Jauns skats uz verammantu

Bilžu ar Klāsu nav, bet būtu bijušas noderīgas. Nav tāpēc, ka Klāsam ir sācies periods “parādi-man-ko-tu-safotogrāfēji” – tiklīdz pavēršu pret viņu objektīvu, viņš pārtrauc iesākto darbību un enerģiski pieprasa atrādīt sabildēto materiālu 😉 Tādēļ centīšos tēlaini vārdos apstāstīt, kādu jaunu skatu uz verammantu viņš man šodien pavērsa.

Tradicionāli verammantiņu veikaliņā iesakām bērniem no apmēram 7-8 mēnešu vecuma, kad sīkās motorikas attīstīšanas nolūkā, rekomendējam to dot bērnam, sasienot abus galus kopā un atstājot brīvu pēc iespējas garu šņores daļu. Tā bērns nevar veramās figūriņas nomaukt nost, tomēr var tās bīdīt pa šņorīti, tādējādi trenējot pirkstiņus un rociņas. Ar Klāsu arī esmu atklājusi, ka varu mantiņu labi apsiet ap sēžamratu barjeriņu, lai manta vienmēr ir klēpī, bet nekad nepazūd. Cita mamma man izstāstīja, ka mantu sējusi pie kulbiņas abās pusēs, tā šī mantiņa kalpojusi jau no 2-3 mēnešu vecuma kā ratu grabulis arī dzen.

Kā paredzēts – t.i. vērt uz šņorītes figūriņas – Robins verammantu sāka izmantot aptuveni gada vecumā, pat mazliet ātrāk. Teikšu godīgi, ka atskaites punkts tas nav – es biju ieguldījusi zināmas pūles viņa apmācībā un tagad zinu, ka lepoties tur nav ar ko, jo bērnam tādas prasmes vērtīgāk atklāt pašam, kā samācīties no mammas. Klāsam šajā vecumā – t.i. ap gadu – nav diez ko liela interese par verammantas vēršanu, jo es viņam ar pareizo tās pielietojumu neuzplījos – ļauju viņam darboties ar to pēc sirds patikas pašam, jo šobrīd šī rotaļlieta viņam ir no tiesas aktuāla, viņš ņemas ar to gandrīz ikreiz, kad vispār mantām pieslēdzas. Un tā nu viņš man ir parādījis, kādas tiešām vērtīgas lietas ar to var darīt.

Pirmkārt, mazās koka figūriņas ir patiesi noderīgas, lai tās liktu kaut kur iekšā – viņš tās met smuki skanošajā Pringles čipsu bundžā un tad griež bundžu otrādi un ber atkal laukā. Lai cik bezjēdzīga šī nodarbe neliktos, tomēr tas, ka bērns palaiž savu mīļo bumbiņu tādā tumšā nezināmajā kā šī bundža, liecina par viņa izpratni par telpu, dziļumu un tādām lietām, kas savukārt ir cieši saistīts ar izpratni par celšanos kājās un tikšanu atkal lejā. Kā stāsta Klaudija Hēla attīstības nodarbībās, bērns, kas sācis slieties kājās pirms vēl met priekšmetus dziļākā traukā, neizprot telpas jēdzienu un nesaprot, ka palaists vaļā priekšmets – arī viņš pats – krīt līdz saskaras ar virsmu. Tādēļ bieži vien bērni, kas pāragri nokļūst stāvus pozīcijā, sāpīgi krīt, jo intelektuālajā attīstībā neattīstās harmoniski ar fizisko attīstību un neizprot tieši šo telpas īpašību kopumu arī attiecībā uz savu ķermeni. Nereti vecāki tad bērnam “māca” nolaisties zemē, tomēr bērns šādā veidā iemācās tikai šo vienu situācijas risinājumu un mehāniski atkārto iemācīto, bet neizprot pašu ideju. Tā nu šai koka figūriņu krāmēšanai dažāda dziļuma traukos es piegriežu lielu vērību un to novērtēju.

