Vai drīkst un vajag?
Ja šis blogieraksts šķiet mazliet nesakārtots, tad ziniet, ka es tajā kārtoju savas domas. Savas domas par trīs sarunām – ar citiem un pašai ar sevi, kas man šodien iznāca. Es rodu tajās sakarību un atbalsi vienai otrā. Raugi…
Vakar Robins pārradās mājās no bērndārza ar saskrāpētu seju. Viņš gauži stāstīja kā divgadīgā Kate viņam kniebusi vaigā un skrāpējusi “šitā un tā”. Tā nav pirmā reize. Bet ne nu es iešu Kati tagad rāt, jo tāpat dara Beta un pagājušā gadā viens puišels. Un viņi neterorizē tikai Robinu, bet gan visus vai vismaz vairumu bērnu bez lielas šķirošanas. Tas ir kaut kā tā “normāli” laikam bērndārzā un es šitajā lielu traģēdiju nesaskatu un šodien pat lāga neizmantoju izdevību nokaunināt Kates mammu, ka viņai “tāda” meita… man liekas, tam nebūtu lāga nekādas jēgas, jo tā problēma ir meklējama tur kaut kur daudz tālāk, senāk un dziļāk.
Šodien rotaļu grupā mazais Kristaps uz elkonīšiem pielīda pie Emīla, uzkāpa viņam gandrīz virsū un… ar tādu maigumu taustīja ar rociņām Emīla matiņus, paglāstīja galviņu… kamols kaklā sakāpa skatoties uz galīgi ne maniem bērniem. Klaudija sacīja, ka bērni ir maigi un nav vardarbīgi (kam piekrīt arī mana antropologa būtība, ka cilvēks nepiedzimst vardarbīgs – tas ir kultūras uzslāņojums)… uz mirkli ievilināju Klaudiju diskusijā par to, kā tad sanāk, ka mēs iemācam bērnam būt vardarbīgam? Viņa skumji saka, ka man taisnība – tas notiek tad, kad mēs neizturamies pret viņu ar cieņu, neievērojam daudzos Klaudijas mums nestos (un nebūt ne viņas izgudrotos) ieteikumus… cieņu, mīlestību un citas līdzīgas vērtības atliekot malā zīdaiņa aprūpē, bērna audzināšanā… mēs esam tie, kas ar savu audzināšanu liek bērnam skrāpēt, kost, bļaut, šaut… un šeit es nepieņemu iebildes, ka bērni ir dažādi un daži vienkārši ir hiperaktīvi un tāpēc kaujās… es ticu, ka tomēr iemesli ir meklējami ārējos faktoros nevis bērnā, pat tad, kad vecāki ir gatavi zvērēt kristālisku šķīstību un mazgāt rokas nevainībā…
un trešā pārdoma… lasīju šodien calis.lv forumu, kur mammas apspriedās, ka uzskata par nepieņemamu iejaukties citu mammu bērnaudzināšanas metodes, ka tas ir slikti un nosodāmi un katra paša darīšana ir, kā viņš savu bērnu audzina… un es sāku sev uzdot jautājumu, vai es šim piekrītu? vai tiešām manam bērnam ir jānāk mājās no bērndārza ar saskrāpētu seju un neizpratnē man jāstāsta, kā viņu “apstrādāja” un es nedrīkstu tajā iejaukties un man nav tiesību iebilst? jo skaidrs, ka nav jēgas iebilst un strostēt kādu, kad seja jau ir “čupā”, bet varbūt ir vērts iebilst, kad vari dot padomu vai likt aizdomāties kādam, kas ar necieņu un personību degradējošām metodēm audzina savu bērnu? jo es negribu savam bērnam mācīt, lai viņš sit pretī. labākais, ko es Robinam varēju piedāvāt kā risinājumu ir laisties lapās… kas arī nav forši, bet tomēr manā izpratnē ir labāk, kā aicināt šķelt pretī…
par to es šodien domāju – kā zīdaiņa aprūpe un pavisam maza bērna audzināšana veido viņa personību, un kas no tās izveidojas, ja jau 2 gadu vecumā šī personība iziet sabiedrībā un kaut kā (labi vai slikti) ietekmē sabiedrību sev apkārt. un vai mēs visi neesam šīs sabiedrības locekļi un tajā nedzīvojam. un vai tiešām tas ir tik viennozīmīgi, ka “man nav tiesību iejaukties, kā citas mātes savus bērnus audzina”, ja man un maniem tuviniekiem ir šai sabiedrībā jādzīvo…
January 12th, 2012 at 12:30 am
Atļaušos Tev nepiekrist! Domāju, ka Kates mamma savu bērnu audzina ne sliltāk kā Tu vai citas mammas.Bērnam ir tikai 2 gadi, par kādu morāli vispār var runāt? Diez vai tā meitenīte reāli apzinās, ko viņa nodara. Pieļauju ka bērnam ir tempeaments, bet tas nenozīmē, ka viņu slikti audzina. Un diez vai Tev būtu tiesības teikt FUI Kates māmiņai, un nosodīt par 2 gadnieka rīcību, ko tas mazais ķipars nemaz neapzinās. Un ja man kāda mamma sāktu stāstīt, ka es slikti audzinu savu bērnu, kaut kur klusībā es noteikti vēlētos viņai iekniebt vaigā, jo mēs visas savus bērnus mīlam un audzinam pēc labākās sirdsapziņas.
