Mans bērns – pirmais!

Šīs pārdomas rosās pa galvu šad un tad, lai gan atzīstos, ka īsti formulējamas tās nav un vairāk ir kā nekodolīgs retorisks jautājums – kāpēc ir jābūt labākajam? Vai vismaz kaut kur “līmenī”? Un kādēļ nedrīkst būt pēdējais? Ko īsti tā sāncensība mums dod? Vai vienkārši mūsu sabiedrība ir tāda – uz rezultātu, ne procesu orientēta? Pastāstīšu, no kurienes šīm pārdomām aug kājas…

Visspilgtāk, protams, manī šīs sajūtas uzbango Uzvaras parkā, vērojot riteņsacensības. Es pilnīgi saprotu tos pusaudžus, kas sacīkstās, ķīlē savus riteņus, skaita punktus kopvērtējumā, pazīst savus sāncenšus vaigā un līksmo, ja kāds no tiem izlaiž sacīkstes, tādējādi zaudējot tik vērtīgos punktus tabulā… Sportiskais azarts, kas mijas ar savas varēšanas un centības augļiem, man šķiet tīri jauks un tiešām ar patiku noskatos uz uguntiņu, kas mirdz šo jauniešu acīs. Man šķiet briesmīgi forši, ka viņi nevis sēž pie TV vai datorā pūlas pārsist virtuālus rekordus, bet min pedāļus un elpo svaigu gaisu. Forši! Bet mani mulsina divu sadegušu tēvu cīņa finiša taisnē, kad patiesībā sacenšas viņu trīsgadnieki. Es līdz galam neizprotu nepieciešamību uzķīlēt 12″ divriteni, lai iegūtu vērtīgās sekundes, pateicoties tehniskiem pilnveidojumiem! Vai bērna trenēšanu parkā citās dienās, lai kāpinātu viņa sportisko sniegumu… Ja viņam ir tikai 3 vai 4 gadi… Un es līdz galam nesaprotu, kurš jautājums ir nepareizs: kāpēc viņi to dara? vai kāpēc es to nedaru?

Ja es tā pie sevis padomāju, tad tas jau arvien vēl ir par salīdzināšanu, par to, ka Pēterītis var labāk kā Jānītis un ko nu? Bet kādēļ tas tik šaušalīgi satrauc vecākus? Es godavārds nesaprotu. Jā, šķiet par to ir šis ieraksts – lūdzu, izskaidrojiet man, kāpēc manam bērnam ir svarīgi būt pirmajam/labākajam? Robins regulāri tais pašās sacīkstēs ir pēdējais. Pat ja mums izdodas tikt pie diploma ar 2. vietas ierakstu, tas patiesībā nozīmē, ka ir bijis tikai viens sāncensis un viņš mūs ir apsteidzis. Bet mani tas nekādā veidā nesatrauc. Jo savukārt Robinu nesatrauc sacīkstes kā lielums – viņš neuztver ideju mīt pedāļus cik tik jaudā, bet bauda procesu un līksmo, kad sasniedz finiša līniju (vienkārši sasniedz – nevis sasniedz pirmais vai pēdējais) – viņam vieta neko nenozīmē, svarīgi ir paveikts darbiņš, sasniegts nospraustais mērķis – padarīts! Es to varēju! Nevis Es to varēju ātrāk par Jānīti! Un arī man tas šķiet tas būtiskais…

Un tad no šī es pie sevis domāju, vai es pareizi audzinu savu bērnu? Protams, kontekstā ar pasauli, ar sabiedrību. Kā zināms, man nenāk ne prātā audzināt ačgārni (relatīvi saviem uzskatiem) savu bērnu tikai tāpēc, ka mēs dzīvojam ačgārnā sabiedrībā. Bet manas pārdomas grozās ap to, vai ačgārna ir mana pārliecība, vai sabiedrība? Es saprotu, ka līderība utt. utjp. augstu kotējās mūsdienu sabiedriskajā iekārtā. Tomēr kad es par šo domāju, tad man šķiet, ka man laikam gribas izaudzināt pašapzinīgu cilvēku. Jo man ir sajūta, ka cilvēka gandarījums par savu dzīvi un sevi ir ciešā sakarā ar viņa spēju būt laimīgam. Un pa manam, tam nav pilnīgi nekāda sakara ar izlaušanos priekšgalā, būšanu pārākam un citiem lielumiem, kas ir relatīvi pret pārējiem. Es pat Robinam esmu sacerējusi īpašu pasaku par mazo kurkulīti, kuru viņš lūdz izstāstīt atkal un atkal, un es neiebilstu, jo man ir svarīgi, ka viņš izprot, ka cilvēks var justies daudz laimīgāks, ja lūkojas uz sevi nevis citiem.

Man šķiet, ka līderība ir saistīta ar ko citu – māku pievērst sev skatienus arī atrodoties pūļa aizmugurē. Man šķiet, ka svarīgāk nekā nokļūt priekšā citiem un vadīt tos tālāk pa iesākto ceļu, ir prast likt cilvēkiem apstāties, uzlūkot tevi, lai kur tu nebūtu, likt ieskatīties tev sejā un ieklausīties teiktajā, un pieņemt izsvērtu lēmumu, doties tev līdzi tamdēļ, ka tā ir laba doma vai tamdēļ, ka tu ej tajā pašā virzienā, kur mēs visi ejam…

Un, domājot par šo, es atzīstos, ka man lielā mērā to iedot saviem bērniem ir svarīgi tamdēļ, ka pašai tā pietrūkst – man nav šūpulī ielikta pašapzinība un es to mācos un kaldinu tikai tagad, puslīdz nobrieduša cilvēka dzīves ceļos. Mācos pašapzinību, cenšoties nepārkāpt to trauslo līniju, kas mani varētu neiegrūzt otrā grāvī – augstprātības ķepās… Un droši vien tieši tāpēc, ka šīs pašapzinības man pašai nav vēl tieši tik daudz, lai es galīgi vienaldzīgi spētu izsvērt, ka visu daru pareizi un, lai tie “sadegušie” dara kā grib, bet es darīšu pa savam. Tad man reizumis uzmācas tādas pārdomas kā šovakar, kas liek pārjautāt vēl un vēl – bet varbūt, ka manam bērnam tomēr ir jābūt pirmajam? Vai vismaz līmenī, ne pēdējam? Varbūt, es vienkārši kaut ko līdz galam nesaprotu? Un man ar steigu ir jādara kaut kas, lai viņš kļūtu “pirmāks”…

44 Responses to “Mans bērns – pirmais!”

  1. cibr Says:

    no manas pieredzes, pirm-o-maani, ar uzvaru apseesti ljaudis izaug par nepiepildamiem, nelaimigiem ljaudiim, kas manaa galvenajaa noveerojumaa speja rimties tikai tad, kad ir nokaavushi dzivesprieku jau pat saviem berniem, ar kuriem ari jakonkuree, pasham buudamam hroniski nelaimigam. konkurence nav slikta lieta, bet slimiga apsestiba ar uzvaru nes vairak ljauna nekaa laba. domaju, esi uz pareiza celja, attistot savam bernam paspietiekamibu. pasaule butu labaka vieta, ja cilveki skatitos sevii, nevis rezultatu tabulaa.

  2. admin Says:

    Bet konkurence ir laba lieta? tiešām? man nez kāpēc tā nekad prieku nav sagādājusi… es gribu savā prātā saprast, vai konkurence iemāca bērnam ko tādu, bez kā viņš dzīvē nebūs laimīgs?

  3. Baiba Says:

    Jums laikam nav bijis savu bērnu attīstībā vēl tas posms, kad jābūt pirmajam par otru? Tas varēja būt, kad bērniem bija kādi 2 un 4 gadi. Es biju nomocījusies līka – visur – rokas mazgāt abiem pirmajiem, ieiet pa durvīm pirmajiem u.c. Un to viņiem neviens nemācīja. Bet man toreiz bija jādomā, kas tas par instinktu (?) vai konkurences cīņu (?), kas liek šādi darīt. Tagad man bērni citā vecumā (sākumskola) un es visādu apstākļu dēļ izvēlējos viņiem nevis Rīgu, bet lauku skolu. Kad lasu diskusijas Cālī, arī redzu, ka mammas jau no dažu gadu vecuma domā, kur labāk bērnu sūtīt (skolās, pulciņos), lai viņš būtu “konkurētspējīgs”… Tādās situācijās līdzīgi kā Jūs nezinu, vai daru pareizi, saviem bērniem atņemot iespēju būt labākajā skolā, ar labākajām iemaņām jau 7 gadu vecumā… Tomēr es redzu arī, cik atšķirīga pieeja ir šeit – lauku skolā. Te katrs bērns tiek virzīts uz pašapziņu – viņam ir iespēja katros svētkos uzstāties, rādīt savus talantus (pat ja tādu nav), par katru nieku saņemt diplomu, kas liecina, ka viņš ir kaut kādā veidā “labākais”. Es nezinu, kurš ilgtermiņā būs ieguvējs, tiešām nezinu – vai konkurencē audzinātais bērns, kurš ir saņēmis vislabāko izglītību, vai šādi audzināts bērns. Man tās šaubas ir tādēļ, ka pati esmu augusi galvaspilsētā un orientējusies uz izcilību… un diplomi skolas laikā man bija tikai daži visu 12 gadu laikā.

