Klāsa septītais/astotais mēnesis: augam griezdamies
Atkal mēnesis paskrējis un tā jau liekas, ka nekas nav mainījies, bet palasu atpakaļ – pagājušā mēneša atskaitīti – laikam jau tomēr ir. Pirmkārt, Klāss ir paaudzies. Garumā nav pastiepies – tie paši 73 cm, bet svarā pieņēmies par 700 gramiem un nu sver 10.5 kg. Ā, un zobi nu jau 6…
Klāsiņš kļuvis kustīgāks!
Klāss ir apguvis kārtīgi uz muguras atvelšanās māku un dara to ar tādu lēnu un izjustu eleganci – kā palēninātā filmā. Šķiet viņš spēj apstāties jebkurā 38.5 grādu leņķī uz sāna puspagriezienā un pārdomāt un velties uz citu pusi. Kustība tiek kārtīgi kontrolēta, pieturoties ar kājas lielo pirkstiņu pie zemes un izvietojot locekļus tā, lai regulētu līdzsvaru pakāpeniski. Klaudija saka: “Viņš burtiski izgaršo kustības. Skaisti!”
Māka apgriezties gan uz vēdera, gan uz muguras, paver jaunus pārvietošanās apvāršņus – Klāsu vairs reti var sastapt tur, kur viņš atstāts – veļoties kā ceļarullīts, viņš nokļūst līdz nolūkotajam objektam pāris metru attālumā it raiti. Tomēr ir skaidrs, ka viņš nebūs virpuļotājs, jo šo prasmi izmanto diezgan reti.
Arī rotēšana ap nabiņu ir ieguvusi citu advancētības pakāpi – viņš saliecas uz vajadzīgo pusi kā tāda ķirzaciņa, kas grasītos saķert savu asti, un griežas ļoti ātri, atsperoties ar roķelēm un piepalīdzot ar kājelēm.
No jauna kustību klāstā ir ienākusi dupša stutēšana un mēģinājumi atsperties ar pēdiņām, lai tiktu uz priekšu. Mazliet jau tiek arī, bet tomēr vairāk iet atpakaļ… kamēr citi vienaudži jau rāpo un kājās slienas. Ne visi, protams, bet vairāki. Un daudzi lien, gulšņā uz sāniņa… Ir jau mazliet skaudība, būtu ērtāk kā mammai, ja Klāss mācētu pats pārvietoties, prastu jau sēdēt – sevišķi ēdināšanas dēļ tas ļoti pietrūkst. Un tomēr Klaudija klusi smaida un saka, ka, viņasprāt, viss ir kā pēc grāmatas, jo bērniem būtu jāsāk rāpot ne ātrāk kā 8-9 mēnešu vecumā, lai viņi arī kājiņās neceltos pāragri… Tā nu mierinu sevi ar domu, ka viss ir “kā pēc grāmatas” 
Bet Klāss izgaršo kustības
Rotaļas uz grīdas citā levelī
Lielāko dienas daļu Klāss pavada uz grīdas. Rotaļlietas kārtoju ap viņu puslokā vai pat pilnīgi visapkārt, jo viņš kļuvis daudz kustīgāks un it fiksi izpēta visus 360 grādus. Tās lieku tādā attālumā, lai viņš nevarētu tās uzreiz aizsniegt un būtu nepieciešams nedaudz palīst uz priekšu vai izdomāt kaut ko citu, kā pie tām tikt. Taču rotaļlietu daudzumu esmu vairojusi, lai, (ne)tiekot pie vienas, viņš lūkotos apkārt un meklētu citas. Neaizraujos ar ripojošām rotaļlietām, jo, cenšoties tās aizsniegt un nedaudz pagrūžot ar pirkstiņiem, tās aizripo labu gabalu un Klāsam zūd motivācija cīnīties tām pakaļ. Bumbas un mašīnas tagad lieku bļodās un kastēs – tas gan viņam patīk – kad viņš ir “ieņēmis” kasti, pievelk to tuvāk, ieriktējas ar visu ķermeņa priekšgalu un dzenā bumbu gar bortiņiem – tas viņu izklaidē ilgi. Bļodas labprāt apgāž un izpēta to saturu. Vēl rotaļlietas krāmēju torņos – īsi sakot – rotaļlietas ir nākamajā līmenī, paaugstinātas vai dziļumā iekšā, lai motivētu mazo celties uz rociņām un lūkoties augstāk. Un ir prieks, ka viņš tāpat vēl ir gatavs krietnu laiku rotaļāties uz muguras – ieguvis kāroto mantu, viņš ar to rokās atveļas uz muguras un laiski pēta pašā ērtākajā pozā.
