nedaudz pasērfojot starp šādiem “bestselleriem” un “veiksmes stāstiem”, sapratu, ka ja Latvijā vairs nav visiem jāstāsta, ka spilvenos bērnu sēdināt nevajadzētu, tad rietumvalstīs šāda sēdināšanas prakse sit augstu vilni un bērna sēdēšana ap pus gadu ir teju vai obligāts lielums.
2) Angliski “sit” ir daudznozīmīgs vārds. Savukārt latviski to var tulkot gan kā “apsēsties” – kā es to uztvēru sākumā, vadoties no manas izpratnes par to, ko nozīmē dabiska sēdēšana; vai arī “nosēdēt”, kā to acīmredzot uztver autore pēc tam, kad iepazinos ar viņas viedokli par dažkārt 3 mēnešos sēdošajiem bērniem.
Līdz ar to aprunājos ar Klaudiju Hēlu, kas mums par šo metodi bija stāstījusi, un bijām pilnīgi vienisprātis, ka par bērna dabisku gatavību papildēdienam liecina bērna spēja patstāvīgi sēdēt un apsēsties nevis spēja neļimt, kad viņš iestutēts sēdus. Un autores daudzkārt pieminētie 6 mēneši tiktiešām ir jāuztver tikai un vienīgi kā sākuma robeža piebarošanai. Bet ir pilnīgi ok, ja vien bērnam nav veselības traucējumu un viņš saņem mātes pienu pēc pieprasījuma vai maisījumu, atbilstoši norādītajām normām, ka mēs gaidām līdz 8-9 mēnešiem un ja viss ok, arī kā mēs ar Klāsiņu – līdz 10-12, kad bērns apsēžas un ir gatavs sākt ēst pa nopietno. Gadiņu kā robežu, kad nu gan pienāktos kaut ko papildus ēst minēja arī mūsu pediatre. Arī Dina Krūze radioraidījumā “Ģimenes studija” apliecināja, ka nav pilnīgi nekāda pamata steigai – mammas pieniņš nav nekāds ūdentiņš, tas ir īsts ēdiens un bērns saņem visas nepieciešamaš uzturvielas, ja vien viņam netiek liegts šis labums, cik vien viņš lūdz
Tāpēc, lūdzu, laidiet maķenīt gar ausīm tos 6 mēnešus un neļaujieties mērenai panikai, ja jūsu mazulim ir jau 8 vai pat 9 mēneši un viņš vēl ēd tikai mammas pienu, jo nesēž – tas ir ok!
“Weaning” nav “pārtraukšana” – tā ir aizstāšana
Pati autore raksta internetā par vārda “weaning” tulkošanas problēmām – pat valodā, ko nemaz nav jātulko – angliski. Angļu angļu valodā šim vārdam piemīt nozīme, ka kaut kas tiek atņemts, aizstājot to ar ko jaunu. Savukārt amerikāņu angļu valodā šis vārds saistās tikai ar kaut kā noņemšanu un rada maldīgu negatīvu priekšstatu. Arī krieviski šo jēdzienu tulko kā “atņemšanu no krūts”. Tomēr ir svarīgi izprast, ka šī metode aicina ieklausīties bērnā un līdzās papildēdiena piedāvāšanai arvien ir neierobežoti daudz mātes piena vai atbilstīgs daudzums maisījuma, jo bērns sākumā tikai iepazīst papildēdienu un temps, kādā bērns ar cieto pārtiku sāk aizstāt mātes pienu ir katram ļoti individuāls. Šī metode ir par mērķi “iepazīstināt” bērnu ar papildēdienu, nevis “pārtraukt” krūtsbarošanu. Tieši šī iemesla dēļ metode ir ļoti draudzīga krūtsbarošanai, jo caurmērā paildzina krūtsbarošanas laiku pat gadījumos, kad krūtsbarošana tiek būtiski samazināta, tomēr tiek respektēts laiks, kad bērns pats ir gatavs pilnībā pārtraukt šo saikni ar mammu. Tādā ziņā man ļoti simpatizē poļu versijas grāmatas nosaukums, kas tulkojumā nozīmētu “Bērniem patīk izvēlēties” – tieši par to ir grāmata – par izvēlēšanos, par bērna patstāvīgiem lēmumiem: kad uzsākt papildēdiena ēšanu, ko ēst un cik daudz, kā arī kādu vietu puncī atvēlēt mammas pieniņam un cik ilgi pie šāda sadalījuma turēties. Respektēsim bērna izvēles, cik vien tas ir mūsu spēkos!