  4. admin Says:

    Vecākajam puikam – Robinam – ap trīs gadiem bija kādu brīdi periods, kad visur vajadzēja būt pirmajam – iziet pa vārtiem, izkāpt no mašīnas utt. Tas bija šausmīgi! Kašķi un trači bija neskaitāmi – bija jāatgriežas atpakaļ pagalmā, lai vēlreiz izietu pa vārtiem pareizajā secībā utt. Mēs arī to nemācījām ģimenē – tieši otrādi, neatņemdamās skaidroju, ka tam nav nozīmes, kurš ir pirmais, galvenais, ka visi esam pa vārtiem laukā un neviens nav palicis pagalmā… tomēr tas nelīdzēja. Man gan bija aizdomas – un tas par spīti tam, ka bērns iet valdorfa dārziņā, kur tiek kultivēta izteikta vienlīdzība – ka vēlme būt pirmajam nāk no bērndārza. Tam jau nevajag daudz: kāda audzinātāja ģērbjot mazos pastaigai uzdod retorisku jautājumu “Kurš būs pirmais saģērbies?” vai pie galda pusdienās paslavē kādu, kurš pirmais izēdis šķīvīti… Tajā bariņā, kur ikviens bērns alkst kaut kā izcelties un pievērst sev mazliet uzmanības, šādi sīkumi spēlē milzu lomu un diezgan aši bērns var adaptēt ideju par sāncensību. Turklāt adaptēt pa savam, kā nu spēj to tobrīd izprast. Tā man šķita, jo citu izskaidrojumu es neredzēju tai pēkšņajai vēlmei visu darīt pirmajam.
    Un kādā brīdī tas laimīgi beidzās, kad es beidzot spēju izskaidrot Robinam, ka man viņš vienmēr būs pirmais… Kaut kā tas līdzēja. Kādu brīdi “konkurences” situācijās viņš mēdza vēl sev pats atgādināt un man pārjautāt, vai viņš arvien vēl būs man pirmais katru dienu :) Un man vajadzēja tikai samīļot un apliecināt, ka tā tas būs nemainīgi vienmēr. Redzēs, kā ies ar Klāsu, kad viņš nonāks līdz atklāsmei, ka “jābūt pirmajam”.

    Kā mēs te ar Jurģi izrunājāmies, ka klasiskā izpratnē noteikti bērns, kas audzināts konkurences apstākļos un allaž tiecas pretī pirmajai vietai, gūs vairāk panākumus. Tomēr laimīgāks, mūsuprāt, būs cilvēks, kas audzināts dživot saskaņā ar sevi nevis sāncensības izvirzītiem mērķiem.

  5. Līna Says:

    Man liekas, ka konkurence, tāpat kā visas pārējās cilvēciskās īpašības, pati par sevi nav ne laba, ne slikta. Vīriešiem tā piemīt izteikti vairāk, jo tieši vīriešu pasaule izbūvēta pēc hierarhijas principa, sievietēm dominē horizontālās saites. Bet tas nav akmenī cirts, tāpat vīrieši draudzējas un sadarbojas, bet sievietes cīkstās.

    Cita lieta, kas mani vienmēr izbrīna, ir birkas “labi” un “slikti”, vai pat jēdzienu sajaukšana. Jādara tā un šitā, lai bērns sāk ātrāk staigāt. “Ātrāk” ir “labāk”? Vai “sliktāk”? Patiesībā ne tā, ne šitā. “Ātrāk” ir “ātrāk”.

    Tāpat “pirmais” ir “pirmais”. Ne “labākais”, ne “sliktākais”. Bērnam sākotnēji “pirmais” ir “pirmais”, bet tās emocionālās birkas iemāca vecāki. Un tas, ko bērns no tā iemācās, tā vispār ir paša bērna (neapzināta) izvēle, nolasot vecāka sejā visu emociju spektru. Diemžēl tik daudz redzēts, ka bērns, kas daudz kur bijis pirmais, iemācījies tik vien to, ka viņš nav pietiekami labs, ka es daudz nespiestu uz konkurences cīņas attīstību. Tāpat viņš to iemācīsies. Svarīgi ir bērnam iemācīt, kad tiešām ir svarīgi būt pirmajam un kāpēc. Ja ne cilvēku cīņā, tad kaut vai ar dabu. Nu, piemēram, kurš būs pirmais, mēs (aizskriesim līdz mājai) vai lietus.

    Bet daudz, daudz svarīgāk ir būt ar savu bērnu tad, kad viņš piedzīvo zaudējuma sāpes. Godīgi izrunāt, kas sāp, samīļot, nemēģinot viņu pārliecināt (intelektualizēt), ka viņa bēdas ir mazsvarīgas.

  6. Laine Says:

    Manu viedokli tu zini. Svarīgi ir audzināt (nu būtībā radīt sajūtu), ka laime ir ceļš nevis mērķis. Ka PROCESS ir piedzīvojums, nevis finišs. Un tas sacensības gars – tas manuprāt kaut kur radīsies laika gaitā dabīgi! Jo dzīvojot sabiedrībā PAŠAM SEVI nākas nemitīgi salīdzināt ar pārējiem, būt paškritiskam. SLikti, ja cilvēks nevar naktīs gulēt, tāpēc, ka ir lēnāks/vājāks/apaļāks kā citi; bet veselīga paškritika, manuprāt, tikai veicina izaugsmi un sevis pilnveidošanu. Un paškritika pēc definīcijas ir kas tāds, pie kā jānonāk pašam! :) ( Nevis jāiemanto no vecākiem, kas izmisīgi cenšas realizēt caur bērnu savus nerealizētos sapņus un mēģina izpelnīties sabiedrības atzinumu uz bērnu panākumu rēķina ( un bieži vien līdzsolī arī dārgām mašīnām/mājām. utt. ) )
    Vēl kas – mums katram ir dota kāda lieta, talants vai spējas, kuras izkopjot ir iespēja būt pašam labākam! Pašam labākajam sportistam, mūziķim, pārdevējam, fermerim, politiķim!
    Es domāju, ka tu patiesībā jau esi atbildējusi pati uz saviem jautājumiem. Tas, ka dzīvojot šajā sabiedrībā, arī visstiprākās pārliecības ik pa laikam iešķiebjas – tas tiesa. :) Tad noder sarunas ar līdzīgi domājošiem. :)

    Bet noteikti noskaties šo kompetento viedokli (būs dienas prieks):

    http://www.ted.com/talks/lang/lv/ken_robinson_says_schools_kill_creativity.html

  7. Ilze Says:

    Mani ļoti uzrunāja Līnas teiktais par “pirmā” būšanu..ka to lielo sacensības trakumu un spriedzi šim jēdzienam piešķir paši pieaugušie, jo bērnam (vismaz arī manos divu meituku novērojumos) “pirmais” iesākumā nozīmē lietu un notikumu kārtību..mūsu varā ir tam piešķirt/nepiešķirt krāsu un intensitāti..arī manuprāt, lielākā jēgā ir procesā, ne rezultātā un, koncentrējoties tikai uz rezultātu, process paliek neizdzīvots..
    Stāsta par pirmā būšanu sakarā atceros gluži svaigu situāciju iz dzīves – kā mūsu vedējtēvs pamācīja savu krustmeitu, kurai arī, neskatoties ne uz ko, kas mājās runāts un stāstīts bija uznākusi “vienmērpirmāsbūšanas” lēkme (tiesa gan ap 8 gadu vecumu, bet domāju, ka noderēs arī jaunākiem, kas līdzi domāt spēj)…..tad nu reiz, kad atkal meitene stāstīja, kā nav sanācis būt pirmajai, bet ļoti vajadzējis un ka gribas visur pirmajai būt, tad viņai pajautāja, vai tiešām visur, visur viņai gribētos būt pirmajai?? Jā?? Arī pirmajai klasē, kas saņem sliktu vērtējumu, pirmajai, kas iekuļas kādā pamatīgā ķezā, piemēram, salauž kāju, utt.. Atbildei bija nepieciešams īss pārdomu brīdis – atskanēja pārliecinošs NĒ….un “vienmērpirmāsbūšanas” lēkme pamazām atkāpās..
    Un Lainei taisnība, katram no mums ir dots kas savs, ko izkopt un pieslīpēt, katram savs dārgakmens..

