Smilškastes etiķete
Nekad nebija iznācis tā laiski sēdēt pie bērnu spēļlaukuma un vērot, kas tad tur īsti notiek. Laikam tādēļ, ka arī es nodarbojos ar to, ko šodien novēroju darām citus vecākus, vecvecākus un mazo-bērnu aizbildņus. Mēs, pieauguši cilvēki, kas pa lielākai daļai jau sen esam aizmirsuši, kā rotaļāties, pār mēru centīgi apmācām bērnus rotaļu prasmēs, trenkājam viņus pa spēļlaukumu un esam absolūti pārliecināti, ka mums daudz labāk kā bērniem, ir zināms, kas spēļlaukumā darāms. Tā it kā nepietiktu, ka spēļlaukuma “ierīces” jau ir pieaugušo prātu, nevis bērnu fantāziju, radītas. Bet mēs vēl pūlamies iestāstīt bērniem, ko ar tām pasākt.
Visaktīvāk vecāki (ar vārdiem vecāki es ērtības labad apzīmēšu visus pieaugušos, kuri uzņēmušies šefību pār bērniem spēļlaukumā), protams, skolo “iesācējus”. Paši mazākie bērni tiek novietoti smiltīs, apbērti ar līdzpaņemtajām rotaļlietām, kuras viņi acīmredzot nav izvēlējušies paši, bet tās priekš viņiem sakomplektētas – vai nu rūpnieciski (t.i. iegādāts saskanīgs komplekts lielveikalā) vai centušies vecāki. Ja es tā prātoju, tad vispār nespēju izdomāt, kāds īsti ir pamatojums tiem fosīlo radību atspiedumiem, kurus mēs piedāvājam bērniem “cept” – zivis, jūras zvaigznes, citas neradības. “Īstajā” dzīvē tādu kūku nav, bet smilškastē tās ir must-havs un vecāki metas skolot mazos, kā tādu “kūku uzcept”: ieberam smiltiņas, līdz maliņai, nolīdzināt, apmetam otrādi, paklapējam ar lāpstiņu un tad ņemam nost un samāksloti līksmojam. Padomājiet vien, cik reizes savā pieaugušā cilvēka mūžā jūs esat rīkojušies tieši šādi?! Un ko no tā būtu jāiemācās bērnam? Visai garlaicīga izrīkošanās bez jēgpilna mērķa… Ja bērns, pieaugušāprāt, bezjēdzīgi sāk bakstīt smiltis, kašņāties, mīcīt tās rokās vai – nedod Dievs! – bāzt tās mutē, pieaugušais steidz iejaukties, dodams norādījumus, kas ar smiltīm īsti ir jādara: jārok, jāgrābj, jācep “kūkas” vai vismaz jāpiepilda spainītis. Un arī to noteikti jādara līdz maliņai, jo kā tad darbu pusceļā pametīsi? Un neber ārā, tā jau mēs nekad pilnu nepieraksim… Īsi sakot – ja bērns tā pa nopietno grib “izņemties” pa smiltīm, tad viņam tas ir jādara slepus un veicies viņam ir, ja līdzpaņemtais pieaugušais ir mobilajā telefonā iegrimusi auklīte vai kas tamlīdzīgs.