Lai jums patīk grāmata tāpat kā mums!
November 25th, 2012 at 11:43 pm
Mīļš paaaldies par tik izsmeļošu skaidrojumu
November 27th, 2012 at 2:26 pm
http://www.youtube.com/watch?NR=1&v=OpZksLSXomM&feature=endscreen izdevās uzdurties šim video..
November 27th, 2012 at 9:41 pm
aaaaa!!!!! man tiešām grūti iedomāties, vai cilvēki, kas šādi satupina bērnus šitādās uzpariktēs nekādi neredz, ka bērni par to nebūt nav tik iejūsmināti kā pieaugušie? nez, kā vecāki reaģētu, ja viņi aizietu uz koncertu (vēl ne pēc savas gribas), viņus ieslēgtu kandalās, teiksim ar kājām gaisā, un tā viņi varētu tur bezpalīdzīgi karāties, nezinādami nedz, cik ilgi, nedz kad viņus atsvabinās, nedz par ko viņus šitā moka utt. un pilnībā atkarīgi tikai no citu cilvēku labvēlības, bez iespējām paši izkļūt no šīs pozīcijas. tiešām jūsmotu par koncertu un liktu video YouTube?
December 6th, 2012 at 2:09 pm
Nu mums ir šī grāmata. Paldies. Jau sāku lasīt.
Lai gan tas viss man nav jaunums. Lielo puiku iepazīstināju ar papildēdienu pēc pedagoģiskā piebarojuma metodes. Tas ir līdzīgi – bērnam parādot tieksmi un interesi par ēdienu, vecāki sāk piedāvāt visu no kopgalda tikai mikrodevās, tad pamazām ļaujot bērnam apēst vairāk.
Šorīt mans mazais dēliņš (7 mēneši gandrīz) ēda baltmaizi un sieru pēc BVĒ metodes. Maize tikai sadrupināta, samīcīta, aptaustīta, kaut kas tika arī mutē, lielie gabali tika izstumti ar mēli, kaut kas arī nočāpstināts. Siers savukārt viņam garšo. No 6 mēnešu vecuma devu mikrodevās (maziem gabaliņiem), tā kā ar gabaliņiem viņš jau iepazinies. Sieru viņš ēda ar pārāk lielu entuziasmu, līdz ar to nedaudz rīstījas gan, bet neaizrijās.
Lieki piebilst, ka dēliņam ir jau 6 zobi. Tādēļ viņam sanāk diezgan naski nokost lielus gabalus. Tas nedaudz baida.
Ko vēl varu piebilst. Mēģināju dot putru no pakām. Diemžēl viendabīgs ēdiens viņam derdzas. Visu špļauj ārā lai cik garšīga tā putra nebūtu. Rezultāts – putru apēda lielā māsa (11gadi), kura zīdaiņa vecumā vienīgā tika barota klasiski – ar biezeņiem un putrām. 😀
December 7th, 2012 at 8:24 am
Inese, tiksi tālāk grāmatā un izlasīsi, ka nav pamata bailēm par to, ko bērns var sasmalcināt un norīt vs aizrīties. Man tas bija pārsteigums – agrāk nezināju – bet atkal atklāsme par apbrīnojamo dabas būtību – izrādās, ka bērna mutes muskulatūra attīstās pamazām saskaņā ar citām savām varēšanām. Ja mazulis māk sīkos gabaliņos sasmalcināt ēdienu ar zobiņiem, tad arī citi viņa muskulīši – sīkā mutes motorika, ir atbilstošā līmenī attīstīti un spēj šos mazos gabaliņus nomenedžēt mutē līdz rīklei. Jo sīkāks gabals, jo grūtāk to izdarīt, jo prasa lielāku kustību precizitāti.
January 5th, 2013 at 6:35 pm
Paldies par skaidrojumu, jo jau pati gandrīz gribēju sazināties ar autori par šo 6 mēnešu jautājumu – jo man arī negāja kopā nemitīgā 6 mēnešu piesaukšana ar bērna spēju sēdēt. Janvāra vidū meitiņai paliks 6 mēneši un jau ar bažām gaidu vizīti pie ārsta, jo jau iepriekšējā vizītē tika pieteikt, ka nākammēnes vajadzēs sākt domāt par piebarošanu. Vecāsmammas priecājas, ka meitiņa ar rociņām grib vilkties sēdus un tāpēc “jau sēžot”, kamēr es šādas aktivitātes ne visai atbalstu un pati pielietoju. Pašlaik man īsti nav skaidrs, ko nozīmē “bērns sēž” – pēc manas saprašanas tas ir tad, kad viņš pats saviem spēkiem kaut kā nonāk sēdus stāvoklī, nevis tad, kad viņam kāds piepalīdz.
