Klāsa vienpadsmitais/divpadsmitais mēnesis: daudz kas ir mainījies

Ar visu savu ceļošanu un nevaļu, laimīgi esam izlaiduši viena mēneša atskaiti, tādēļ jāņem vērā, ka izmaiņas Klāsa ikdienā vērtējamas divu (nevis viena) mēneša kontekstā. Ja mums uzjautā, kā iet, tad es tā viennozīmīgi nemāku atbildēt. Man liekas, ka labi, jo Klāss ir omulīgs, smaidīgs un rosīgs. Tomēr, izvērtējot detaļas, ne visi gribēs man piekrist…

Klāss attīstās pa savam

Kopš pagājušā reizē minēju, ka Klāss sācis līst ar ātrumu 5 m/h, viņš ir pilnveidojis atspērienu un pievilcienu un nu lien diezgan aši. Tā rezultātā viņš praktiski vairs neveļas, lai neteiktu, ka mani vienbrīd vispār bija pārņēmusi panika, ka viņš ir aizmirsis, kā velties. Tik slikti nav – ja ļoti grib, tad apvelties māk, tomēr, lūkojoties uz viņu, cik negribīgi, nolikts guļus uz muguras, viņš veļas uz vēdera, man grūti saprast, kā vēl pāris mēnešus atpakaļ viņš kā ceļa rullis ripinājās pāri visai istabai. Bet nu viņš tiek uz priekšu lienot. Pēc Klaudijas Hēlas padomiem, brīdī, kad viņš bija apguvis gana prasmīgu līšanu, sāku viņa dzīvi sarežģīt ar šķēršļiem – pakaviņu, dīvāna pufu, pītu zemu sēžamo (Klaudija saka, ka vēl ideālas ir lielās autiņbikšu pakas, apjomīgas kastes un citi paaugstinājumi, uz kuriem var uzlīst). Sākumā uz tiem liku mantas, lai viņš pārnestu svaru uz otras rokas un ķeksētu tās lejā. Tagad viņš apguvis prasmi uzlīst uz paaugstinājuma. Tur viņš gan rotaļājas, gan stutējas taisni augšup vertikāli, laiž vaļā rociņas – operē tā, it kā viņš rāpotu jau nez cik sen pa taisnām virsmām un tagad būtu nonācis nākamajā līmenī ar rāpošanu augšup pa pakāpienveidīgiem paaugstinājumiem. Bet viņš nerāpo… Un tad man šķiet pavisam mīklaini.

Sēdēšana – Klāss patiešām ir dvīnis

Ir divi varianti, kā parasti bērni iemācās sēdēt: vai nu caur sānsēdi – apveļoties uz sāna, balstās uz elkonīša un tad pamazām uzstutējas vertikāli; otrs variants – no rāpus pozas atsēžas uz dupša un tā nokļūst sēdus. Bet Klāss – kā īsts dvīnītis – svaidās kaut kur starp abiem variantiem un nevar izlemt, kurš viņam der labāk. Klāss sāka sēdēt aprīļa beigās – 10 mēnešos ar astīti. Klaudija Hēla rekomendē likt bērnu, kurš jau prot apvelties turp un atpakaļ, uz grīdas uz sāna – jo tad, saskaroties ar grīdu, viņam ir iespēja izvēlēties, kādā pozīcijā nonākt – uz muguras vai uz vēdera – mums izlemt viņa vietā, ka vienmēr liekam viņu uz vēdera, nozīmē, ka laupām viņam lēmumpieņemšanu un iespējams bieži viņš gribētu palikt uz muguras, kas ir ļoti labi muskulatūras nostiprināšanai, sevišķi, ja bērns spēlējas ar savām kājiņām. Bieži, liekot Klāsu uz grīdas uz sāna, konstatēju, ka Klāsiņš pašauj priekšā sāniņam rociņas un es īsti nevaru viņu nolikt pilnīgi guļus sānu pozā, bet viņš paliek pussēdus, tā saucamajā sānsēdē. Pakonsultējos ar Klaudiju un viņa teica, ka tas ir ok – ja viņš tā vēlas, tad lai paliek tā (gan piebilstot, ka tas ir atkarīgs arī no bērna vecuma, jo ievērojami jaunākam bērniņam, kuram sēdēt būtu vēl pāragri, viņa no šādas pa pusei sēdināšanas rekomendētu izvairīties). No šīs pozīcijas Klāss itin drīz iemācījās uzstutēties sēdus. Tomēr jāatzīst, ka nonākt sānsēdē no guļus stāvokļa viņš neprot patstāvīgi vēl arvien. Lai gan sēž jau ļoti stabili un operē sēdus pozīcijā visneiedomājamākajos veidos.