Vēl interesanti, kā vecāki vaktē mantas. Ja kāds bērns paņem otra bērna mantas un mazais īpašnieks to grib atgūt, tad vairumā gadījumu vecāki iejaucās un liedz viņiem to darīt. Jūs pavērojiet kādreiz, tā ir 
Tāda piespiedu dalīšanās. Un tad mazajam mantas īpašniekam ir tāda tramīga spēlēšanās, jo viņš visu laiku vaktē savu mantu, kamēr “laupītājs” zaudē modrību un to palaiž vaļā, jo tad viņš drīkst skriet un sagrābt un dabūt savu īpašumu atpakaļ. Ja es iedomājos, ka es sēdētu turpat uz sola un būtu nolikusi līdzās sev, teiksim, savu mobilo. Ok, man to nevajag šobrīd, bet pa lielam tas ir mans un es izjūtu ciešu saikni ar šo mantu, lai cik materiālistiski tas nebūtu. Un tad pienāk kāds pilnīgi svešs cilvēks, kas nav ne mans draugs, ne biedrs pat īslaicīgi un vienkārši bez ceremonijām apsēžas man blakus, paņem manu telefonu un sāk tajā spēlēt spēlītes vai darīt ko līdzīgu. Un brīdī, kad es tā kā pošos atgūt savu mantu, kāds no malas iemaisās un liedz man to darīt. Ziniet, ja es tā padomāju, es arī diez ko labi nejustos. Es pat nezinu kāpēc, bet man gribētos, lai mans telefons stāv turpat līdzās un tas svešais iet prom, pat ja tieši tobrīd es negatavotos nevienam pašam zvanīt un negaidītu absolūti neatliekamu zvanu no kāda. Un tam nav pilnīgi nekāda sakara ar manu māku vai nemāku dalīties. Tādēļ, apdomājot šo, esmu nosolījusies, ka es nejaukšos, kur situācija to neprasa, kur kāds kādu nesāk fiziski ietekmēt, spēki un spējas ir puslīdz līdzīgas un bērni paši spēj tikt ar situāciju galā. Galu galā viņiem šādas un vēl nopietnākas problēmas būs jārisina arī turpmākajā dzīvē, tad kādēļ gan nesākt trenēties to darīt jau smilškastē?
Protams, ir situācijas, kur pieaugušo padoms neskādē – piemēram, par smilšu mešanu pa gaisu, kas padara nepatīkamu rotaļāšanos citiem. Taču šeit nekonsekvence sit augstu vilni. Novēroju, ka pavisam maziem bērniem parasti stāv blakus kāds no vecākiem un spēji aizrāda, ja bērns nejauši svaidoties ar smiltīm apber kādu citu mazo. Taču vecāki klusē, ja šis pats bērns mētājas ar smiltīm un nevienu neapdraud ar savu smilšu sauju. Tad nu es prātoju, vai nebūtu prātīgi vienkārši izskaidrot bērnam un liegt mētāties ar smiltīm vispār? Kā gan tas 1.5gadīgais knauķītis var ik reizi, metot sauju smilšu, novērtēt, vai tuvumā nav kāds, ko viņa mestā sauja draud apbērt? Sevišķi gadījumos, kad bērni met smiltis pār plecu uz atpakaļu, viņi vispār nesaprot, kāpēc 3 reizes mamma rājas, bet 2 citas reizes klusē un neko nesaka…
Neko daudz savādāka aina nav arī pie kāpelējamajiem un citiem aktīvās rotaļāšanās rīkiem. Bērniem tiek doti smalki norādījumi, kur jākāpj, kur jāšļūc. Dīkstāve bērnu pilsētiņā (un kāpēc gan to sauc par “bērnu”? Izmēra pēc?) nav pieļaujama – ja kāds bērnelis aizstāvējies uz tiltiņa, tad mamma jau sen apskrējusi apkārt konstrukcijai no slidkalniņa puses un sauc, lai mazais skrien šurp un metas šļūkt lejā. Tas nekas, ka bērns muti pavēris vēro kādu viņam vien zināmu svarīgu notikumu spēļlaukuma, bet mammai dikti gribas, lai viņš šļūc. Un viņam jāšļūc. Vēl trakāk jāskubina mazie, ja uz vienu šļūcamkalnu ir divi pretendenti, tad tiek strauji iepīta arī pieklājības skola – palaid vai šļūc aši, redz kur puisītis gaida… Tā it kā arī šo situāciju bērni nevarētu atrisināt paši – viens mazliet pagaidīt, ko nereti dzīvē nāksies gan darīt; vai – gluži otrādi – pats palūgt palaist, ja jau reiz gausais vilcinās ar šļūkšanu…
Un nekādi nav pieļaujams, ka bērns varētu uzkāpt pa vienām konstrukcijas trepītēm, pāriet tiltiņu un nevis nošļūkt (jo šļūkt taču ir visu bērnu pamatmērķis nākot uz bērnu pilsētiņu, vai ne?), bet gan nokāpt lejā pa citām kāpnītēm – kā tad tā? Kāpnītes ir domātas uzkāpšanai, bet ne nokāpšanai… Protams, ir vietā aizrādījumi, ja bērni lieto konstrukcijas neatbilstoši drošības noteikumiem. Taču to parasti dara vecāki bērni un tieši šos “gudriniekus” vecāki reti kad māca un aizrāda, ja bērns apdraud sevi un citus bērnus.
