Bērna vadīta ēšana: Ģimenes studijā, LR1
Bija prieks, ka šodien Latvijas Radio 1 raidījumā “Ģimenes studija” bija sapulcējusies patiesi jauka kompānija – pediatre Dina Krūze, fizioterapeite Klaudija Hēla un mūsu Twiterdraudzene Dace Segliņa-Grīnblate, kuras dalījās informācijā un pieredzē par Bērna vadītu ēšanu. Bija dikti skumji, ka pēdējā mirklī gadījās kas nelāgs, kas liedza man piedalīties raidījumā klātienē… eh… bet te nu ir raidījuma ieraksts, ko ir noteikti vērts paklausīties – (jau) runā, ka esot iedrošinoši 
July 3rd, 2012 at 12:26 pm
Ļoti izsmeļošs un iedvesmojošs raidījums. Sabiedrības uzskati šajos jautājumos rada zināmu nedrošību, izvēloties šādi ēdināt bērnu, bet jo vairāk tiek runāts par to skaļi, jo vairāk tiks iedrošinātas māmiņas ieklausīties sevī.
July 4th, 2012 at 12:44 pm
Mans bērniņš (11.mēn) ēd ar pirkstiņiem, bet ēdiens vienmēr ir sagriezts gabaliņos, lai atliek tikai ielikt mutē un ar smaganiņām sasmalcināt, jo ir tikai 4 zobiņi (2augšā un 2 apakšā) vai bērnu vadīšana ēšanā paredz, arī dot lielus gabalus, lai bērns tos nokož sev tīkamu gabalu un notiešā? Vienmēr jau mammām ir satraukums, ka bērniņš nokodīs par lielu gabalu un var aizrīties.
July 4th, 2012 at 5:19 pm
Jā, bērnam var dot arī lielus gabalus un cik zobu, nav svarīgi – labi izvārītu kartupeli var mierīgi nokost un sakožļāt arī ar smaganām. Kas interesanti – māte daba ir viena gudra “tante” – bērna sīkā motorika ir cieši saistīta ar mutes muskulatūras un prasmju attīstību. Apmēram ap to laiku, kad bērna mutītes muskulatūra – vaigu muskuļi, mēle u.c. – jau attīstījušies tik tālu, ka spēj pa muti menedžēt arī pavisam nelielus gabaliņus, kas ir daudz grūtāk kā operēt ar lielu kumosu, arī bērna pirkstiņi un sīkā motorika ir attīstījusie stik tālu, ka bērns spēj satvert tāda paša izmēra gabaliņu pirkstos. Piemēram, kamēr bērns vēl tikai apgūst gabalēšanu, viņš spēj mutē iebāzt tikai lielus kartupeļa kumosus, satvert ar rociņu kādu burkāna stienīti. Savukārt nespēj saņemt pirkstiņos rozīnīti vai zirnīti, un to nespētu arī pareizi apstrādāt mutē. Lūk cik gudri! Tieši tāpēc aizrīšanās riskus jau pati daba ir pēc iespējas minimizējusi. Otra lieta, ka ir jāizšķir rīstīšanās un aizrīšanās – rīstīšanās ir dabisks sensors reflekss, kas tieši pasargā bērnu no aizrīšanās un svešķermeņa nokļūšanas elpceļos. Tiklīdz bērna elpceļu sākumam tuvojas kāds nevēlams kumoss, tiek kairināts punkts, kas ir atbildīgs par rīstīšanos un bērns sāk klepot. galvenais ir uzreiz neiejaukties, bet lūkot, skaitot vismaz līdz 10, kā bērns pats tiek ar situāciju galā (un arī necelt paniku, jo bērns redz, ka mamma uztraucas, uztraucas arī viņš, sāk kampt gaisu un ierauj kumosu tikai dziļāk rīklē). Parasti bēnri tiek ar šo lieliski galā – manējie nekad nav aizrijušies. Un daktere Dina Krūze arī raidījumā teica, ka aizrīšanās ir patiesi