Noteikti noklausīšos, jo šis jautājums mums pašlaik aktuāls… Laikam šajā visā vissvarīgākais ir mammas pacietība un “ietiepība” neklausīties visus gudros padomus, bet darīt tā, kā jūt par savam bērnam nepieciešamu 
Paldies par linku uz Ģimenes studiju
January 5th, 2013 at 11:40 pm
Šeit man laikam nav ko piebilst, izņemot varu paskaidrot, ko nozīmē “bērns sēž” – tas nozīmē, ka bērns apsēžas caur sānsēdi – atrodas uz sāniņa, atspiežas uz elkoņa, tad plaukstas un uz dupša ir – vai no rāpus pozas (var arī nerāpot, bet stutēties uz celīšiem un apsēsties tādējādi). turklāt, kas svarīgi, sēdēšana nav tikai klasiskā poza ar kājām uz priekšu – pilnīgi līdzvērtīga ir arī tupēšana uz ceļiem. vieglāk ir, piemēram, krieviem, jo viņiem šī tupēšana arī saucas “sidjit na koljenjkah”
tāpēc latviski mēs bieži vien tupēšanu uz ceļiem neuzskatām par sēdēšanu, taču no fizioterapeitiskā viedokļa tā ir pilnvērtīga apsēšanās, jo bērns pats bez palīglīdzekļiem ieņem vertikālu pozīciju un patstāvīgi to notur. Savukārt pievilkšanās ar rokām un uzstutēšanās sēdus īsti nav sēdēšana, pat ja ticis vertikālā pozīcijā bērns kādu brīdi spēj patstāvīgi nosēdēt, jo šo pozīciju bērns ir ieguvis ar palīglīdzekļiem un īsti korekti tas nav. Sevišķi tas esot raksturīgi bērniem, kuri vairāk kā vajadzētu laika pavada pussēdus pozīcijā – atpūtas krēsliņos, autosēdeklīšos, pussēdu uzceltos ratiņos utt.
January 13th, 2013 at 5:33 pm
Man patiess prieks par šo skaidrojošo rakstu. Nopirku grāmatu, izlasīju un ļoti dusmojos uz autori par jau minēto 6 mēnešu pieminēšanu katrā otrajā teikumā. Viss ir skaisti un visam piekrītu. Tikai mazliet žēl, ka grāmatā nav vairāk apskatīti un izklāstīti gadījumi, kad bērns tomēr tiek piebarots no 6 mēnešiem ar karoti (sēdēšanas dēļ). Šī ir mūsu situācija. Puika ļoti lielu interesi par ēdienu izrādīja jau 4 mēnešos. Un bija ļoti priecīgs par pirmo dārzeņu porciju 4,5 mēnešos. Diemžēl mammas piens viņam arī netika ilgāk, jo tas vienkārši beidzās. Un maisījumu iemānīt varu tikai 2 ēdienreizēs. Pārējās reizēs tiek ēsti dažādi pašas gatavoti augļu vai dārzeņu biezeņi.Tapēc būtu bijis lielāks prieks, ja grāmata vairāk izskaidrotu arī šādas situācijas. Mums atliek gaidīt sēdēšanas priekus un cerēt, ka līdz tiem ēšana no karotes nebūs kļuvusi par lielu pieradumu. Bet liels paldies par šādu literatūru:)
January 14th, 2013 at 11:12 am
Kā raksta autore – barošana ar karoti nav slikta, tā vienkārši ir lieka. Taču jūsu gadījumā tā taču ir nepieciešamība, līdz ar to es noteikti vairāk orientētos uz improvizēšanu mirklī, kad bērns sāks sēdēt, integrējot gabalēšanu karotes barošanā līdz izdodas no karotes barošanas atteikties pavisam un nodot iniciatīvu bērnam.
August 12th, 2014 at 5:49 pm
Nopirku grāmatu,kad vēl tikai biju stāvoklī, bet tā īsti lasīt sāku tikai nesen,kad mazajai palika 7 mēneši un jau mēnesi neuzmācīgi, bet tomēr biju mēģinājusi dod biezanīšus. Mazā sākumā bija pat ļoti ieinteresēta, bet šķiet pat vairāk tā dēļ,ka devu pašai arī karoti turēt. Ar katru dienu parādījās arī arvien lielāka interese,ko tad mēs ar tēti liekam mutē. Un tad vēl apsēdās pati kārtīgi. Tā nu es sapratu,ka no biezenīšiem prieka arvien mazāk un , kad sāku piedāvāt normālu ēdienu, bija tik daudz intereses,kas joprojām ir. Tā ‘runājās’ pie galda, it kā stāstītu,ko redz, ko liek mutē! I bērnam interesanti, i vecākiem!
kā arī ieliekot mutē ilgi gabaliņu stumda mutē turp šurp līdz norij pa drusciņai.
