Pa darīšanām

Ierakstam par podiņapmācību gatavojos jau ilgi, tomēr šķiet, ka šis nu ir īstais mirklis, jo muki.lv plauktā beidzot ir parādījies arī podiņš (lūk šāds!) – tad nu šķita īstais mirklis parunāt par šīm “darīšanām”.

Kādu podiņu izvēlēties?

Kā jau visā, arī šajās lietās lūkojos pēc informācijas, kas tad ir pēc iespējas dabiski un pareizi. Sākotnēji saskāros ar informāciju, ka podiņam jābūt augstam, kājām stabili jābalstās uz zemes, muguriņa jāatspiežas pret gana augstu atzveltnīti… bet izrādās – nekā. Pameklējot dziļāk, atklājās, ka tualete, kādu to pazīstam mēs – ar augstu sēžamu podu, ir raksturīga rietumu kultūrām un salīdzinoši nesenai vēsturei. Un, kā jau daudzi civilizācijas labumi, tie nes līdzi arī ar to saistītas medicīniskas konsekvences, tostarp (kā izrādās!) tikai mūslaiku slimību apendicītu, hemaroīdus, taisnās zarnas un prostatas vēzi utt. Daudzās austrumu kultūrās ir saglabājušās, kā mums šķistu, “aizvēsturiskākas” tualetes tradīcijas – nokārtošanās notiek tupus (piemēram it kā visādi citādi attīstītajā Japānā). Bet izrādās, ka tieši šāds stāvoklis ir dabisks un atdarināšanas vērts paraugs. (ja ir vēlme par to palasīt vairāk, var ielūkoties šeit un te par pareizu un nepareizu pozu, kā arī veselības ieguvumiem)

Tieši tādēļ podiņš, kas vislabāk piemērots kakāšanai un čurāšanai, ir tāds, kas pēc iespējas labāk atdarina pozu dziļajā ietupienā, jo tikai tā zarnu loki atveras pilnībā un arī urīnpūslis iztukšojas pavisam. Ja nokārtošanās notiek pareizajā pozā, sasprindzināšanās nav nepieciešama vispār. Tāpat kā tualetes papīrs, jo dupsis nosmērējas ļoti reti. Sākumā bērniem ir elastīgas saites kājās un viņi var elementāri notupēt dziļajā ietupienā uz pilnas pēdas, kas pieaugušam cilvēkam šī poza sagādā grūtības, jo tā tiek pārāk reti izmantota.

Nu lūk – tātad meklējot podiņu, vispirms būtu jālūkojas, lai tas ir salīdzinoši zems un bērna dupsis atrodas pēc iespējas tuvu ietupiena pozai, tādējādi sekmējot dabisku nokārtošanos. Protams, podiņam būtu jābūt arī stabilam un ērtam, lai mazais uz tā neprotestētu pavadīt ilgāku laiku, ja dabiskā vajadzība uzreiz nenāk kā saukta :) Ērts, tas nozīmē puslīdz ergonomisks, paplatām malām, lai maliņas nespiežas mīļajos mīkstumiņos un arī kāds atbalstiņš muguriņai, ja nu iznāk patupēt ilgāk, nekaitētu. Puisīšiem vēl no svara būs arī augstāks izliekums priekšā, lai negadās pāršaut pār malu. No drošības viedokļa, būtu labi, ja podiņš būtu stabils, tātad apakšdaļa varētu būt nedaudz paplatināta, tomēr ne pārāk, lai neiznāk , ka pēdiņām blakus podam vairs nav vietas un kājas jātur ļoti plati. Bieži vien podiņam stabilitāti piešķir svars.

Ko es noteikti nemeklētu podiņā? Mūziku, aplausus par “padarīto”, ūdenskrituma skaņas, lai veicnātu darīšanas utt. Tāpat šķiet pārspīlēti podiņi, kas atdarina pieaugušo tualeti, kuriem ir atvilknītes, iebūvētas rotaļlietas utt. Īsi sakot – vienkāršība man arī tīk. Un ja vēl podiņam ir atturīgs un pieklājīgs dizains, jo vismaz mūsu mājā tas kādu dzīves mirkli stāv ne gluži prom no acīm… vispār jauki :) Taču viss šis ir gaumes lieta.