  8. admin Says:

    Līna, liels paldies. Es laikam sapratu – tavs komentārs ir īstais, ko šoreiz šķiet meklēju, lai sev saliktu domas pa plauktiņiem (c) “Ātrāk” ir “labāk”? Vai “sliktāk”? Patiesībā ne tā, ne šitā. “Ātrāk” ir “ātrāk”.
    Un tieši tā jau ir, ka mēs – tie lielie – šo konkurēšanu, pirmā-būšanu un citu sāncensību iezīmējam ar labo vai slikto birku un ierādam bērnam, kā uz to raudzīties. Un ne tikai bērnam. Par to pašu staigšānu, macēšanu lasīt, skaitīt un citiem beŗna sasniegumiem, kas ir visbiežāk salīdzinātie lielumi mammu sarunās – kurš ko jau var, prot, spēj… katram ir savs laiks un ātrāk nav ne labāk, ne sliktāk – tas vienkārši ir ātrāk. Paldies!

  9. Līna Says:

    Paldies par labiem vārdiem! :-))

  10. Ilze Says:

    Interesanti bija pašai aizdomāties par šo tēmu. Manam bērnam “visur pirmā ” posms, ja tāds tiešām ir, tad vēl tikai priekšā.
    Es varbūt esmu tāda, kas vienmēr izlien visam pa vidu cauri, bet tas tāpēc, ka man nevienā jomā nepatīk galējības. Tad šajā ierakstā es tomēr saklausīju galējību, ka sacensties pa pimro vietu ir tikai un vienīgi primitīvi.
    Es vairāk domāju, ka, ja jau bērnam nāk laukā šī vēlme būt pirmajam, tad tas ir dabiski, organiski un acīmredzot arī dzīvē kaut kādās situācijās nepieciešami. Mūsu vecāku rokās ir bērnam par šo tēmu iemācīt, ka ne visās jomās viņš dzīvē varēs būt pirmais, ka nevienmēr tas ir vajadzīgs un ka ne vienmēr šis mērķis attaisno līdzekļus. Un ka arī zaudēt ir jāprot, jo no zaudējuma var gūt atziņas, kā uzvarēt nākamajā reizē.
    Tā kā es nāku savā ziņā no sportiskas ģimenes, tad man uzreiz nāk prātā, ka bērns bez vēlmes būt pirmais un bez vēlmes uzvarēt, sportā iespējams nekad negūs panākumus. Protams, sports un panākumi visādā ziņā ir vislielākā cīņa arī pašam ar sevi un tā ir arī “paskatīšanās uz sevi”, ne tik daudz uz citiem, par ko Tu, Iveta, raksti.
    Tāpēc es kopumā tomēr sliecos domāt, ka bērnā līderībai jābūt. Protams, atkal ne slimīgā daudzumā, ne pārspīlēti un nepārvērtējot līderības nozīmīgumu. Nenonievājot arī pašu procesu, ar kuru līdz pirmajai vietai var tikt.
    Tā teikt – viss līdzsvarā.

  11. Kaspars Says:

    Esmu viens no tiem ķertajiem tēviem kura dēls – 3-gadnieks piedalās sacensībās okupantu parkā. Jā, tiek ķīlēts velosipēds un izmaksas ir dramatiskas. Un iedomājieties tikai – man ir svarīgi, lai mans dēls nebūtu lūzeris.
    Un tagad uzrakstīšu KĀPĒC?!
    1. Sāksim ar to ka sports man riebjas, un jebkura veida sacensības arī. Neskatos pat hokeju. Nepārprotiet – es teicu riebjas sports nevis fiziskas aktivitātes, tas nav viens un tas pats. Dēlu uz sacensībām aizvilka mamma… pat atvaļinājuma laikā regulāri braucām trešdienās no laukiem lai piedalītos sacensībās (mammas iniciatīva). Dēlam pasākums patika, tādēļ nepretojos.
    2. Sacensību ideja ir sacensties, nevis “izdarīt darbiņu” un būt pēdējam. Ja vēlamies vienkārši pavizināties un lēnā garā apbraukt pāris apļus, tad sacensības nav vajadzīgas – to var izdarīt jebkurā vietā un laikā. Un ja mans bērns sacensībās piedalās, mans pienākums ir darīt visu, lai viņam būtu vismaz kaut kāda iespēja uzvarēt, pat ja jācīnās ar 2 gadus vecākiem konkurentiem.
    3. No tehnikas kaut ko sajēdzu un pat diezgan daudz. Bērnu riteņi, kas nopērkami veikalā ir inkvizitoru konstruēti lūžņi, kas pēc definīcijas nevar sniegt braukšanas prieku. Likt bērnam ar tādu braukt sacensībās ir nežēlīgi un pazemojoši. Ja dēls brauktu ar riteni “no veikala”, tad ar garantiju vilktos visiem astē, bet ar normālu riteni viņš spēj apdzīt 2/3 konkurentu, no kuriem gandrīz visi ir par viņu vecāki. Mēs visi gribam dot saviem bērniem visu to labāko, un kāpēc gan labs ritenis būtu izņēmums??
    Man nevienam nekas nav jāpierāda, un uzvara kaut kādā uzvaras parkā man arī pie pakaļas, bet tomēr man ir liels prieks ka mans dēls to “darbiņu ” spēj izdarīt ātrāk par daudziem citiem – kas tomēr ir sacensību galvenā jēga.

  12. Linda Says:

    Šis jautājums ir ļoti jūtīgs, katram ir savs viedoklis un katrs to uzskata par vienīgo pareizo. Bet rezultātā jau mēs paši audzinām savus bērnus pēc saviem ieskatiem un tad arī ir tāda sabiedrība kāda tā ir mums šobrīd – ačgārna vai nē, bet tā ir realitāte.
    Mums ar vīru par laimi uzskati sakrīt audzināšanas jautājumos. Par šo tēmu jāsaka tā, daļēji piekrītu, daļēji nē. Protams, mazam bērnam sacensības ir prieks un tā tam ir jābūt, viņam ir jāpiedalās un jāgūst no tā prieks. No vecāku puses ir muļķīgi uzspriest sacensību un nepieciešamību būt pirmajam – tā var iegūt pretēju efektu, bērnam vairs nepatiks un nebūs prieka. Ja tēvam ir nepiepildīts sapnis pašam iegūt pirmo vietu 3riteņu sacensībās – tad lai lec pats virsū un rullē uz finišu.
    Taču tai brīdī, kad bērns jau ir paaudzies un saprot lietu kārtību – pirmais, otrais, garāks, gudrāks uttt. Tad, manuprāt, ir ļoti būtiski apskaidrot kā tās lietas pasaulē notiek. Respektīvi, iemācīt būt cītīgam un centīgam, tai pat laikā esot apmierinātam un lepnam par paša paveikto, vienlaikus iemācot, ka dzīvē vienmēr kāds būs vēl gudrāks, garāks, utt. Svarīgi ir novērtēt sevi ne vienmēr cenšoties līdz pēdējai pilei būt pirmajam, it sevišķi, ja tas nav iespējams. Nu ja tu nevari aizlēkt 2 metrus bet tikai 1 jo esi īsāks, nu tad ir jābūt lepnam, ka vari to pašu 1 metru aizlēkt par spīti garumam. Nu kaut kā tā.
    Kas attiecas uz Amerikas modeli katru apbalvot, nu piedodiet bet nē. Ja bērns kuram nepadodas daudzas lietas visu laiku audzināts, ka viņam viss padodas lieliski un viņš ir pirmais, tad nonākot reālā dzīvē viņš tiks sagrauts un nespēs funkcionēt. Būsim reāli – uzņēmuma vadība pateicības rakstus un piemaksas dod tikai labākajiem darbiniekiem. Un ja nespēj vai negribi būt labākais esi parasts darbinieks, bet galvenais saproti to un pieņem. :)
    Tādējādi rezumējot, uzskatu, ka bērnam jau kopš bērnības ir jāmāca sabiedrības lietu kārtība, bet nespiežot būt pirmajam, ļaujot pašam izdarīt izvēli.