Atzīšos, bija bail par aizrīšanos un pirmo reizi mazo vēroju kā ērglis. Taču jāsaka,ka man pārsteidza, cik lielā mērā viņa sākumā ēdienu iepazīst,līdz ar to izvāļā pa rokām. Principā dažkārt savu biezeni taisa
Dažkārt gabaliņš norīšanai izrādās mazliet par lietu,tad pati tā kā atklepo. Mācās!
It kā tik dabīgā pieeja, tomēr daudziem vēl ir aizspriedumi.. Kāds teica,ka bērna kunģītis vēl nav gatavs,kāds vienkārši,ka vajadzīga biezeņu fāze.
Kad biju stāvoklī šo grāmatu man ieteica mana jogas pasniedzēja,kas pati vadījās pēc grāmatas. Paldies viņai liels par ieteikumu un paldies jums par grāmatas peejamību Latvijā!
March 18th, 2015 at 3:15 pm
Nopirku un izlasīju grāmatu, kad mazais tikai apguva velšanos un pacietīgi gaidīju līdz viņa gatavības pazīmēm iepazīties ar “leilo cilvēku ēdienu”, un, kad 8 mēnešu vecumā mazulis sāka stutēties sēdus, ņēmu viņu klēpī pie galda un liku dārzeņu stienīšus priekšā izpētei.
Grāmatā biju lasījusi, ka parasti mazuļi sākumā tikai pēta ēdienu un spēlējās ar to un nav jāsatraucas, ja mazulis pirmajos mēnešos neko daudz neapēd, bet tas nepavisam nav mūsu gadījums. Es drīzāk sāku aizdomāties par to, vai mazais neēd par daudz. Jau ar pirmajām reizēm viņš vienā piegājienā notiesā pat lielāko banāna daļu vai veselu kartupeli vai pusi avokādo, turklāt mammas krūti vēlas vēl 10 reizes diennaktī. Turklāt ēdiens tiek sabāsts uzreiz viss mutē un diezgan ātri norīts un tad grābts viss no mammas šķīvja laukā, cik vien mazā rociņa spēj satvert.
Šobrīd mazulim ir gandrīz 9 mēneši un šie “ēdienu prieki” mums turpinās jau trešo nedēļu. Jāpiebilst, ka līdz 8 mēnešu vecumam mazulis tika ekskluzīvi barots – tikai ar krūti.
Saprotu, ka jāuzticas mazā cilvēka instingtiem, bet tā kā mazajam patiesi liela apetīte un arī puika ir svarā dūšīgs, tad nākas aizdomāties par to, vai kaut kā tomēr ierobežot uzņemtā papildēdiena daudzumu, vai ļauties?
March 19th, 2015 at 2:17 pm
Neesmu mediķis, protams. Tomēr teiktu, ka ja vien bērnam nav kādu veselības problēmu – endokrinoloģisku saslimšanu, kardioloģiskas nebūšanas un citas, kas saistās ar lieko svaru un nepieciešama uztura kontrole, tad bažām nav pamata – bērniem ir dabiska sāta sajūta un, ja vien kādā brīdī bērns nav mācīts “izēst visu”, kas bērna uzticēšanos sāta sajūtai sabojā, tad viņam vajadzētu spēt dabiski kontrolēt apēsto apjomu atbilstoši sev nepieciešamajam. Parasti bērna stutēšanās sēdus gan saistās arī ar citiem lielās motorikas attīstības lēcieniem – sākšana rāpot vai tml., kas patērē daudz enerģijas un iespējams tāpēc pieaugusi apetīte. Un vēl, protams, grāmatā arī norādīts, ka nedaudz savādāk ar BVĒ jāapietās bērniem ar garīgās veselības traucējumiem vai īpašām vajadzībām, kuriem var būt nosliece uz pārēšanos. Maija, es nekādā gadījumā visus komentārā minētos veselības traucējumus neattiecinu uz jūsu bērniņu, vienkārši norādu uz izņēmumiem, lai nerastos pārpratumi nevienam lasītājam.