Kad izvēlējāmies podiņu Robinam, par labu atzinām BabyBjorn augsto podiņu par dārgo naudu. Tagad, zinot, ka pareiza pozīcija bērnam nebūt nav ar taisnām kājām un taisnu muguru, šo podiņu visticamāk neizvēlētos, lai gan atzīstos, ka Klāss to turpina lietot mājās, jo ir jau ar to apradis. Un mūsu jaunais podiņš ir viņa rezerves podiņa pozīcijās :)

Kad iegādāties podiņu?

Šķiet, ka īsti vienota viedokļa par šo nav. Manuprāt, podiņu jāiegādājas kādu mirkli pirms podiņapmācības sākuma, tomēr ne gadsimtiem pirms. Jo ja bērniņš jau ir gana liels, viņu var iesaistīt izvēles izdarīšanā – piedāvāt uz tā pasēdēt veikalā, izvēlēties krāsu vai modeli, ja mammai pašai grūti izšķirties starp 2-3 podiņiem. Tā bērns jau no sākta gala piedalīsies procesā.

Kad sākt podiņapmācību?

Patiesībā negribu dublēties, jo šķiet, ka par šo jautājumu ir pieejami gana daudz raksti daždažādos medijos (piemēram sakarīgs raksts bija salīdzinoši nesen žurnālā “Mans mazais”). Tāpēc labāk padalīšos mūsu pusotrā pieredzē.

Tradicionāli mammas plāno ar podiņapmācību nodarboties vasarā – varēs skraidīt pliku dupsi utt. Tieši tā rīkojos arī es, kad gribēju sākt Robina podiņpiejaucēšanu. Tad viņam bija gads un 3 mēneši un es varēju gribēt daudz ko, bet viņam izrādījās gluži citi plāni. Podiņā viņš nokārtojās reti, ja sakrita apstākļi – bet tiklab varēja arī pusstundu nosēdēt uz podiņa, piecelties un pačurāt pus metru no tā. Viņš neizjuta nekādu sakarību ar podiņu, nokārtošanos utt. Taču es biju neatlaidīga, jo pozitīva pieredze ģimenes locekļu vidū un vecmāmiņas kauninošie komentāri apciemojumu laikā, lika maķenīt sasparoties. Tomēr par spīti tam Robins varēja defilēt apkārt stundām ar slapām biksēm, postīt dīvānus, kāpt man tāds sačurājies klēpī un visādi citādi kaitniecēt man, bet viņš neizjuta pilnīgi nekādu diskomfortu un neizrādīja vēlēšanos risināt šo jautājumu, uzsākot podiņgaitas. Kaut kādā mirklī mana apņēmība atslāba, es vēlreiz pārlasīju rakstus, kas vēstīja, ka tik agrīnā vecumā lielākā daļa bērnu neizjūt vajadzību nokārtoties un nekontrolē šo vēlmi. Protams, ir kādi, kas to var, bet mans acīmredzmai nebija tas eksemplārs. Metu mieru. Mēs vēl arvien pasēdējām uz podiņa pēc gulēšanas, šad tad mums veicās, bet kaut kādu sakarību viņš arvien vēl neizdarīja.

Sācis iet bērndārzā Robins pievienojās kolēģīšiem un visbiežāk podiņā kaut ko sadarīja. Bet es, audzējot puncī mazo Klāsiņu, nolēmu atlikt šo jautājumu uz vēlāku laiku. Un tad, mēnesi pirms mazuļa dzimšanas, kas pēc visiem priekšrakstiem būtu visnepiemērotākais brīdis podiņapmācības uzsākšanai, gadijās tā, ka Robinam bija izbeigušās autiņbiksītes bērndārza maisiņā un kādu dienu es viņu saņēmu ar biksītēm kājās. Sekmīgi nokļuvām mājās ar sausām biksēm, pasēdējām uz podiņa un nolēmām “pamperīti” nelikt. Un nelikām nekad vairs. Tikai uz nakti. Bet tā kā pārsvarā arī nakts autiņbikse bija sausa, pēc mēneša sausa “pampera”, pārstājām ķemoties arī naktīs. Un viss. Tas bija akurāt tik vienkārši – 2.2 gadu vecumā viņš vienkārši pats sāka iet uz podiņa un prasīties, kad vajadzēja.

