Bērna valodas attīstība
Vienu dienu, Klāss dzīvojās veikaliņā un aizejošai tantei klusiņām nočiepstēja: “Atā-tā!” – Tante durvīs sastinga un atgriezusies lūkojās uz mani un teica: “Vai var būt, ka viņš man teica attā-atā?” Es pasmaidīju un teicu, ka var gan, jo viņš jau pāris mēnešu zin šo vārdiņu un tas nav vienīgais, ko Klāsiņš prot mums pateikt. Viņš runā.
Taisnības labad gan jāsaka, ka runāšanu Klāss sāka tieši ar atvadīšanās frāzi, jo viņu intensīvi apmācīja mūsu jaukie klienti, kas vienmēr no viņa atvadījās, ja vien viņš bija bodītē – protams, ka viņam 10x biežāk kā jebkuram citam bērnam, iznāca dzirdēt šo frāzi un tātad ātrāk viņš to arī apguva 
Iespējams, ka tieši šis vārds pavēra slūžas citu vārdu plūsmai. Bet varbūt viņš būtu sācis runāt tieši tad, kad sāka arī bez šīs apmācības…
Bērna valoda attīstās visstraujāk pirmajos trīs dzīves gados, kad smadzenes ir īpaši atvērtas valodiņas uzņemšanai. Tāpēc daudzi pētījumi parāda, ka bērni, kuri dzīvojuši bagātīgā valodas vidē pirmo dzīves gadu laikā, var lepoties ar augstāku IQ līmeni un būtiski bagātīgāku valodu arī nobriedušā vecumā.
Arī visa pirmā dzīves gada garumā bērns veido savu valodu un daudzi tic, ka pamati valodai tiek likti jau mammas puncī, kad mazulis dzird balsis, valodas plūdumu. Bērniņam piedzimstot, viņš aptver, redzot kā pieaugušie sarunājas, ka ar skaņām var komunicēt – lūk kam tā runāšana vajadzīga. Tādēļ turpiniet runāt – ģērbjot mazo, nēsājot rokās, vannojot. Un klausieties bērnā. Viņa pirmā komunikācija ir raudāšana – ja tas darbojas, bērnam amats ir rokā un ilgi nebūs jāgaida, kad daždažādas skaņas signalizēs, kad bērns ir izsalcis, sačurājis bikšeles vai – gluži pretēji – ir dikti apmierināts ar dzīvi Jums tikai jāieklausās.
Jau dzīves 2.-3. mēnesī bērns sāk apzināties, ka ar dažādām mutes kustībām spēj vokalizēt un sāk aktīvi to izmēģināt. Un pat tik agri kā 4-5 mēnešu vecumā var izskanēt pirmais te-te vai ma-ma, kas liks kust vecāku sirdīm. Nedusmojiet uz mani, ka es jums tā saku – bet šīm skaņām gan nav īsti nekāds liels sakars ar runāšanu un visi tie, kas veicīgi ieraksta bērna dienasgrāmatā, ka pirmais vārdiņš ir bijis tētis vai mamma, var droši to izsvītrot Jo bērna prātā šīm skaņām nav īsti nekādas saiknes ar mammu un tēti un daudz apzinātāk bērns valodu sākt lietot tuvojoties gadiņam. Es pat esmu lasījusi, ka bērna valoda ap 6-8 mēnešiem attīstās līdz vairākiem šādiem vārdiņiem, kuri pat tā kā jau sāk šķist apzināti un tad bērns šos vārdus “pazaudē” un ap gada vecumu sāk veidot īsto valodiņu, meklēdams patiesi apzinātus vārdus un sākdams tos rindot savā vārdu krājumā.
