Par to, ko grūti pateikt

Gribējām jums novēlēt priecīgus svētkus, kamēr grozījos, manis nolūkotos pantiņus – pat divus – jau biju saņēmusi pat trijos korporatīvajos apsveikumos savā e-pastā. Nospriedu, ka nav lemts un… tā arī nepateicu neko. Jo likās, ka jūs jau tāpat visi zināt, ka no visas sirds vēlam jums gaišus, siltus un ģimeniskus šos svētkus. Un ceram, ka mazie ir priecīgi par Salatēva un rūķu sagādātajām dāvaniņām, lai cik lielas vai mazas tās nebūtu. Un ceram, ka to nav pār mēru daudz un viņi var izbaudīt tās, nevis noslīkt tajās…

Un tā jau patiesībā ir daudzas lietas pasaulē, ko ir grūti pateikt, atrast īstos vārdus. Viena no tām ir piedošana. Mani ļoti aizķēra Diānas Zandes teiktais kādā “Mans mazais” numurā, kur viņa rakstīja par šo tēmu, ka lūgt piedošanu ir tikpat intīms akts, kā atzīties mīlestībā – tādēļ to nevajag nedz sasteigt, nedz uzspiest…

Manas pārdomas par to, kā bērns iemācās lūgt piedošanu, aizsākās jau sen, vēl vasarā, kad pēc kāda smilškastes negadījuma, pie Robina pāri nelielajam rotaļu laukumam, garu garu garu ceļu mēroja kāds bērniņš ar noliektu galvu, lai aši izdvestu “Piedod!” un mestos bēgt. Robins nesaprata ne šī akta nozīmīgumu, ne viņam tas atviegloja pāri darījumu. Bērniņam tās bija tikai mokas un arī sirdsmieru nenesa, lai gan par nejaušo skādi viņš likās pats nobažījies, pirms mamma viņu bija sūtījusi piedošanas lūgšanas misijā. Toties mamma gan jutās atvieglota. Patiesībā viņa bija vienīgā šai situācijā, kas bija guvusi gandarījumu, lai arī mieru sirdī pēc tāda negadījuma būtu jāgūst vismaz vienam, bet vēlams abiem, no tajā iesaistītajiem. Tā nu man likās, ka ir vērts parunāt par to, kā saviem bērniem mācām justies vainīgiem un to atzīt. Un Ziemassvētku – piedošanas – laiks, likās vispiemērotākais brīdis.

Es laikam savā blogā par to neesmu runājusi tik daudz, cik to atminos dzīvē, savus bērnus audzinot – bērni mācās no tā, ko redz, viņi atdarina pieaugušos un kopē noskatītos dzīves modeļus, nevis patur prātā dzirdētās pamācības. Mums patiesībā bērnam nekas nav jāmāca, vien jābūt līdzās par labiem paraugiem, no kā mācīties (ai, cik grūti šitas ir!). Tātad viņi arī lūgs piedošanu un mācēs atvainoties, ja redzēs, ka to dara viņu vecāki un ģimene viņiem apkārt. Cik bieži jūs palūdzat piedošanu pašam bērnam? No sirds…

Bērniem bieži tiek iemācīts lūgt piedošanu situācijās, kur tā pieklājas rīkoties. Kā augstāk aprakstītajā situācijā – formāli piedošana ir palūgta. Ja vēl galā tai ir piemetināta frāze: “Es tā vairāk nekad nedarīšu.” vispār izcili. Bet vai šis bērns patiesi nožēlo? Un vai solījums tiešām tiks turēts – viņš nekad tiešām tā vairs nedarīs? Kādēļ gan būtu jāspiež bērns solīt to, ko viņš tāpat nepildīs? Bieži ir situācijas, kur bērns nejaušas rīcības sekas aptver uzreiz pēc notikušā un pats ir satrūcies no iznākuma. Dažkārt pat viņš gribētu, lai viņu samīļo un palīdz nomierināties, nevis pieprasa no viņa atbildību. Baidos sameloties, taču šķiet, ka lasīju, ka pirmsskolas vecuma bērns nemaz nespēj lielākajā daļā situāciju novērtēt iepriekš, kādas sekas var radīt viņa rīcība, ja vien šo situāciju nav jau kādreiz piedzīvojis un spilgti paturējis prātā iznākumu (un – no manas pieredzes – arī tas nekādi negarantē, ka līdzīgā situācijā viņš nenonāks vēlreiz).

