Par spēlēšanos un tapināšanu

Brīvdienās kārtoju māju – Robina istabu, precīzāk – un atkal aiznesu prom maisu ar nederīgām lietām. Tajos brīžos man gribot negribot jāatzīst, ka mūsu tētim ir taisnība un biežāk kā vajadzētu, es ļauju puikām RIMI ratos iemest kādu akcijas traktoru vai citu štruntu, ko vienkārši nevar nepirkt. Viņi visi bija tur, tai maisā. Štrunts par tiem dažiem santīmiem, ko tie maksā (jo es patiesi cenšos nepirkt neko, ko man būtu žēl izmest, jo tā ir otra nelaime, kad tās mantas krājas kaudzē, cerībā, ka kādu dienu tiks novērtētas) – tomēr tās lietas ir kāds saražojis dūmojošā rūpnīcā, atvedis ar ne mazāk dūmojošu mašīnu un tagad tās aizvedīs ar tādu pašu un izgāzīs kaut kur lielā kaudzē pūt, bet nekad nesapūt… Jūs zināt, ka es neesmu fanātiska eko cienītāja, un tomēr šādas pārdomas šad un tad iešaujas manā galvā. Atkal nosolījos pēc iespējas nepirkt tos štruntus un slāpēt kāri pēc rotaļlietām ar, manuprāt, kvalitatīvām un/vai daudzfunkcionālām rotaļlietām. Ar daudzfunkcionālu es domāju “open-ended”, kā to tagad smalki un smuki sauc angliski, bet kam es nerodu īsti pilnvērtīgu tulkojumu latviski – rotaļlietas, kurām nav ļoti konkrēta mērķa un funkcijas, bet tajā slēpjas to šarms un nebeidzamais pielietojums, jo tās vienkārši ir tik versatilas.

Un otra pārdoma, kas man šad un tad uzmācas kā apņēmība sākt sportot vai veselīgi ēst, ir “brīvā spēle” un spēļu vide, kura uz to rosina. Mūsu vecākais dēls Robins iet Valdorfa pirmsskolā un, neskatoties uz to, ka kopumā viņš nav zvērināts uz bērndārzu gājējs, pēdējā laikā viņu patiesi ir grūti dabūt no turienes prom un arguments mūždien ir viens: “Es gribu vēl paspēlēties, izspēlēt savu spēli.” Valdorfpedagoģijai ir ļoti raksturīga brīvā spēle  jeb fantāzijas rotaļa, kurā bērni var izspēlēt pašu radītus scenārijus – tā ļauj bērniem dziļi izjust un piedzīvot dažādus dzīves aspektus, apgūt dažādas ģimenes un sabiedrības lomas. Tur nevienam nav jābažās par dzimumaudzināšanu pirmsskolā – bērni spēji mainās lomām, puikas cep un vāra spēļu virtuvē, kamēr meitenes mēdz uzbūvēt pa kādam cietoksnim, bet tikpat veikli viņi atgriežas atkal “savās vietās” un puikas aizskrien aizstāvēt savas dāmas pret pūķi, kamēr meitenes auklē leļļu bērnus vai rūķus. Brīvajai rotaļai bērndārzā ir veltīts ļoti daudz laika (lai gan man un Robinam laikam gribētos vairāk 😉 ). Un būtisku lomu spēlē arī vide – es gribēju par šo sagatavot fotoekskursiju uz Robina grupiņu, bet tad uzgāju šeit izcilu rakstu un fotogrāfijas uzņemtas tieši Robina grupiņā, līdz ar to nav vērts man dublēties – vienkārši varu ieteikt izlasīt :)

