Robins brauc ar divriteni

Tas jau laikam nav noslēpums, ka mēs esam kaismīgi līdzsvara riteņu piekritēji – esam teorētiski pārliecināti, ka bērnam caur līdzsvara riteni ir daudz vieglāk nonākt pie braukšanas ar divriteni – t.i. nelietojot papildritenīšus. Teorija par to, kāpēc, mūsuprāt, līdzsvara ritenis + divritenis bez papildritenīšiem ir pareizais ceļš uz velobraukšanu ir lasāma te, bet prakse jau ir pavisam kas cits, vai ne? Līdz šim mēs varējām dalīties tikai teorētiskajās zināšanās, bet tagad mums būs arī praktiskā pozitīvā pieredze – tas ir noticis – Robins ir kļuvis par īstu riteņbraucēju :)

Robins pie sava līdzsvara riteņa tika 2 gadu dzimšanas dienā. Viņš uzreiz kāpa virsū un stūrēja pa māju tā lēni un prātīgi mīņādamies. Ar dažādu interesi – te kāpumiem, te pilnīgiem zudumiem – viņš dzīvojās līdz kamēr ārā uzspīdēja saulīte un iestājās pavasaris. Mums par lielu prieku, jau otrajā pastaigā viņš saprata ideju, uzsēdās un aizbrauca. Tā nu visu pagājušo vasaru Robins aktīvi riņķoja pa Rīgu (un ne tikai) ar līdzsvara riteni. Piedalījāmies arī ritenvasara.lv sacīkstēs (sezonas kopvērtējumā 3. vieta ir galīgi ne peļams rezultāts).

Un šo sezonu arī uzsākām bezpedāļu klasē. Lai gan aprīļa beigās izgājām ielās ar divriteni un pēc pusstundas mammas un tēta trenkāšanas, turot kundziņu pie apkakles ar vienu pirkstu, lai mammai mierīgāk… viņš aizbrauca pats. No 20-30 m attālā piestājušā Robina atskanēja: “Hei, mammu, kur tu paliki? Kāpēc tu mani neturi?”…

Kaut kā ar visu ceļošanu un tā, sanāca, ka vairs kopš tās dienas nepabraucām un prasmes nepieslīpējām. Un ar divriteni neuzmācos – ja Robins vēlējās braukt ar skrienamriteni, tad braucām ar to. Līdz uz divriteņa sāka klāties putekļi (kas man nepatika, jo skaidri apzinājos, ka viņš var braukt ar divriteni). Tā nu vakar sacīkstēs raudzījāmies, ka kāda maza dāma Robina vecumā it veikli brauca ar divriteni un piedalījās sacīkstēs jau solo divriteņu klasē. Sākām sarunu ar mammu un viņa teica, ka viss tikai pateicoties līdzsvara ritenim, ar kuru mazā braukusi visu iepriekšējo vasaru. Meitenītes mamma vēl piebilda, raudzīdamās uz Robinu, ka “tam jau arī tikai jādod un jābrauc ar divriteni”. Tā nu šodien izkārtoju pastaigu tā, ka – kā gadījies kā ne – skrienamriteņa līdzi nebija, bet divritenis bagāžniekā gan. Braukšanu Robins sāka ar kārtējo “nemāku/neprotu”… Bet atceļā no spēļlaukuma teicu, ka riteni rokā nenesīšu, pieturēšu viņu labāk pie apkakles, lai aizbrauc līdz mašīnai. Kad jutu, ka Robins jau vairākus metrus brauc pats, atlaidu viņu vaļā un sāku sist plaukstas. Tā ritmiski, kā viņš mina pedāļus un skaļi, lai viņš dzird. Bet viņš tikai turpināja braukt. Līdz apstājās un jautāja: “Mammu, kāpēc tu aplaudē?” Es atbildēju: “Jo man ir brīvas rokas – nav tevi jātur – tu brauc pats visu laiku, kamēr es situ plaukstas :) ” Robins bija dikti priecīgs, es pieturēju atkal, bet palaidu jau pēc pāris metriem un viņš atkal brauca, bet es situ plaukstas un viņš tikai brauca un brauca, un brauca. Man šķiet, ka tā plaukstu sišana viņam ļoti līdzēja, jo viņš bez atskatīšanās (kas draud ar apgāšanos) zināja, kad brauc pats – tā viņš varēja apzināties, ka patiesi brauc pats nevis es tikai stāstu pasakas. Mājās nokļuvām krietni pēc deviņiem vakarā, jo atklājis riteņbraukšanas prieku, Robins riņķoja pa parku un sauca, ka vajag palīdzēt uzsākt (tas gan vēl nepadodas) vēl un vēl… Tā nu mans 3 gadus un 4 mēnešus vecais jauneklis brauc ar divriteni. Tas bija TIK viegli. Stāstītu – neticētu!