Nekad nespiediet bērnu lūgt piedošanu un solīt to, ko viņš nespēj pildīt. Jo viņš būs spiests šo solījumu pārkāpt un jūs viņam tikai iemācīsiet lauzt doto vārdu. Uzspiežot to teikt, tas zaudē patieso jēgu un nozīmi. Bet vissvarīgākais ir, lai piedošanas lūgšana nebūtu formāls akts, bet gan atvieglotu sirsniņu cietušajam un visticamāk arī pāri darītājam. Pretējā gadījumā bērns ātri iemācīsies, kā atkratīties no pieaugušā – sataisot vainīgu seju un garāmskrienot atvainojoties.

Patiesībā, manuprāt, pats svarīgākais ir, lai mazais saprot, ka ir nodarījis kādam pāri un kļūdījies. Pārrunājot šo situāciju, kas varbūt pat nebeigsies ar izdvesto: “Piedod!”, no tās ieguvēji būsiet abi. Parasti cenšos arī Robinam izstāstīt, ka palūdzot piedošanu, ja viņš man nodarījis pāri, man paliek vieglāk, jo es zinu, ka viņš tā negribēja. Un man liekas, ka arī viņam sirsniņā būs vieglāk, ja nejutīsies vairs tik vainīgs… Un es dodu laiku. Bērniem tas ir tik svarīgi! Lai viņš domā, izvēlas pats – lūgt vai nelūgt piedošanu. Svešiem viņš šobrīd vēl piedošanu nelūdz nekad. Ne tāpēc, ka viņš nenožēlotu, bet tāpēc, ka kautrējas (viņš tāpat lielā daļā gadījumu samulst un nesaka “Paldies!” un bieži vien sakautrējas atvadīties vai sasveicināties). Un es viņu nespiežu, jo zinu, ka visu tikai “sačakarēšu” – viņam būs BRIESMĪGI jāpārkāpj sev pāri, kaut kas sevī jāsalauž, lai paprasītu to piedošanu, bet jāsalauž būs ne vainas apziņa, bet gan kautrīgums. Tas būtu sāpīgs lūziens un man liekas, ka tas ietekmētu viņa spēju prasīt piedošanu uz visu atlikušo dzīvi. Piemēram, mūsu tētis Jurģis neprot lūgt piedošanu. Nekad nav lūdzis – varbūt par uzkāpšanu uz kājas, bet ne tādām lietām, kas patiešām sāp. Un tas nekādi nenozīmē, ka viņš nenožēlo. Man liekas, ka viņš ir viens no tiem cilvēkiem, kas kā reiz spēj atzīt savu vainu un kļūdīšanos sev. Bet nekad nespēj to pateikt skaļi un darīt zināmu šo apzināšanos citiem. Nav manos spēkos viņu pārtaisīt tagad, pieklājīgā vecumā. Bet ir manis spēkos to iemācīt Robinam un Klāsiņam.

Agrāk, metot kluci un trāpot man, Robins paslēpās kā strauss smiltīs. Viņš slēpa seju, smaidot lūkojās pa mazu maliņu, bēga no situācijas. Uzvedās patiesībā diezgan neadekvāti, ņemot vērā, ka esmu dažas reizes ar kluci dabūjusi arī diezgan sāpīgi un patiesi būtu bijusi priecīga, ja mani kāds samīļotu un pažēlotu. Tagad domāju, ka tētim tā vietā, lai pierunātu Robinu atvainoties, varbūt vienkārši vajadzēja mani samīļot Robina vietā? Man šķiet no tā Robins būtu guvis kādu labu mācību. Jo aicinājumus atvainoties pašam Robinam es parasti pārtraucu un lūdzu, lai nespiež. Bet situācija kādu brīdi tāpat vienmēr bija tāda, ka starmešu gaismā bija Robins kā centrālais “varonis”, visi skatās uz viņu un gaida, kas nu tagad būs, lai arī acīmredzami viņš pats jūtas slikti un gribētu, lai neviens nebūtu pat pamanījis, ka šitā ir izgājis… Nerunājot, ja ar kluci dabūja kāds svešs vai brālis…