Otrkārt, Klāss aizgūtnēm vingrina plaukstiņas, uzlasot izkaisītās figūriņas pa zemi – viņš ar milzīgu azartu cenšās maksimizēt vienā plaukstiņā satveramo figūru skaitu – turot rokā vienu bumbiņu, to neatlaižot viņš ar pirkstiņiem ievirza plaukstā vēl vienu, tad aizvirza to plaukstā tālāk (arvien vēl operējot tikai ar to vienu plaukstu) un uzlasa vēl vienu figūriņu, kas jau paliek visai grūti, jo trīs figūras ir faktiski vairāk, kā viņa plaukstas virsma… un tad viņš mēģina pacelt vēl ceturto. Un tad to pašu visu ar otru plaukstu. Es vispār esmu pārsteigta, cik simetriski attīstītas ir viņa spējas – viņš spēj vienlīdz veikli operēt gan ar labo, gan kreiso rociņu – to esmu novērojusi ne vien šajā rotaļā, bet arī pie galda, darbojoties ar dakšiņu un ēdamo. Atceros, ka Robins bija ļoti izteikti orientēts uz kreiso roku – es pat kādu brīdi biju pārliecināta, ka viņš būs kreilis un jau biju salasījusies, ko tik tas mums nesola (gan plusus, gan mīnusus) – tagad saprotu, ka laikam pārāk daudz iesaistījos rotaļās ar Robinu un, protams, vienmēr pasniedzu viņam visu ar savu labo roku, kādēļ viņam iznāca vairāk nodarbināt kreiso. Treškārt, – kas man šķita visaizraujošāk un pārsteidzošāk – Klāss iemet uzlasītās figūriņas lielajā caurdurī – tādā plastmasas bļodā ar caurumainu apakšu, kādā man tiktos šobrīd skalot zemenes. Un tad viņš kustina caurduri un vēro, ko darīs figūriņas. Smaidiet vien – ko gan viņas var darīt? Bet bērns iemācās, ka apaļā bumbiņa ripo, kārtīgi riņķo pa caurduri un taisa skaņu. Ripiņa nav tik apaļa kā bumbiņa un ripo tikai vienā virzienā – pa apaļo malu. Savukārt klucītis neripo nemaz. Klāss tā pakustina figūras, tad izņem klucīti – to, kas nez kādēļ neskan un negrib skraidīt pa bļodu – viņš to rūpīgi izpēta, pagroza pirkstos un iemet bļodā no jauna – pakustina caurduri, bet figūriņa arvien vēl neskrien pa bļodu. Tad viņš izceļ bumbiņu, to, kas skrien gluži kā traka un smuki grab – papēta to, met atpakaļ bļodā un turpina nodarbi… Tas varbūt izklausīsies dīvaini, bet bērns mācās ģeometriju. Viņš mācās izprast formas. Un es sāku apjaust, ciks varīgi tas ir, iedziļinoties valdorfpedagoģijas formu zīmēšanā un eiritmijā…

Tā nu es šodien sēdēju gandrīz pusstundu līdzās bērnam un ar aizturētu elpu vēroju, kā bērns sevi skolo. Šādā izziņā ir desmitkārt vairāk vērtības manās acīs, kā tajā, ka viņa vecākais brālis šajā vecumā jau vēra verammantu uz šņorītes. Jo viņš nekad nav viļājis figūriņas pa bļodu, nekad nav tās pētījis un salīdzinājis – viņš tās ir tikai vēris.

Un es saku paldies Klāsiņam – es šodien iemācījos ko jaunu. Ko ļoti vērtīgu jaunu… un gribēju padalīties ar jums. Ka tādā vienkāršā rotaļlietā kā verammanta ir tik milzīga vērtība. Un ka tagad es vēl jo vairāk zinu, ka tāda manta ir ikviena bērna must-haves.

Leave a Reply