Otrs variants, kā Klāss nonāk sēdus ir: paaugstinājumu izmantošana – lienot Klāss uzlien uz paaugstinājuma (iepriekš minētajiem pufiem vai pītā sēžamā) ar visu ķermeņa augšdaļu, tā dabon kājas saliektas un tad atsēžas uz dupša un ir sēdus.

Līdz ar to sanāk, ka uz līdzenas vietas pats saviem spēkiem vienkārši tāpat viņš, manuprāt, apsēsties neprot. Lai gan pāris reižu ir bijis, ka viņš atstāts viens istabā guļus uz punča, atgriežoties jau sēž. Kā viņš tur nokļūst – nav ne jausmas.

Bet, par spīti tam, viņš sēž patiešām ļoti stabili, lai neteiktu vairāk, jo vēl viena Klāsa patentētā tehnika – sēdot var arī pārvietoties – sākumā viņš samācījās griezties ap savu (diben)asi pa 360 grādiem, atsperoties ar rociņām – lai piekļūtu aiz muguras esošajām mantām. Bet tagad viņš ir iemācījies, ka ar rociņām var arī atstumties vai pievilkties un tā šļūkāt pa istabu. Domāju, ka lielā mērā šīs tehnikas izkopšana saistīta ar to, ka viņš nepārvalda sānsēdi un īsti droši nevar nolaisties līšanai piemērotā stāvoklī no sēdus pozīcijas. Tādēļ, lai nebūtu jālaižas lejā un tad atkal jāmeklē iespēja tikt augšā sēdus, viņš vienkārši pārvietojas, nepametot sēdus pozīciju… Bet tas ir tikai mans pieņēmums…

Protams, zinot bērna attīstības teoriju, man uz šo visu ir maķenīt sarežģīti noskatīties, jo ir vairāk jautājumu kā atbilžu. Sāku jau savā prātā pārlikt, ka būs vien jādodas ciemos pie Klaudijas un jāuzdod tie visi – jāpārbauda savas domas un aizdomas.

Sīkā motorika un runāšanās

Kad auga Robins (zinu, zinu, ka bērnus nevar salīdzināt – un tomēr ir ļoti ļoti grūti to nedarīt, tāpēc man ir sava teorija, ka salīdzināt drīkst, nedrīkst vien vērtēt kādu kā pirmo vai labāko 😉 ) neatminos, ka viņš būtu tik izteiksmīgi knibinājies :) Klāss tiešām izskatās pēc topošā tamborētāja, kas itin katru sīkāko krikumiņu ar milzu interesi var bakstīt, detaļiņas izpētīt un knibināt. Varbūt tāpēc, ka Robina piebarošanu neuzsāku ekskluzīvi pēc bērna vadītas ēšanas principiem un viņam gāja secen pirkstiņu vingrināšana ar ēdienu, savukārt rotaļlietu arsenālā – kā jau piesardzīga mamma – es visas sīko detaļu rotaļlietas neiekļāvu? Bet Klāsam tās ir pieejamas pa pilnam, jo Robins savās mantās labprāt padalās…

Un Klāss arī ātrāk sācis runāt, par spīti tam, ka visām runas veicināšanas nodarbēm es pievēršos daudz mazāk kā audzinot Robinu – nelasām nedz kopīgi grāmatiņas, ne īpaši ar viņu runājos, nezilbēju un nevauvinu… Tomēr savam izteiksmīgajam “attā” Klāss ir pievienojis gan “mammu” un “tēti”, gan svarīgu vārdu sadarbībā ar Robinu “iedo”, gan “ba”, kas, protams, nozīmē “bumba”. Šķiet, ka pāris reižu neesmu pārklausījusies arī prasījumu “dzert”.