  13. Līna Says:

    Dažreiz tiešām ir forši būt pirmajam. Un to uzvaras prieku arī ir svarīgi izdzīvot kopā ar bērnu, dalīties. Arī salīdzināties dažreiz nav vainas, piemēram, gudrākie dara tā, kā nedara muļķākie, pieklājīgākie nespļauj uz ielas, utt.

    Bet kas ir, manuprāt, reāli svarīgi un ko es mēģināšu mācīt savam bērnam, ir tas, ka situācija mainās nepārtraukti. Būšana pirmajam, uzvarētājam ir mirklis, jā, tas ir triumfs, ko izbaudīt un no kura atvadīties. Jā, sacensībās šodien ir pirmā vieta, bet rīt tā jau būs pagātne. Pat olimpiskie čempioni pagurst, noveco un nokāpj no pjedestāliem.

    Un kad mans bērns būs jau (puslīdz) saprātīgs tīnis, es mēģināšu izstāstīt un parādīt, kas notiek, ja pie pirmās vietas tomēr mēģina visiem spēkiem turēties. Tad atnāk lielas ciešanas. Pašam izbijušajam līderim vispirms. Bet tajās ciešanās var tikt ierauti arī citi cilvēki, sākot ar vardarbību ģimenē, beidzot ar pasaules kariem. Nav pat jārokas vēsturē, tepat dažu tūkstošu kilometru attālumā, Sīrijā, šobrīd cilvēki mirst vai bēg no savām mājām tāpēc, ka kāds izmisīgi turas pie sava posteņa.

  14. admin Says:

    Argumenti man it kā skaidri, bet es lāga tomēr nesaprotu, ko no tā gūst bērns? Ko viņš iemācās? Kuram krutāks dampis, tas win? vai ko? :)

    Pieņemsim prieku – tas skaidrs. Bet mēs jau te noskaidrojām diskutējot, ka lielā mērā to, no kā bērns gūst prieku, nosaka “birkas”. Mans puika gūst prieku, jo ir finišējis. Tā kā viņam ir tas inkvizitora lūznis, tad tas no viņa prasa piepūli un viņš ir no tiesas priecīgs, ka ir nobraucis to apli, sasniedzis finiša līniju un nav padevies nogurumam pusceļā un izstājies no distances. Mēs tā arī to esam izrunājuši, ka ejam uz sacīkstēm un mums ir svarīgi, ka ja mēs esam izlēmuši uzsākt distanci un piedalīties, tad mēs arī finišējam. Manuprāt, ja vecāki bērnam ļauj noprast, ka par to, ka viņš ir “tikai” finišējis nav ko priecāties, bet ir jābūt pirmajam vai vismaz līmenī, arī bērns gūst mācību un prieku gūst tikai tad, ja ir iekļāvies šajā sabiedrības konstruētajā prieka rāmī. Vai nav tā, ka piekarot šādu birku sacensībai, mēs atņemam bērnam prieku par finišēšanu un citiem sasniegumiem, kas tad nemaz vairs nav sasniegumi? Un tad es redzu tos uz stūres sabrukušos 3gadniekus, kas lej asaras par to, ka ir pēdējie, priekšpēdējie vai nav izpildījuši citus minimumus… Faktiski sanāk, ka mēs bērnam uzstādām latiņu, kas ir tas, kas ir priecīgi un kas ir tas, par ko nav ko jūsmot, jo ir tāds parasts notikums vai vispār slikts rezultāts. Protams, mums ikvienam latiņas ir dažādas – gan pret sevi, gan saviem bērniem, jo mēs citādi redzam šo lietu jēgu. Un es sacensību galveno jēgu neredzu uzvarēšanā – ja sacīkstēs allaž piedalītos tikai tie, kas patiesi var uzvarēt, tad, piemēram, Rīgas maratons būtu skrajš pasāciens ar saujiņu vīrišķu piespīlētās biksēs 😉

  15. Kaspars Says:

    admin
    Ok… laikam iebraucu, par ko tad īsti cepiens. Jūsu gadījumā, Jums ir pilnīga taisnība. Starpība tāda, ka mans sīkais bez piepūles spēj pats aizbraukt ~ 3 km līdz parkam, nomīt vismaz 10 apļus un vēsā mierā atmīties mājās. Tad nu piedodiet, bet latiņa “finišēt” viņam ir absolūti regresīvs mērķis.
    Ko bērns iemācās?…. da neko pa manam. Man liekas ka sports ir stulbums kvadrātā, bet Rīgas maratons idiotisms kubā. Sīkais izkustās, viņam par to prieks, iepazīst citus puikas… mammai arī tusiņš, principā tā ir izklaide, nekas vairāk.
    A par kruto dampi…. neesmu pārliecināts, ka Jūs skatāties melnbalto televizoru un braucat ar zapiņu… tad nu pieņemiet, ka citiem normāls ritenis bērnam ir tas pats, kas Jums jebkura cita puslīdz laba tehnika. Ja sīkais ir nīkulis (nothing personal), nekāda tehnika tur tāpat nepalīdzēs, bet ja bērnam ir spējas labi braukt, man liekas nežēlīgi mocīt bērnu ar sliktu inventāru. Ja bērnam būtu talants, piemēram, spēlēt vijoli, tad diez vai viņam vajadzētu dot spēlēt plastmasas gabalu ar stīgām no makšķerauklas, pat ja tam rīkam ir līdzība ar vijoli.

  16. admin Says:

    Jums ir brašs puika, kas spēj 3 gados nobraukt 15-16 km 😉 malači. tad paliksim katrs pie savas latiņas – kāda nu kuram – nīkulīgāka un mazāk nīkulīga 😉

  17. Gunita Says:

    Kad mans meitēns brauca pirmo reizi vasaras sākumā sacīkstēs, es arī biju lepna par to, ka viņa aizbrauca līdz galam, ka finišēja. Man arī bija svarīgi, ka viņa nepamet pusratā iesākto, ka par spīti sagurumam, pretvējam un citiem šķēršļiem viņa tomēr aizbrauc līdz finiša līnijai. Es par to biju lepna un priecīga. Taču, kad tā notika jau trīs un vairākas reizes un kad redzēju progresu braukšanā, ka aiz viņas jau paliek viņas vecuma braucēji un viņa var vairāk, tad arī parādījās citi mērķi – braukt vēl ātrāk, lai apsteigtu vēl kādu un beigās būtu kaut vai pirmā. Tad arī tētis ķērās pie riteņa uzlabošanas un rezultāti bija acīmredzami. Un kāpēc necelt latiņu vēl augstāk, ja redzi, ka bērnam padodas un patīk braukt ātri? Pieļauju, ka reiz arī Robins sapratīs, ka ar finišēšanu vien ir par maz gandarījumam, jo viņš to spēs diezgan labi. Tad kāpēc nepieļaut tālāku mērķu izvirzīšanu ar pacīnīšanos par kādu labāku vietu, ieguldot gan tehniski, gan fiziski?

  18. admin Says:

