Bērni ir ēduši biezeņus mūžīgi. Vai mīts?
Pļāpājot mammām aktuālā sociālajā vietnē biežāk nekā gribētos sastopos ar argumentu, ka visa tā Baby-led weaning padarīšana ir jaunmoderna un nevajadzīga – bērni taču biezenīšus ir ēduši mūžam, kādēļ gan tagad izdomāt ko jaunu arī šajā sfērā. Patiesība ir veca kā pasaule – kamēr bērnam nav daudz zobu, viņš ēd sasmalcinātu pārtiku, kad var pats to sakošļāt, sāk ēst to, ko citi. Nu tad iegrimu ašā populārā pētniecībā, cik tad “mūžam” biezenīši mazajiem ir bijuši aktuāli un vai tiešām šitā patiesība ir patiesība vai tomēr mīts.
Un mana atbilde ir skaidra un vienkārša: “mūžam” bērni, kamēr viņam nav zobi, ir ēduši mātes pienu. Un tad, kad kļuvuši spējīgi paši sakošļāt barību, pievienojušies pārējiem ģimenes locekļiem, ēdot to pašu, ko citi.
Starp šīm divām stadijām ir process, ko angliski sauc par “weaning” – bērna pakāpeniska iepazīstināšana ar cieto pārtiku pedagoģiskos nolūkos. Latviski precīzu šī vārda tulkojumu meklēju, īsti tāda vārda nav, jo “weaning” nekādā gadījumā nedrīkst jaukt ar vārdu “feeding”, kas būtu daudz tuvāks latviskajam terminam “piebarošana”, “barošana”.
Patiesībā agrīna bērna piebarošana (un te es tiešām domāju piebarošanu – kad uzņemtā cietā pārtika funkcionāli ir domāta uzturvielu nodrošināšanai nevis ēdienu iepazīšanai) ir vēsturiski nesena – aptuveni pagājušā gadsimta sākums. Tai ir divi pavisam argumentēti skaidrojumi:
– kari. Sievietes devās strādāt vīriešu darbus, pārsvarā rūpnīcās un līdz ar to bērni jau agrīni tika atstāti bez mātes piena. Turklāt pēckara periodā, kad trūkums un bads bija atstājuši psiholoģiska rakstura pēdas cilvēka veselības etalonā, par veselīgu bērnu tika uzskatīts apaļīgs bērns, ko visvienkāršāk varēja panāk agrīni sākot bērnam piedāvāt “uzbarojošu” pārtiku – piemēram, biezputras.
– pakāpeniska atteikšanās no zīdītāju pakalpojumiem un nesekmīga bērnu barošana pēc grafika, kas noveda pie piena nepietiekamības daudzām mātēm, un radās vajadzība tā vietā piedāvāt papildus ēdienu.
Tā kā šo iemeslu dēļ bērnam papildus ēdiens tika piedāvāts tiešām agri – pat 2-3 mēnešu vecumā, tad, protams, ka par patstāvīgu ēšanu, kožļāšanu utt. nevarēja būt runa un sākās mīcīšanas, šķaidīšanas, tumēšanas un citas smalcināšanas tradīcijas, lai bērnam kaut kā piedāvātu pārstrādājamu cieto barību. Te arī sākās bērnu pārtikas industrija, biezenīši, putriņas u.c. Abi vēsturiskie piebarošanasi iemesli nav vairs spēkā mūsdienās, tomēr tradīcijas palikušas it stipras, bērnu pārtikas industrija arī nav gatava padoties un te nu mēs esam…
…tā kā es veicu ašo izpēti, koncentrējoties tieši uz piebarošanas izcelsmi nevis krūtsbarošanas izzušanu, tad būšu tikai priecīga, ja zinošākas mammas papildinās šo informāciju (komentāros) ar nelielu ieskatu krūtsbarošanas vēsturē un varbūt var pateikt, cik ilgi agrāk bērnus rekomendēja barot ar krūti ekskluzīvi – mani, piemēram, tas ļoti interesētu…
Tags: piebarošana, Zīdīšana
January 19th, 2012 at 2:02 pm
Reāli iespaidīgs raksts par krūts barošanu Mongolijā. Pieņemu, ka tur pieturas pie senām tradīcijām un baro līdz kamēr bērns atsakās vai kamēr sāk apcelt citi bērni, ka tas vēl ēd no krūts… 😉 Labākos cīkstoņus (sporta) barojot līdz vismaz 6 g.v. 😉
http://www.incultureparent.com/2011/02/breastfeeding-land-genghis-khan/
January 19th, 2012 at 3:15 pm
Paldies – esmu šo rakstu lasījusi, arī man palicis atmiņā. Bet labi, ka šis links te ir – droši vien ir mammas, kas nav šo sastapušas tīmeklī un būs interesanti izlasīt.