Acīmredzami Klāsam ir ļoti laba fonemātiskā dzirde, jo viņš spēj atkārtot arī vairākzilbju vārdus – piemēram, vakar izskanēja smalks vārds “satelīts”, turklāt ļoti skaidri. Esmu gan pārliecināta, ka šajā vecumā šādiem reti izmantotiem vārdiem ir tikai papagaiļa līmeņa atkārtošanas nozīme, tomēr viņš saklausa un atdarina ļoti precīzi. Un daži vārdi acīmredzami tiek iekļauti pamazām arī vēl visai ierobežotajā vārdu krājumiņā. Lai motivētu un veicinātu runu, ļoti uzmanīgi klausos viņa nesakarīgajā vāvuļošanā (viņš izteiksmīgi runājas gandrīz visu laiku, kamēr rotaļājas vai dzīvojas) – uztverot atsevišķas zilbes, šo zilbi atkārtoju un cenšos no tā izveidot kādu viņam pazīstamu vārdu, kas sākas ar šo zilbi. Tā cenšos viņam rādīt, kā no skaņām veidojas runa un iedrošināt viņu, ka arī viņam tas teju jau padodas.

Klāss ēd. Un daudz. Un visu.

Lai arī Klāsu pie galda aicinājām jau kādu brīdi pirms viņš sāka “oficiāli” sēdēt, tomēr skaidrs ir viens – daba nav muļķe un Džila Replija (grāmatas “Bērna vadīta ēšana” autore) to ir pamanījusi – ja reiz teikts, ka bērns ir gatavs ēšanai tad, kad sāk pats sēdēt, tad tā tas arī ir. Par to pārliecinos jau otro reizi dzīvē, jo stipri līdzīga pieredze man bija ar Robinu. Tiklīdz Klāss sāka sēdēt, atvērās apetīte. Ja vēl iepriekšējā reizē rakstīju, ka pa visu dienu Klāss apēd labi ja 2-3 ēdamkarotes kopsummā, tad tagad viņš mēdz apēst vienā ēdienreizē lielākas porcijas kā brālis. Turklāt progress bija burtiski gaismas ātrumā – sēdēt viņš sāka aprīļa beigās un jau maija vidū, kad devāmies ceļojumā, viņš nereti pa dienu bija ēdis tik sparīgi, ka aizmirsa paprasīties pie krūts visas dienas garumā. Mazāk kā mēneša laikā viņš no mammas piena kā pamatēdiena un piebarojuma kā izziņas, bija nonācis līdz papildēdienam kā pamatēdienam un mammas pienam nu ir pilnīgi cita nozīme. Faktiski krūts ēdienreize pa dienu Klāsam ne vienmēr vairs ir nepieciešama, aptuveni 50% dienu viņš neizrāda vēlmi ēst pieniņu. Šad tad es gan mēdzu uzmākties viņam ar piedāvājumu, jo man ir vēlme vēl kādu brīdi saglabāt krūtsbarošanu un nebarojot visu dienu krūtis pārvēršas citos akmentiņos un atmiņā ataust pirmās barošanas dienas. Bet no rītiem un vakaros viņš ēd ļoti labprāt, kā arī nakts ēšana ir svēta lieta. Un, palasot literatūru un ieklausoties padomos, esmu secinājusi, ka nakts ēšanai ir liela emocionālā nozīme, tādēļ vairs neiespringstu uz šīs ēdienreizes izskaušanu – mani tā ļoti neapgrūtina, jo mēs arvien guļam kopā… Galu galā arī Robinam līdz pašai krūtsbarošanas izbeigšanai tieši nakts ēdienreize bija tā, kas saglabājās nemainīgi.