Aptuveni 6-9 mēnešu vecumā bērna valoda, kas vēl aizvien skan kā svešvalodu monologi, sāk iegūt intonācijas, “teikumus” un skanējumu, kas vairāk līdzinās viņa dzimtajai valodai. Tas tādēļ, ka bērns atdarina valodu, ko dzird sev apkārt. Un jo vairāk mazais dzirdēs valodu, jo vieglāk viņam to apgūt. Tādēļ runājiet ar mazo – un nevis bēbīšu valodā, bet latviešu (vai kāda nu ir jūsu ģimenes valoda). Suns ir suns un nav vauva. (Es it labi atceros, kā kādreiz, kad Robins bija mazs, mūsu omīte rādīja Robinam suni un saka: “Tas ir vauva.”, uz ko Robins skaidrā latviešu valodā atbildēja: “Tas nav vauva. Tas ir suns.” Viņam bija aptuveni 2 gadi. Tā ka nekrītiet kaunā 😉 )
Esiet bērnam par labu paraugu – izrunājiet vārdus skaidri (neatdariniet jauko bēbīšvalodiņu vai šļupstiņu), centieties nelietot pamazināmās formas, runāt mazliet lēnāk, lai bērns var labāk izsekot intonācijām un mutes kustībām. Varbūt nelietojiet gluži Jaunsudrabiņa cienīgus salikti sakārtotus un pakārtotus teikumus. Un lasiet priekšā! Turklāt izvēlieties grāmatas, ko lasīt. Mūsdienās ir apbrīnojami daudz draņķīgu grāmatu bērniem – lielākoties infantīlas vai pārsarežģītas. Tomēr ir daudzas arī tīri labas. Un lūkojiet, lai tās nav pārspīlēti vecākiem bērniem, jo valodai vajadzētu būt puslīdz vienkāršai (atbilstošai bērna vecumam), teikumiem īsiem un skaidriem, vārdiem vienkāršiem (svešvārdi un vecvārdi pagaidām, lai paliek aiz strīpas). Lai arī saku, ka vārdiem nevajadzētu būt sarežģītiem, tas nenozīmē, ka jārunā tikai primitīvos vārdos. Ar to domāju, ka nevajag bērnu apgrūtināt ar tādiem jēdzieniem, ko viņam grūti izprast (piem., “metafizika”), bet it labi var lietot vienas nozīmes dažādus apzīmējumus jeb sinonīmus, kas tikai bagātinās bērna valodu nākotnē.
Vēl labāk, ja jūs nevis lasāt stāstus un pasakas, bet stāstāt tās paši. Gan iepriekš izlasītas un pēc atmiņas atstāstītas, gan pašu sacerētas – tām ir pilnīgi cita enerģētika, cits intelektuālais materiāls. Atkārtojot vienu pasaku atkal un atkal stāstot, jūs tomēr katru reizi to izstāstīsiet savādāk un bērns uztvers, kā vienu un to pašu domu var pateikt neskaitāmos dažādos veidos, ar daudz dažādiem vārdiem.
Otra būtiska lieta, kas attīsta bērna valodu (un zinātnieki, kas pievērsušies šī pētīšanai, apgalvo, ka mēs uz pasakām un grāmatām esam pārāk safokusējušies) ir dziedāšana. Un nevis CD uzlikšana, bet jūsu pašu dziedāšana. Dziesma ir īpaša valodas forma, kura ir ritmizēta un melodiska un bērna smadzenes to labāk uztver. Un ne vien uztver – dziedāšana arī īpaši attīsta smadzenes un sagatavo mazuli valodas uztveršanai un atainošanai savā runā. Tā māca bērnu domāt vārdos, kas ir svarīgi raitas un bagātīgas runas veidošanai. Un, protams, tas attīsta dzirdi – ne vien muzikālo, bet arī fonemātisko, kas būtu nepieciešama labai valodas uztverei.
Tā kā mazuļa runāšana ir cieši saistīta ar to, ko viņš dzird, tad, protams, primāri jūs varat viņa valodas attīstību veicināt nodrošinot īpaši daudz valodas skanējuma ap viņu – gan runātās, gan dziedātās. Tomēr… vai jūs vēl arvien mākat klausīties paši? Ieklausieties savos bērnos, dodiet iespēju runāt arī viņiem! Veidojiet ar bērnu dialogu – ģērbjoties jautājiet, kuru krekliņu viņš šodien grib vilkt. Un ļaujiet viņam dot zīmi vai norādīt vai pat pateikt, kuru tad viņš izvēlas. Tas, ka viņā ieklausās, iedrošinās viņu komunicēt vēl vairāk. Un dodiet laiku – bērnam varbūt nepieciešams saņemties, aptvert, ka no viņa gaida atbildi – tas var prasīt 5-10 un varbūt pat 20 sekundes. Varbūt minūti. Dodiet viņam laiku atbildēt, neskubiniet viņu!
