Klāsa astotais/devītais mēnesis: pošamies rāpot un runājam pretī citiem

Teikšu godīgi, šī mēneša ieraksta vietā gribēju rakstīt, ka tā kā Klāsa dzīvē galīgi nekas nav mainījies, tad rakstīšu par to, kā mammām stāvēt pāri citu vaimanām par bērnu lēnu attīstību… Palasīju pagājušā mēneša pārskatu un secināju, ka nemaz tā arī nevar teikt, ka nekas nav mainījies. Tā nu nospriedu vienu – pats svarīgākais, ka bērns attīstās salīdzinājumā ar saviem iepriekšējiem centieniem nevis citiem vienaudžiem. Un tā nu tomēr stāstīšu, kā tad šomēnes gājis pašam stāsta galvenajam varonim – Klāsiņam :)

Klāss ir pieņēmies svarā (atkal) – viņa svars ir 10 900 g, kas nozīmē, ka šobrīd mums ir mazākais pieaugums Klāsa vēsturē – tikai 400 g. Tas mani priecē, jo, godīgi runājot, sabremzēšanos svara pieaugumā gaidu diezgan pamatīgi. Garumā gan pastiepies – 77 cm. Un zobi arvien vēl 6 :)

Klāss pošas augšup

Burtiski pēdējās dienās Klāss sācis stutēties uz izstieptām rociņām vien. Uzslienas tādās garās rociņās, atbalstījies uz plaukstiņām vien un rāda mums, kā prot. Un ja vēl kāds papriecājas, tad līksmi spiedz arī pats Klāsiņš :) Tas ir tieši tas, ko ļoti vēlējās panākt Klaudija, aicinot mūs likt rotaļlietas uz ievērojamiem paaugstinājumiem – ne vairs mazām kastītēm un groziņos, bet gan pamatīgiem pufiem, lielos katlos utt., lai Klāsam nekas cits neatliktu, kā celties pēc iespējas augstu, lai tiktu pie kārotajām mantiņām. Vai nu atmaksājies mūsu klausīgums, vai vienkārši Klāss sapratis, ka jāpošas uz nākamo līmeni, bet nu augšup viņš tiecas.

Otrs, kas tiecas augšup ir Klāsa dibengals – pastutējas uz rokām, tad deguns grīdā un izstiepj gaisā dupsi. Un atkal pats laimīgi urkšķ :) Tā nu viņš te riktējas – te viens gals gaisā, te otrs. Bet abus kopā salikt vēl nepošas. Nu lai, visam savs laiks…

… visam savs laiks.

Tā nu ir tā tēma, kuru vēlējos plašāk iztirzāt šī mēneša ierakstā. Jo, ja 7 mēnešu vecumā par to, vai mazais nesēž vai nerāpo, apjautājās tikai katrs otrais, tad sasniedzot 8 mēnešus, to noteikti izdara ikviens, kas vispār kaut ko pajautā par tavu bērnu. Un, uzzinājuši, ka viņš to vēl nedara, vairums no viņiem ar grūtībām slēpj savu līdzjūtību. Tad gribot negribot kādā brīdī sāk uzmākties šaubas, vai ar tavu bērnu tiktiešām viss ir kārtībā.