Atgriežoties pie piebarošanas – pārsteidzošs ir ne vien strauji pieaudzētais daudzums, ko Klāss reizēm apēd, bet arī viņa ēdienkartes plašais spektrs. Un es varu tikai pateikties bērna vadītas ēšanas metodikai, ka viņš to bauda un iemīļo, jo, protams, gatavojot viņam īpašu bēbīšu ēdienu, es ne mūžam neiedomātos piedāvāt viņam ļoti daudz ko no tā. Piemēram, Klāsam ļoti garšo itāļu virtuve – olīvas, pastas, parmas siers, picas… viņš šķin iekšā pastu ar rīvētu parmas sieru un melnajām olīvām tā, ka prieks :) Vai suši – ja tā padomāju, arī jau nekas bērnam liegts: rīsi, Filadelfijas siers, paprika, gurķis, kripatiņa jūras zvēru… Bet vai jums kādreiz ienāktu prātā pasniegt 10 mēnešus vecam bērnam suši biezenīti? :) Ceļojumā vispār bija ideāli – Klāss vienmēr atrada kaut ko, kas viņam dikti garšo: ar itāļu virtuvi viņam galīgi nebija problēmu, savukārt austrieši ir ļoti aizrautīgi zupu mīļotāji, ko novērtēja arī Klāss, uzēdot otrajā vēl kādus dārzenīšus, pagraužot gaļiņu… īsi sakot – tā bērna vadītā ēšana ir viena superīga padarīšana, jo bērns ēda gardu muti kopā ar visiem pie galda un mēs varējām baudīt visas ēdienreizes, neiespringstot par biezenīšiem, sildīšanu, karotītēm, ēdināšanu, lacēm… vienkārši sēdējām visi 4 pie galda un ēdām visādus gardumus. Un Klāsam MILZĪGI garšo saldējums. Tas gan ir traki, jo saldējumu var ēst tikai slepeni – ja viņa redzeslokā kāds ēd saldējumu un viņam nedod, tad viņš dikti klaigā par pasaules netaisnību kamēr viņa muti neaizbāž ar kādu saldējuma kumosu :)

Ko tālāk?

Šis laikam ir pēdējais ieraksts sadaļā “Klāsa pirmais gads”, jo jau nākamnedēļ viņš iesoļos otrajā. Ir mazliet tāda sajūta, ka kaut kas ir noslēdzies. Pat ne tādēļ, ka Klāsma jau gadiņš (nu gan es varu teikt, ka laiks ātri skrien), bet tādēļ ka jau kopš aprīļa mēs vairs nerīkojam muki.lv telpās bēbīšu nodarbības un nesatiekam savus vienaudžus. Arī tāpēc, ka lielais, ilgi gaidītais ceļojums ir aiz muguras un tagad pat tā bišķi gandrīz pietrūkst ko gaidīt. Arī tāpēc, ka esam palaidušies slinkumā un neapmeklējam vairs baseinu… īsi sakot – esam sākuši mazliet laiskoties, kas mums nav raksturīgi. Tā nu laikam jāsakārto domas, jānosvin Klāsa dzimenīte… un jāiekārto sadaļa “Klāsa otrais gads” :) Tad tiekamies tur!

______________________________

Šī mēneša noderīgākās lietas:

– tā kā ēšana ir kļuvusi svarīga mūsu ikdienas sastāvdaļa, tad cenšamies, lai mums allaž līdzi būtu lacīte. Tad nu ir beidzot izdevies pašiem nomēģināt Franck&Fischer organiskās kokvilnas + akrila lacītes ar kabatiņu – tās nu ir mūsu favorītes.

– padzerties ēdienreizēs vislabāk no Doidy slīpās krūzītes. Savukārt ceļojumā dzērām no Tiger veikalā iegādātas metāla krūzītes ar sporta korķīti, lai ūdens neizlīst.