Kas man šķiet uzsvēršanas vērts tieši par vidi un rotaļlietām, ka atvērto materiālu lietošana ir viena no būtiskām atšķirībām salīdzinājumā, piemēram, ar Montesori, kur izmantotajiem materiāliem ir konkrēts specifisks pielietojums. Nemaz nerunājot par tradicionālo izglītības pieeju. Tieši šo pārdomu rezultātā viendien Twitterī rakstīju, ka, manuprāt, valdorfpedagoģija ir kā batika, Montesori kā mozaīka un tradicionālā izglītība kā izkrāsojamā grāmata. Un attiecīgi arī “brīvās spēles” īpatsvars ikvienā no šiem modeļiem – valdorfpedagoģija ar pilnīgi nestrukturētu spēles ritmu un atvērtajiem materiāliem (tiek izmantoti materiāli, kam var būt dažāds pielietojums, piemēram, krāsainais audums var būt telts, apģērba gabals, jūra, galdauts un vēl daudz kas cits, ko bērns ir iztēlojies), Montesori, kur brīvā spēle ir rotaļa ar iepriekš sagatavotiem materiāliem pēc bērna izvēles. Un tradicionālā izglītības sistēma, kur “vienkārši būšana” pēc būtības tiek uzskatīta par dauzīšanos un tam tiek pievērsta salīdzinoši maza nozīme. Bet man šķiet, ka pirmsskolas vecumā tam tomēr ir MILZĪGA nozīme, jo bērns eksperimentē, pēta, riskē, mēģina un kļūdās apgūstot daždažādas likumsakarības no praktiskās puses – aizrautīgi un ar prieku. Tas ir pamats izziņas priekam un interesei visa mūža garumā. Stjuarts Brauns no rotaļu institūta retoriski jautā: “Kas kopīgs vairumam Nobela prēmijas laureātu, invoatīviem uzņēmējiem, māksliniekiem un labi adaptētiem bērniem, laimīgiem pāriem, ģimenēm un visveiksmīgāk adaptētajiem zīdītājiem? Viņi visu mūžu aizrautīgi rotaļājas.”

Bet cik gan aizrautīgas var būt rotaļas, ja kāds pieaugušais, kurš varbūt sen vairs nemāk rotaļāties, norāda ko un kā darīt, vai labāk zin, kā pareizi spēlēties? Un esot šajā sfērā nu jau ar visām četrām, arvien biežāk saskaros ar necieņu pret šo bērna dabisko spēju rotaļāties pa savam, jo tiek radītas kaudžu kaudzēm rotaļlietas, kas patiesībā izklaidē bērnu, tikai nodarbina viņu un piedāvā ierobežotu skaitu “pareizo atbilžu”. Un tas sagandē to vidi, kurā bērns var gribēt brīvi spēlēties – no tiesas, es ar saviem dažu santīmu traktoriem arī to sagandēju, jo aizvakar es stāvēju bērndārza laukumiņā un vēroju, kā Robins ar vēl vienu puiku pa celiņa bruģīti sacentās ar akmens “mašīnām”, kas bija tik ātras, ka atstāja uz celiņa baltu svītru – viņi rotaļājās ar vienkāršiem plakanas formas akmeņiem, ko bija atraduši puķudobes apmalē – bez atlaides – vienkārši pilnīgi par baltu velti. Neviens elektromobīlis, trasīte un citi daudzu latu vērti zīmolauto nestāvēja līdzi šīm supermāšinām, kas zīmēja uz ceļa svītru… Un šādas dzīves situācijas man atkal atgādina, ka rotaļāšanās ir pašos bērnos un mums ir tikai jārada viņiem vide un brīvi pieejams materiāls šīm rotaļām. Un tie būs divi zaķi (patiesībā pat bariņš zaķu) ar vienu šāvienu.

Šo pārdomu sakarā šķiet pieminēšanas vērts jaunums, ko tagad var nopirkt arī mūsu bodītē – savā wishlistā biju to ierindojusi jau pasen, bet visu laiku gadījās kas svarīgāks. Tā ir tāda konstruēšanas sistēma, kurai angliski arī ir piemērojams vārds “open-ended” – Makedo. Tās radītāji acīmredzot ir pievērsuši vairāk uzmanības bērnu vēlmēm rotaļām nemaz neparedzētus priekšmetus pārvērst rotaļlietās un izveidojuši tam piemērotu savienojumu sistēmu, kas palīdz izlietotos iepakojumus un citas nevajadzīgas mantas vērst par interesantiem rotaļu priekšmetiem – mājām, automašīnām, robotiem un pat kosmosa kuģiem. Makedo daudzkārt lietojamo savienojumu sistēma ir ieguvusi vairākas atzinības un apbalvojumus par radošajām iespējām, ko tās paver maziem un lieliem. Tas ir pavisam droši, ka aizrautīgi piedalīsies arī vecāki un vecvecāki, ja vien bērns viņos vēl dzīvs :)