Man “sliņķi” ir bijuši abi puikas. Robins sēdēja 9 mēnešu vecumā, bet rāpot sāka vēl vēlāk. Un es pati vēl nebiju apbruņojusies ar pārliecību, ka tieši tā tas ir vislabāk. Tādēļ ikviens jautājums vai “iebakstīšana acī”, ka mazais to vai šo vēl nedara, bija tiešs trāpījums pašā vārīgākajā vietā. Ar Klāsu ir vieglāk – lai arī izskatās, ka viņš mūsu pacietību pārbaudīs pamatīgāk kā Robins, mana mammas pārliecība, ka visam ir savs laiks, padara dzīvi daudz vieglāku. Un veikaliņā ieklīdušo vecmāmiņu jautājumi, vai mani nesatrauc tas, ka “tik liels bērns vēl nerāpo”, mani vairs nespēj izsist no līdzsvara. Bet redz, es esmu īpaši rūpīgi bruņojusies :) Un pat tas neglābj mani no tādām pastiprinošām partikulām un vārdu kārtojumiem kā “tik vēlu” vai “vēl ilgāk”… tomēr, kā saka Klaudija Hēla, sākt sēdēt 9 mēnešos ir absolūti normāli. Jo sēdēšana, rāpošana un kājiņās sliešanās turpat jau vien ir un viņa uzskata, ka bērnam nebūtu jāsāk rāpot ātrāk kā 8-9 mēnešos. Taču pavisam normāli ir, ja bērns sāk rāpot arī pēc gada vecuma… Līdz pat pusotram gadam. Un tad arī patstāvīga staigāšana nāks īstajā laikā – nevis 10 vai 11 mēnešos, bet gan kādus mēnešus pēc gada jubilejas svinībām. Lūk, lai jums visi “termiņi” būtu acu priekšā, ielikšu tabuliņu, kuru man kā uzskates materiālu izsniedza Klaudija jau pirms Robina dzimšanas. (klikšķinot uz tabulas attēla, tā kļūs liela un salasāma)


Rotaļlietas varat aizmirst – lai dzīvo krikumiņi!

Klāsam ir attīstījies tā saucamais “pincetes tvēriens” – kad mazais spēj satvert nelielus priekšmetus ar rādītājpirkstu un īkšķi. Tas uzradās arsenālā pavisam pēkšņi – nebija tā, ka pirkstu kustības pamazām kļūtu koordinētākas – vienkārši vienā jaukā dienā es pamanīju, ka viņš mēģina lietas satvert ar diviem pirkstiem un pāris dienu laikā viņš ir to izkopis tik tāl’, ka par ierastajām rotaļlietām var pilnīgi aizmirst – vienīgais, ko Klāss meklē pa zemi ir sīki krikumiņi, ko kādu brīdi mēģināt nomedīt starp mazajiem pirksteļiem un tad iemānīt mutē. Vislabāk viņam tīk mazi papīriņi. Viņam vispār patīk papīri – būs laikam kāds direktors, darbs ar papīriem viņam, šķiet, ies pie sirds :) Jo, ja citiem bērniem īpašai motivācijai tuvumā jānoliek mobilo telefonu vai TV pulti, tad Klāsam vajag piemirst blakus kādu žurnālu vai lapiņu – ir pilnīgi skaidrs, ka viņš līdz tai tiks un kādā brīdī iestāsies aizdomīgs klusums, kura rezultāts viennozīmīgi ir Klāss ar pilnu (smaidīgu) muti papīru. Tā nu mēs tagad vaktējam, lai Klāsa tuvumā negadītos kas papīrveidīgs, jo viņš tiktiešām to patērē uzturā bez aizspriedumiem, kas bieži beidzas ar krekšķēšanu, kurā mums jāiejaucas un jāpalīdz atsvabināties no apēstās makalatūras.

Ko vēl Klāss ēd (bez papīriem)?

Neko. Tā kā viņš vēl arvien nesēž, tad neko diži tālāk ar ēšanu mēs neesam tikuši. Grēkot ar sēdēšanu vairāk kā tās pašas 5-7 min neatļaujamies, tādēļ Klāss pievienojas mums 1-2 ēdienreizēs dienā un mielojas ar kādu produktu, kas ir mūsu ēdienkartē un derētu arī viņam. Vai arī izsniedzam kaut ko īpaši viņam piemērotu: piemēram, kad tiesājam brokastu maizītes, viņš dabon bēbīšu sausiņu (un beigu beigās nosper brālim tomēr gabalu kraukšķīgas grauzdētās siermaizes, kas ir daudz gardāka :) ). Pusdienās no sautējuma katla izķeksēju atsevišķus dārzeņus un piedāvāju viņam bļodiņā. Vakariņās ēdam rīsus ar vistas gaļiņu, Klāsam piedāvājam rīsiņus un kādu gaļas gabaliņu… un tad desertā ananāsu. Jums vajadzētu redzēt KĀ viņš viebās – likās, ka nu gan esmu viņam štruntu iesmērējusi, ne saldu un gatavu ananāsu :) Īsi sakot – bēbīšēdiens mūsmājās arvien vēl nav ienācis – parasti cenšamies kaut ko savā ēdienkartē atrast, ar ko Klāsiņu arī uzcienāt. Un izņemot ananāsu, viņš neko vēl nav smādējis :)