    “Robins sapratīs” un “es viņam paskaidrošu”, manuprāt, ir atšķirīgas lietas. Tas ir tas, ko es sev esmu paņēmusi no Tīnas komentāra. Jo es, protams, varētu jau tagad viņam pateikt, ka būt pēdējam ir kauns, sevišķi tāpēc, ka ir sezonas beigas un nu jau tā kā pienāktos būt progresam un daži braucēji ir mazāki par viņu utt. Tomēr nedomāju, ka tas izmainītu viņa sportisko sniegumu – taču sagandētu prieku par sacīkstēšanos gan. Arī uzlabots velosipēda tehniskais stāvoklis nemainītu viņa sniegumu – tas mainītu vietu sacīkstēs, jo iespējams viņš varētu pabraukt ātrāk. Tomēr tas arvien vēl nebūtu par viņa varēšanu, vai ne?
    Tomēr es absolūti piekrītu, ka ikvienam no bērniem piemīt kāds īpašs talants un ja tā ir riteņbraukšana, tad es noteikti atbalstu vecāku ieguldījumu (ar mēru) šī talanta atbalstīšanā. Tiešām – kāpēc gan ne, ja bērnam patīk? Tomēr šķiet, ka daudzi sacīkšu dalībnieki nemaz tā netvīkst pēc uzvaras kā viņu vecāki – par tiem ir manas pārdomas. Un par tiem, kuri bērni tvīkst, man arī ir dalītas jūtas, jo man tomēr šķiet, ka motivācija šajā uzvarēšanā bieži ir vecāku gandarīšanā rasta ne savā personīgajā vēlmē būt absolūti pirmajam. Sevišķi, kad runa ir par kopvērtējumiem utt., ko vispār bērns šajā vecumā nespēj aptvert, jo tā ir tāda virtuāla, statistiska uzvara… Kā šodien Twiterī rakstīja Tīna Ķempele: “Un tomēr nespēju saprast – kāpēc vecākiem būtu jāpriecājas, ja bērnam ir labas atzīmes – tieši ATZĪMES?”
    Man šķiet, ka tas pats ir ar to sacīkstēšanos – ja Robins sezonas sākumā apli brauca tā, ka es varēju ātros soļos tikt līdzi, bet tagad brauc tā, ka man jāskrien – tātad viņš savu sniegumu ir uzlabojis, ir progress braukšanā – pat par spīti tam, ka viņa vieta sacīkstē ir tā pati vai zemāka, pat par spīti tam, cik sāncenši paliek aiz viņa vai kādi ir punkti kopvērtējumā. Jo es salīdzinu viņu pašu ar viņu pašu – ko viņš varēja vasaras sākumā un ko var vasaras beigās. Savukārt novērtēt, ka sākumā bija pēdējais, tagad ir ceturtais no beigām – tas, manuprāt, liecinātu tikai to, ka trīs citiem iet vēl sliktāk. Bet vai viņam iet labāk – tur citi bērni, manuprāt, nav mēraukla 😉 Bet ir pat tāds vecs teiciens: “Latviešiem iet labi, tad ja kādam citam iet vēl sliktāk.” Tā ka tāda mentalitātē balstīta mēru sistēma tā laikam ir… 😉

  19. Anda Says:

    Arī mans puika brauc šajās sacensībās. Man vieta nav svarīga, toties svarīgi ir redzēt centību, lai arī kad paliek grūti puika turpina mīties, nevis sāk ripināties. Mums uzstādījums nav vairs sasniegt finišu, bet vēlme pacīnīties. Tā lai ir vēlme nākamreiz nobraukt labāk nekā pagājušo reiz – apsteigt sevis nevis citus.
    Ritenis mums ir parastākais sporta veikalā pirktais, nekas kruts bet ne arī inkvizitoru konstruēts lūznis – mans puika ar viņu mierīgi bez piekušanas spēj nobraukt savus 10 km. Arī man ir parasts riteņu veikalā pirkts 170 ls vērts ritens. Savas funkcijas pilda jau ceturto gadu. Bet protams ja mani uz starta noliktu kopā ar 1000 ls vērtajiem dampjiem es lai cik trenēta būtu varētu jau pirmajā aplī par pusapli atpalikt. Un šajā gadījumā neviens nespētu pateikt kurš ir labāks minējs… Tieši tas pats notiek bērnu sacensības – pa priekšu iet krutie riteņi. Tapēc es uzskatu, ka trīs četru gadu vecumā pilnīgi pietiek ar normālu sporta veikalā pirktu braucamo. Tādai riteņu ķūningošanai redzētu jēgu tad ja bērns nespētu tos 10 km nobraukt, bet sacensību dalībnieku gadījumā man tas izskatās tikai pēc dzīšanās pēc pirmajām vietām. Gribu redzēt, kas ar tādu pirmo vietu ieguvēju notiks tad, kad viņš nonāks jau tīņu vecumā sacensībās, kurās visi būs ar pro riteņiem…

  20. admin Says:

    Starpcitu, par sportu, sacīkstēšanos un sagandēto prieku… un atzīmēm. Kādreiz skolā man bija fizkultūras skolotājs, kas atzīmes lika tā: labākajam 10 un pārējos matemātiski proporcionāli burtiski uz kalkulatora izrēķināja. Viss it kā demokrātiski, godīgi, bez jebkāda subjektīvisma, kas taču ir izskaužams ar likumu sportā un sacīkstē, vai ne? Un tad 8. klasē mums pievienojās nēģeru meitene – liela auguma, atlētiska un, protams, ar izcilām sportiskajām spējām, kā tas mēdz būt raksturīgi šīs rases pārstāvjiem. Viņa bija izcili forša meitene, ļoti draudzīgs un jauks cilvēks… kas bumbiņu meta aptuveni 2x tālāk kā pats labākais no puikām. nemaz nerunājot par meitenēm. Tā nu viņa aizmeta, saņēma 10 un nākamais rezultāts bija aptuveni par 40% sliktāks, attiecīgi saņemot 6 balles. Nemaz nerunājot par tādām sportiskajām viduvējībām kā es, kuri knapi spēja vispār saņemt sekmīgu atzīmi. Pēkšņi visas klases sportiskais sniegums bija strauji krities? Nē. Droši vien mēs metām bumbiņu pat tālāk kā gadu iepriekš. Taču tā samērīšanās visu padarīja nepriecīgu un īstenībā jau neko neparādīja par snieguma progresu vai regresu utt…

  21. admin Says:

    Anda, “apsteigt sevi nevis citus” ir ļoti lakoniski pateikts tas, ko es iepriekšējā komentārā mēģināju pateikt gari un neveikli. Paldies :)

  22. Kaspars Says:

    Viss ko admin saka ir ļoti labi un pareizi. Es būtu laimīgs, ja nekad neviens nemēģinātu salīdzināt dažādus cilvēkus un noskaidrot kurš labāks…., BET tomēr runa gāja par sacensībām, un tieši tāpēc jau tās ir sacensības, lai noskaidrotu “labāko”, “ātrāko” utt.. Te nu atkal izskatās, ka domājam vienādi – sacensības ir sviests. Varbūt es tikai izsakos pardaudz rupji vai tieši, bet doma Jums ir tāda pati.
    Un vispār – nav vērts cepties par kautkādām bērnu sporta sacensībām, ja visa izglītības sistēma, kā Jūs jau teicāt, ir balstīta uz atzīmēm, pie tam subjektīvām. Visa dzīve ir sacīkstes, un bērns nekur no tā nespruks, vienmēr viņu vērtēs salīdzinot ar citiem, nevis viņu pašu pirms kāda laika. Skarbi, bet fakts.

  23. Kaspars Says:

    Anda

    Ar šito “kad paliek grūti puika turpina mīties, nevis sāk ripināties” vajag uzmanīties. Bērnam var ātri sirdi piebeigt ar pārslodzēm… katrā ziņā nevajag spiest ar gribasspēku pārspēt organisma iespējas. Atceramies, kā mūsu “gudrajam” mēram gāja maratonā.

    Par “normālajiem” bērnu riteņiem ir garš stāsts. Īsumā daži fakti – ja pieaugušajam būtu proporcionāli lielāks bērnu ritenis, tad tas svērtu ~ 40-50kg, riepas tam būtu gandrīz tik platas kā mašīnai un ar traktora protektoru, uz vienu pedāļu apgriezienu tas nobrauktu 2 metrus. Gribētu redzēt cilvēku, kurš braucot ar ko tādu spētu gūt prieku. Ja nav žēl bērna – lai jau brauc. Sacensības pēc definīcijas ir dzīšanās pēc uzvaras, tāpēc neredzu tur neko nosodāmu. Ko es domāju par sacensībam kā tādām, jau rakstīju.

  24. admin Says:

    īstenībā jau mēs aizdiskutējāmies līdz “Uzvaras parka” sacīkstēm vien, jo patiesībā rakstīju es par sacenšanos in general, tikai kā uzskatām piemēru minēju šīs sacīkstes. Sava bērna spēju mērīšana nevis pret sevi, bet pret citiem ir raksturīga vecākiem miljons dzīves jomās un kreņķa ķeršana, ja kāds ir pārāks, arī… Tad nu par to arī bija pārdomas, vai ir jācenšas mainīt bērns, vai tomēr jāpārskata kas pašam savā galvā…

    Vispār izskatās, ka šodien parkā nevaram rādīties – nomētās mūs, nīkuļus :) puika gan gribēja uz sacīkstēm – tagad nevar saprast, iznesīgi nogulēt tās vai tomēr turēt bērnam doto solījumu un doties krist kaunā 😀

  25. Anda Says:

    Nē nē viņš pat neiesvīst – sāk mīties normāli, cenšas turēt līdz un tad pēkšņi viņam drusku piegriežās tā uzcītība, ātrums tiek nomests un galva tiek grozīta bez vai 360 sev apkārt… Tipa ar kruīzeri pa pludmali minas….