January 12th, 2012 at 9:24 am
Bet es nemaz nedomāju, ka Kates mamma audzina viņu slikti aiz nevīžības vai neuzmanības, kur nu vēl tāda acīmredzama mīlestības trūkuma vai tamlīdzīgi. Man liekas, ka visbiežāk audzināšanas kļūmes notiek aiz nezināšanas. Un es jau pašā sākumā situācijā iezīmēju, ka neredzu jēgu kāda kaunināšanā – nedz Kates, nedz viņas mammas. Bet dot padomu taču mēs varam, ja mums tāds labs ir? Protams, padomu došana ir vēl viens vesels temats, jo tā ir vesela māksla – izteikt savu domu tā, lai cilvēku personīgi neaizvainotu. Man ar to neiet gludi, galīgi nemaz…
January 12th, 2012 at 9:40 am
Un par to, vai 2gadnieks ir mazs vai liels noteikti ir pavisam vēl viena diskusija, kurā es neesmu stipra uz argumentēšanu, jo neesmu neko diži akadēmisku šai sakarā ne lasījusi, ne pētījusi. Tomēr jau izteicu domu, ka mani nepamet pārliecība, ka bērni piedzimst ar dažādiem tempermentiem, tomēr nevienā temperamentā nav “ieprogrammēta” skrāpēšana, košana, kniebšana utt. Protams, ikviens bērns kādā vecumā pamēģina, kas notiek, ja otram nodara pāri un mums ir jābūt ĻOTI gudriem, lai šai brīdī reaģētu pareizi un adekvāti, lai bērns no tā izdarītu pareizus secinājumus un neieviestu šādu rīcību savā dienaskārtībā. Kā mēs runājām ar Klaudiju: “Arī negatīva uzmanība ir uzmanība.” Piemēram, safantazēju situāciju – bērns, kuram ikdienā tiek veltīts maz nepastarpinātas (!) uzmanības, tās ļoti alkst. Ja mamma, vedot mazo pie rokas, satiek uz ielas draudzeni, kurai arī mazs bērns pie rokas, un uzsāks sarunu atkal īpaši neliekoties zinis par pie rokas turamo bērnu. Un mazais aiz gara laika iesitīs otram bērnam, tas iekliegsies un pēkšņi abu mammu uzmanība būs pievērsta vaininiekam. Amats rokā – vajag sist un efekts ir panākts – visi skatās uz viņu. Un tad tas bērns to tālāk pārnes uz bērndārzu, kur ir tāpat viens no 10 bērniem – pietiek tik tos atlikušos 9 sist, lai audzinātāja ņemtu viņu pie rokas un vadātu sev līdzi kā kaut ko īpašu… Vai tad tas tā nav? Vai tāda nebūtu notikumu virkne pavisam parastā situācijā? Un vai ikviens pieaugušais, kas tajā iesaistīts, nebūtu gatavs apliecināt, ka audzinājis bērnu pēc vislabākās sirdsapziņas, runājis ar viņu 100x par to, ka nevajag kauties – bet varbūt tās ir vienīgās sarunas ar bērnu, kurās viņš nonāk aci pret aci ar kāroto pieaugušo un tieši to viņš vēlas…
Uz manis pašas kļūdu piemēra pat bez kādas fantazēšanas. Pirms laika rakstīju pārdomas par kliegšanu uz bērnu. Ok, viss fine – daudzi piekrita, ka mamma arī ir tikai cilvēks, ka izkliegties var, ka bērnam ir jāpaskaidro utt. Manī ielija mazliet miera un visticamāk, arī vēl kādā… Tomēr Robins ir iemācījies kliegt uz citiem. Viņš nesit bērnus, viņš uz viņiem kliedz – tādu lielu, neartikulētu “Aaaaa!” – un šķiet, ka viņa mērķis ir konkrēto bērnu nobaidīt un saraudināt. Un man nav vērts to norakstīt uz bērna temperamentu vai gandrīz trīs gadiem, kad viņš vēl nesaprot. Viņš varbūt arī nesaprot, bet ar temperamentu tam maz sakara – tam ir sakars ar manis pieļautu kļūdu komunikācijā ar bērnu – es viņu kādreiz ar savu kliegšanu esmu nobaidījusi un nu viņš zin, ka tas ir “ierocis”, kā sabaidīt citus. Un vienīgais, kas man ar šo jādara ir jācenšas rasts veids, kā savu kļūdu labot.