Taču visvairāk pagaidām viņam tomēr patīk iepazīšanās ar virtuves piederumiem un galda kultūru. Piemēram, šovakar viņš mums pie vakariņām spēlēja dzīvo mūziku uz savas bļodiņas, apmetis to otrādi bungoja kā īsts āfrikānis un pats par šo bija dikti lielā sajūsmā. Un Robinam patika :) Ne mirkli vairs nespēja nosēdēt mierā pie šķīvja – bija jāsaka steidzīgs: “Pladies!” un jāskrien pēc savām bungām, lai pievienotos duetam. :)

Klāss sācis peldēt

Beidzot man izdevās atlicināt brīdi un visi apstākļi sakrita tā, ka mēs varējām uzsākt baseina apmeklējumus. Daudzskaitlī runāt būtu pāragri, jo bijuši baseinā esma tikai vienu reizi, bet mums ĻOTI patika. Klāss airējās pa baseinu kā lielais. Šķita, ka viņš tajā aizvadījis visu mūžu. Viņam vispār nebija bail no ūdens, visi trenerītes norādītie vingrinājumi tika izpildīti godam un “brīvais laiks” pavadīts cenšoties nokļūt līdz noskatītajām košajām bumbām vai citām rotaļlietām. Tā kā pieredze ar Robina agrīnu peldētapmācību ir bijusi ļoti pozitīva, tad arī Klāsu šķita pēdējais laiks iepazīstināt ar baseinu un ir liels prieks, ka viņam šī iepazīšanās ir patīkama. Mēs noteikti turpināsim :)

Citi mēneša jaunumi

Lai arī iepriekšējā mēneša apskatā par ERF ieminoties, sacīju, ka esam noskatījuši Klāsiņam Klippan Triofix krēslu, tomēr galu galā ar Triofixu brauc lielais brālis, bet Klāss iekārtojās Klippan KISS modelī. Tomēr garāk šeit arī neizplūdīšu, jo detalizēta atskaite par mūsu atmugurisko braukšanu ir atrodama šeit.

Savukārt par režīmu, ko cerīgi iesāku iepriekšējā mēneša ieraksta beigās, runāju jau mēneša vidū, kad sūkstījos par miedziņu – te. Tā nu bija, ka mēģinot ieviest korekcijas Klāsa miega ieradumos, sabojāju visu bez gala pamatīgi. Šobrīd gan esam puslīdz atgriezušies pie apmēram vieniem laikiem gulēšanai. Bet pie patstāvīgas iemigšanas gan vairs ne. Tā nu Klāsiņš tagad iemieg gluži tāpat kā vecākais brālis savulaik – tikai mammas azotītē ar pieniņa padevi mutē… nu neko. kā ir, tā ir :) Man jau, patiesībā, tā pačubināšanas divatā patīk :)

Man aizraujoši vērot, kā Klāss atrod sev jaunas izklaides. Piemēram, dibina attiecības ar suņiem, jo tiem, kopš Klāss pa māju sācis pārvietoties plašākās teritorijās, nu ir jāsāk rēķināties ar vēl vienu ģimenes locekli. Tad nu ir diezgan interesanti paskatīties, ko nu kurš no viņiem saka. Es neiejaucos, vienkārši esmu blakus. Bet Klāss ir uzmanīgs un četrkājainās dāmas prot to novērtēt. Te Klāss dabon buču vīriešu dienā :) Pats uzprasījās!

Bet nu tāds maķenīt garlaicīgs šis mēnesis ir bijis… aktivitātes horizontāli vēl arvien, ēšana nekāda un…

ak, Dievs! es pavisam aizmirsu. Klāss taču runā…

Klāss runā!