reta parādība. Grāmatā rakstīts, ka patiesībā tieši ar karotīti un biezenīti barotiem bērniem ir lielāks risks nopietni aizrīties, jo viņiem vienmēr dota sasmalcināta pārtika dziļi rīklē un šis kairinātais punkts tādēļ apiets un viņiem ir iznācis maz rīstīties, tātad nav bijusi izdevība trenēties atbrīvot elpceļus no svešķremeņiem. Bērnam augot, šis kairināmais punkts jeb zona, atvirzās dziļāk mutē, tātad tuvāk elpceļiem un brīdināšana par iespējamo aizrīšanos notiek īsāku mirkli pirms tam. ja gabalus bērns sāk ēst vēlāk, jo ilgstoši barots ar smalcinātu ēdienu, viņš savu praktizēšanos atklepošanā sāk daudz vēlāk, kad šī zona jau ir tuvu elpceļiem, jo daba paredzējusi, ka bērns šajā vecumā jau ir ar zināmu pieredzi gabalēšanā un nepietiekami sagremotu gabalu atrīšanā. Bet ja bērns līdz šim barots ar karotīti un biezeni – kā gan lai viņam šāda pieredze rastos? Tas arī vairo iespēju, ka viņš var aizrīties. Savukārt bērns, kas jau no sākta gala ēdis gabaliņus, pats zina, ko viņš spēj norīt, ko jāatrij – tieši mēģinot rīt, bet nesekmīgi un tad atrijot, viņš mācās, cik tad liels ir tas kumoss, ko viņš var apēst un gūst pieredzi par ēdiena gremošanu pats.
July 5th, 2012 at 1:39 pm
Interesanti, ka reizēm bērna mutē tas gabals var dzīvot un Tev nav ne mazākās nojausmas, ka tas tur ir. Un Tu piedāvā kaut ko citu ielikt mutē un bērns zina, ka viņam jāizņem ārā tas iepriekšējais gabals pirms likt mutē citu.
Manuprāt, gabalēdāji arī nepiebāž pilnu muti ar ēdamo un tad nemēģina to norīt. Viņi zina, cik lielu gabalu var norīt, ar laiku iemācās arī nokost ne tikai sakošļāt. Un ja vajag, var gabalu izņemt un nokost mazāku.
July 5th, 2012 at 2:32 pm
Tieši tā
Un vēl man šķiet, ka interesanti tās pašas aizrīšanās sakarā – vismaz mani abi gabalēdāji, nekad nav mēģinājuši ēst spēllietu detaļas, lego gabalus ( vai , pasarg Dievs, baterijas!) un citas neēdamas mantas. Tās pat tiek iebāztas mutē man neredzot, bet paviļātas un tad atgrieztas atpakaļ, lai izmantotu tās atbilstošajiem nolūkiem
Līdz ar to parasti man sagādā grūtības atbildēt uz jautājumiem veikaliņā, vai to vai šito nebāž mutē un nevar aizrīties – es, godīgi, nezinu, jo manējie kaut kā neēd un kur nu vēl aizrijas. Es tomēr saistu to ar nevis bērnu īpatnību, bet to, ka bērns izprot pats, kas ir ēdams un, galvenais, kas ir norījams un nepūlas norīt rīkles izmēriem neatbilstošus priekšmetus, jo viņš ikdienā nodarbojas ar ēšanu un prot atpazīt ēdamu lietu, novērtēt izmēru, ko spēj norīt utt. Savukārt bērniem, kuriem ēdiens tiek piedāvāts jau sasmalcināts, šādu zināšanu par ēdienu nav, gabaliņa lielumus grūti novērtēt un pieredzes, kas būs, ja rīs ko nenorījamu, arī maz.
Grūti būtu noticēt, ka tā būtu tikai sagadīšanās…
July 5th, 2012 at 10:04 pm
Liels paldies par tik izsmeļošu atbildi
mēģināšu dot lielākus gabalus, lai nokož sev tīkamo kumosiņu.