Un klausieties, ko bērns saka! Jaukajā bērna tērzēšanā pazib kāds burtu savienojums, kas it labi var pārvērsties vārdiņā? Atkārtojiet viņa izteikto zilbi un iesaistiet to vārdiņā – tā bērns sapratīs, ka skaņas, ko viņš veido pavisam vienkārši var kļūt jēgpilnas. Tas iedrošinās viņu, demonstrēs, ka viņam sanāk un uz patiesu valodiņu un īstiem vārdiem nebūs ilgi jāgaida.
Aptuveni gada vecumā bērns sāk lietot pirmos vārdiņus. Daži avoti saka, ka gada vecumā bērna krājumā būtu jābūt 5-10 vienzilbes vārdiem, kurus viņš lieto mērķtiecīgi un saprot vecāki vai citi aprūpētāji.
Otrā dzīves gada otrajā pusē bērni parasti sāk strauji papildināt savu vārdu krājumu un ap divu gadu vecumu jau saliek vārdu savienojumus, veido nelielus 2 vārdu teikumiņus.
Kas var kavēt bērna valodu? Protams, medicīniski iemesli: dzirdes traucējumi, problēmas ar runas orgāniem (īsa mēles saitīte, apgrūtināta elpošana u.c.), neiroloģiski bojājumi. Tomēr tas ir reti un cerams, ka nav par mums un jums. Bieži valodiņas aizkavēšanos veicināt var arī vecāki. Maz ar bērnu sarunājoties un komunicējot, arī bērns ir “nerunīgs”. Vai gluži pretēji – ja vecāki ir tik ļoti runīgi, ka bērnam nav pauzes, kurā iestarpināt savu vārdiņu, bērns var noslēgties un nerunāt. Es pazīstu kādu mammu, kas ir liela pļāpa (nu gluži kā es) – viņa tik dedzīgi sarunājas un tik bieži lieto frāzi savam bērnam: “Nu pagaidi, netraucē, es runāju!”, ka es vispār brīnos, kā viņas bērns ir sācis runāt. Viņš runā. Bet ne daudz. Tādēļ apdomājieties, vai jūs dodat vietu sava bērna izteikumiem.
Līdzīgs, bet mazliet savādāks valodas kavēklis ir “teikumu pabeigšana” – kad mamma jau pēc acīm redz, ko bērns grib teikt vai saprot viņu no praktiski neartikulētas skaņas, kāda kunksta vai čīkstiena. Pirmkārt, bērnam nemaz nerodās vajadzība runāt, lai pavēstītu par savām vajadzībām, otrkārt mamma, pabeidzot ikvienu bērna teikumu, kad viņš sastomās un meklē īstos vārdus, liedz iespēju bērnam izteikties… Ļaujiet bērnam runāt. Lieciet bērnam runāt?!
Kas notiek, ja bērns nerunā? nekas. Viņš vienkārši nerunā. Mazliet kavējoties valodai panika nav jāceļ. Itin visi mēs attīstamies savā tempā – Klāss vēl arvien nerāpo. Toties runā. Citi nerunā, toties skrien pusmaratonu savām kājām 😉 Tomēr, ja bērnam ilgstoši kavējas valoda, tas liedz viņam sociāli integrēties un attiecīgi kavē viņa tālāku intelektuālu un sociālu attīstību. Lai gan… stāsta, ka Einšteins neesot runājis līdz pat 5 gadu vecumam. Viņam vienkārši nav bijis ko teikt. Toties kad sāka…
July 6th, 2012 at 4:46 pm
Logopēde mūs īpaši mudināja lietot vārdus kopā ar žestiem – tā bērnam esot vieglāk uztvert un atcerēties. Kad mūsu mazais vēlrunātājs strauji apguva vārtu un jēdzienu “ārprāts” (+ saķerta galva), sapratu, ka logopēdei taisnība.
Manuprāt, “atā, atā” is maģiskā formula – žests + īss vārds, kuru līdzīgi lieto visi sastaptie ļaudis.
