Klāsa devītais/desmitais mēnesis: ko mēs vēl nedarām

Šo ierakstu faktiski pilnīgi mierīgi varu veidot kā ierakstu par to, ko tad mēs vēl nedarām :) Jo 9 mēneši kopā būšanas, kurus esam sasnieguši jau 2 nedēļas atpakaļ, pilnīgi noteikti ir robežšķirtne, aiz kuriem būtu kas nopietns jāēd, jāstutējas rāpus (kā minimums), jāsēž (vēlams) un jādara citas lieliem cilvēkiem raksturīgas lietas… daži vēl teic, ka būtu jāsāk arī runāt.

Tā vietā, lai rāpotu, Klāss sācis līst…

… ar ātrumu 5 m/stundā 😉 dibena stutēšanu gaisā atmetis kā nelietderīgu nodarbi, viņš ir mazliet efektivizējis savu līšanas prasmi un nu spēj pēc ļoti iekārotiem priekšmetiem aizlīst kādus 20-50 cm. Bet ne vairāk. Pārējie attālumi viņam šķiet, ka nav tā vērts. Vai arī nav izgudrots vēl neviens tik iekārojams priekšmets, pēc kura viņš būtu gatavs tālāk līst… ej nu zin. Bet katrā ziņā lielākus attālumus viņš arvien pievar ripojot.

Un par rāpošanu – aizmirstiet! Viņš pat nepošās. Iepriekšējā mēneša ieraksta virsraksts bija viltus trauksme. Klaudija mani sarāj un saka, ka es ceļot nevajadzīgu stresu, jo bērnam ļauts uzsākt rāpošanu ir mierīgi līdz pusotram gadam. Bet es ceļu paniku, jo kā man reiz viena pretējās frontes cāļmamma teica: “Un ko tad tu man teiksi, kad mēs satiksimies gada vecumā un manējais jau kājām skries, bet tavējais vēl knapi rāpos?” Lūk, nezinu, ko es viņai teikšu. Vēl jo vairāk, ja pat knapi nerāpos 😀

Un Klāss arī nesēž, nestāv, kurpes nelaiko. Viņš neliek piramīdu, never verammantu, neliek priekšmetus vienu otrā utt.

Klāss neko neēd

Tā kā Klāss nesēž, tad viņš, saprotams, neko īsti nedabon arī piebarojumā. Lai arī pretēji visiem labas prakses principiem es viņu tomēr piesēdinu pie galda uz kopīgajām ēdienreizēm un kaut ko no kopgalda priekšā nolieku, principā viņš apēd pa dienu labi jā 2-3 ēdamkarotes kopsummā. Un tad tas ir daudz. Taču rodās aizdomas, ka īsti gatavs piebarošanai viņš vēl nav, jo liekas, ka naktis tad paliek nemierīgākas, kāds pukšķis moka punci… un nereti pēc lielāka ēdiena daudzuma viņam ir slikta dūša. Ne uzreiz, ēdot. Bet vēlāk – pēc laika paliek slikti un visu apēsto atvemj. Un tad ir laimīgs. Šīs pazīmes kopā ar nesēdēšanu man signalizē, ka labāk jau nu pārtiksim no mammas pieniņa.

Un vēl ēšanas sakarā mums ir radies jauks jaunvārds “iebarojums” :) Tas lieliski raksturo to piebarojuma devu, ko grib mamma, bet negrib bērns. Atliek vien sev pajautāt, vai visa porcija nebūtus aucama šai jaunvārdā :)

Klāsam nav režīma

Tā nu ēdam mammas pieniņu kā pamatēdienu bez režīma un ēdienreizēm. Mēģinājām visādi – saklausījos, ka pa dienu ēdot retāk arī pa nakti bērns iemācīsies ēst retāk un pamatīgāk. Tieši otrādi – pa dienu bez problēmām varam ieturēt pauzes 4-5 h. Bet tad naktī jāatgūst iekavētais un ēšana notiek faktiski non-stopā. Ja pa dienu uzbāžos ar ēšanu biežāk – 2-3 h starplaikiem – tad nakts normalizējas, bet vienalga naktsēšana notiek. Labāk ir, ja uzbāžos intensīvi un ar abām krūtīm – tad reizumis veicās un pa nakti var patiesi ēst 1-2x. Bet tad man ir pamatīgi jānodarbina puišeli dienā ar ēšanu.