Jā, Klāss nu ir palicis runīgs kā nekad – viņa mute stāv ciet tikai guļot. Citādi viņš visu laiku kaut ko runājas. Ja ir priecīgs, tad viņa runas plūdi ir priecīgi nerimstoši – viņu galīgi nesatrauc, ka mēs īsti nesaprotam viņa valodu – viņš tik mums kaut ko stāsta ar platu smaidu, kā tāds arābu pašpasludināts gids (labi, ka naudiņu beigās neprasa) :) Ja viņš ir ērcīgs, tad viņš skaļi lādas un purpina, un tad gan mums labāk saprast, ko viņš mums mēģina pateikt. Bet patiesībā tas arī nemaz nav tik bezcerīgi. Kopsakarības var savilkt pat diezgan vienkārši, atliek vien nedaudz runātajā ieklausīties – ir gan “bāba, bāba” jeb “dāda, dāda”, kas nozīmē, ka steidzīgi jāpošas uz čuču. Tāpat ir “ģiģi, ģigi”, kas savukārt nozīmē, ka vēderā tukšums. “tete” atkal ir kaut kāds laimes vārds (mūsu tētis, protams, to interpretē pa savam un mēs viņam negribam postīt gandarījumu 😉 )… bet tad, kad tētis galīgi nespēj pievārēt Klāsa miegamici un ieaijāt viņu miedziņā, tad viņi abi reizē sauc “memme, memme”. Kad veikaliņā kāds uzkavējas, Klāsaprāt, pārāk ilgi, viņš ieziņo: “Tā-tā” un zīmīgi pamāj ar roku. Īsi sakot, acīgi pasekojot, esam sākuši saprasties. Lai arī paralēles ar latviešu valodu vilkt pagrūti, tomēr skaidrs, ka bērns konkrētas artikulācijas lieto pie konkrētām vajadzībām un mums vien atliek ieklausīties un sniegt viņam vajadzīgo palīdzību…

Nu ja nu, tad “tā-tā” – šim mēnesim pietiks :)

Tags:

8 Responses to “Klāsa astotais/devītais mēnesis: pošamies rāpot un runājam pretī citiem”

  1. viky Says:

    kā nu kuram sanāk :) mans pirmais bērns bija superaktīvs, jo visur aizskrēja pa vairākiem mēnešiem uz priekšu. Šurpu turpu vēlās 2,5 mēnešos, rāpoja klasiski pareizi 5 mēnešos, 6 mēnešos cēlās augšā un pa māju patstāvīgi jau tipināja 9,5 mēnešos. Un zini, nav patīkami, jo visi kratīja galvu – par agru, par agru, bet labi, ka tomēr saskāros ar ārstiem, kas izprata, ka bērns bija neapstādināms, neviens šķērslis nebija šķērslis bet izaicinājums to uzveikt. Un teikšu, ka tieši kā tu mini, ka visi izsaka nožēlu, kur tad tik vēlu, tā es tajā laikā centos pat slēpt no apkārtējiem sava bērna jaunās prasmes, jo arī tas neatbilda vispārpieņemtajiem standartiem. Un man ļoti nepatika gudra iztirzāšana, ka nevajagot veicināt utt. jo es pati labi zināju kā es cenšos bremzēt, bet tas bija neiespējamā misija. Un ko man darīt, ja bērns pirmoreiz kājās sāk slieties naktī pa miegam turoties pie gultiņas margas???
    Otrs bērns man klasiski dara kā pēc grāmatas un ir tāda atvieglota sajūta iestājusies :) Bet principā es tev piekrītu, ka šie uzskati, un it īpaši vecmāmiņu gudrie padomi ir ļoti iznīcinoši.