January 19th, 2012 at 3:33 pm
Piebildīšu, ka, jāņem vērā arī tas, ka mūsdienās būtu grūti atgriezties pie pirmskara laika stāvokļa ar krūtsbarošanas ekskluzivitāti un attiecīgi daudz vēlāku piebarošanas uzsākšanu sabiedrībā kopumā arī dēļ sieviešu emancipācijas – karjera, sociālais stāvoklis sabiedrībā, vēlme baudīt jaunību un citi iemesli nespējai nodoties tikai bērnu audzināšanai vien… es nevienu no tiem nenosodu un neaicinu uz upuriem tos, kuri ir izlēmuši to nedarīt. vienkārši ņemu arī vērā šo apstākli un esmu reāla. tomēr mums ikvienai ir tiesības pašai izlemt, kas ir pietiekams iemesls, lai liegtu savam bērnam mātes pienu un kas vēl var pagaidīt. bet esmu arī pārliecināta, ka sava lēmuma pieņemšanai ir būtisks sabiedriskās domas iespaids un ja sabiedrība kopumā būtu atvērtāka pret ilgstošu krūtsbarošanu un “nedzītu zirgus” piebarošanas uzsākšanā, tad iespējams ne viens vien bērns tikai iegūtu. un mītu izskaušana, manuprāt, ir pirmais solis ceļā uz atvērtāku sabiedrību. tieši tādēļ arī šis blogieraksts, lai būtu skaidrs kas ir kas un cik gara ir tā “mūžība” un kur tai saknes meklējamas…
January 19th, 2012 at 3:46 pm
Paldies par rakstu.
Gribēju tik no sevis piebilst, ja paskatamies uz citiem zīdītājiem (ar to domājot, ka arī mēs esam daļa no dabas), tad tā arī notiek – vispirms mazuļi tiek baroti ar pienu un tad tiek piedāvāta “pieaugušo” pārtika – sākumā mazās devās un tad jau kamēr mazuļi paši iemācās medīt/atrast pārtiku un ēst.
Kā mammu mani tik satrauc, vai mans 8.5 mēnešus vecais bērns kaut kad ēdīs ko citu nevis pienu :D, jo īsais biezenīšu periods mums beidzās un ar karoti iebarot pagaidām vairs neko nevar, bet no pieaugušo pārtikas ar mieru grauzt tik ābolu/bumbieri un rupju maizi 😀 Tad nu arī iezogas šaubas, vai bija labākā izvēle sākt vēlu barot ar biezenīšiem, jo tad varbūt tagad nebūtu problēmu ar ēšanu. Tā kā mans pirmais bērniņš un pieredzes nekādas, druksu bail.
January 19th, 2012 at 5:51 pm
Starpcitu weaning google tulko kā zīdīšanas pārtraukšana, man pašai tas vārds pirms tulkojuma meklēšanas asociējās ar žļambāšanu, sūkāšanu vai ko tādu, ko nu tas mazais dara, kad iedot tvaicēto dārzeni gandrīz bezzobainam mazulim
January 20th, 2012 at 10:05 am
Līga, vai mazais sēž? Vismaz BLW grāmatā tā tomēr ir viena no galvenajām pazīmēm, kad bērns ir gatavs “weaning” startam. Un tas arī nebūt nenozīmē, ka viņš apsēžas un pieliek pilnu vēderu – viņš var nedēļām no tā brīža vēl tikai piedalīties ēšanā kopā ar pārējiem ģimene slocekļiem un īsti neko neapēst, bet tikai iepazīt. Līdz sāk kaut ko ēst. Kā jau es aprakstīju savu pieredzi ar Robinu – tā bija diezgan strauja – neēda neēda un tad kā apsēdās, kā iesaistījās, tā ēšana aizgāja ļoti straujos tempos. Man diemžēl nav ļoti precīzu pierakstu, bet ir daudz fotogrāfiju un pēc tām varu izsecināt, ka sēdināt pie galda viņu sākām 15.decembrī, bet Ziemassvētku bildēs viņa šķīvītī jau ir gabaliņos sakniebti kartupelīši un gaļiņa, tomātiņš un rokās mazā dakšiņa (otra dakša gan ir tēta rokās, tā nu viņi pa abiem tur piepilda vēderu
). Un katram tas sākums ir citāds. Cik lasu tai grāmatā mammu pieredzes, ir bērni, kas 2 mēnešus tikai iepazīstas ar ēdienu un neko īsti nenorij. Bet stresa nav nevienā no variantiem, jo tas ir bērna vadīts ceļš – tā ir viņa izvēle un pie pilna šķīvja neviens bērns badā nav nomiris. Tāds mans uzskats.
