Tēva loma ģimenē
Mans Mazais ir viens jauks žurnāls – vienaldzīgu mani tas atstāj reti. Tā nu ikkatra mēneša sākumā man rodas tēma kādām pārdomām vai citam viedoklim. Labi 
Šoreiz ar lielu kāri lasīju Klāva Sedlenieka un Tīnas Kempeles sarunu par tēva lomu Latvijas ģimenēs. Uzreiz jāpiebilst, ka Klāvs ir mans pasniedzējs, jo arī es esmu studējusi sociālantropoloģiju RSU, un galīgi runāt pretī man neklātos kaut vai tāpēc vien, ka manī mājo vēl cerība, ka man tiks piedota neuzticība ziloņkaula tornim (par labu bērniem un muki.lv) un kādu dienu es tomēr būšu vismaz sociālantropoloģijas maģistrs, ja ne doktors (bet tas nu gan cienījamā vecumā, mazbērnus audzinot un disertāciju tapinot )…
Tomēr izlasot interviju, palika neomolīgi ap sirdi. Vai tiešām ar tiem tēviem ir tik ļauni? Vai tiešām viņi jūtas tik izstumti, izmesti un nepielaisti? Man bija divas pirmās reakcijas: a) uzdevu obligāto uzdevumu mūsu tētim, lai iepazīstās ar interviju un sāk rakstīt blogierakstu par viņa lomu mūsu ģimenē – ja nu arī viņš jūtas tik pat bezcerīgi?! un es par to pat nenojaušu? b) metos apkopot savas domas un pārdomas, izliekot to melnos burtos baltā blogieraksta logā… šeit!
Pirmsvārds: tā ir vai varbūt tomēr tie ir tikai pieņēmumi?
Jā, paklusām es vienmēr esmu atbalstījusi “gutfeelingu”… Tomēr pēc intervijas izlasīšanas nepameta jautājums, ar ko es jau šo blogierakstu iesāku – vai tiešām ir tik ļauni? Kā ir noskaidrots, ka vīrietim ir faktiski tikai bioloģiska funkcija bērna radīšanā un finansiāli materiāla avota pienākumi tālākajā bērna dzīvē? Un maksimums, ko viņam uztic ir vannošana un ratu pastumdīšana? Kas ir tie pētījumi, kur ir tie atzīstamie objektīvie vērojumi, kuros šīs tendences un fakti ir rasti? Gribas cerēt, ka tie nu šoreiz ir aplami un pārspīlēti Klāva pieņēmumi, kuri nav balstīti pārliecinošā empīriskajā materiālā. Ļoti ceru, ka apgalvojuma formas teikumos ieviesusi žurnālista spalva un izteikumiem “pastāv viedoklis”, “ir tendence” u.c. nav tik absolūti lielumi, kādu pēcgaršu tie radīja vismaz man. Mēs, protams, varam veidot savu redzējumu par sabiedrības viedokļiem un tendencēm no dažām ģimenēm ap sevi vai gluži pretēji – pieņemt, ka manā un drauga ģimenē tā nav, bet visur citur noteikti tā ir, jo mēs esam progresīvāki kā citi… Bet jebkurā gadījumā tas tāds “sievasmātes mārketings” vien iznāk…
Protams, arī mēs muki.lv visticamāk dzīvojam mazliet “siltumnīcas” sabiedrībā un es atļaujos domāt, ka pie mums ienāk ciemos gudrākie un atbildīgākie vecāki, kas ir mazliet progresīvāki par vidējo Latvijas vecāku. Un tomēr, šajos 2+ gados, ko darbojamies muki.lv, mēs esam vaigu vaigā sastapuši pietiekami daudz mammu un tētu, lai to nevarētu uzskatīt vienkārši par statistisko kļūdu – man domāt, ka vismaz 15-20% no ģimenēm, kurās aug bērni vecumā līdz 3 gadu vecumam mēs esam sveicinājuši muki.lv… Un ne tikai sveicinājuši, jo mēs ļoti mīlam parunāties ar mammām un tētiem. Un pie mums ienāk diezgan daudz tētu. Nebūt ne tāpēc, ka viņi ir naudas maka turētāji. Bet tāpēc, ka viņiem ir loma ģimenes dzīvē un bērna aprūpē, viņi ir tajā iesaistīti.