    Nu to tēmu par 50 kg attiecībā pret pieaugušo svaru esmu jau lasījusi. Varbūt tas ir svarīgi mācoties braukt – grūtāk novaldīt utt. Katrā ziņā nokāpjot no pāris kg smagā balanc baika, puika ar savu “40 kg “smago dampi aizbrauca 5 minūtēs… Un neizskatās, ka pēc stundas uz ričuka sīkais būtu nomocīts.
    Nu jā mums gan riepas tiešām ir šaurākas nekā citiem 12 colligajiem….

  26. Diāna Says:

    admin
    Paldies, ka atnācāt :) Saprotu i Tevi, i savu Kasparu.. patiesībā jūsu abu domu gājiens ir tuvu identiskam 😉

    Un zini?… tas, ka puika nobrauc distanci ir ok, bet tas, ka mamma var blakus to pašu distanci nobizot, man šķiet vēl lielāks sasniegums! 😉

    Cepure nost!

    Anda
    O jā, šī nekocentrēšanās baigi kaitina… un tad es dēlam saku, ja šams tā, tad sacensības nevajag. Brauksim uz parku tāpat citā vakarā, kad var vnk pabraukāties. Bet man pašai būtu škrobe.. man tiešām patīk tur būt, patīk satikt draudzenes, bērniņus :) Tās sacensības man sekundāras 😀

  27. admin Says:

    Tā kā tētis nebija ieradies laikus, Robinam bija priekšlikums, ka Klāsu varētu ņemt līdzi opā… Viņš par manu fizisko sagatavotību ir labākās domās, kā vajadzētu :) Tāpēc paldies par kompānijas sastādīšanu Klāsiņam :)

  28. admin Says:

    Un mums šodien sacīkstes rekords – 10. vieta zēnos :) Gājām ar diplomu palēkdamies uz māju pusi, es Robinam prasu, vai ir baigi traki, ka viņš ir pats pēdējais? Viņš man atbildēja īsi un vienkārši: “Nē, konča paliek konča!” :) Lūk, vienkārša atbilde uz mūsu garumgaro diskusiju par pirmā būšanu :)

  29. zancy Says:

    nenoturējos un tomēr saņēmos arī savu komentāru te ieķibināt! kā diplomēts filozofs es laikam teiktu, ka jautājums ir par to, kas kuram vecākam ir saprotams ar jēdzienu “laime”.. un ar to tiešā veidā inficējas arī bērns. un tas nav ne labi, ne slikti – mēs vienkārši esam ļoti dažādi. tam vēl klāt nāk dzīve sabiedrībā – apkārt ir dažnedažādas izpratnes un modeļi, kas mūs ietekmē.

    pati kā rūdīta teicamniece, es tagad skatos apkārt un apskaužu tos, kam ir labi tā kā ir, kam nevajag to uzslavu, diplomu par pirmo vietu vai desmitnieku. šis dzinulis man droši vien ir licis sasniegt to, ko esmu sasniegusi, un arī pie tā neapstāties, bet vai tur ir liekama vienlīdzības zīme ar laimi.. nu nezinu! un ja man ar pieauguša cilvēka prātu būtu jāizvēlas, es laikam drīzāk gribētu to harmoniju ar sevi tādu, kāda nu es esmu šajā pasaulē..

    kad piedzima meita, sev nosolījos, ka, ja ir tikai 1 lieta, ko es viņai varēšu iemācīt, tad tas būs prieks un laime, par to kā ir.. bet līdzās tam, man, protams, jau tagad ir pazīstama tā egoistiskā lepnuma sajūta par “mans bērns jau dara to un to.. pirmais sācis vienaudžu vidū staigāt un pirmais to un šo..”. arī esmu tikai cilvēks! :)

  30. juune Says:

    +- par tēmu — sacensība ir cilvēka dabā. Tūkstošiem gadu lielākas izredzes izdzīvot bija stiprākajam, ātrākajam, viltīgākajam — jo tas bija tas, kam izdevās sev iegūt prāvāko kumosu no stipri ierobežotajiem resursiem, labāko partneri no pieejamajiem, un galu galā tas, kura gēni “uzvarēja” un tika nodoti nākamajām paaudzēm. Nu, tur alu laikmeta cilts labākais mednieks un tml. stila piemēri. Tāpēc, pēc manām domām, mēs esam “programmēti”, īpaši neiedziļinoties, uzskatīt par labu un vēlamu pazīmi, ka bērns ir ātrākais, stiprākais un ar ko vēl ne pārāks par citiem. Kā tas iet kopā ar moderno dzīvi, kad par tīri izdzīvošanai vajadzīgajiem resursiem vairs nav gluži fiziski jācīnās [diskutējams] — tas jau ir cits jautājums.

  31. admin Says:

    man šķiet, ka šis komentārs, kontekstā ar Zanes teikto par “laimes” izpratni paskaidro viens otru. protams, tajos laikos cilvēks jutās laimīgs, ja bija paēdis, ticis pie iespējas nodot tālāk gēnus un citādi eksistenciāli apmierināts. pilna laime. vai ar to pietiek mūsdienās? lai cilvēks, ko vēlos izaudzināt no sava bērna, reiz varētu pats sev atzīties, ka ir laimīgs, manuprāt viņam būs nepieciešams kas vairāk, kā spēja ar nagiem un ragiem izplēst sev vietu zem saules. tieši tādēļ es te skaļi spriedelēju par to, ko man viņam būtu jāieliek jau šūpulī kā pamatu, lai viņam būtu kaut vai nelielas izredzes tiešām kādu dienu būt laimīgam cilvēkam.

  32. admin Says:

    zancy, paldies, tu apstiprināji manas aizdomas… ka dzinulis tas ir labs, tomēr var gadīties, ka kādā brīdī ir jāatzīstas pašam sev, ka laimīgu tā būšana priekšgalā gan tevi nedara un meklējama tā ir kur citur… kaut kā tā man likās.

  33. juune Says:

    Nu jā, bet katra cilvēka/bērna definīcija par laimīgam būšanu būs viņa paša atskārsta. Un ja nu tā kā reiz ietvers būšanu par, piemēram, īstu lielā biznesa haizivi, kas ar ne-fiziskiem ragiem un nagiem plēš konkurentus 😀

  34. Līna Says:

    Par laimi, atcerējos savas pasniedzējas Gintas Ratnieces reiz teikto: vecāku galvenais pienākums pret bērniem ir būt laimīgiem. Viss, īsi, kodolīgi un ārkārtīgi precīzi.

  35. admin Says:

    Tu pazīsti kādu laimīgu biznesa haizivi? Es kā reiz vakar apdomāju visus savus paziņas, kas vairāk vai mazāk ir pēc sabiedrības standartiem veiksmīgi. Man šķiet, ka viņi nav laimīgi… Apmierināti, vareni, stilīgi, bagāti, var visu ko atļauties, smalki… diez cik dažādus vārdus viņiem nevarētu piekabināt. Bet laimīgi? Man domāt, ka viņi reti sēž savā ādas biroja krēslā vai lepnā auto stūres atgāzušies un pie sevis tā vienkārši nodomā: “Ārprāc, kur es esmu laimīgs!” un no tiesas tā arī jūtās…

    Droši vien tā ir tikai mana subjektīvā izpratne par laimīgu būšanu, tomēr man tā sajūta, kad es iebužinos savu bērnu matos ar seju, vai vienkārši sēžu uz dīvāna, vēroju viņus smejamies – tad es bieži, pat ļoti bieži mēdzu nodomāt, ka mani tur augšā kāds dikti lutina un es patiesi no visas sirds esmu laimīga – es daru to, kas man (un cerams arī citiem) sagādā prieku, man dzīvē pa lielam nekas netrūkst un mani tuvākie ir veseli un saticīgi… un man dienā ir vismaz 2-3x, kad es sevi pieķeru apziņā, ka esmu laimīga… un tā ir sasodīti laba sajūta. un es par visām varītēm gribētu, lai to bauda un izbauda mani bērni, kad viņi būs lieli.

