Gatavojamies rūķoties jeb briestam svētkiem

Es apzināti nelietoju vārdu savienojumu “gatavojamies svētkiem”, jo viss vēl ir tikai mutvārdu un morālās apziņas līmenī, ka Ziemassvētki visticamāk arī šogad atdrāzīsies ziemeļbrieža kamanās par kādu mēnesi ātrāk kā man būtu licies un pārsteigs mani absolūti nesagatavotu. Tādēļ vismaz morāli sāku tam briest. Sevišķi tamdēļ, ka Robins ir sasniedzis tieši to vecumu, kad visa jezga ap Ziemassvētku ierašām sāk viņu interesēt. Tad nu mums ir divi atskaites lielumi – salatēvs un rūķi un apdāvināšanās. Un man gribētos viņā arī mazliet nobriedināt to gaidīšanas prieku un ieviest mūsmājā adventes kalendāra tradīciju.

Salatēvs – ticēt vai neticēt?

Robins tic. Un es ar milzu entuziasmu uzturu viņā šo ticību dzīvu. Un darīšu to pēc iespējas ilgi. Protams, viņš ir valdorfbērns un tie vispār spēj mierīgi iedomāties rūķus lielpilsētas ielās un visa tā rūķbūšana galīgi nav viņiem nesavietojama ar mūslaiku reālijām, kristīgajām tradīcijām, eņģeļiem un pagāniskajiem rituāliem – tie visi sadzīvo draudzīgāk bariņā un galīgi viens otru netraucē.

Vienvakar mums izvērtās saruna par Salavecīti un rūķiem. Apspriedām, ka būtu jāsāk rakstīt vēstule Salatēvam, lai viņš paspēj laikus saņemt, atbildēt un dāvanas bez stresa sagādāt. Mūsu mājā dzīvs ir stāsts, ka Salatēvam ir jānosūta sarakstiņš, bet viņš izvēlās 1 vai – maksimums 2 – dāvanas un pārājās kārotās lietas palīdz sagādāt parastie cilvēki – mamma, tētis un kad Robins paaugsies lielāks, arī viņš rūpēs dāvanas, ko Salatēvs nav sagādājis tuviniekiem. Tāpat ir skaidrs, ka viens pats īstais Salatēvs jau nevar 1 dienā apskriet visus pasaules bērnus un pie visiem vēl paciemoties, tāpēc cilvēkiem ir jānāk viņam palīgā un reizēm viņi pārģērbjas par rūķiem un Salatēviem, lai palīdzētu izdalīt dāvanas un radīt svētku noskaņu. Bet reizēm Salatēvs tikai fiksi noliek dāvanas un skrien tālāk darīšanās.

Mēs ar Robinu sameklējām internetā oficiālo Salatēva weblapu – šo te – un kopīgi aplūkojām bildes ar Salavecīti, viņa ziemeļbriežus un ciematu, kurā viņš mīt. Robinu milzīgi sajūsmināja uzziņa, ka Salavecītim patīk futbols (jo Robins arī šobrīd apmeklē futbola treniņus) un viņam ir pat sava futbola komanda un notiek mači sniegā. Tā kā saitā pieejami arī daži video, tad pārliecība tika nostiprināta un jebkādas šaubas par salatēva īstumu tika pilnībā kliedētas. Tagad tikai jāraksta vēstule.

Pie vēstules tēmas es attapu, ka mani mazliet mulsina doma, kur gan lai to vēstuli sūta? Man ļoti negribētos, lai Robins to vienkārši iemet pastkastē neadresētu un galu galā kāds pasta darbinieks to izmet miskastē – galu galā tā būs mana bērna pirmā vēstule Salatēvam, kas droši vien būs sentimentāla atmiņa pēc gadiem. Kaut ko jau izdomāšu. Taču es iedomājos, ka es ar šādām pārdomām neesmu vienīgā. Droši vien vislielākā problēma ar adresi ir tiem, kas jau pa daļai māk lasīt un rakstīt… Un ja vēl saraksts tiek tapināts lielā slepenībā, bet mammai gribas uzzināt, ko īsti iegādāties dāvanā… Tādēļ, ja arī jums nav diskrētas neitrālas adreses, kurp nosūtīt Salatēva vēstuli, droši rakstiet Salatēvam, Staraja Rusas ielā 12-34, Rīga, LV-1007 (mums pat pasta adrese ir tāda salavecīga, vai ne?) un pēc laika ienāciet pakaļ šai vēstulītei veikaliņā :)

Man ir plāns uzrakstīt arī atbildi un nosūtīt to pa īstu pastu tieši Robinam. Es labi atceros, kā mani vecāki bija ap gadiem 5 noorganizējuši darba kolēģi, kas piezvanīja tieši man un dobjā balsī uzdeva man pāris jautājumus, stādījies priekšā kā Salatēvs. Ak, Dievs, kā man pukstēja sirsniņa ar viņu runājot – to satraukumu es vēl tagad spēju sajust pilnīgi fiziski!