Makedo ir divas dažādas kolekcijas: viena no tām ir tieši nupat aprunātās Brīvās spēles jeb Freeplay Kits, kuri ir pieejami dažādos izmēros – kā vientuļnieciņam tā visai ģimenei vai pat veselai klasei. Tajos sakomplektēts optimāls daudzums detaļu un zāģītis, tomēr nav konkrētu norāžu, ko ar šo visu pasākt – bērns var radīt un būvēt jebko. Otrs variants ir Find and make, kas piedāvā komplektu un instrukciju konkrēta projekta īstenošanai – ierobežojošāks tas ir tikai no pirmā acu uzmetiena, jo, protams, ka daudzkārt lietojamos savienojumus var sākotnēji izmantot kā instrukcijā paredzēts, bet pēc tam uzbūvēt arī visu citu, ko sirds vien kāro. Visos komplektos iekšā ir vienādi savienojumi, eņģītes un īpašs bērniem drošs zāģītis un caurumotājs, kā arī uzlīmes un detalizētu instrukciju konkrētā projekta izveidei. Ticu, ka šis variants atkal ir piemērotāks tādiem kā es, kuriem sākumā vajag iedvesmai mazliet ierādīt, kā tā lieta darbojas un tad jau slūžas vaļā un var taisīt arī kamieli bez priekšā teikšanas :) Nu lūk, šī rotaļlieta beidzot ir atradusi ceļu uz mūsu plauktu gan veikalā, gan mājās un savu pirmo spēļu māju esam laimīgi uzbūvējuši (pabeiguši gan vēl ne – iekšdarbi, apmēbelēšana, apzaļumošana un tā 😉 ), bet var jau nākt skatīties un iemēģināt veikaliņa spēļu stūrī – Robins un Selīna bija tīri iejūsmināti :)

7 Responses to “Par spēlēšanos un tapināšanu”

  1. DaceA Says:

    njaa…es arī dikti vairos pirkt krām-rotaļlietas, pagaidām mazais vēl mazs un īsti nemāk paprasīt, bet man reizē bail, vai vēlāk varēšu noturēties tam pretī un vai tas neradīs viņā kaut kādu kompleksu, jo citiem ir. Jau tagad laukumiņā redzu, cik ļoti viņam interesē un patīk visi tie krāsainie, skanošie izstrādājumi..

  2. kaada_mamma Says:

    Pirms nedēļas iegādājos antroposofijas rakstu grāmatu, kur arī veltītas vairākas nodaļas brīvajai spēlei un tad iegrimu par to visu pārdomās – cik tas patiesībā ir svarīgi. Cik svarīgi bērnam ļaut izspēlēt spēli līdz galam, nepārtraucot vai neaizliedzot kaut ko. Un ka nav nekā dabiskāka par brīvo spēli. Diemžēl, to sagandē visa rotaļlietu ražotāju industrija, cenšoties mums iepotēt, ka bērns būs laimīgs tikai tad, ja viņam nopirks kādu konkrētu lietu.
    Un pašiem bērniem patiesībā ir vienalga, ar ko rotaļāties. Jo bērns atzīst par labu to, ko viņam piedāvā. Tās ir tikai pieaugušo iedomas, ka bērns jutīsies kaut kā sliktāk, ja viņam būs, piem., vienkārša koka rotaļu mašīna, nevis iespaidīga rotaļu mašīna ar gaismiņām un skaņas signāliem. Protams, bērnam patiks abi varianti, jo bērnam patīk viss, ko viņam dod pieaugušie. Tāpēc pieagušo uzdevums ir nesamaitāt bērnus :)

  3. Baiba Says:

    Sveiki! Ar interesi izlasīju un vispār teorētiski piekrītu. Tomēr. Praksē ir tā, ka bērni ar tiem štruntiem ir ļoti ļoti daudz un ļoti radoši spēlējušies – gan ar mīkstajām mantām, gan plastmasas mašīnām. Arī šobrīd viņiem ir vesela komanda ar slepenajiem aģentiem, kur ietilpst gan lācīši, gan mašīnītes, kas klāt žurnāliem un arī lielākas… ne vienmēr vari paredzēt, vai tas štrunts nekļūs par mīļāko mantu gadu garumā.