  36. juune Says:

    Tas “Tu pazīsti kādu laimīgu biznesa haizivi?” it kā izklausās tik ļoti pareizi. Pat patīkami, it sevišķi tādam kā es, kam nav sava biroja un lepna dampja 😀 Bet mēs *nevaram* ielīst otrā cilvēkā iekšā un pateikti, ir vai nav viņš laimīgs. It sevišķi svešā cilvēkā, paziņā. Toties mums piemīt gan mērena tendence mērīt viņu dzīvi pēc savām mērauklām un spriest par to, kā viņi jūtas.
    Pie kam vecākiem vispār ļoti patīk uzskatīt, ka tas, kas ir labs un jauks viņiem, noteikti tāds būs arī viņu bērniem, kaut galu galā tā var nemaz nebūt; manis pašas un vīra attiecībās ar vecākiem gana daudz tādu piemēru.
    Es pilnīgi saprotu to, ko Tu stāsti par savu šābrīža laimes sajūtu. Jo šajā brīdī man ir līdzīgi — pats galvenais, ka meitiņa ir vesela un priecīga, un viņai nekā netrūkst, esam saticīgi ar vīru, citiem tuvākajiem klājas labi, darbs ir mierīgs, sniedz gandarījumu, nebendē nervus un neprasa īpašas ambīcijas, maizes uz galda nepietrūkst. Vai nav paliela iespēja, ka līdzīgas sajūtas ir lielai daļai mazu bērnu mammu, ja vien nav bijuši kādi lieli satricinājumi dzīvē pēdējā laikā? Vismaz mani bērna ierašanās pasaulē padarīja krietni jūtīgāku, lika augstāk novērtēt visu, kas man dots. Bet tas nenozīmē, ka citiem cilvēkiem sava dzīve jāmēra pēc tādām pašām mērauklām. Tas pat nenozīmē, ka mēs pašas savas dzīves pēc 20 gadiem mērīsīm tāpat!
    Reiz, laikam biju pusaudža gados, tētis man teica kaut ko, kas skanēja apmēram tā — nav vērts darboties savā nozarē, ja neesi tajā labākais. Atgriežamies pie sacensības tēmas :) Un viņš tiešām savā nozarē ir izcils; nē, tas nav bizness. Es toreiz padomāju, ka līdz galam tam nepiekrītu, pie kam jau biju apsildījusi degunu savā izvēlētajā nozarē, un sapratusi, ka man tā patīk, un varu to neslikti darīt, bet līdz spīdošajai virsotnei nav nedz īstas vēlmes, nedz varbūt arī resursu un spēju rausties. Pamāju tētim ar galvu, lai nebūtu jāstrīdās, un turpinājām runāt par ko citu. Tāpēc, manuprāt, pati svarīgākā lieta, ko likt bērnam šūpulī, ir spēja domāt ar savu personīgo galvu. Es tagad nesaku, ka zinu, kā tieši šo var ielikt šūpulī 😀
    Atgriežoties vēlreiz pie biznesa haizivīm — strādāju palielā uzņēmumā [150+ cilvji], tomēr mums struktūra ir diezgan plakana, redzam lielos bosus ikdienā, viņi strādā mums līdzās, ok, menedžmentam ar viņiem noteikti ir lielāks kontakts nekā tehniskajai tautai. Nē, es viņus personīgi nepazīstu, tomēr grūti ticēt, ka viņi ir dziļi nelaimīgi cilvēki. Kaut haizivīm viņiem ir jābūt, lai varētu izbīdīt visas lietas. Vai tiešām ir iespējams veiksmīgi vadīt vienu lielu, mierīgu, draudzīgu kolektīvu, tajā pašā laikā esot nelaimīgam — tādā veidā, ka tas nelaimīgums nekur nepasprūk uz āru?

  37. admin Says:

    Nu pirmkārt, man šķiet, ka viss nav tik melns un balts – ir arī neskaitāmi pustoņi pa starpu – laimīgs un uzreiz nelaimīgs. Ir taču vēl neskaitāmas starpstadijas, ka vienkārši nav nedz īsti laimīgs, nedz īsti nelaimīgs… Katrā ziņā tādas sajūtas, kādas mani pārņem šobrīd, kad iedomājos savos laimīgos brīžos par laimīgumu, nav mani piemeklējušas dzīvē pirms tam nedz jaunības mīlas griežos, nedz lielās karjeras veiksmēs – nekad. Es kā reiz par šo tēmu šodien prātoju, stūrējot auto, ka arī laimīgbūšanai ir dažādas nianse sun es šeit runāju par tādu paliekošu esības stāvokli, kas nav eiforisks lidojums, kam saredzams gals vai īslaicīgs liels prieks par kādu notikumu vai iznākumu… tā ir tāda laba, liela, nepārejoša laimes sajūta. un es ticu, ka daudziem cilvēkiem tā ienāk dzīvē līdz ar bērniem, ģimeni utt. un es arī teicu, ka tā visticamāk ir mana subjektīva laimība… tam es piekrītu.
    Tu saki, ka pats svarīgākais, ko vēlētos ielikt bērnam šūpulī ir spēja domāt ar savu galvu – tas laikam lielā mērā ir tas, par ko es runāju, jo tas ir pilnīgā pretrunā ar sāncensību. Kad cilvēks sāk vērtēt savus panākumus kādā jomā pēc mērīšanās ar citiem – vai viņš ir labāks vai sliktāks par viņiem – tad tam nav pilnīgi nekāds sakars ar domāšanu ar savu galvu – viņš mērās ar kādu kaut kur ārpusē, ārpus viņa galvas un tas ietekmē viņa spriedumu par sevi. Es pati zinu un nojaušu, vai esmu kādā jomā laba, slikta vai kaut kur pa vidu. Un tam nav sakars ar diplomu arī par pēdējo vietu vai nepelnīti pasniegtu zelta medāli – es zinu, kas ir kas “and who is who in the zoo” 😉 Un man gribētos, lai arī mans bērns spētu sevi novērtēt pats nevis mērītu sevi pret citiem. Tā vismaz es izprotu “domāšanu ar savu galvu” :) Un tad man šķiet arī nāk tā laimes sajūta, kad tu saproti, ka pats priekš sevis esi laimīgs un ir vienalga, vai tev ir savilkti ķekši visos sabiedriski noteiktajos čekbokšos vai kāds trūkst, bet ir svarīgi, ka pats sev tu esi foršs, labs un gandarīts. Jo man šī sajūta, ka viss ir tieši tik labi, cik tam ir jābūt, ir ienākusi tikai no tā mirkļa, kad es pārstāju cepties un pielīdzināties. Iestājās baiss miers, tāds rimtums…
    Un, protams, nenoliedzami vecāki audizna bērnus pēc savas laimes formulas un sava sizpratnes par to, kas viņam ir vislabākais – bērna laimes formulu mēs nevaram paredzēt – daži cilvēki to paši visa mūža garumā neatrod, kur nu man to pareģot, kad tam cilvēciņam ir vien gadi trīs… Bet, manuprāt, ir labāk bēnru audiznāt pēc savas laimes priekšstata, nevis pavilktie slīdzi sabiedriski derīgajai laimes formulai, kas lielā mērā ir konsekvence sāncensībai un salīdzināšanai… Tā manuprāt.

  38. Vilx- Says:

    Lasot visu šo rakstu un diskusiju manas domas nemitīgi atgriezās pie rakstiņa iekš raptitude.com (http://www.raptitude.com/2012/05/its-not-who-you-are-its-what-you-do/). Starp citu, iesaku šo blogu, ja interesē pafilozofēt par to, kā laimīgāk dzīvot. :) Konkrēto rakstiņu es izlasīju jau tā iznākšanas dienā, un gan toreiz, gan šodien, to vēlreiz pārdomājot, tas tiešām rada gandrīz vai atklāsmes sajūtu, un “saliek punktus uz i”.

    Doma ir vienkārša – mēs visi esam ļoti pieraduši savas veiksmes un neveiksmes saistīt ar to, cik “labi” vai “slikti” mēs esam kā cilvēki. Ja mums izdodas kaut kas, tad mēs par to esam lepni, jo mēs esam “labāki”. Ja mums kaut kas neizdodas, tad mēs par to kaunējamies, jo jūtamies, ka tāpēc esam sliktāki cilvēki. Un, protams, mēs šo ideoloģiju arī nododam saviem bērniem.

    Tāpēc arī ir vēlme uzvarēt, un ļooooti negribas zaudēt. Un tāpēc mēs arī savu bērnu mēģinam par visām varītēm uzbīdīt uz uzvarētāja pjedestāla – pirmkārt jau tāpēc, lai viņš pats justos kā “labāks cilvēks”, un otrkārt tāpēc, ka mēs tad arī jutīsimies kā “labāki cilvēki” (“labāki vecāki”), jo tas viss būs bijis arī mūsu pūļu rezultāts. Un, no otras puses, tāpēc arī tik ļoti pārdzīvojam zaudējumu.