No rotaļlietām visaktuālākais laikam ir mūsu paštaisītais trauciņtornis ar krellīšu pildījumu – tas, ko aprakstīju šeit. Sagraut un tad uzmeklēt uz visām pusēm aizripojušās bļodiņas, kuras laiski pēc tam knibināt gulšņājot uz punča vai muguras – tas ir foršākais rotaļu notikums Arvien vēl ļoti populārs ir tamborētais tārpiņš, jo Klāss cītīgi audzē zobus… un ikvienu dzīves situāciju krāsaināku spēj padarīt mazie Bilibo, jo tos gan grauž, gan šūpina, gan dauza pret grīdu. Tajos arī fiksēju rotaļlietas, kas ripo, jo tās arvien vēl šūpojas, bet prom neripo – Oball Classic vai Oball Rattle mazajā Bilibo ietilpst tik precīzi, it kā komplektā būtu ražoti bet vispār visvisādas mantas tagad ir kāpinājušas interesi un Klāss it labprāt “apstaigā” visu rotaļu laukumu un izpēta manas “darba stacijas”, jo tas vairs nesagādā tādu piepūli kā agrāk. Un vēl prieku sagādā tas, ka viņš var aizceļot diezgan lielus gabalus – to sajūsmināto smaidu no pagaldes vārdos nevar aprakstīt
Ēdienkarte
Kustība, ar kuru nelepojamies ir vilkšanās sēdus. Ticis kādam klēpī, Klāss cenšas atrast malu vai atbalsta punktu, kur pieķerties, lai uzstutētos sēdus, pievelkoties ar rociņām. Attīstības ceļā šī noteikti nav apsveicama tieksme. Aprunājos ar Klaudiju un viņa saka, ka tas esot raksturīgi bērniem, kas tiek sēdināti atpūtas krēsliņos. Jāatzīst, ka līdz ar svara pieaugumu, Klāss dabū tajā pasēdēt biežāk, jo brīžos, kad oma galīgi vairs nenesas uz patstāvīgām spēlēm uz grīdas, viņu vairs nav tik vienkārši panēsāt pa māju rokās, tādēļ jo biežāk ielieku viņu krēsliņā un papļāpāju vai ļauju skatīties Robina sniegtajos priekšnesumos – dziesmās, dejās un trikos ar burbuļu pūšanu
Bet līdz ar šo sēdētvēlēšanos arī atļaujos Klāsu biežāk ielikt barošanas krēsliņā pie galda un ļaut piedalīties kopīgās ēdienreizēs. Pacienājam Klāsu ar ko piemērotu no kopējā katla – kādu sautētu vai vārītu dārzeni. Pašlaik Klāsiņa absolūts favorīts ir brokoļi, ko notiesā pat 4 lielas rozetītes. Pacienājam arī ar burkāniem, kartupeļiem, kādu gaļas strēmelīti. No termiski neapstrādātiem dārzeņiem Klāss bauda burkānu un šodien notestēja arī papriku – nu ļoti laba Salda un sulīga taču
Tomēr pusguļus bērnam pastāv risks aizrīties, jo kumosiņš, kas atklepots, gravitācijas spēka ietekmē krīt atpakaļ kakliņā un apgrūtina atrīšanu, lai sasmalcinātu to sīkāk. Tādēļ bērnam būtu jāsēž. Savukārt tur pilnīgi piekrītu Klaudijas Hēlas teiktajam – ja bērns patstāvīgi vēl nesēž, tad tādam iestutētam un pieturoties viņam ir ļoti jākoncentrējas uz savas vertikālās pozas saglabāšanu un mazāk uzmanības var veltīt ēdiena iepazīšanai, turklāt nav īsti arī brīvas rociņas, atraisītas kustības utt. Tāpēc šī ir tikai tāda niekošanās ap bērna vadīto ēšanu jeb Baby-led weaning. Tomēr par ļoti straujajām pārmaiņām vēlmē ko apēst varu tikai pabrīnīties – ja pagājušā mēneša ierakstā stāstīju, ka naga melnuma lieluma kripatiņas izsauc vemšanu, tad tagad brokoli liek iekšā pēc pilnas programmas un pat nerīstās īsti. Lūk, ko nozīmē bērna dabiska tuvošanās gatavībai ēst papildēdienu.