  4. Ginta Says:

    Man nav kategoriska viedokļa, ka tieši vienas mantas ir labas, bet citas sliktas. Kaut vai Pet Shop dzīvnieciņi. Tikko mana meita ar draudzeni, kurām nu jau ir 12 un 13 gadi spēlējās ar tiem – filmēja kaut kādus sižetiņus. Tad, kad es iegāju pie viņām istabā un to ieraudzīju, es tiešām biju izbrīnbīta, bet patiesībā, man bija liels prieks par to, ka viņas vēl spēlējas. Laikam tas arī ir tas svarīgākais – vai bērns māk spēlēties, kā arī cik dažādi un cik ilgam laikam noder tā viena konkrētā rotaļlieta. Ja nopirktā manta rada prieku tikai vienam vakaram, tad es kā vecāks to vērtēju kā neveiksmīgu rotaļlietu, savukārt, ja ar mantu var spēlēties gan 2, gan 12 gadīgs bērns vairāku gadu garumā,pie kam arī vecākiem tā ir saistoša, tad tāda manta manā vērtību skalā ierindojas augšgalā.

  5. DaceA Says:

    kaada_mamma – par tām iedomām un bērnu sajūtām. Es ļoti labi atceros, kā jutos, ka man pirmajā/otrajā klasē (tātad kādi 6/7 gadi) nebija tā smukā penāļa, kāds bija daudziem citiem. Bija 90to sākums un sāka parādīties visas tās krāsainās lietas.. :) droši vien katram jau tas savādāk..

  6. admin Says:

    Protams, ka interesē un patīk. Klāsam vienmēr ļoti interesē tēta aliņš vai vīna glāze, jo to viņam nekad nedod 😉 Un Robins, uzaudzis bez bateriju rotaļlietām, uz ilgu laiku spēj “ienirt” rotaļlietu nodaļā, kas domāta bēbīšiem un pilna ar skanošiem un mirgojošiem Fišerpraišiem. Taču tas, vai tur atrastos rotaļlieta, kas normālos apstākļos spētu ilgstoši būt viņa mīļoto sarakstā, un vai tās jel ko dod bērnam no normālas attīstības viedokļa audzinot bērnu par atvērtu indivīdu nevis ar pareizām atbildēm piebāztu sekotāju… Nezinu gan. Un man ir prieks, ka tikpat aizrautīgi, kā viņš tai nišā ienirst, viņš arī no tās dodas prom (lai atgrieztos citu dienu).
    Protams, galējības, manuprāt, nekad nav bijušas kultivējamas un man ļoti patīk, ka bērndārza vide ir tāda bišķi sireāli sterila un brīva no ārpasaules ietekmēm, kamēr mājās viņš nonāk normālā vidē, kur ir arī krietns strēķis krāsainu plastmasas rotaļlietu (gan ļoti atturamies no battery-operated) un ciemos ejot un publiskos spēļu stūros viņš sastopas ar štruntiem. Pilnīgi bērnu izolēt no MANUPRĀT nederīgām rotaļlietām būtu nosodāmi, jo tā es spiestu bērnam rotaļāties pēc savas sapratnes nevis viņējās – viņam ir sava dzīve un savas vēlmes un tās ir jāizdzīvo – ja es tās absolūtu liegšu tagad, viņš noteikti līdz tam nonāks kādā dzīves posmā. Bērns nekādā gadījumā nedrīkst kļūt par mammas pārliecības fetišu. Manuprāt, pirmais ļaunums, kas no tā rodās ir izolētībā no vienaudžiem – tā ir sociālā vide, kurā bērns aug un meklē savu vietu. Un priekšmeti, ar kuriem viņš identificējas, lielā mērā nosaka to, cik veiksmīgi viņš iekļausies vai neiekļausies vienaudžu vidū. Pieaudzis cilvēks var būt tik pašpietiekams, ka viņam ir vienalga, vai uz viņa krekliņa ir rakstīts D&G vai ne, bet bērnam ir būtiski pielīdzināties. Un tomēr man šķiet, ka tieši agrīnajā audzināšanas posmā mums ir jāierāda bērnam, ka ne tas, ar ko viņš “apkarinās”, nosaka viņa vērtību, bet gan tas, ko viņš nes sev līdiz kā personība.
    Tāpēc mani priecē, ka Robinu ilgstoši tās man netīkamās rotaļlietas tomēr nesaista, kā arī nav izveidojusies atkarība no kādiem nebūt multeņiem. Piemēram, ciemos viņš jūsmoja par daudzstāvu garāžu. Nolēmu iegādāties tādu arī mums – nu neko, krāj putekļus. Protams, pirmās dienas spēlējās, bet tas ātri pārgāja un atgriezās pie pārbaudītām vērtībām un šļūkā ar traktorīšiem pa grīdas dēļiem starp paša būvētām garāžām un mājām. Tāpat it kā jau Zibens Makvīns pavīd pa brīdim sarunās (lai gan pašu multeni tā ar nav redzējis un iepazinis šo varoni ir tikai no vienaudžu jūsmas), bet kad futbola treniņa ģērbtuvē viņš novērtē, ka apkārt ir 4 somas ar Zibeni Makvīnu, tad viņš ar mazu lepnumu pats saka, ka tas vairs nav stilīgi, jo visiem tādas ir, bet viņam esot savādāka – ar krokodilu.