  2. Liga Says:

    Gribēju pajautāt par baseinu, kuru jūs apmeklējat? Kad biju ar punci, gāju uz GM baseinu Torņakalnā. Tur gāja gan puncīš-bēbīši, gan bērniņi. Šad tad iedomājos, ka mēs ar varētu aiziet, tad nu gribētos ievākt info, kur vēl ir labi baseini. :)

  3. marita Says:

    Paldies par jauko ierakstu!
    Man, izlasot šo ierakstu, arī bija līdzīgas pārdomas kā viky. Jo mans mazais arī ir no ašajiem. Un arī lasot, dzirdot dažādu informāciju, cik tas slikti, ka agri sāk rāpot, celties utt., protams, nebiju priecīga. Lai gan nekādi mazo neveicinājām, pats visu agri sāka darīt. Un tad man tā vairāk lika aizdomāties draudzenes teiktais:”Tā muļķīgi, ka nevis priecājies par to, ko jaunu dēls iemācījies, bet tik centies apturēt!” Tad beidzot nomierinājos… :) Un beidzot sāku priecāties par mazā cilvēciņa jaunajām prasmēm, kas tiek katru dienu pilnveidotas. Vidi, protams, iekārtojam tā, lai maksimāli ilgi būtu interesanti uz grīdas un tik daudz neceltos kājās.
    Manī ir šī pārliecība, ka katrs bērns attīstās un aug tieši tā, kā viņam īpašajam ir vislabāk! Gan agri visu sākt darošajiem, gan tiem, kas vēlāk.

  4. admin Says:

    Droši vien, ka ar steidzīgu bērniņu klājas tikpat grūti kā ar lēnajiem. Šo sajūtu man nav iznācis izbaudīt, jo abi ir trāpījušies lēnīši… Klaudija gan mani šobrīd sarātu, jo Klāsam vēl nav pat 9 mēneši un es sūkstos, ka viņš nerāpo 😀

  5. admin Says:

    Mēs izvēlējāmies Ķeizarmežu, jo pret GM baseinu man ir aizspriedumi. Es negribu tos iztirzāt, jo pati tur neesmu bijusi un secinājumus esmu izdarījusi tikai no lasītā un citu atstāstiem – tāpēc iznāktu tāda baumošana, bet nu sev šo esmu kā opciju atstājusi uz saraksta beigām.

  6. Līga Says:

    Tiešām paldies par ierakstu! Mūsu situācija ir ļoti līdzīga – ar rāpošanu gandrīz 9 mēnešos meitiņa nesteidzas. Un dažu reizi gadās dzirdēt tekstus “vai tad vēl nerāpo”, kaut gan ir arī ļoti saprotoši viedokļi:) Paldies arī par tabuliņām – ļoti noderīgas!

  7. Sanny Says:

    Pavisam nejauši izlasīju šo rakstu , paldies , ļoti interesanti. Šī tēma būs mūžīgi aktuāla , un jaunās māmiņas ( kurām tā jau stresa pietiek ) vienmēr tiks stresotas bonusā. Un tad ,kad bērns beidzot rāpos , tad jautās par staigāšanu , pēc tam par runāšanu , podiņu , un ko tik vēl ne. Man dvīņu puikas sāka velties 5 mēn, līst 9 mēn , sēdēt 10 mēn, rāpot 11 mēn, staigāt 14-15 mēn. Lai gan biju pilnīgi pārliecināta ,ka maniem bērniem viss ir kārtībā un nevedu nekur ,lai veicinātu viņu prasmes , nestaigināju , nerāpināju ,…tomēr visu to “ņemšanos” arī nācās piedzīvot . “Un kapēc tu domā viņi vēl nestaigā? Man jau 10 mēnešos staigāja …” “Nu jā …viņi vēl nerunā tagad uz gadu ,ja ? Man draudzenei puika jau runā daudz vārdus…. ” Ak dieniņās 😀 Nu lieliski brīnišķīgi es saku – draudzenes puika jau varēs kā orators uzstāties uz 2 gadu jubileju publikas priekšā ,….būs pļāpīgs vīrietis !!! 😀 KLUSUMS …..
    Lai veicas !!!!

  8. Liene Says:

    cik foršs bērns…Man arī gribas ar savējo aiziet uz baseinu sakāt ka keizarmežs ir labs?tur bērnam būs ko darīt?

Leave a Reply