Atceļā Robins iekāpa mašīnā un no atpakaļ vērstā sēdekļa atskanēja sagurusi nopūta: “Paldies mammīt un tēti, ka jūs mani palaidāt, kad es negribēju!” Mēs nosmējāmies (klusībā – tā ir ERF krēsliņu priekšrocība, ka tu allaž vari droši nosmīkņāt par savu prātvēderu, jo viņš to neredz 😉 ), bet vairāk sev nekā mums Robins vēl noteica: “Šodien man ir laba dzīve.”

Tā nu Robins tagad ir ierakstījies riteņbraucējos un teica, ka nākamnedēļ jau startēšot solo divriteņos. Tikai vēl Matīsam pastāstīšot, lai viņš arī mazliet patrenējas un brauc kopā ar Robinu pie tiem, kas ar pedāļiem :)

8 Responses to “Robins brauc ar divriteni”

  1. Laine Says:

    Ha, nu redz! Mūsu puikas vienlaicīgi uzsāka riteņ+bez+pedāļu+braukšanu!

    Tikai Niklāvam tikko apritēja pieci! :) Bet kāda starpība – mēs neesam kaislīgi riteņbraucēji/sportisti… Mums tas vairāk kā fizkultūrai puikam paša priekam.

    Arī mums viss sākās ar skrejriteni. Pirmās iemaņas un iepazīšanos puika veica pagājušajā rudenī, īsi pirms ziemas. Tikko nokusa ceļi un pazuda dubļi (Zaubes mežiņā tas bija ap aprīli), tā atsākām bezpedāļu riteņbraukšanu. Un te nu straujā dinamika – trīs mēnešu laikā no skrejriteņa uz pedāļriteni. Liels plus tāds, ka pedāļritenis mums tieši tāda paša izmēra.
    Kad ievēroju, ka Niklāvs pamatīgus gabalus uz skrejriteņa brauc ar paceltām kājām, veltīju pāris stundas laika, lai pastumdītu viņu un skaidrotu, kā notiek mīšanās ar pedāļiem. Kad pedāļu mīšana tika apgūta, tad tieši kā jums – pusdienu man nācās palīdzēt pie iestumšanas/uzsākšanas. Līdz vienā brīdī izdzirdu saucienu “Mam, es iemācījos pats uzsākt!”
    Laime pilnībā! Tagad tikai jāgādā mazajam velosipēdistam iedvesmojoši veloceļi!

  2. Gunita Says:

    :))) es smaidu, jo stāstā atpazinu sevi. :))) Pilnīgi nejauši atklāju šo jauko lapu un … pasaule ir maza, Rīga vēl mazāka. Mēs šodien bijām ar meitu sacensībās un atzīšos, ka vienbrīd ar acīm meklēju jūs abus. :) Bet nekas…riteņvasara jau vēl turpinās. Uz tikšanos! 😉

  3. Gunita Says:

    Ak jā…un man patiess prieks, ka mēs abas jūs abus iedvesmojām.

  4. admin Says:

    nu mēs pagājušā trešdienā arī jūs meklējām. man šķiet, ka meitu atradām ar’, tikai ar tēti. gribējām gan mammai pateikt paldies, ka mūs iedvesmojāt :)

  5. Gunita Says:

    Iperiekšējā nedēļā nebijām gan. Nesanāca. Nākošnedēļ domāju, ka būsim. :)

  6. admin Says:

    nu tad tur vēl kādam ir tāds pats ritenītis kā jums 😉 tiekamies nākamnedēļ!

  7. Gunita Says:

    Jā, ir vienai lielākai meitenītei arī tāds pats. Un viņa brauc mūsu grupā. 😉

  8. Dace Says:

    Vai var kkur lasīt jūsu ieteikumus pedāļriteņa izvēlei? Paldies

Leave a Reply