Kā saprotat, no šīs pieredzes biju secinājusi, ka Klāsiņu ātrāk kā nākamvasar vispār nepūlēšos likt uz podiņa. Tomēr atkal viņam plāni ir/bija citi. Pamanījām, ka viņš kaku bikšelēs iedara konkrētā brīdī īsi pēc mošanās no rīta. Un viss. Un to vēl varēja redzēt pēc priekšvēstnešiem. Tā nu pasākām viņu apsēdināt uz podiņa laikā, kad vajadzētu nākt kakai. Un tā ik rītu ir podiņā – mēs visi paplaukšķinām un mammai jau krietnus mēnešus nav jāmazgā kakainās Softbums autiņbikšeles :) Jauki! :) Protams, tam nav nekāda sakara ar prasīšanos un viņš neko īsti nesaprot no tā… tomēr ir lielas cerības, ka podiņapmācību, kad tai pienāks laiks, tas mums varētu atvieglot… Priekšvēstneši tam jau ir – kad iemēģināšanai apsēdināju Klāsu uz jaunā podiņa ar visām bikšelēm, viņš mirkli pasēdēja, paķimerējās ap to un, paņemot viņu opā, konstatēju, ka viņam bikšelēs ir mazmazītiņa kakiņa. Pieņemu, ka ir izveidojies nosacījuma reflekss un, uzsēdināts uz podiņa, viņš sajūt vajadzību nokārtoties pat ja reāli t’avarbūt nav. Kaut kā līdzīgi kā tad, kad runā vai domā par žāvāšanos, cilvēks sāk žāvāties (nožāvājies? 😉 )…

No visa šī secinu: nav nedz par ātru, nedz par vēlu uzsāktas podiņiešanas. Kad ir laiks, tad viņš ir. Galvenais netaisīt stresu – vispirms bērnam, tad sev. Čurinot mazo virs avīzes, raujot histēriski nost bikšeles tad, kad mazais speciāli savelk mutīti vai tml., ir man nepieņemami un tikai radīs bērnam neirozi, bet mammai izmisumu, kad nepaspēs. Nav vērts arī plaukšķināt par bērnu, kurš 8 mēnešos “iet uz podiņa” – aplausus ir pelnījusi mamma, jo tas ir uzcītīgas mammas darbošanās rezultāts nevis bērna apzinīga podiņaktivitāte. Un nav vērts neko plānot, mācīt, taisīt slapjumsajūtas pie bērna dupša utt. Ir mazliet jāpaciešas un visticamāk, tas vienkārši notiks, ja mazliet ieklausīsieties bērnā, bet viņš redzēs, ka apkārtējie iet uz podiņa.

Kā sagatavoties?

Man šķiet, ka, gaidot īsto mirkli, tomēr ir svarīgi iepazīstināt mazo ar podiņlietām. Pirmkārt, bērnu var ņemt līdzi uz tualeti, ja viņš izrāda šādu interesi.  Un var izrunāt, ka lieli cilvēki kārto savas darīšanas podiņā – tā dara tētis, mamma, lielais brālis vai māsa un arī citi. Un arī viņam vajadzētu pamazām uz šo noskaņoties. Kā jau pieminēju, bērniņu var iesaistīt podiņa izvēlē – to gan nevajag pārspīlēt – ja ievedīsiet bērnu lielveikalā ar 10 dažādiem podiem, viņš visticamāk izvēlēsies ar spilgtāko zīmējumu, tāpēc labāk apzināt pašai mammai/tētim, kuru podiņu akceptētu un tad piedāvāt bērnam izvēlēties krāsu vai modeli no ierobežota podiņu skaita (2-3). Ja bērns ir gatavs, var uz podiņa apsēsties veikalā, iemēģināt :) Tomēr daudzi bērni baidās uzreiz uz podiņa sēsties – tad labāk neuzspiest. Pārvedot podiņu mājās, bērnam būtu labi, ja podiņš netiktu paslēpts tualetē, bet gan būtu mazulim pieejams, lai sadraudzētos. Tomēr vajadzētu sekot, lai podiņš nekļūst par spēļmantu, jo vēlāk var būt problēmas ar sēdēšanu uz tā. Runā, ka mazuli iedrošinot mīļo mīkstmantu vai leļļu sēdināšana uz podiņa, lai redz, ka tas ir droši un forši. Tomēr saku, ka paši neesma to mēģinājuši – kaut kā īsti nav radusies vajadzība – izpildot visu iepriekšminēto, problēmas ar sēdēšanu uz podiņa nekad nav bijušas, lai arī neesam nedz iegādājušies sevišķi interesantas podiņmantas, nedz demonstrējuši steriem multeņu, lai bērns nemaz nepamanītu, ka sēž uz podiņa… šis viss man šķiet tikpat lieki, kā putriņpantiņi bērnu ēdinot – nepārvēršam par rotaļām nopietas lietas :)