Pēdējās dienās Robins ir sācis atvainoties man. Ne lūgts, ne prasīts. Piemēram, vakar iznāca situācija, kad Robins gribēja pagriezt skaļāk mūziku un gramstījās gar pogām, no kurām neko lāga nesaprot. Rezultātā mūzika tika pagriezta tik skaļi, ka ausis plīsa pušu, Klāss sabijās un saraudājās un pamatīgi nobijās arī pats Robins. Situāciju atrisināju un aizmirsu. Bet pēc kādām 15-20 minūtēm Robins apķērās man un iečukstēja ausī: “Piedod!” – es nemaz nesapratu, par ko tad šāds negaidīts lūgums, sen jau biju situāciju aizmirsusi. Pajautāju un viņš teica: “Es negribēju tik skaļi uzgriezt.” Nu bija īstais laiks izrunāt notikušo, noskaidrot, ka tas gadījās nejauši un ar prieku konstatēt, ka paprasot piedošanu sirsniņā ielijis miers un arī man tagad ir daudz daudz priecīgāk, jo zinu, ka Robins tā nedarīja tīšām – par spīti manam brīdinājumam tā nedarīt, bet gan nejauši un to patiešām nožēlo… Jo ja bērns izjūt, ka atvainošanās dod sirdsmieru abām pusēm, viņš turpmāk vieglāk spēs no sirds teikt: “Piedod!”.

Tāpēc es aicinu būt pacietīgiem ar šo prasmi – manuprāt, tā ir viena no grūtākajām, kas nāk tik mazpamazām, bet kad viņa atnāk, tad ir jātaisa liela svinēšana. Jo tas ir par to, lai bērnam savā dzīvē nebūtu jānēsā līdzi daudzi nepateikti “Piedod”, nevis par būšanu pieklājīgam. Un tā ir viena ļoti svarīga prasme, mācēt nenēsāt sirdī rūgtumu. Un man ir vienalga, ka šobrīd mans bērns varbūt ir nepieklājīgs, jo man ir cerība, ka kaut kad viņš varbūt būs mazliet laimīgāks…

 

Tags:

One Response to “Par to, ko grūti pateikt”

  1. Ieva Says:

    Paldies, izlasīju un pavisam nomierinājos, jo man jau kādu laiku, vismaz 3 gadus kopš man ir dēls, liekas, ka bērnus bakstīt uz paldiesiem un uzredzēšanos un attā u. tml. nav īpaši saprātīgi. Tikko pēc Jaunā gada svinībām pārliecinājos, ka arī ļoti jauki draugi mēdz izturēties dumji. Palikām pa nakti pie draugiem, un bērnam gadījās piečurāt gultu. Un es no rīta (kāds nu rīts pēc Jaunā gada) stāstu mājasmātei, ka gadījās apčurāties un vai viņa nevar pameklēt kādas sausas drēbītes, ja ir palikušas no viņas jaunākā bērna. Un mans dēls pirmo reizi mūžā man iesit – pāriet pāri istabai un iesit man ar plaukstiņu pa seju – plakš, bez kādas činkstēšanas, klusējot un nopietni skatoties acīs. Draudzene uzreiz saka – atvainojies taču mammmmai! bet man pietika prāta nokušināt viņu, samīļot bērnu un paskaidrot, ka tas man par to, ka es nodevīgi klačojos par, izrādās, ļoti personiskām lietām, un vispār jau man jāatvainojas, nevis bērnam. To arī darīju.

Leave a Reply