Tēva loma ģimenē – kur tā ir?
Pilnīgi piekrītu K.Sedleniekam, ka Latvijā tēva lomas tā pa lielam nav vai vismaz tā rūpīgi maskējas. Ir dažas vārgas lomas atblāzmas: bioloģiskā, materiāli sagādnieciskā, praktiski aprūpējošā utt. Ja pareizi traktēju tālāk teikto, tad pa lielam šādā situācijā “nabaga” vīriešus ir nostādījušas sievietes, jo viņas ir visur – nepietiek, ka viņas galveno lomu spēlē mājās un ne gluži forši interpretē vīrieša lomu, pielīdzinot viņu aprūpējamam mīļdzīvniekam un apgrūtinājumam, bet viņas ir arī bērndārzā, skolā – visur Vienu gan es šai bēdīgajā situācijā līdz galam neizprotu, kādēļ vīrieši, kas acīmredzmai tik ļoti vēlas iesaistīties ģimenes dzīvē, vienkārši neatloka piedurknes un to nedara? Vai varbūt tie, kuri grib – dara, bet tie kuri nedara, nemaz īsti negrib?
Ja ņemam vērā to, ka bērna – topošā tēta vai mammas – uzskatus par ģimenes modeli veido abi vecāki un pieņemsim, ka šīs paaudzes tēti varētu meklēt attaisnojumus aplamos atdarināšanas modeļos savu vecāku vidū, tad vienīgais, ko varu – aicināt tētus pēc iespējas iesaistīties bērnu audzināšanā, lai vismaz mūsu dēli augtu par tētiem, kas ar neapbruņotu aci spēj saskatīt savu lomu ģimenes dzīvē, un meitas kļūtu par mammām, kas savus dzīvesbiedrus neizstumtu no ģimenes ligzdas kā nevēlamus traucēkļus savā bērnu apčubināšanas procesā.
Prieks, ka muki.lv rīkotajos vecāku skolas kursos bieži “skolnieki” ir tēti. Turklāt viņi ne vien nāk kopā ar savām dzīvesbiedrēm, bet nemaz nav arī tāds retums, kad ģimeni kursos pārstāv vīrietis. Vīrieši ir redzēti pat krūtsbarošanas nodarbībās, nemaz nerunājot par visām citām, kur teju vai katrā grupā ir kāds tētis, parasti pat vairāki… Un neviens uz viņiem neskatās kā uz dinozauriem vai pāraugušiem hipijiem, kas darbadienas vidū slaistās pa māmiņām domātām nodarbībām. Statistiski mūsu nodarbībās ir vismaz 15-20% vīriešu, kas, manuprāt, priekš tā, ka nodarbības tiešām notiek darba dienas vidū, kad vairums tētu, atšķirībā no mammām, tomēr ir jāiet uz darbu, ir ļoti laba proporcija – dotu viņiem darba devējs brīvdienu, noteikti būtu vēl vairāk. Lai iezīmētu tendenci – un tā ir jau gandrīz objektīva statistika – par spīti tam, ka mazie bērniņi bieži vien dzīvo ģimenē kopā ar vecvecākiem, mēs nekad neesam manījuši hendlinga nodarbībās vecmāmiņu vai kādu vectēvu. Un es uzdrīkstos pieņemt, ka daudziem no viņiem ir daudz ilgstošāks kontakts ar mazbērnu ikdienā kā tētim… No šī spriežu, ka jaunās paaudzes tēviem tomēr ir ļoti izteikta interese līdzdarboties un piedalīties pēc iespējas kvalitatīvi. Un tie, kuriem šī gribēšana ir gana liela, atrodas arī iespēja…
Apkopojot manu viedokli: man šķiet, ka žēlabas par tēva pazudušo lomu Latvijas sabiedrībā neko uz labu nemainīs – pašiem vien tiem tētiem būs jāiet un jāpiedalās, lai – ja ne pašiem tā loma ar vairāku tekstu tiktu, tad vismaz bērniem un bērnu bērniem kādu monologu atvēlētu Jo, ja viņi paši to nedarīs, bet sievas pabakstīs, tad atkal būs jāskumst, ka ne jau viņi paši gāja, bet sievas izlēma viņu vietā, ka viņiem vajadzētu nopietnāku lomu 😉