Kā jau sapratāt, mēs šodien bijām spēļlaukumā. Un man bija interesanti – pat nepamanīju, kā paskrēja divas stundas, jo ar milzīgu aizrautību noskatījos patiesi ievērības cienīgās vecāku aktivitātēs, kā viņi kā sadeguši joņo pa rotaļu laukumu un izglīto savas atvases smilškastes mācībās un kāpelēšanā. Lūkojos uz viņiem, domāju par sevi, kaunējos, izdarīju secinājumus. Un nopriecājos, ka: 1) esmu bijusi salīdzinoši slinka skolotāja Robinam, jo vienkārši esmu slinka un mēdzu laist lietas pašplūsmā. Kāds viņam ir iemācījis arī “cept kūkas”, bet tas noteikti nav mans nopelns un viņš to arī nedara. (Robina izpratne par smilšu kūku attēlā – tā ir Klāsa dzimšanas dienas kūka, kas nepacietīgi tika pasniegta jau pāris mēnešus pirms īstā datuma 😉 ); 2) aiz sava iepriekš pieminētā slinkuma, Klāsa smilškastes skološanu vispār esmu nodevusi absolūti Robina pārziņā, tāpēc visticamāk, ka Klāss kaut ko par smilšu kūkām vispār uzzinās tikai vēlīnā pirmsskolas vecumā… un laikam labi, ka tā…
Otra atziņa, kas svētīgi nāca pie manis tieši tagad, kad “plānoju” bērnu laukumu mūsu dārzā: kādēļ gan man kaut kas jāplāno? Vienkārši jāpaprasa bērniem, kam tad īsti ir jābūt tādā īstā bērnu spēļlaukumā, kas nekad neapnīk un mūžam ir aizraujošs. Skaidrs, ka 1:1 īstenot 3gadnieka sapņus būs sarežģīti, bet pajautāt viņam, pirms ieroku šūpoļu stabus, slidkalniņu un smilškasti, noteikti ir vērts. Un esmu pilnīgi pārliecināta, kas es dzirdēšu ļoti ļoti sakarīgus priekšlikumus un idejas ierosmei. Un tad, ja rotaļu laukumu bērniem būs radījuši paši bērni, esmu galīgi droša, ka “tulkot” to bērniem saprotamā valodā un sniegt instrukcijas, kā tas lietojams, pieaugušajiem nenāksies.
June 20th, 2012 at 1:59 pm
Pārsmējos lasot
Tad jāsaka, ka par laimi es arī tajā ziņā esmu slinka un puiku smilšukastes “gudrībās” apmācījusi neesmu, bet viņš tagad laikam ir pamanījis manu “nezināšanu” un vadājot visur pie rokas izrāda man “bērnu pilsētiņas” izklaides iespējas :))
June 20th, 2012 at 2:32 pm
Es atkal vakar noskatījos ar skumjām, kā viena meitenīte iekāpa helikopterī, kas šūpojas un tad skrēja vecmammai lūgt, lai nāk pagriež uz jumta propelleri (un kur var konstruktori izdomāt tik trulu konstrukciju, ka bērns nespēj to patstāvīgi ekspluatēt). Vecmāmiņa bija neizpratnē, kāpēc tas vajadzīgs, uz ko meitenīte skaidroja: “Citādi tas nelido!” Vecmamma atteicās un rekomendēja meitenītei pagriezt to pašai ar roku, izkaroties no kabīnes. Skaidrs, ka tas nav tas… Bija skumji, jo ir pilnīgi saprotams, ka bērna iztēlē tas helikopters paceļas augstu mākoņos, kad griežas propellers. Bet vecmāmuļai bija par grūtu aiziet 3 soļus no sola līdz rotaļai, lai palīdzētu mazbērnam. Vēl tagad skumji, domājot par bērna ačelēs apdziestošo dzirkstīti… Bet vecvecāki tādas lietas diemžēl nepamana – viņi ir citādi auguši paši un plaisa starp paaudzēm ir pārāk liela, lai viņi to spētu pārvarēt. Pat ja visādi citādi savus mazbērnus ļoti mīl. Jo diemžēl tieši vecvecāki ir tie, kas “smilškastes etiķeti” bērniem cenšas ierādīt visaktīvāk un visbiežāk skandina aizliedzošas pavēles, tādējādi faktiski pilnībā iznīdējot bērna izniciatīvu un brīvo spēli.