January 20th, 2012 at 10:10 am
Krieviski avotos arī tas tiek tulkots kā “atņemšana no krūts”, bet man liekas, ka tas arī nav gluži pareizs veids kā to jēdzieniski tulkot, jo ilgstoši pēc “weaning” sākuma taču bērna pamatbarība arvien vēl ir piens. Tā tomēr ir iepazīstināšana ar ēdienu nevis bērna barošana vai cita ēdiena aizstāšana. Turklāt man liekas, ka būtiski akcentēt, ka tā ir pakāpeniska iepazīstināšana. Jo kaut kā pie mums tā “zirgu dzīšana” ir traki populāra. Pat tradicionāli piebarojot mazo ārstu rekomendācija taču ir sākt ļoti pamazām, nedēļu vienu dārzenīti, nedēļu otru, dažas karotītes… tā pa druskai iepazīstinot pa vienam jaunam produktam nedēļā arī tā ēšanas uzsākšana taču sanāktu teorētiski mēnešiem. Bet cik palasu calis.lv un maminuklubs.lv – 6-7 mēnešus veci bērni jau aizstāj 2-3 ēdienreizes dienā ar piebarojumu ekskluzīvi – cik strauji tad ir notikusi pāriešana uz piebarojumu? Un kam tas ir vajadzīgs? Es, godavārds, nesaprotu (un atkal tikai subjektīvi – vienkārši manā kantainā galvā neierāmējas)…
January 20th, 2012 at 11:49 am
Metiņa (laikam iepriekš rakstīju vīr.dzimtē, bet mums ir meitiņa
) sēž jau labu laiku, laikam no kādiem 7-7.5 mēnešiem. Sākumā pat tīri labi mums sanāca ēst dārzeņu biezeni ar karoti, bet tad pāris dienas izlaidām ik pa laikam (dažādu apstākļu dēļ) un pēc tam karoti negribēja nemaz. Tā ka pagaidām nekas cits kā BLW mums neatliek 
(varbūt arī labi ka tā). Vienkārši biju jau noskaņojusies uz tiem biezenīšiem, tādēļ grūti pašai tagad pārslēgties. Jo bērns jau ēd to, ko viņš/viņa grib, nevis ko es gribu :D.
Taču gribas ticēt, ka šī BLW pieeja atmaksāsies un meitiņa sāks ātrāk ēst patstāvīgi kā “biezenīšu” bērni. Vienkārši paziņu lokā visi ēda biezeņus, tādēļ arī nedaudz grūtāk šai metodei noticēt. Tādēļ paldies par Jūsu rakstiem.
January 21st, 2012 at 12:24 am
Paskatījos uz ātro franču google un tur atradu daudz interesantas informācijas. Cita starpā to, ka Korānā teikts (2:233), ka sievietei jāzīda bērns līdz divu gadu vecumam. Tas ļauj spriest, kā vismaz dažās citās kultūrās traktē krūts barošanu.
Ā, un kaut kur Bībelē esmu redzējusi fragmentu par zīdīšanas faktu līdz 3 g.v.
Atradu interesantu rakstu franču valodā (patiesībā daudzus rakstus – būtu ko rakt un rakt vēl) par krūtsbarošanas (jaunāko laiku) vēsturi Francijā. Tajā rakstīts, ka Francijā krūtsbarošanas pamati (barošana līdz 18mēn – 3 g.v.) tika drupināti garu gadsimtu gaitā. Ja 12.gs. pārsvarā augstdzimušo ģimeņu bērni tika nodoti zīdītājām, tad jau ap 17.gs. un vēlāk gandrīz visos sabiedrības slāņos zīdaiņi masveidā tika nodoti zīdītājām laukos un dramatiski liela bija zīdaiņu mirstība. 1790.gadā tikai ap 8% no parīziešu bērniem zīdīja viņu mātes, pārējie tika nodoti zīdītājām. Savukārt, mirstības līmenis zīdaiņu vidū bija 71% starp tiem, kas nodoti zīdīšanai ārpus ģimenes (15% starp tiem, kas tika zīdīti ģimenēs).