Adventes kalendārs taps pašu rokām

Skaidrs, ka ikviens bērns gaida Ziemassvētkus. Un tomēr jāatzīstas, ka bērnu preču veikalnieku ģimenē decembris ir visai darbīgs mēnesis, kad rūpēm par svētku noskaņu pašu mājās varbūt paliek mazliet mazāk laika kā gribētos. Tādēļ man ir plāniņš ieviest Adventes kalendāru, lai vismaz mazs prieciņš un satraukta atskaite līdz svētkiem notiktu katru dienu. Tā teikt – man ļoti gribētos to prieku kāpināt un nemanāmi virzīt uz kulmināciju pašā svētvakarā. Tomēr jāatzīst, ka sadrukātie brīnumi ar sojas šokolādēm no lielveikala mani neuzrunā. Tādēļ plānoju garajās brīvdienās atlicināt mazliet laika, lai sameistarotu kādu variantu mūsmāju kalendāram, kur ik dienu bērnus sagaidītu kāds jauks nieciņš. Turklāt atšķirīgs nieciņš nevis vienkārši citas formas saldums. Manuprāt tie var būt gan kāds kārums, gan sīka figūriņa, maza mašīnīte, uzlīmīte – daudzkas. Ceru, ka tāds kalendārs, kur ik dienu ir atšķirīgs pārsteigums – nekļūs par nodevu, bet gan par nepacietīgi gaidītu pārsteigumu ik dienu.

Tad nu parakņājos pasaules tīmeklī un padalos ar atradumiem:

– Attapīgus un vienkāršus Adventes kalendārus var pagatavot no sērkociņu kārbiņām – te un te varianti

– Tīmeklis ir pilns ar neskaitāmām versijām Adventes kalendāram, kas pagatavots no kārbiņām: var1, var2, var3, var4

Knaģīši un āķīši – arī diezgan plašs pieeju spektrs – vienīgais, kas mani mulsināja, ka tad katra dāvana ir jāiesaiņo. Redzēju gan arī variantus, kur visas dāvaniņas ir redzamas. Tomēr man šķiet, ka tad vairs nav pārsteiguma momenta, lai arī izskatās, nenoliedzami, dekoratīvi, ja visas dāvaniņas ir piemeklētas stilistiski saderīgas.

Aploksnītes visvisādos izpildījumos

– Skapīši ar atvilknītēm – jauki, bet kas gan to uztaisīs :) Te variants 1 un variants 2.

– Protams, zeķītes – gan īstas, gan sašūtas

– Un daži varianti priekš attjautīgajiem un sliņķiem/aizņemtajiem :)

Lai jums arī pārsteigumiem bagāts gaidīšanas laiks :) Un ne mazāku pārsteigumu sagaidīt!

5 Responses to “Gatavojamies rūķoties jeb briestam svētkiem”

  1. Māra Says:

    Latviešiem, manuprāt, ir Ziemassvētku vecītis nevis Salatēvs (ģed moroz).

  2. admin Says:

    Taisnības labad jāteic, ka vēl viena apakštēma mums ar Robinu bija par šī vecīša nosaukumiem. Vispār mēs viņu saucam par īsto vai lielo rūķi, bet abi labi saprotamies arī tad, ja apsaucam par Salatēvu, Salavecīti, Ziemassvētku vecīti vai Santa Klausu. Par pēdējo mēs noskaidrojām, ka tā viņa vārdu izrunā angliski – tieši šobrīd mums angļu valoda ir dikti aktuāls lielums un par visām lietām ir jānoskaidro, kā tās sauc angliski :)

  3. Linda Says:

    Santa Klauss ir vairāk amerikāņu variants. Britiem tradicionāli ir Father Christmas. :)

  4. Karīna Says:

    Paldies par ideju, kā bērnam stāstīt, kas tie rūķi tādi nāk un kāpēc, ir tik daudz Salaveču! Mani tas visu laiku mulsināja.
    Lai aizraujoša jums svētku gaidīšana!

  5. admin Says:

    Nu re – tad jau Ziemassvētku vecītis arī nav nekas latvisks – Farther Christmas būs kaut kur tam rada 😉
    Īsi sakot – man šķiet, ka baigi lielas starpības nav, kā viņu sauc, jo neviens no tiem nosaukumiem nav iz senlatviešu pūra. Un vai tas rīmējas ar krievu, vācu, angļu vai amerikāņu vecīštēlu, droši vien nav briesmīgi lielas starpības, ja svešs tas ir jebkurā gadījumā. No otras puses, man tomēr šķiet, ka ja aizgūtā tradīcija vai tās nosaukums ir tik prieku nesoša kā Ziemassvētku vecītis/Salatēvs/Santa Klauss vai Paši-Zināt-Kas, tad varbūt par to vajadzētu tikai priecāties. Jo maz jau mums to līksmo tradīciju pašiem savu ir palicis.

    P.S. Ka tik latviski analogs nebija Lauskis vai kas tml…? Tikai kāda bija viņa loma tradīcijās?

Leave a Reply