June 20th, 2012 at 3:04 pm
Kā parasti – asprātīgi un kā naglai uz galvas. Es arī mēdzu tā pavadīt laiku vērojot kā mūsu omīte tramda puiku pa bērnu pilsētiņu ar norādījumiem – “te ir jākāpj augšā un te jāšlūc lejā”
Bet es neiejaucos, jo saprotu, ka tas ir veidas kā viņa izrāda savu milzīgo mīlestību 
June 20th, 2012 at 4:38 pm
..tad nākas sastapties ar nikniem vecākiem, kas dusmīgi, ka atļauju meitai nedalīties ar mantām, ja viņa tajā dienā pati to nevēlas (ir bērni, kam brīvi tiek dalītas mantas, bet ir tādi, kam viņa nedos neko un nekad un negrozāmi)..cenšos nejaukties ar kūku cepšanas pamācībām, bet smiltis mutē bāzt gan neļauju, jo parka smilškastes noteikti nav ar tīrākajām smiltīm..
..un vēl nākas redzēt neizpratnes pilnus skatienus, ja ļauju meitucei pa slīdkalniņu kāpt augšā un pa trepēm kāpt lejā, nevis tikai šļūkt lejā no slīdkalniņa (kāpšanai izmantojam no bērniem brīvos brīžus slidkalniņā)
June 20th, 2012 at 8:17 pm
jā, es arī no tiem vecākiem mūždien esmu baidījusies. ka kauninās mani par skopulības kultivēšanu bērnaudzināšanā. bet tagad tomēr stāšos pretī, centīšos aicināt šiem cilvēkiem iztēloties sevi bērna ādā, kaut vai ar piemēru par mobilo telefonu – diez ko viņi teiktu, ja es bez prasīšanas un viņu piekrišanas ņemtu šī pieaugušā lietas. lai tomēr padomā. protams, ne visi pieaugušie spēļlaukumā ir spējīgi “padomāt” – daži no viņiem diemžēl dara kā pierasts gadu gadiem, jo tā taču ir darīts gadu gadiem, neuzdodot jautājumus, kāpēc tā jādara un kā jūtas bērns.
June 20th, 2012 at 10:04 pm
1) Katru dienu uz spēļu laukumu neeju, tā ka uz pilnīgi akurātu statistiku pretendēt nevaru, bet kaut kā neesmu ievērojusi nenormālus pūļus vecāku, kas liktu bērniem pārvietoties pa atrakcijām vienā konkrētā veidā. Toties es pati esmu darījusi sekojošo: a) steidzinājusi meitu šļūkt/kāpt, ja uz to pašu konstrukciju tajā brīdī kandidē bērni, kas ir galvas tiesu vai vairāk garāki par viņu, uz kājām krietni stabilāki, pie kam vēl barā, un līdz ar to uz brīdi zaudējuši spēju pamanīt, ka kolēģe tik straujām atrakcijām nav gluži gatava un tīri labi var viegla grūdiena rezultātā nozvelties no pietiekami liela augstuma; b) esmu mēģinājusi meitu pierunāt nošļūkt no slidkalna, jo viņa iepriekšējā šļūcienā piezemējās neveiksmīgi un raudāja — pētījumos ir demonstrēta zināma sakarība, ka nepatīkamām atmiņām var neļaut “iesēsties”, ja pietiekami fiksi pēc nepatīkamā atgadījuma tās atceļ patīkams iznākums.