  7. admin Says:

    Ginta, man šķiet, ka minētajā gadījumā PetShop dzīvnieciņi bija pa rokai un tiem nebija tik liela nozīme rotaļā – būtu lego figūriņas, filmētu ar tām – tas jau vairāk atkarīgs no bērnam piedāvātā materiāla. Man arī šķiet, ka vissvarīgākais, ka bērns vispār spēlējas un jo ilgāk viņš to dara, jo vairāk no tā gūst. Taču personīgi man (un es nesaku, ka tas ir pareizs viedoklis – vienkārši manējais) man ne visai patīk rotaļlietas, kas jau piedāvā gatavu fantastisku/izfantazētu būtni – man šķiet, ka jo tuvāka realitātei vai nosacītāka ir rotaļlieta, jo vairāk vietas ir bērna iztēlei. Citiem vārdiem sakot – man šķiet, ka mums nav bērnam jāpaskaidro, ka rūķis ir mazs vīriņš ar baltu bārdu un spicu mici – iespējams, ka neradot konkrētu rūķa portretējumu, mēs atstājam bērnam vietu izfantazēt pilnīgi citādu rūķi. Vai pūķi. Vai runājošus zvēriņus. Vai mazus pasaku cilvēciņus utt. Man šķiet vienkāršāk to cilvēkiem ir saprast, ja runājam par literatūru un kinomotogrāfiju – cik bieži gadās tā, ka izlasām kādu grāmatu un esam sajūsmā. Un tad tiek uztaisīta filma par šo grāmatu un mēs esam vīlušies, jo daudz kas no filmā redzētā neatbilst mūsu iztēles radītajam, lasot grāmatu – gan galveno varoni bijām iztēlojušies savādāku, gan aprakstīto vidi, vietas utt. Un tam nav nekāda sakara ar pareizāku/nepareizāku vai labu vai sliktu filmu, kā mēs to mēdzam interpretēt, kad atstāstam savas sajūtas pēc filmētā varianta noskatīšanās – vienkārši tas nesakrīt ar mūsu iztēles augļiem. Un cik beiži mūs nesaprot tie cilvēki, kas aizrautīgi noskatījušies filmu vispirms un tikai tad lasa grāmatu par šo pašu stāstu… Es gan domāju, ka viņi daudz zaudē lasot grāmatu pēc tam, jo vairs nav viņu spēkos iztēloties citādu to varoni vai vidi, kā tas atspoguļots filmā. Vai ne? Un man šķiet, ka gluži tāpat ir ar bērna fantāizju un piedāvātajiem mošķiem, spokiem, transformeriem, petshopiem utt. mēs aizņemam bērna fantāzijas vietu ar pieaugušo fantāzījām – piedāvājam viņiem varoņus, ko citādi viņi radītu paši, jo bērni ir radīti, lai rotaļātos. Un ja viņi to nedara, tad vainīgi esam mēs peiaugušie – mēs kaut ko kaut kur esam sabojājuši. Un tam, kādā vecumā bērns beidz spēlēties, ir, manuprāt, vairāk sakars ar to, nekā ar vecumu kā tādu. Kā teicis Bernards Šovs: “Mēs nepārtraucam spēlēties tāpēc, ka novecojam, mēs novecojam tāpēc, ka pārtraucam spēlēties.” Un, manuprāt, tieši tie cilvēki, kuri nepārtrauc rotaļātie svisu mūžu, gan daudz savā dzīvē sasniedz, gan vienmēr ir sirdī jauni :) Tā pēc manām domām…

Leave a Reply