Iemesli, kāpēc sievietes pašas nebaroja savus bērnus bija dažādi:
– aizliegums krūtsbarošanas laikā stāties intīmos sakaros, pret ko savukārt iebilda laulātais draugs. Tika uzskatīts, ka piens veidojas no mātes asinīm, savukārt, intīmas attiecības 1) veicinot mēnešreižu atjaunošanos un 2) var iestāties jauna grūtniecība un ši abi faktori neatgriezeniski “sabojājot” mātes pienu.
– sociāli-ekonomiskā attīstība un sievietes iesaistīšanās darba tirgū (nespēja barot pēc pieprasījuma);
– atsevišķi filozofiski uzskati, ka sieviete pēc dabas nav gana laba un nav vēlams, ka tā nodotu bērnam caur pienu savu slikto raksturu… 😀
– tā kā regulāri tika nēsātas korsetes, sieviešu krūšu gali bija saplacināti un tas apgrūtināja zīdīšanu.
– vienu brīdi valdīja uzskats, ka bērni pirmās stundas/dienas/nedēļas (kā nu kura posmā kurš ieteica) nav jābaro no krūts, jo piens (kas rodas no asinīm) vēl nav pārāk attīrījies, tādējādi jādod, piemēram medus ar kazas pienu. Šis savukārt neveicināja pie rašanos utt.
– u.c.
Rakstā minēts, ka tieši dramatiskā bērnu mirstība radīja divas kustības:
1) atgriešanos pie krūtsbarošanas popularizēšanas 19.gs. 2.pusē
2) bērna barošanu ar “citu barību” paturot bērnu mājās. Uzskatīja, ka bērnam ir lielāka iespēja izdzīvot esot ģimenē, neskatoties uz to, ka tas tiek barots ar govs, kazas, aitas pienu. Tādējādi vismaz zīdaiņi vairs netika doti prom no mājām, taču krūtsbarošana tā pa īstam arī neatjaunojās.
Nu, un 20.gs. šī “atgriešanās” tā arī nenotika jau Tevis minēto iemeslu dēļ:
– industriālā attīstība un sievietes iesaistīšanās darba tirgū;
– masīvā bērnu pārtikas kompāniju reklāma pēckara laikā;
– sievietes emancipācija un feminisms;
u.c.
Vispār ļoti ineteresantu tematu aizskāri. Jau kādu laiku arī mani interesē šie jautājumi, jo savu bērnu (tagad drusku vecāku par 10mēn) arī piebaroju pēc BLW un esmu ļoti apmierināta, neskatoties uz to, ka vēl aizvien viņa tikai “niekojas” kopā ar mums pie galda. Taču redzu viņā lielu prieku par šo niekošanos un interesi par it visu, ko viņai piedāvāju. Kā arī katru reizi respektēju, kad viņa pasaka “nē, tagad pietiek ēst” – mūsu gadījumā t.i. sāk “slaucīt nost” no galda ēdienu un norauj lacīti. Ticu, ka tas viņai radīs veselīgu attieksmi pret ēdienu.
Pagaidām vēl netiku līdz “piebarošanas” vēsturei franču pasaulē.
Domāju, ka ir vērts papētīt tālāk. 
January 22nd, 2012 at 9:52 pm
gluži laba informācija par šo tēmu -krūtsbarošana..dažādas problēmas, mīti, padomi.. ir atrodama lapā http://www.kkm-online.lv un precīzāk te: http://www.kkm.lv/modules.php?name=Content&pa=list_pages_categories&cid=5 (ja lasa arī krievu valodā)
un te, ja tikai latviski: http://lv.kkm.lv/modules.php?name=Content&pa=list_pages_categories&cid=17 (jāmeklē šajā nolūkā raksti par pedagoģisko piebarojumu)
February 19th, 2012 at 12:07 pm
Vai vari, lūdzu, uzrakstīt šeit daudzkārt pieminētās grāmatas autorus un pilno nosaukumu?
Paldies!
February 20th, 2012 at 12:18 pm
Tā ir šī grāmatiņa – http://www.babyledweaning.com/ – redzama stūrītī. Šobrīd tiek latviskota jaunajā izdevniecībā Muki Buki
Ceram, ka uz aprīli jau būs plauktā.
Lūk, izplāpājos
October 15th, 2012 at 6:58 pm
Gribēju noskaidrot vai grāmata latviešu valodā dienas gaismu ieraudzīja?:-)
October 16th, 2012 at 10:30 am
Vēl gaida savu kārtu – tomēr ir lielas cerības, ka tuliņ tuliņ jau būs.