2) Publiskas smilšukastes granti netaisos ļaut bērnam ēst. Esmu redzējusi, kā puisēns smilšukastē iegrābjas suņa sūdā. Toties nekad neesmu redzējusi, ka tās smiltis kāds tīrītu vai mainītu.
3) Ir tāda tendence, ka cilvēki mēdz mēģināt citiem ierādīt nodarbes, kas pašiem likušās tīkamas. Man patika cept smilšu kūkas. No grants taisīju gaišāku pamatni, no melnzemes sajauktas ar ūdeni — “šokolādes” glazūru, un reizēm vēl tās izrotāju ar zaļām jāņogām/akmentiņiem. Ja taisītas no pietiekami mitrām smiltīm, tās saulē sacietēja un bija sevišķi labi izmantojamas tālākās rotaļās [Umm, paštaisīta rotaļlieta? Tam vajadzētu būt pozitīvi?].
Vai iemācīties kaut ko izdarīt akurāti un precīzi — piepildīt formu un apmest otrādi — ir nevajadzīgi? Novērot, ka ar pilnīgi sausām smiltīm tas nav iespējams, un bet ar mitrākām — ir? Un beigās opcionāla jautrības deva — kūkas “apēšana”? Un procesam tiešām nav nekādas līdzības reālas kūkas cepšanai formā [ko, cerams, bērnam ir bijusi iespēja novērot mājās virtuvē]? [P.s. google “pastāstīs”, ka silikona kūku formas dažnedažādu mošķu formās ne tuvu nav retums 😀 ]
4) “Dalīšanās” principi smilšu kastē gan man nav zināmi. Iesaistos tikai tad, ja kāds izrāda mērenu neapmierinātību. Meitai ir tāda tendence celt no zemes mantiņas un tās asap nodot rokās īpašniekam.
June 21st, 2012 at 9:00 am
juune, katrs jau mēs paši vislabāk zinām, kas ir par mums, kas par citiem un kas vienkārši žanra paspilgtināšanai 😉 konkrētie vērojumi ir 2 h spēllaukumā pie LMA, kur, protams, ir īpaši kolorīta auditorija – daudzu vecāku ietērps vai izturēšanās nepārprotami norāda uz to, ka tās ir vienīgās stundas dienā (vai pat nedēļā), ko viņš pavada tiešā kontaktā ar bērnu un vēlas to darīt maksimāli piesātināti.
starpcitu, mums twiterī izvērtās interesanta diskusija, kā rezultātā atradās šis http://progressiveearlychildhoodeducation.blogspot.com/2011/08/10-reasons-why-we-should-let-children.html un šis http://www.communityplaythings.com/resources/articles/dramaticplay/mudcenter.html .
Un vēl secinājām, ka no “kūkošanas” smilškastē labums gan ir, tomēr labāk šos ieguvumus bērns var izprast, ja rotaļājas ar vienkāršas formas trauciņiem nevis zvēru atveidojumiem. tā arī tevis pieminētās kārtainās kūkas un rotājamos objektus “uzcept” ērtāk, jo zivi jau ar “jāņogām” nerotāsi 😉
June 21st, 2012 at 11:50 am
Tiešām precīzs bērnu laukuma raksturojums
Es arī pievienojos “slinkajām” mammām, bet mums ir darbīgais tētis, kuram pie tam ļoti patīk cept smilšu kūkas!
Ko gan gribēju piebilst par minēto smilšu mētāšanu – ir pieņememas lietas un nepieņemamas. Katram cilvēkam šis lietu sadalījums ir dažāds (kāpēc arī satiekam dažādus vecākus bērnu laukumā). Tomēr jāņem vērā (vispār bērnu audzināšanā), ka ir daudzas lietas, kuras var atrasties abās zonās – gan pieņemajā, gan nepieņemajā – atkarībā no situācijas un apstākļiem. Mums taču liekas pieņemami skriet pa mežu, bet mēs neskrienam ar bērnu teātrī. Vai arī — mēs staigājam pliki pa māju, bet nepieņemami ir plikiem iet uz darbu. Domāju ir svarīgi bērnam mācīt šīs atšķirības. Tāpēc es ļauju savam bērnam mētāties ar smiltīm pie jūras, ja jau viņam tas dikti patīk, vai arī bērnu laukumā, kamēr viņš ar to netraucē citiem. Bet es neļauju to darīt un mācu nedarīt, kad blakus ir kāds, kuram viņš tās varētu uzmest.