Līdz ar to nav arī nekāda guļamrežīma. Ir skaidri izteikta pirmā diendusa rīta pusē. Bet tur arī mūsu regularitāte beidzas, jo pēc tās ceļi mēdz aizvest šur un tur un citrreiz Klāss iemieg mašīnā, citrreiz ne, dažreiz noguļ ilgi, citu reizi vien pusstundiņu… Un tad tālāk jau viss aiziet pēc izjūtām – kad sākas acu berzēšana, tad paēdam un gultā iekšā. Lielajā, protams. Mazajai, lai arī redele noņemta un blakus mammas guļvietai piestumta, mums parasti nav oma. Tā nu arī šo visu mēs darām ačgārni.

…jo mēs jau ar Klāsiņu vēl arvien esam kā čigāni – iedzīve pampersomā un dodamies ceļā un reti zinām, kur būsim pusdienlaikā vai kāds mums dienas plāns. Tāpēc varbūt, ka nerežīms – guļam, kad/kur varam un ēdam, kad/kur gribam – mums tieši der vislabāk :) Abiem…

Šomēnes Klāss domā par sīko motoriku un runāšanu

Patiesībā šomēnes Klāsa prioritātes ir trīs – sīkā motorika, skaņa un runāšana. Viņš ir pilnībā attīstījis pincetes tvērienu un nu krāmējas ap krikumiņiem, kur vien tos atrod. Taču tagad viņu arī ļoti interesē skaņa – paklaudzina, pabaksta, pagriež, parībina, pazvāļo kādu mantu, paklaudzina kopā divas citas… viņš ar pētniecisku interesi skandina visu un visus. Un ja neskan, tad atkal nododas sīko detaļu izpētei – knubina podziņas, lentītes, birciņas un bumbiņas.

Un runā. Viņš runā patiesi daudz. Labprāt atkārto burtus un skaņas, kas pateikti priekšā. Mēģina atdarināt valodas intonācijas un vārdkopas. Un ir samācījies māt attā :) Pietiek kādam parādīties kontekstā ar durvīm vai izdvest uztveramu “attā”, kā Klāss ņemas māt un skandināt – “atā-tā-tā” :) Un ik rītu lielajā gultā gulēdams man blakus, viņš trenē to pieaugušo attā mājienu, kad loka nevis visu roku, bet tikai pirkstus – ar labo roku sanāk tīri veikli, bet ar kreisu no visai. Un tad nu viņš trenējas, pēta rociņas un mēģina saprast, kā izkopt tikpat veiklu “pieaugušo” attā arī ar kreiso roku :)

Bet te laikam arī likšu punktu, jo palasot atpakaļ iepriekšējā mēneša pierakstus, secinu, ka šomēnes nu pavisam objektīvi nekā diži jauna nav. Kā mamma es redzu attīstības virzību un tas dara manu sirdi mierīgu, jo zelta vārdi – bērna attīstība ir jāskata kontekstā ar to, ko viņš darīja pats vakar, aizvakar un pirms nedēļas, nevis ar vienaudžu panākumiem. Ja viņš šodien dara vairāk, kā darīja iepriekš, tātad viņš attīstās un tas ir pats galvenais. Klāss viennozīmīgi attīstās un iepriecē mūs ar ko jaunu vai ik dienu. Bet ja tas tā jāapraksta burtu rindās, tad samežģas vārdi un rodas vairāk atstarpju kā zilbju… tādēļ, beigšu mocīt sevi un jūs – līdz nākammēnesim :)

5 Responses to “Klāsa devītais/desmitais mēnesis: ko mēs vēl nedarām”

  1. Baibiņa Says:

    :) prieks par jums.. lai gan gribas iebilst, ka ačgārni teikt nav labi – visu darat pareizi – pa savam.. Mums gan iet traki.. 2 mēnešus smuki līdām, jau taisījāmies uz rāpošanu.. un tad bāc.. slienamies augšā.. kājas taisnojam un rāpot nu mums īsti nesanāk.. tā kā priecājies, ka vēl tikai lien :) Palēnām arī uz sēdus pozu velkamies.. un uz celīšiem slejamies.. eh..

  2. nanaa Says:

    Uz līšanu manu meitu mudina tikai nolikts skanoš telefons uz grīdas :) mums mammām jāapbruņojas ar pacietību no citu komentāriem, jo tie tiešām ir kaitinoši.

  3. admin Says:

    mums pietika pasūdzēties, kad līšanas ātrums ir gājis vairumā – ja ir salikta vilinošu priekšmetu virkne, tad nu jau spēj nolīst arī vairākus metrus, “apstaigājot” intereses objektus… bet tas ir burtiski pēdējo divu dienu veikums… tā ka galvenais ir kādam pasūdzēties (šito patiesību es jau sen esmu pārbaudījusi – visās dzīves frontēs 😉 )

  4. nanaa Says:

    Sen nav bijis raksts par Klāsiņu, kā klājas?

  5. admin Says:

    Šim es briestu :) Būs :)

Leave a Reply