July 6th, 2012 at 9:03 pm
Paldies par iebildi – biju par žestiem lasījusi, bet piemirsu piebilst šai ierakstiņā – domāju, ka tas ir svarīgs papildinājums.
July 9th, 2012 at 4:19 pm
Man piemīt netikums pabeigt sava bērna teikumus.. Bet vispār mēs dikti daudz runājām un rezultāts ir redzams visi kas redz saka ka baigi labi runā (kaut gan man pašai tā vel nešķiet) savos 2,2 gados. Runā vairak par dažu labu 3 gadnieku. Mums gan nav nekādas veselības problēmas un vienmer, kad puika runā ar mani tad es pievēršos, uzklausu un atbildu.
July 11th, 2012 at 3:39 pm
Pirms kāda laika pievērsos tēmai par piemērotām grāmatām 1+ vecuma bērniem un sāku šādu grāmatu meklēšanu grāmatnīcu plauktos. Secinājums – visai bēdīgs – pilni plaukti ar pīkstošām, sintētiski čivinošām “grāmatām” un tad vēl tās, kurām zvēru kažoku imitācijas rimbuļi salīmēti un acis grozās… Es jau laikam tāda oldschool’īgā mamma, kurai patīk grāmatas kā grāmatas, nevis divi un trīs vienā. Tāpēc, ja kādam ir labas atsauksmes par kādu jauku grāmatiņu cilvēkam vecumā 1+, būšu ļoti priecīga, ja padalīsieties ar pieredzi
July 13th, 2012 at 1:47 pm
Jā, es arī esmu no vecmodīgajām mammām, kurai šķiet, ka grāmata tomēr ir grāmata nevis spēllieta, konstruktors vai vēl sazin kas. Man jāaiziet līdz cieto lappušu grāmatu plauktam – kaut kā Klāsam vēl ar grāmatām švaki, viņš tās bāž mutē un pūlās izjaukt pa saskaitāmajiem, tāpēc sen neesmu līdz tam gājusi. Bet Robinam topā, cik nu atceros, bija omītes dāvināta grāmatiņa par Teliņu Raibīti. Grāmatas ilustrācijas ir vienkāršas zīmētas pēc iespējas īstas un teksta nebija daudz, bildēs visi mājdzīvnieki, bet nekas nepīkst, neuzglūn un laukā nelec. Šķiet, ka šajā sērijā ir vēl citas grāmatiņas par kaķīti un/vai sunīti (?). Zvaigznes grāmatnīcā redzēju pavisam nesen. Otra ļoti mīļa grāmata kopš laiku laikiem Robinam bija un arvien vēl ir šī – lai arī ar jūtamu ārzemniecisku piegaršu un dažām dīvainām lappusēm, tomēr grāmatas gandrīz 200 lappusēs ir ļoti daudz samērā reālistisku zīmējumu un izskaidroti dažādi lauku dzīves procesi gan sendienās, gan kā tas notiek mūsdienās. Kad saku, ka palasīsim grāmatu, Robins labprāt šo stiepj man un atšķiram kādu vietu un izrunājam, kā tad tas vai cits darbiņš laukos notiek. Teksta ir maz, reizēm to lasu, reizēm nē – tad pastāstu pati kā no graudiņiem līdz veikalu plauktiem maizīte tiek, kā Itālijas laukos audzē olīvītes vai kā siltajās zemēs aug vīnogas un persiki, bet latvijā āboli un bumbieri. Tur ir gan zirgi, gan traktori, gan visi mājdzīvnieki, gan bites, augi, ko no kā iegūstam utt… Katrā ziņā Robinam patīk un man ir labs materiāls, uz kā bāzes vienu vai otru procesu ar viņu pārrunāt – gan par dažādiem darbiņiem, gan arī vides piesārņošanu esam caur šo grāmatu izpratuši utt. Protams, viss kontekstā ar reālo dzīvi, bet ši mums tiešām mīļa. 1+ gados gan vēl šķiet būs par agru – Robinam ap to laiku nopirku, jo uz atlaidēm, bet vispār sāka šķirstīt un pētīt tuvāk diviem gadiem.