Taču tam, ka Klāsu vēl nepiebaroju, šķiet, ir savas konsekvences un viņa svara pieauguma dinamika neiet mazumā – arvien vēl 500-700 g mēnesī, kad citādi svara pieaugumam vajadzēja jau sabremzēties. Savā nodabā spriedelēju, ka tas varētu būt saistīts ar to, ka 99% kaloriju Klāss vēl arvien saņem no pieniņa, kas ir viens no treknākajiem ēdamajiem. Robinu šai laikā jau piebaroju un viņa svara pieaugums ik mēnesi bija stipri mazāks.
Svarīgi – svarīgi!
Līdz ar to, ka Klāss ar saviem gandrīz 11 kg un ziemas kombinzonu ir visai apjomīgs bērns, arvien aktuālāka kļuva pāriešana uz nākamā izmēra krēsliņu. Bet likt ar skatu braukšanas virzienā bērnu, kas vēl pat nesēž – neiedomājami. Vēl neiedomājamāk tas kļuva, kad iepazināmies ar informāciju pamatīgāk, sevišķi to informāciju, kas atrodama Extended Rear Facing (ERF) autokrēsliņu vietnēs – tagad par to mazliet arī pie mums. Un mēs vienā mirklī kļuvām par faniem – sapratām, ka tas ir Tas, tikai Latvijā par to ir gaužām maz informācijas. Un Klāsiņam aši vien tika sarūpēts Britax Multi-Tech krēsls, kurā viņš jūtas ērti un vecākiem sirds mierīga, ka bērns ir arī drošībā. Par pieredzi ar šo krēsliņu rakstīsim atsevišķi – līdzīgi kā Robins kādreiz testēja līdzsvara riteņus, tā ikvienu krēsliņu gribam paši nomēģināt un padalīties savā pieredzē – faktiski sev kā “īsto” krēsliņu esam nolūkojuši Klippan Triofix, bet par to, kāpēc, arī noteikti atsevišķi
Nu tad beidzot ķeramies pie režīma
Divas Klāsa diendusas ir izšķīdušas 3-4 pa 45-60 minūtēm. Naktī te guļ labi, te ceļas 2-3 reizes. Un vispār nav nekādas kārtības. Tā nu esam ķērušies pie aktivitāšu iegrāmatošanas. Pēc 7-10 dienu aktīvas pierakstīšanas, vajadzētu iezīmēties dabiskam dienas ritmam, kuru, nedaudz koriģējot un stingrāk pie tā pieturoties, ir cerības izveidot stingru diendusu un citu svarīgu dienas atskaites punktu secību. Tas būtu jo sevišķi noderīgi tad, kad vajadzēs ieviest starp visu šo vēl īstā ēdiena ēšanu un, tā kā plānojam pavasarī doties nelielā ceļojumā, būtu pavisam ērtāk plānot maršrutu, zinot, kad mazie jaunskungi gulēs. Kā mums ar šo veiksies – nākamreiz