Tēvu atbildības sfēra: drošība un fiziskā audzināšana
Viennozīmīgi ir arī sfēras, kurās galvenā loma ir tētim. Tētis noteikti ir atbildīgs par bērna drošību. Kopš laika, kad mēs esam pievērsuši uzmanību autokrēsliņiem, tēti pie mums ir vēl biežāki viesi. Viņi ir tie, kas ir izpētījuši šos jautājumus un ir atbildīgi par lēmuma pieņemšanu – uz viņu pleciem gūlstas atbildība par mazā dzīvību un veselību automašīnā, arī, ja automašīna ir sievas – dāmas izvēlas krēsliņu krāsu (un arī ne vienmēr) Tēti visvairāk uztraucas par ķiverēm un citu drošības aprīkojumu, ja runājam par bērnu velosipēdiņiem. Īsi sakot – šī loma tēviem nav kabatā jāmeklē, viņi instinktīvi jūt atbildību par savas atvases drošību un vairāk nekā mammas pievērš šiem jautājumiem uzmanību, kur arī acīmredzami vairākumā ģimeņu mammas uzticās tēta lēmumam un atstāj šo atbildības lauku viņu ziņā.
Otra sfēra, kur vadošo lomu uzņemās tētis ir fiziskā audzināšana. Riteņi, bumbas, Bilibo… tās ir preces, ko tikpat bieži kā mammas, nāk izvēlēties tēti. Zinoši tēti. No sarunām un lēmumpieņemšanas gaitas varu secināt, ka arī šī sfēra – atbildība par pietiekamām un, galvenais, kvalitatīvām fiziskajām aktivitātēm, ir nodota tētu pārraudzībā un tajā biežāk saredzama vīriešu iniciatīva.
Mammas lauciņš: garīgā audzināšana un emocionālā inteliģence
Kas ir viennozīmīgi mammu lauciņš – garīgā audzināšana un bērnu emcionālā inteliģence. Tētus, kas “jaucas” šajā sfērā vai konkurē par vadošajām partijām šeit, man nav iznācis sastapt. Kaut vai pašķirstot vecāku blogus – ir neskaitāmi mammu blogi, kuros radošas mammas, Montessori mammas u.c. dalās pieredzē, ierosmēs utt. Latvijā neesmu atradusi nevienu vērā ņemamu tēta blogu (ārzemēs gan tādi ir), kurā kāds tētis ļautu sekot savai ikdienai ar bērnu vai atrādītu veiksmīgākos DIY projektus, kuros radījis bērna intelektuālās audzināšanas materiālus. Un pieļauju (tikai pieļauju), ka “Montessori bērnu mājas” praktiskās Montessori pedagoģijas kursos nav sevišķi daudz tētu (es būtu ļoti priecīga, ja izrādītos, ka es kļūdos), pat par spīti tam, ka tie notiek brīvdienās un ir daudz pieejamāki strādājošiem tēviem kā muki.lv hendlinga nodarbības.
Vēl mammas daudz biežāk kā tēti, ir atbildīgas par bērna valodas attīstību. Viņas par to daudz vairāk zin un rūpējās.
Tāpat, palasot sociālās vietnes vecākiem, skaidri var redzēt tēmas, kurās aktīvi pauž savu viedokli tēti – autokrēsli, velosipēdi, ārpusskolas nodarbības, kas saistītas ar fizisku aktivitāti… Tēmās par emocionālo audzināšanu tētu komentāru nav vai tie ir liels retums – nav manīti tēvi, kas izsakās par otrā bērna greizsirdību ģimenē vai bērna spēju apzināt savas jūtas, aizkavējumiem valodas attīstībā vai iespējamām krīzēm, kas varētu būt iemesls slapināšanai gultā… Paskatiet kaut tepat mūsu blogā, pie kuriem ierakstiem parādās vīriešu pausti komentāri – autokrēsli un riteņi, novērtēju komentārus pie krāmizskaušanas ierakstiem. Tomēr visos citos ierakstos aktīvas komentētājas ir mammas.