June 21st, 2012 at 11:32 pm
Taisnība jau ir, ka vislabāk būtu mācīt bērnu novērtēt situāciju. Man konkrēti acu priekšā ainiņa ar apmēram 1.5gadīgu meitenīti (vecums – tikko sākusi staigāt+), kura raka ar lāpstiņu smiltis starp kājām uz atpakaļu (kā suņuki to mēdz darīt) un apbēra ar tām riekšavām manu Klāsu – stāv blakus tētis un te aizrāda, te neaizrāda, te aizrāda, te neaizrāda… atkarībā kā meitēns trāpījis vai nav trāpījis… nu neko konkrētais bērns no tēta aizrādijumiem neizsecināja.
un ir jau ir šis ieraksts ar bišķi pārspīlējumu (drīzāk pasvītrojumiem), lai mēs katrs tajā ieraudzītu sevi, kur nu pienākas… jo es sevi redzēju vairākās epizodēs un man šī pasēdēšana uz sola spēllaukumā bija ļoti svētīga. bet es nekur nesaku, ka visiem nu tagad jāatmet kā kāds netikums kūku cepšana un slidkalnu deldēšana… nekā destruktīva jau laikam tur nav. un ja patīk abiem – gan vecākiem, gan bērniem, tad kas gan tur slikts 😉 nav tak par ko taisnoties, kas nu te to mēģina 😉
June 21st, 2012 at 11:38 pm
un vispār – liels paldies par daudzajiem komentāriem – allaž tie priecē
un iedvesmo jaunai izziņai. tagad radusies doma, ka jāparokas pa internetu un jāatrod teorija par “akurāti un precīzi”, jo pēc manas saprašanas, smilškastes formiņa ir kaut kas līdzīgs krāsojamajai grāmatai. un pēdējās – skaidri zinu – nav manā izglītošanās gaumē. bet man jāpataujā pēc līdzībām un atšķirībām zinošākiem pedagogiem un interneta resursiem.
June 27th, 2012 at 10:09 pm
Kaut kāds pārspīlējums visā šajā. Arī smilšu forma ar zvēru vai lokomotīvi var būt vienkārši tikai smilšu forma ar zvēru vai lokomotīvi. Sanāk tā, ka alternatīvā, brīvā, nepiespiestā pieeja kļūst diezgan ierobežojoša. Nekas bērnam nenotiks, ja viņš ceps kūkas vai taisīs torņus. Tas ir tāds “kultūrfakts”. Tik vienkārši un ne visai sarežģīti. Svarīgi, kas ir apakšā vai iekšā.