– mīļākās mantas no EcoToys – topa galvgalī ir verammanta, bet es esmu iekļāvusi mantu klāstā arī piramīdu, kura tīri labi patīk, tikai likt gan viņš to neliek, kā man labpatiktu 😉

– ļoti patīk bumbas. vismīļākā ir ādas imitācijas bumba ar mīkstu pildījumu, kas nav pieblīvēts, tādēļ bumbu var arī ērti satvert ar vienu roku (mēģinu aprakstīt vārdos, jo to iegādājāmies ceļojumā un Latvijā tādu neatrodu). otra mīļākā bumba ir miniatūra basketbola bumba, kādas mums veikaliņā bija, bet ļoti aši izpirka. protams, Obumbas – bet tās jau nav nekas jauns :)

– kopš sācies siltais laiks, dodamies ārā smilškastē – Klāss fano par smiltīm un visu, ar ko tās var rakt un bakstīt. Mazie Bilibo ir cieņā :)

– vēl no Active People rotaļlietām patīk lietusbumba Plui – pats viņš, protams, ar to neprot darboties. Tomēr, kopš sēdēšanas, abi brālīši iet vannā kopā un lielais brālis Robins it labprāt izklaidē Klāsu ar daždažādām ūdensspēlēm, tostarp lietusbumbu. Bet pats Klāss arī vannā vislabprātāk spēlējas ar Mini Bilibo bļodiņām.

– mūsu ceļojuma rotaļas burvīgas padarīja Mammas Roku autotrase – lai kur mēs nenokļuvām, izklāju to uz grīdas un rotaļas ar mašīnām un klučiem bija kā no pauzes atsāktas – viss turpat un gatavs nekavējošai spēlei. Un tiklīdz mums strauji jāevakuējas, tā savelkam šņores un visa nekārtība savākta un transportējama – ideāls risinājums, ja jāmaina viesnīca ik nakti, jāpavada daudzas stundas garlaicīgās vietās un mantu ir tāds lērums, ka noklīst dikti svarīgai mašīnai nav liela māksla…

– Klāsam ir pirmās kurpītes :) Vēl jau nenoder praktiski, bet tomēr varam uzpucēties, ja nu pa suņu Pasaules Čempionātu negribas gluži basām kājām defilēt :)

– pītais paaugstinājums no IKEA – neslīd pa grīdu, ir smags un stabils, un izcilā augstumā. Toties gana liels, lai uz tā rotaļātos, uzrāptos, knibinātu pinuma faktūru un visumā man patīk dabiska materiāla interjera priekšmeti.

– atgriezāmies Latvijā – ak, tu mūžs! – kas te odu! Tie apsēda mūs jau pirmajā pēcpusdienā, kamēr mērojām ceļu mājup no lidostas. Tad nu mums lieti noder jau iepriekšējās vasarās atklātais odu līdzeklis, ko nu var nopirkt arī pie mums veikaliņā

– nu un, protams, būtu jāsaka, ka mūsu ceļojuma mēneša lieta, bez kā mēs neiztiktu – autokrēsliņi, jo kā tad savādāk mēs forši un droši izbraukātu tos daudzos kilometru tūkstošus :) Braucām pa lepno un foršo – Klāss vizinās šajā, Robins otrā Klippan modelī :)

– ceļojot kājām, lieti noderēja slings – izmantojam Peanut Shell kabatas tipa slingus, kas ērti un aši uzliekami, labi balsta uz gurna mazuli un var daudz brīvāk darboties ar rokām. Savulaik, vēl auklējot mazu Robinu, šos slingus sūtījām no ASV.