Apdomājot…
Līdz ar to man grūti piekrist Klāva Sedlenieka izteiktajai tēzei par to, ka mēs vadāmies no saviem uzskatiem par to, “kas pareizi jādara vīrietim un kas – sievietei”. Jeb ka lomu sadalījumu bērna audzināšanā nosaka tikai sociāli konstrukti par maskulinitāti un feminitāti. Es drīzāk sliektos domāt, ka harmoniskās ģimenēs – un tādas, manuprāt, nav gluži tik retas kā aizsargājamie augi no Sarkanās grāmatas – katrs no vecākiem bērna audzināšanā iegulda tajās sfērās, kurās pats jūtās spējīgāks un var vairāk bērnam dot. Ar to es gribu teikt, ka zīmēt bērnam māca tas vecāks, kurš labāk zīmē, nevis tas, kuram pieklātos prast zīmēt. Kā vīrieši jūtās gatavāki iestāties par savu mīļo drošību, ir spēcīgāki un fiziski varošāki, tā sievietes ir emocionāli sensitīvākas, dabiskāk dibina drošās piesaistes attiecības ar bērnu (un te jau tam ir ļoti fizioloģiski un bioloģiski priekšnosacījumi par labu mātēm) un tātad arī vairāk iegulda bērna emocionālajā un intelektuālajā audzināšanā. Līdz ar to lomu sadalījums ģimenē, lai arī varbūt ar neapbruņotu aci grūti saskatāms un varētu gribēties izteiksmīgāku spektrāciju, tomēr pastāv un to lielā mērā nosaka vecāku personīgās spējas. Un es no visas sirds vēlu, lai mūsu vīrieši saskatītu savas spējas arī citās audzināšanas sfērās un sajūtoties drošāki, ieņemtu būtiskākas lomas arī tur
Savukārt, ja mēs izkristalizējam rakstā pausto problemātiku līdz secinājumam, ka vīriešu loma ir nepietiekami nozīmīga tieši bērna emocionālajā un intelektuālajā audzināšanā (pārfrāzēju tēzi, ka “tēvs savu bērnu īsti nemaz nepazīst”), tad balstoties uz manu secinājumu, ka katrs no vecākiem pieliek savu roku tur, kur jūtās stiprāks, varu tikai vēlēt vīriešiem attīstīt savu emocionālo inteliģenci, jo ir jāmāk jūtas nosaukt vārdā, lai iemācītu šos vārdus kādam citam.
April 4th, 2012 at 8:57 am
Interesanta tēma, meklēšu rokā žurnālu.
Esam ar vīru par apmēram šo runājuši vairākkārt. Mūsu šobrīd 2 gadīgā meitene pati izvēlas pie kura vecāka kurā brīdī iet. Uz lieliem krenķiem, pārdzīvojumiem, priekiem – tur ir vajadzīga mamma, dauzīties, zīmēt, spēlēties var arī ar tēti. Ir reizes kad vīrs gandrīz tiešām apvainojas uz mums abām, jo meita visu dienu burtiski neatkāpjas no manis un tētim nedodas pat klēpī pasēdēt..
Tā ka piekrītu, ir dažādas lomas katram vecākam, bet nedomāju, ka tas ir ļauni, tas ir dabiski. Esmu lasījusi, ka līdz 5 gadu vecumam bērnam “galvenais” ir viens cilvēks – mamma, pēc tam sākas tēta periods, kad vajag darīt visu, ko tētis, visu kopā ar tēti utt.
Ar vīru esam runājuši, ka ir svarīgi respektēt meitas vēlmes un cītīgi sekot līdzi, jo viss mainās. Brīdī, kad liekas – esi viņu “atkodis”, visas vērtības, režīms atkal sagrozās. Tāpēc ceru, ka tajā brīdī, kad viņai iekšēji būs tētis nepieciešams daudz, mēs to pamanīsim un attiecīgi mainīsimies lomām.