July 5th, 2012 at 7:38 pm
par vecāku lomu smilškastē nekomentēšu, bet gribēju padalīties ar ārzemēs pieredzēto foršu spēļlaukumu izveidē (varbūt noder idejas arī puiku smilškastes taisīšanai):
tikko atgriezos no ceļojuma pa Austriju un dikti nopriecājos, ka pie viņiem spēļu laukumi un smilškastes ir kreatīvāki un šķiet bērniem arī saprotamāki (bērnu vecumi mūsu bariņā bija no 8 mēn līdz 6 gadi).. ļoti daudz atrakcijas bija veidotas no striķiem, kokiem, pakāpieniem, stabiem, kur nav “pareizā” izmantošanas veida – viens iet šķēršļu joslu, cits apskauj stabu un skatās, cits kāpelē vienā vietā augšā lejā, bet cits tajā pašā vietā šūpojas.. bēbji spēlējas ar akmentiņiem, skaidām, smiltīm vai zāli, kas ir apkārt smilšu laukumam
ļoti patika viena milzu publiskā smilškaste (kādi 10x10m), no kuras biju gatava aizgūt pāris idejas”
3-gadniece un 6-gadniece tur laikam būtu pavadījušas visu dienu un vēl, ja varētu, bet teikšu godīgi, ka arī man pašai gribējās mesties iekšā ūdens pludināšanas priekos un to noteikti būtu darījusi, ja nebūtu jāpieskata vēl-jaunākā paaudze
1) smilškastei kādu 3m augstumā bija pārvilkts tāds kā audums, lai saule nesvilina mazo galvas vai arī sīks lietutiņš netraucē
2) smilškastes vidū bija uz četrām kājām ielikta vienkārša koka kaste (izmērs kāds 1x1m, kurai klāt ar ķēdīti pielikta milzu pavārnīca/bļodiņa – ar to ērti varēja mest smiltis kastē, grābt ārā no tās vai arī rotaļāties kastes apkārtnē
3) bet absolūtais “hīts” bija smilškastei pievienotais ūdens pumpis un koka kanāliņu sistēma, kurā bērns pats varēja izvēlēties, kur laist ūdeni cauri, bet kur taisīt aizsprostiņu, arī pumpis bija pa spēkam bērna rociņām. viss ūdens beigās satek smilškastes vienā daļā, atkal jau veidojot kanālus, dambjus upes
July 6th, 2012 at 8:00 pm
nu pietiekami iedomīgi un tikai jūsuprāt pareizi,lai gan te vesels koris piebalso ,ka arī ir tās slinkās supermammas.jebko var pasniegt kā nepareizu un otrādi…skumji lasīt bija,acīmredzot jums pašai maz draugu,ja vislabāk ir nepiedalīties,vai stāvēt un vērot.
saulrietu var vērot ,vabolītes un putnus,bet rotaļlaukumā rotaļājas un varbūt tieši to mammu dēļ ,kuras tā uztraucas, vai tik neizjauks” dabisko lietu ritējumu” rodas tās smilšu nesaskaņas.es redz visu daru tik pareizi,bet VISI pārējie vecāki ne tā aizrāda,ne tā māca utt. pārspīlēt arī vajag ar prātu.
July 6th, 2012 at 9:27 pm
Es gan laikam rakstīju, ka stāstījumā atpazinu sevi… vēl dažas supermammas atpazina. dažas varbūt atpazina, bet atzīties negrib 😉
Un runājot par rotaļāšanos rotaļu laukumā… patiesībā liela daļa mūsdienu vecāku un pedagogu nemaz lāga nezin, kas tad īsti ir rotaļāšanās. Rotaļāšanās kļuvusi par pedagoģijas instrumentu, lai gan, manuprāt, tai būtu jābūt kam pavisam citam – procesam nevis mērķtiecīgai darbībai. Manuprāt, labs raksts diskusijas sākuma ir šeit, no kura konkrētajam komentāram par atbildi es izceltu šo teikumu: “Jebkura ārēji diktēta sistēma vai uzdevums spēles ierosināšanai vērtējama skeptiski, jo ir pretrunā ar pašu rotaļas ideju.”
February 25th, 2013 at 12:47 am
Absolūti nepiekrītu par to salīdzinājumu ar telefonu. Tas ir kā neiedot piezvanīt vai nepastāstīt par šo modeli citiem, kas taisās to iegādāties. Tas ir kā pateikt, ka redzējis foršu filmu un neatklāt nosaukumu. Tas ir kā publiskā vietā ēst garšīgi smaržojošu ēdienu, citiem nepiedāvājot. es neuzskatu, ka ir jāatņem manta savam bērnam un jāatdod citam, īpaši, ja tā ir mīļākā manta, bet ir jauki veicināt dalīšanos un spēlēties bariņā, kur izmēģina viens otra traktoriņu vai puikas izpēta, kas labs meiteņu rozā spaiņos. tas veicina sarunu un iepazīšanos, un varbūt mazāk materiālistisku jauno paaudzi. mūsu parka smilškastē vismaz tas strādā diezgan labi.