 

7 Responses to “Klāsa vienpadsmitais/divpadsmitais mēnesis: daudz kas ir mainījies”

  1. nanaa Says:

    Jubilāram milzum lielie sveicieni! Tiešām brīnišķīgi raksti un protams ar nepacietību gaidīšu jau par Klāsiņa otro dzīves gadiņu :)

  2. Kristīne Says:

    Paldies par garo aprakstu, ļoti interesanti lasīt, jo īpaši par jūsu panākumiem ēšanā :) Mans puika sēž jau kopš nepilnu 8 mēnešu vecuma, kad īsi pēc tam arī nonāca pie galda, pilns apņēmības iepazīties ar jauno – ēdienu – pasauli. Šobrīd pagājuši jau vairāk kā 2 mēneši, un mazais, ēdot pēc BLW metodes, labprāt skrubina un grauž dažādus produktus, bet ēst apēd apaļu nulli. Viņš visu sasmalcina un tad izgrūž no mutes. Vēderā nonāk vien krikumi un paēdis viņš nav nemaz. Sākumā gan visu rija nost un likās cerīgi, bet nu es skatos un secinu, ka mums šī metode nestrādā, jo ēdienu viņš neizmanto, lai paēstu, bet tikai lai…hmm.. vai to var saukt par rotaļāšanos? :) Tā nu paņēmu, uzvārīju plānu biezputru un piedāvāju puisim ieēst to. Muti atvēra, biezputru norija un prasīja vēl… Eh, kā gribējās izlaist šo speciālo ēdiena vārīšanas periodu, bet izskatās, ka ne visiem der BLW. Dzīvosim, redzēsim.

  3. Evelīna Says:

    Ar prieku lasīju šo ierakstu – paldies, ka dalies ar jūsu gaitām! Un ar īpašu interesi izlasīju par BLW un jūsu pieredzi. Mēs turpinām tam briest (un gaidīt grāmatu ;)), Andrejs vēl nesēž, tāpēc arī piebarošanu īpaši nesteidzos (kamēr bija lielais klepus un vajadzēja uzņemt papildus šķidrumu, tad piedāvāju gan bumbieri, gan arbūzu, kas tīri labi garšoja, bet ne pa tiešo rokās, bet caur tādu kā marlīti, caur kuru var sūkt augļa sulu).

    Lai skaisti Klāsa dzimšanas dienas svētki un izdošanās turpmākajos vasaras darbos un nodomos! :)

  4. Egita Says:

    Lasu un priecājos, cik jums labi iet! Klāss bildēs tik priecīgs un apmierināts :) Ar rāpošanu manam bērnam iet līdzīgi – meitai gan tikai vēl 7 mēneši, bet jau 2 mēnešus ļoti aktīvi lien, rāpot, kā izskatās, netaisās, bet jau labu laiku tup uz celīšiem kaut kur ar rokām atbalstoties un nesen sāka celties kājās un no pusrāpus pozas māk apsēsties, tā ka tuvākajās dienās likšu ēdienreizēs barošanas krēsliņā ar škīvi ar ēdiena gabaliņiem priekšā (līdz šim ēda kko rokās turamu sēžot šūpuļkrēsliņā vai pusslīpi man klēpī).
    Ar prieku apskatīju bildes ar Klāsa ēšanas aktivitātēm. Super ņemās puiks! Man tikai no teksta nekļuva skaidrs, kā viņš tika galā ar zupu, ja ar karoti pats neēd?

  5. admin Says:

    Par zupu. Sākumā ķeksēju laukā tikai biezumiņus un liku viņam uz maza šķīvīša. Citas mammas dodot arī zupu ar rokām ēst, lai gan esot baigā šmuce (domāju gan! 😉 ). Es tomēr sabiedriskās ēdināšanas vietā laikam līdz elkoņiem zupas bļodā ienirt nevarēšu saņemties atļaut nekad. Tāpēc arī ķeksējam tos biezumiņus laukā. Bet tad viņš kaut kā pats pieķērās manai rokai un bīdīja uz mutes pusi. Tā ka es viņam dodu zupu izņēmuma kārtā ar karotīti – tā teikt, palīdzu, kamēr viņš izrāda aktīvu interesi, plāta muti un velk manu roku klāt savai mutei. Paralēli viņš vienmēr tur rociņā maizīti, tā lai arī viņam ir pašam zināma noteikšana pār apēsto :)

  6. admin Says:

    Kristīne, 2 mēneši, protams, ir pailgi – tomēr ne katastrofāli. Iespējams, grāmatas izlasīšana dotu atbildes, kāpēc tā un vai ir vērts ilgāk gaidīt, vai var darīt kaut ko, lai mazais vīrietītis ķertos pie brangākām uzkodām. Un varbūt palīdzētu saprast, ka tieši 2 mēneši ir tas, cik ilgi puika gatavojas īstajai ēšanai. Galu galā mums jāatceras, ka Baby-Led Weaning tulkojumu latviski ir ļoti sarežģīti pārcelt saglabājot visas šī ietilpīgā angļu jēdziena nozīmes – mēs izvēlējāmies tulkot to kā ēšanu, lai uzsvars ir uz līdzekli/procesu, tomēr “weaning” vārdnīcā tiek tulkots arī kā atmešana un šeit ir runa par krūtsbarošanas pārtraukšanu (tas tad būtu, ja mēs domātu vairāk par metodes mērķi). Angliski šis jēdziens ietver abus – mērķi un līdzekli, kā līdz tam nokļūt – kā pārtraukt krūtsbarošanu, pamazām aizstājot to ar citu ēdienu. Un tas viss bērna vadītā tempā un veidā. Ar to es gribu teikt, ka varbūt mazais ir pilnīgi paēdis no krūts un šobrīd nejūtās vēl gatavs un vajadzību mainīt uzsvarus no krūts kā pamatēdiena uz citu pārtiku kā savu uzturu – līdz ar to varbūt viņam pilnībā patīk piedāvātais līdzeklis, bet mērķis atšķiras no mammas nospraustā 😉 Reāli pirmās reizes pie galda Klāsam bija jau 6 mēnešu vecumā, regulāri sākām likt no kādiem 8-9 mēnešiem un tikai 10 mēnešos viņš atvēzējās ēšanai, bet kā jau rakstīju – tad nu zibens ātrumā atguva iekavēto. Un, starpcitu, tieši pēdējos 2 mēnešos (vienu vizīti izlaidām) ir pieņēmies tikai par 100 gramiem. Tā ka mana teorija, ka piebarošanas uzsākšana samazina svara dinamiku, gribot negribot apstiprinās man arī ar otro bērnu.

    No otras puses – grāmatā ir teikts, ka ir bērni, kuri labprāt ēd ar karoti – tie gan biežāk ir izņēmums, tomēr tādi ir. Īstenībā Klāsam arī tīri labi patīk, ka es viņam palīdzu ar zupu vai putru tikt galā. Robins noteikti bija vairāk orientēts uz patstāvīgu ēšanu un nekādā gadijumā negribēja pieļaut iejaukšanos viņa procesos. Kā rakstīja Džila Replija: “Barošana ar karoti nav slikta – tā vienkārši vairumā gadijumu ir lieka.” Tomēr ir gadījumi, kad tā ir nepieciešama un to noteikti vislabāk jūt mamma. Galu galā man šķiet, ka labi ir jau tas, ka mēģinājāt, ka nesākāt piebarošanu pāragri un tādas lietas, ko es noteikti uzskatītu par ieguvumiem no šīs metodes izmantošanas arī gadījumā, kurā ar karoti tomēr beigu beigās rodas nepieciešamība iejaukties.

  7. Egita Says:

    Par to karoti varu piekrist, ka bērns pats parāda, kad viņš grib, lai kaut ko iedod ar karoti. Lielākoties meitai interesē, kas ir manā šķīvī un stiepj rokas uz to, tad man vienmēr ir kāds viņai piemērots gabaliņš sagatavots un ļauju to paņemt, bet citreiz viņa 100% izrāda vēlmi, lai iedod kaut ko no karotes – mute vaļā un stiepjas uz manu pusi un skatās tieši uz karoti. Tad es arī mazu kriksīti karotē iedodu, viņa aši norij un atkal mute vaļā, gaida nākamo kumosu. No maniem ēdieniem šādi ir ēdusi biezpienu un auzu pārslas. Kādus 5 karotes devienus apēd, tad iznterese zūd un pievēršas pati savam ēdiena gabaliņam rokās.

Leave a Reply