January 12th, 2012 at 11:25 am
es pilnīgi piekrītu, ka bērniņš nepiedzimst vardarbīgs,ka mēs, vecāki, viņu “veidojam”, ar savu iejūtību, attieksmi un mīlestību. mācām viņam, kāda tā pasaule ir. taču jāatcerās arī tas, ka 2gadnieks nemāk otram pastāstīt, ka es tagad paņemšu šito mantiņu, paspēlēšos un atdošu pēc tam atpakaļ, viņš, jā, sit, grūž, raud, paiet malā. un ne jau tāpēc, ka to ir kaut kur redzējis vai pats piedzīvojis, bet, pavisam vienkāršojot, viņam nav šādām situācijām vēl vārdu.
otra lieta… bērnam bd līdz tiem 3 g nu ir par ātru šī bd vide uz visu dienu, viņš nespēj par sevi emocionāli viens vēl parūpēties… un arī tas nozīmē ļoti, ļoti daudz. un arī tas ir iemesls, kāpēc šādas situācijas veidojas.
nezināšanas dēļ daudzi sāpina savus bērnus. un noteikti daudzi vecāki darītu savādāk, ja zinātu, ko viņu rīcība nodara, kādas sekas tā atstāj. tāpēc es esmu par informēšanu.
January 12th, 2012 at 11:29 am
un arī šāda veida pārdomas (blogošana) ir viens no veidiem, kā stāstīt
January 12th, 2012 at 4:44 pm
Man šīs pārdomas raisa asociāciju ar nesen piedzīvotu diskusiju par biznesa ētiku. Jautāsiet, kas kopīgs 2 gadnieka bd gaitām ar biznesa ētiku, bet ir gan – vai pasaulē, kur katram ir tiesības uz savu privātumu un brīvu rīcību, man drīkst būt viedoklis (publiski pausts viedoklis) par otra/ cita rīcību? Garas un ļoti pretēju viedokļu pilnas diskusijas rezultātā secinājām, ka man drīkst būt viedoklis (sava nostāja vai attieksme), pat vairāk – mana kā sabiedrības dalībniekam ir pienākums būt ar viedokli, jo tieši ar savie darbību, viedokli un attieksmi šo vidi veidojam un te aŗī savus bērnus audzinam!
Nākamais jautājums, kad un kādā veidā šo viedokli paust. Protams, ka kaunināšana un moralizēšana būs tukšās patronas..
Man ir divi bērnudārznieki un ar pilnu atbildību varu teikt, ka abās grupās tie lielākie kaušļi ir bērni, kuri burtiski alkst pēc uzmanības un mīlestības.. Tas ir redzams bez pētījumiem un psihologiem..
Mans risinājums (patiesībā sasaucas ar Tavu pašas pausto viedokli, ka bērns nekad nav par jaunu, lai ar viņu aprunātos un attiektos kā pret personību!) Kamēr ģērbju savu bērnu, uzrunāju lielāko delveri – Kas tā par mašīnu viņam rokās, kā šodien gājis, kāpēc tik skaļa balss, man aizkritīs ausis un nedzirdēšu, ko viņš man stāsta.. un ziniet, lielais delveris apstājas, samulst uz brīdi un tad stāsta aizgūtnēm, un tai laikā nevienu negrūz un nesit..
Savaukārt savam 3-gadniekam es stāstu, lai pāri darītājam saka, ka viņam nepatīk, ka tā dara. Lai droši saka: “Stop, beidz, man sāp, tā nedari! Tā nedrīkst darīt utml.” Ja nepalīdz, lai skrien pie audzinātājas paglābties. Nezinu, vai sakritība vai pat drošs 3-gadnieks ar viedokli var apturēt kausli bez kaušanās.. Skrāpējumi pēdējā laikā nav bijuši..
Dzīvojam ar viedokli un paužam to pozitīvā veidā, ne caur nosodījumu!