    Tas, kas man bija kā zibens spēriens no skaidrām debesīm, bija atziņa, ka šī sakarība īstenībā ir pilnīgas muļķības. No tā, cik Tu labi vai slikti kaut ko izdari, pilnībā nav atkarīgs tas, cik “labs” vai “slikts” cilvēks Tu esi! Tava būtība, Tavs “es” no tā nemainās! Tu joprojām esi Tu, lielisks kā vienmēr!

    Šī atziņa mani īpaši satricināja, jo es arī šajos maldos biju sapinies jau no bērnības, un diezgan smagi, bet no otras puses. Man bija tā veiksme būt apdāvinātam bērnam. Ne visās jomās, protams, bet skolā, un it sevišķi matemātikā, man vienmēr labi gāja. Pirmos 6 gadus, pirms es iestājos RV1Ģ, es biju izcilnieks (RV1Ģ viņi ir stingrāki :D), un līdz pat 12. klasei ņēmu 1. vietu gandrīz visās matemātikas olimpiādēs, kurās piedalījos. Absolvējot saņēmu arī balvu par visražīgāko matemātikas olimpieti visu 12 gadu garumā (starp saviem vienaudžiem).

    Mani neviens uz šīm olimpiādēm nespieda iet. Protams, vecāki to atbalstīja, un man nekad netrūka atzinības no radu puses par savu gudro galvu, bet nekāda spiediena nebija. Es to darīju tāpēc, ka man tas patika un padevās. Un es to saprotu, un esmu pārliecināts, ka viņu vietā būtu rīkojies tieši tāpat – galu galā, viņi man tiešām vēlēja tikai to labāko. Bet izrādījās, ka tam ir neparedzami blakusefekti. Par tiem es uzzināju tikai vēlāk, izlasot augšupminēto rakstu. Un, ja es tajā brīdī jau nesēdētu, tad apsēstos – tie precīzi aprakstīja mani….

    Tā kā visi šie panākumi nebija sūra darba rezultāti, bet gan vienkārši mana talanta manifestācija, tad es automātiski arī pieņēmu, ka tas tā ir normāli. Ka ja es dabonu 1. vietu, tad tas ir tāpēc, ka tāda ir mana personība, tāda ir mana būtība. Es taču neko īpašu nedarīju! Tas viss notika pats no sevis!

    Un es sāku uztraukties par to, kas notiks, ja es šo 1. vietu nedabūšu. Galu galā, ja es dabonu 1. vietu tāpēc, ka es esmu vienkārši es pats, tad arī, ja es zaudēšu, tad tas arī būs tikai tāpēc, ka es tāds esmu – nekam nederīgs…

    Un tas jau ļoti agri izraisīja paniskas bailes no zaudēšanas. Jebkāda veida, jebkur. Es biju gatavs darīt jebko, lai tikai nezaudētu. Pats ļaunākais brīdis mācību gadā bija tā stafete fizkultūrā, kur mana komanda zaudēja, un tas 3km kross, kurā es jau no sākuma zināju, ka finišēšu pēdējais (iespējams arī skolotājas komentāra pavadībā, ka lai taču kustos fiksāk, gribas iet prom). Pusaudža gados es jau sev skaidri biju nodefinējis, ka ja es nevaru uzvarēt (vai arī ir nopietns risks zaudēt), tad es labāk nepiedalos vispār!

    Es ceru, ka man nav jāstāsta, kas no tā izriet. Panākumi nav iespējami bez cīņas. Visi cilvēki, kas kaut ko dzīvē ir sasnieguši, to ir izdarījuši caur 101 mēģinājumu, no kuriem 100 mēģinājumi neizdevās, un tikai 101. sanāca. Viņi ir labākie nevis tāpēc, ka viņi ir labāki cilvēki, vai ka viņi ir talantīgāki, bet gan tāpēc, ka viņi nepadevās. Pieredze rodas no kļūdām un zaudējumiem, nevis no uzvarām.

    Un šī, manuprāt, ir arī tā lieta, ko mums vajadzētu mācīt saviem bērniem, un ko mēģināt pašiem sev visu laiku atkārtot, lai mēs neatgrieztos ierastajās kļūdu takās. Tas, cik labi Tev kaut kas izdodas vai neizdodas, nav atkarīgs no tā, cik labs vai slikts Tu esi cilvēks. Ja to patiešām izprot, tad vecajam teicienam “Nav svarīgi uzvarēt, ir svarīgi piedalīties” rodas pavisam cita jēga. Tad Tu vairs necenties uzvarēt tāpēc, lai pierādītu, ka esi labs cilvēks, bet gan tāpēc, lai redzētu, cik tālu Tu vari tikt; un lai gūtu pieredzi un varētu pats sevi attīstīt. Un tad arī var pēc sacensībām aiziet uzvarētājam paspiest roku ar smaidu, kurš ir ne tikai sejā. Jo Tu saproti, ka viņš nav labāks vai sliktāks cilvēks par Tevi.

    Viena nelaime tikai – es joprojām regulāri cenšos izdomāt, kā bērnam norādīt uz kļūdām, vai uzslavēt, tajā pašā laikā arī sakot – “Es norādu uz Tavu darbu, nevis uz Tevi. Tu vienmēr esi lielisks.” Man šķiet, ka pirmais (un grūtākais) solis ir to pieņemt pašiem, un tā arī dzīvot. Bet, nu, es varbūt neesmu tas labākais piemērs. :)

  39. Vilx- Says:

    P.S. Viena lieta, no kuras, manuprāt, 100% vajadzētu izvairīties, ir t.s. “kaunināšana” – “Fui, kurš tā dara!” “Kas tā uzvedās?” “Kauna nemaz nav?” Utt. Tā ir konkrēti tekšana bērnam – “Tu izdarīji slikti, tāpēc Tu tagad _esi slikts_”.

  40. Vilx- Says:

    P.P.S. Šeit arī dikti gribas pieminēt divus brīnišķīgus video no zinātnieces Brené Brown – http://www.ted.com/talks/brene_brown_on_vulnerability.html un http://www.ted.com/talks/lang/en/brene_brown_listening_to_shame.html. Man it sevišķi palicis atmiņā tas, kā viņa speciāli izdalīja divas dažādas izjūtas – “vainas apziņu” un “kaunu”. Vainas apziņa saka “es izdarīju slikti”. Kauns saka – “es esmu slikts”. Vainas apziņa mums liek laboties un censties vairāk. Kauns mums liek izvairīties, melot, un beigu beigās arī ķerties pie vardarbības. Pirmo mums vajag, no otrā ir jābēg.

  41. admin Says:

    Ļoti liels paldies! No sirds :)

  42. Līna Says:

    Vilx, liels paldies par komentāru, man asaras sakāpa acīs. Un dabūju sev atbildi par manām kā apdāvinātā bērna veiksmēm un neveiksmēm

  43. Laura Says:

    Paldies no manis arī par šo diskusiju. Iekritu lasīšanā un nemaz nemanīju, kā laiks paskrien. Man arī 1.ģimnāzijas pieredze nav sveša un arī teicamnieka blaknes esmu izjutusi un joprojām izjūtu. Taču bez tā ir vēl miljons citu puzles gabaliņu (attiecības ar ģimenē, dažādi notikumi, fizioloģiskās īpatnības, draugi, skolas, intereses u.c.), kas mūs veido par tādiem cilvēkiem kā esam. Un vecāki daudzas no šīm lietām nev:)
    Lasot aizdomājos, cik daudz un dažādos veidos izpaužas tā pirmā būšana. Manas meitas to bieži izmanto, lai pierādītu savu taisnību, no sērijas: viņa pirmā sāka (par kašķiem), es pirmā to izdomāju, paņēmu (par rotaļām) utt. Man šķiet, ka to visu nevajag ne kā īpaši atbalstīt, ne arī pārlieku cītīgi apkarot, jo ir taču situācijas, kad tiešām ir būtiski, kurš ir pirmais, turklāt ne tikai sportā.
    Un vēl man šķiet, ka arī laimīgam būšanu nevajag padarīt pa obligāto disciplīnu. Cilvēki mēdz justies dažādi un bērniem var mācīt pieņemt dažādus dvēseles stāvokļus.

  44. Laura Says:

    Man kā vecākam ir pirmkārt pašai jāmācās izvērtēt, kuros brīžos ir nepieciešams pacīnīties un kuros pieņemt situāciju, kāda tā ir, lai to varētu iemācīt arī savām atvasēm. Un tāpat vienmēr nav pārliecības, ka taciņa ir pareizā. 
    Jā, un man ir prieks, ka es neesmu vienīgā, kam uznāk cepiens par šiem jautājumiem. Pacepsimies un gūsim atziņas, lai varētu iet tālāk. :)

Leave a Reply