Un lai jums veicas darīšanās! :)

5 Responses to “Pa darīšanām”

  1. juune Says:

    Visnotaļ piekrītu, ka vnk jāsagaida tas “klikšķis” :) Tomēr kaut kādas iestrādes podiņvirzienā pirms klikšķa arī visnotaļ atzīstu — guži kā Klāss no rītiem iet pa lielam uz podiņa, arī savu meitu sākām sēdināt uz podiņa no rītiem pēc pamošanās un arī pēc pusdienlaika miega, un pēc laika arī pēc pastaigas, podiņš vienmēr bija pilns. Sākām ap viņas 8 mēnešu vecumu, jo viņa tad iemācījās sēdēt. Itin drīz viņa gandrīz vienmēr pusdienlaiku izgulēja sausa. Vasarā pirms viņas gadiņa vecuma vienu brīdi pamēģinājām vilkt tikai apenes, bet uzreiz bija skaidrs, ka ir par agru, varēju tikai slaucīt peļķes ik pa brīdim. Tā ka sagaidījām nākamo vasaru [meičai bija 1g10m], un tad jau podiņmācība izrādījās pavisam lakoniska — paskaidroju viņai, ka tagad vilksim apakšbikses, un tajās nevar čurāt, jo viss būs slapjš — šo dāma pārbaudīja tikai 3-4 reizes, un pēc tam sāka prasīties uz poda :) Ar naktīm gan neiet ne tuvu tik labi, tikai tagad, īsi pirms 3 gadu vecumā likās, ka varam no autiņa atteikties, it kā gāja labi, bet te atkal 2 reizes dažu dienu laikā dabūju mazgāt matrača pārvalku :( [Ir doma iegādāties šādu un likt zem palaga, lai jāmazgā tikai palags: http://www.babykind.co.uk/buppypad.htm#SWmat . Varbūt muki arī ir kaut kas tamlīdzīgs vai pat vēl labāks padomā? Wink wink 😀 Izmetamos paladziņus kaut kā negribas.]
    Un vēl — kaut kur pa ausu galam biju dzirdējusi tādu ieteikumu, ka reiz podmācība ir aizgājusi, mazo neskādē likt uz dažādiem podiem, arī lielā. Meita visu laiku vienmēr gāja tikai uz sava mazā podiņa, un kaut kādā veidā tas rezultējās iekš tā, ka lielie podi viņai bija pilnīgi nepieņemami [piedāvājums iet uz lielā poda beidzās ar histēriju]. Mājās, protams, tā nav problēma; ārpus mājas dabūjām kādu laiku visur stiept līdzi mazo podu 😛 Vismuļķīgāk bija ar tādiem ne īpaši gariem pasākumiem kā veikala brauciens, takš neskriešu pa veikalu ar podu padusē, un autiņbikšu vilkšana arī nekā nelīdzētu, jo kopš iešanas uz poda čurāt biksēs meiča arī ne pa kam nebija ar mieru [vismaz bez brēkas]; tās uzlikas ko var likt lielajam podam virsū, lai to “samazinātu” arī nederēja. Veiksmīgā kārtā tas tomēr ar laiku pārgāja :)

  2. admin Says:

    Pēc teorijas pastāv uzskats, ka bērnu vajadzētu sākt sēdināt uz podiņa ne ātrāk kā tad, kad viņš var pats no tā piecelties un tikt prom. Nemācēšu pateikt, kur šiem teorētiķiem aug argumentācijas kājas, tomēr, ja uzlūkoju šo ideju no Pikkleres principiem, tad ir itin skaidrs, ka uzliekot uz poda bērniņu, kurš pats nevar no podiņa prom aizkļūt, mēs faktiski ieslogām viņu uz poda, jo viņam tur ir jāsēd – grib viņš to, vai nē – jo prom viņš pats saviem spēkiem netiek. Bet mamma bieži palūkojas podiņā, konstatēt, ka tur nekā nav un nosaka: “Nu pasēdi vēl minūtīti. Vajag čuriņu/kaku podiņā.” vai tml., cerībā, ka tuliņ jau būs. Īsi sakot – ja mēs sekojam principam, ka bērnam ir tiesības izlemt – grib viņš sēdēt uz poda, vai taisīties kur citur, tad mums tomēr būtu jāsagaida vismaz samērā advancēts rāpošanas līmenis, lai bērns māk pāriet no sēdus uz paaugstinājuma pozas rāpus pozīcijā un spēj patstāvīgi “notīties” no poda gūsta. Kaut kā tā, man domāt…

  3. Ilze Says:

    Es savu mazo puiku sāku iepazīstināt ar podiņu pēc tam, kad viņš iemācījās sēdēt, ap 7 – 8 mēnešu vecumu. Un viņš labprāt arī sēdēja. Ja podiņā kas “netīšām” gadījās, visi kopā skaļi priecājāmies. Tomēr šī sēdēšana beidzās līdz ar laiku, kad viņš iemācījās staigāt – pirms gada jubilejas. Tad, kā es smejos, viņš no podiņa piecēlās un aizskrēja (lai gan arī pirms staigāšanas, ja negribēja, no podiņā mācēja nolīst). Tagad viņam ir 1 gads un 8 mēneši, kā reiz būtu īstais laiks podiņmācībai, tomēr izskatās, ka viņam it kā nebūtu laika sēdēt uz poda. Kad piedāvāju, jā, labprāt apsēžas, bet pēc mirkļa jau ir augšā un prom savās rotaļās. Iespējams, varbūt man kā mammai vajadzētu vairāk “piestrādāt”, tomēr mani nepamet sajūta, ka arī mēs šo jautājumu atrisināsim labprātīgi, miermīlīgi un dabīgi. Jo domāju, ka līdz 2 gadu vecumam bērns tik un tā pats nespēj salikt šīs nokārtošanās sajūtas secīgā kārtībā – man vajag – es eju uz poda – es nokārtojos, kad esmu uz poda.

  4. Indra Says:

    Tam, ka tas notiks divu gadu vecumā nu gan negribu piekrist… Mēs sākām sēdēt uz podiņa no 9 mēnešu vecuma. Dzīvojāmies bez pampera…protams..daudz sačurātu bikšu..bet tam ir rezultāts…jo 1 gada un 3 mēnešu vecumā dēliņš sāka prasīties uz poda pa lielajām darīšanām…nāca man klāt un teica “kaka”, ņēma pie rokas un vilka uz poda pusi. Nu un ilgi nebija jāgaida – 1 gads un 5 mēneši un mēs jau prasamies uz poda arī pa mazajām vajadzībām. Tā kā nav jāgaida līdz 2 gadu vecumam, lai bērnu sēdinātu uz poda!

  5. admin Says:

    Indra, manuprāt, bērnu vienkārši nav JĀSĒDINA uz poda 😉 viņš taču pats var apsēsties, kad tam pienācis īstais mirklis. Tāpat kā bērnu, pa manam, nav jāēdina, jāstaidzina utt. 😉 Un īstajam mirklim, kā rāda pieredze daudzās bērna attīstības lietās, nav īsti sakara ar bērna vecumu, bet gan ar secīgu un dabisku attīstību. Vecumu dažkārt iznāk piesaukt tikai tamdēļ, ka tas sakrīt lielai daļai bērnu un tad var aptuveni iezīmēt, kad tas varētu notikt arī ar pašas bērniņu. Tomēr vairums nav visi un “atkritēji” mēdz būt gan uz jaunāko, gan vecāko pusi arī pavisam dabiski – bez vecāku iejaukšanās 😉

Leave a Reply