January 12th, 2012 at 10:32 pm
Mare – taisnība jau ir, ka bērnam, kas nerunā ir grūti izteikties. piekrītu. un iekaustīšana var būt veids, kā panākt savu. bet atceros fragmentu no Klaudijas Hēlas hendlinga nodarbībām, kur viņa stāsta par mainīšanos. īsumā doma ir tāda, ka mēs kā vecāki bieži atņemam bērnam priekšmetu, kuru mums vajag – ja viņš ir ieķēries apģērba gabalā, ko grasāmies viņam vilkt mugurā, tad izāķējam viņam no rokas to brīdī, kad mums nav laika vairs gaidīt. tāpat konfiscējam viņam mobilo, ko uz laiku esma iedevuši paniekoties u.c. priekšmetus, kurus mums savajagās. un mēs tik reti kad maināmies. tā bērns iemācās, ka, ja viņam ko vajag/gribas, viņš pieiet un paņem. protams, ja 2gadnieks nevar paņemt, viņš uzšauj pa degunu vai iekniebj. bet ja mēs kā vecāki jau no pirmajām dzīves dienām, kad mazais sāk tvert lietiņas, nevis atņemtu, bet mainītos?… vai tad mazais arī šo ieradumu nepārņemtu sev un tā vietā, lai biedram bērndārzā atņemtu kāroto mantu, piedāvātu to iemainīt pret citu?
January 12th, 2012 at 10:41 pm
Šodien sarunas šajā tematikā turpināju. Sākumā ar audzinātāju – ne nosodoši, bet izzinot, kas tad tur īsti notiek. Audzinātājas komentārs mani mazliet samulsināja – viņa manam Robinam sakot, lai sit pretī. Tas laikam mazliet disonē ar to, ko mājās stāstu Robinam, ka rokas palaiž tikai tie, kas nemāk runāt vai ir dumiņi, jo viņi nemāk paskaidrot un atrisināt situācijas ar vārdiem – tāpēc kaujas. Un nu audzinātāja liek kauties Robinam, kas māk runāt un , pa manam, nav dumiņš… nez, ko tas bērns domā?
Turpināju ar skolas psiholoģi, kas tomēr nostājās manā pusē un piedāvāja dažādus scenārijus, kā izturēties klātesošajam pieaugušajam. Piemēram paskaidrot abiem konfliktā iesaistītajiem bērniem, ka tā rīkoties nevar un vainīgajam apjautāties, vai pie rociņām pielipis niķis/kašķis un piedāvāt aiziet nomazgāt rociņas, lai citiem bērniem tas arī nepielīp. Man likās ļoti sirsnīga un jauka situācijas risināšanas maniere… Ceru, ka ar savām idejām viņa padalīsies arī ar mūsu grupiņas audzinātājām, jo belšana pretī man simpatizē mazāk…
Vēl apjautājos citai mammai, kurai pedagoga izglītība un aug trešais bērns. teica, ka viņa savus bērnus bez konfliktu gaidīšanas – tiklīdz kā sākuši bērndārzā iet – iemācījusi sist pretī, jeb aizstāvēties.
Bet kā es uzskatu un vienmēr esmu antropoloģiska rakstura diskusijās par vardarbību paudusi savu nostāju šai sakarā – sabiedrība, kurā eksistē jēdziens “aizstāvēties” atzīst, ka ir vardarbīga. Diemžēl. Un mācot bērniem aizstāvēties, mēs mācām bērniem pasīvu vardarbības formu. Man vēl pagaidām neceļas roka un es nespēju izdomāt nevienu sakarīgu veidu, kas nebūtu pretrunā ar mani visu, kā pateikt Robinam, ka viņam tagad vajadzētu Katei sist. Nē, tas laikam nav priekš manis…
January 13th, 2012 at 3:57 pm
Murgs!… Tas par to sišanu un aizstāvēšanos!
Es tikai gribu apliecināt, ka mani bērni iet ierindas valsts bērnu dārzā, un es viņus nemācu sist kādam pretī..
un mani šokē Ivetas stāsts par audzunātājas un mammas-pedagoģes mācībām un pamudinājumiem..
January 15th, 2012 at 12:42 am
Njá, visai nopietns materiáls párdomám, jo ípashi tagad, kad mana divarpusgadnieka aukle izlémusi mús pamest un lieláká dalja draugu un pazinju rekomendé jaunekli laist bérnudárzá, nevis iespringt uz auklém…
January 16th, 2012 at 12:10 am
1. kaa jau mineju seit
http://ligakrista.blogspot.com/2012/01/ko-berni-maina-solijumos-kas-doti.html#more
man ir stipra parlieciba,ka nekad pagale nedeg viena.