Ticu, ka diemžēl ir tēti, kas nesagaida to laiku, kad mazulim mamma nav vairs viss, viss svarīgākā un iekšēji visas lietas, kas saistītas ar bērnu deliģē mammai.
Redzēs, kā ies mums.
April 4th, 2012 at 10:05 am
Martta, paldies par komentāru. Kauns man, bet patiesībā tiktiešām nebiju iedomājusies, ka cīņā par lomām un to dalījumu uz bērnaudiznāšanas skatuves ir viens svarīgs mazs režisors un viņš patiesi nosaka daudz – nereti to, kāda loma atvēlēta mammai un kāda pienākas tētim, nosaka tieši mazulis. Tieši tā! Tas manas pārdomas par šo tēmu iegroza vēl mazliet savādāk…
April 4th, 2012 at 5:42 pm
man arī šodien šis raksts nedaudz uzsita asinis.
pirmkārt, secināju, ka arī dzīvoju “siltumnīcas apstākļos”, jo man apkārt esošajās jaunajās ģimenēs vīrieši ļoti aktīvi iesaistās bērnu, arī zīdaiņu, audzināšanā/kopšanā utt.
otrkārt, metos virsū savam vīrietim, kas bija prioretizējis ģimeni un šodien cītīgi nēsāja mazo uz rokām un mums gatavoja ēst (lasi: pildīja šķietami sievišķīgos pienākumus). abi kopā gan secinājām, ka iespējams tas, par ko stāsta Klāvs, ir drīzāk tas, ka vīrietim Latvijā nav līdzvērtīgu “iespēju”, piem, saglabāt pozīciju darbā, bet paņemt legālu atvaļinājumu uz 2 mēnešiem, ja grib būt kopā ar bērnu (cik saprotu, Rietumos ir vairāk šādu opciju, tiesa – arī daudz īsāki bērna kopšanas atvaļinājumi kopumā).
bet es tiešām domāju, ka NAV TIK TRAKI, kā arī – varu saderēt, ka ir vesela kaudze vīriešu, kas ir ļoti apmierināti ar situāciju, ka viņiem ar bērniem nav jāņemas – un tas ir tikai normāli. Lasīju grāmatu par vecāku būšanu no viena ASV žurnālista skatu punkta (viņš ir 3 bērnu tēvs un raksta vienkārši super godīgi un asprātīgi) – viņš raksta, ka mūsdienu vīrietis ir “zaudējis cīņu ar sievieti”, ti, ka nekad agrāk vīrietim nav bijuši tik daudz pienākumu bērnkopībā kā mūsdienās. ka ja senos laikos varēja iet medībās un klejot, un mājās atgriezties tik lai pabarotu saimi, tad tagad no vīrieša sagaida to, ka viņš uzņemsies teju pusi uz pusi bērnkopības pienākumus kā mamma (un teikšu godīgi – man liekas pilnīgi normāli, ka mans mīļotais vīrietis nemaina bērnam autiņbiksītes un neved zīdaini uz masāžiņām, bet man ir prieks, ka viņam ir ļoti svarīgi aktīvi piedalīties mūsu mazās ģimenes dzīvē).
April 5th, 2012 at 9:19 pm
ja Klāvs runā par līdzvērtīgām iespējām likumdošanas izpratnē, tad Latvijā tādas ir. Izņemot tās 56 vai 70 dienas pēc bērniņa dzimšanas, kas pēc būtības ir darbnespējas lapa darba spēju atjaunošanai un būtu neloģiski, ja to varētu mammas vietā atjaunot tētis. Tad bērna kopšanas atvaļinājumu pilnīgi vienādi drīkst izņemt kā tētis, tā mamma un var pat abi dalīt pa daļām, uz pusēm vai kā vien ienāk prātā. piemēram, mūsu ģimenē oficiāli BKA izmanto tētis, jo veikaliņā tāpat saimniekojam visa ģimene un viņam valsts sarēķināja par pāris latiņiem lielāku māmiņalgu.