2. sist no sist atskjiraas. mana meita piemeram ir noravusies (iesitusi kaadam) tad,kad vinai ir parak daudz uzmanibas no bdarza biedriem, nevis kaa te augstak komentaaraa teikts. es gan tad esmu zvanijusi vecakiem un skaidrojusi, loti daudz ari ar meitu runajusi.
3. Zane – Montessori bernudarzs, vai varbut Valdorfa ir tas, kas tev vajadzigs
Labas aukles, manuprat, labi maksaa. ja cena ir arguments, tad darzinjs sanaak leetaaks, bet var jau but, ka izdodas ari par sakarigu cenu atrast labu aukli. ja taa padomaa, iespejams,ka slikta (musu ar tevi izpratnee) aukle ir tomer labaak,nekaa klasiskais daarzinjs. es arii esmu atklausijusies par to,kaa audzinaatajas iesaka sist pretii..
January 16th, 2012 at 12:03 pm
Atbildot uz 1.kārt, ir jau ir arī Robins kaut ko bērndārzmācībās apguvis un zin, ka ar roku var nodarīt kādam pāri arī viņš. es melotu, ja teiktu, ka viņš ir īsts pacifisma iemiesojums, kas nekad nevienam nav sitis vai pāri nodarījis – gan jau, ka ir. un tomēr, cik nu situācijās es esmu bijusi klāt (un šķiet, ka līdzīgi tas izskatās parasti, cik var spriest pēc audzinātāju atstāstījuma, ka viņš nesaprašanā noskatoties un bezjēdzīgi cenšoties kaut ko ieskaidrot pārdarītājam ar vārdiem), tad, piemēram, Robins stāv man līdzās, kamēr es aprunājos ar audzinātāju garderobītē, turpat grozās vēl daži bērni. Robins tiešām stāv un pēkšņi mazais meitēns ar nagainu ķepu nobrauc viņam pār vaigu, ka švīka vien paliek. bez abpusēja ķīviņa vai kādas kaitināšanas. gluži kā situācijā, ko biju aprakstījusi safantazējot – tā it kā vēlētos caur šo pievērst lielo uzmanību. Kas, taisnības labad jāsaka, viņai arī izdodas, jo audzinātāja, protams, grābj viņu uzreiz ciet un sāk apsaukt un kaunināt. Priecē mani šai situācijā vien tas, ka Robinam sist-pretī mācības nav gājušas labumā un pretī viņš nebliež. Atkāpjas, pamūk malā vai citrreiz cenšas satvert aiz rokas skrāpētāju vai roku atstumt malā (ja paspēj noreaģēt).
Cita meitene atkal grūstās. Arī manā priekšā ir grūdusi Robinu vairākkārt, tā ka viņš nopietni sagrīļojas un ir diezgan sašutis. Arī – tā vienkārši uz līdzenas vietas. Varbūt tās ir kādas greizsirdības izpausmes, ka es esmu atnākusi pakaļ, bet viņām vēl jāsabūst bērndārzā. Un citrreiz atkal ir cits iemesls. Bet nav manā plānā meklēt šo pāri darījumu cēloni konkrētā bērna sajūtu pasaulē, jo neesmu es nedz viņu pedagogs, nedz mamma, nedz psihologs, lai pilnvērtīgi to spētu. Un vai tas maina jautājuma būtību – kādēļ gala beigās cietējs ir mans bērns? Atbildes šim jautājumam droši vien nav tik viegli rodamas, bet es šo retorisko jautājumu savās pārdomās gribēju izmantot kā skaidrojumu tam, ka, manuprāt, arī tādām mammām kā man ir tiesības iejaukties citu bērnu audzināšanā (protams, pieklājīgā formātā un tikai tad, ja tam ir jēga nevis pliki nokauninot kādu), situācijās, kur tas tomēr ir iespējams – kaut vai blogojot, runājot un diskutējot par šo jautājumu (paldies visām, kas šai diskusijā ir iesaistījušās). jo ikviens bērns ir sabiedrības daļa un mēs kopā šo sabiedrību veidojam un esam visi tiesīgi ieviest korekcijas un pielikt palīdzīgu roku tur, kur tā ir noderīga. jo, manuprāt, ir aplami samierināties ar situāciju, ka bērndārzos vardarbība vienkārši pastāv un nevis runāt par tās cēloņiem un aicināt šo jautājumu risināt saknē, bet gan apmācīt savu bērnu bliezt pretī… manuprāt, tomēr ir jātiecas uz saticību un draudzību kolektīvā un tāpēc jāaicina arī citu bērnu vecākus darīt tāpat, nevis klusā vientulībā jāsamāca savu bērnu pašaizsargāties ar dūrēm…