Klāsa piektais/sestais mēnesis: zobi un virpuļi

Ārprāc, kā tas laiks skrien! Es patiesi neesmu jau veselu mūžību rakstījusi, kā tad mūsu mazais (nu jau ne tik mazais) Klāsiņš aug. Sāksim ar statistiski nomērāmajiem datiem: uz gandrīz 6 mēnešiem sver 9800 g un ir 73 cm garš jauneklis. Nav komentāru. Mazliet brālim pa priekšu iet, bet neko diži – tas uz 6 mēnešiem svēra 9600 g. Tātad tāds pats sīkaļa gan jau ka beigās būs, jo šodien Robins ir visai mazs sava vecuma pārstāvis :)

Palūkojos bildēs un arī attīstībā mazais brālis pēdu pēdā seko lielajam brālim.

Ko tad Klāss dara? 

Kā jau minēju iepriekšējā “atskaitē”, Klāsiņš ir sācis velties. Sasniedzot 5 mēnešus, viņš savu velšanās tehniku bija izkopis it labi un glīti vēlās caur abiem sāniņiem uz vēdera. Tomēr sākumā viņš to darīja tikai uz vienu pusīti – tad Klaudija rekomendēja viņam ierobežot velšanos uz “mīļo” pusi un likām priekšā pakaviņu, kā arī pēc viņas ieteikumiem, mantas likām otrā pusītē. Tā nu Klāsiņš ļoti drīz iemanījās velties arī uz otru pusi, lai gan arvien vēl mīļāka viņam ir kreisā :)

Dažas reizītes tāda mākslinieciska atvelšanās uz muguras arī ir izdevusies, tomēr tik veikli tas nepadodas arī vēl 6. dzimenītē, lai to izmantotu ikdienā. Tā nu Klāss pamatā dzīvojas uz vēdera un kad vajag tikt uz muguras, tad kādu brīdi kārpās, bet tad sauc kādu talkā. Taču uz vēdera viņam patīk jau it ļoti. Viņš ir sekmīgi izgājis cauri visām roku balstu attīstības fāzēm – sākumā smuki izpildījās apakšdelmu balstā, bet tagad jau stutējās uz plaukstiņām (saucās – plaukstu balsts). Tas ir solis virzienā uz rāpošanu. Pagaidām gan pašam Klāsam tā neliekas, jo noskatījis sev priekšā mantiņu, viņš riktīgi atsperas, uzstutējas uz rociņām, atgrūžas, un… attālinās no tās. Tā nu tāda atpakaļgaita vien viņam iznāk un dusmas no tā vien rodas. Tāpēc esmu gudra mamma un taisu viņam trasīti (nevis padodu tuvāk kāroto mantu!!!) – sataisu viņam tādu kā skrejceļu, kur abās pusēs salieku mantas. Tā pastumjoties atpakaļ viņa redzeslokā nonāk jauna rotaļlieta un kalpo vismaz par mazu mierinājumu nesasniegtās lietas vietā.

Otrs liels sasniegums Klāsam ir rotēšana ap nabiņu – atsperoties ar vienu vai otro rociņu, viņš griežas ap savu asi. Arī šim nolūkam rotaļlietas izvietoju ap viņu pa apli, lai motivētu šo kustību + viņam vienmēr būtu gandarījums, kad kādu gabaliņu ir aizrotējis :)

Vēl Klāss sūkā savas kājas. Tās ir gandrīz viņa mīļākās rotaļlietas. Kā tik pavīd redzeslokā, tā grābj ciet un mutē iekšā. Klaudija Hēla viņu slavē un saka, ka tas ir ļoti labi – viņai pievienojas arī mūsu ģimenes ārste. Vien esmu piemirsusi kādai no viņām pajautāt, kādēļ tas ir tik labi un apsveicami. Centīšos atcerēties to izdarīt pie nākamās izdevības.

Uz grīdas daudz patstāvīgāks

Klāss ļoti interesējas par rotaļlietām. Viņa mīļākās mantas ir tās, kuras var pagrauzt, jo ļoti aktuāli ir zobi. To starpā ir gan mīļā kožambumba, gan tamborēts tārpiņš (bildē – arī var nopirkt muki.lv, tikai nav iznācis laiks ielikt mājaslapā kā preci – izcila mantiņa, paldies čaklajai Vinetai par satamborēšanu!), gan ļoti patīk mazās Bilibo bļodiņas – tās gan groza un tausta un trenējas saņemt no vienas rociņas otrā un pārcelt otrādi, gan ir ļoti parocīgas graušanai. Mazie Bilibo ir arī pirmā izmēra bļodiņas, kurās kaut ko likām iekšā, lai mudinātu Klāsiņu pacelties augstāk uz rociņām un palūkoties, kas tad bļodiņā iekšā. Tās mudina arī atbalstīties tikai uz vienas rociņas un ar otru pašūpināt mazo Bilibo, kas tā interesanti zvāļojas… Kopš Klāss ceļas plaukstu balstā, arsenālā iekļautas arī lielākas bļodas un augļu skalojamais caurduris – pirkts RIMI plastmasas trauku nodaļā. Tajā iemetu kādu košu mantiņu, ko Klāss pa caurumiņiem redz un tad ir liels izaicinājums bļodu apgāzt un kāroto mantu izdabūt laukā. Tā viņš trenē māku pārnest svaru no rociņas uz rociņu, kas būs ļoti svarīga, kad vajadzēs cilāt ķepas rāpojot. Uz Klāsa spēļu grīdas ir arī citi mājsaimniecības priekšmeti – liels favorīts ir putojamā slotiņa, ar to arī var visādi darīties diezgan ilgu laika sprīdi. Vēl patīk metāla vāciņi, bet kaut kā atceros, ka lielajam bērnam šajā vecumā tie bija vairāk topā – varbūt tāpēc, ka nebija mazo Bilibo… Un kamēr lielais brālis neredz, spēļlaukuma tālākajā stūrī tiek iebīdīta arī kāda brāļa mašīna vai klucis, lai ir uz ko tiekties :)

Līdz ar to, ka uz grīdas Klāss nu jau var sasniegt daudz vairāk, viņš tur labprāt pavada arī lielākus laika sprīžus. Sevišķi tāpēc, ka dažādās darīšanās un skriešanās viņam iznāk vairāk mani pavadīt autokrēsliņā, cenšos to kompensēt ar visa atlikušā laika pavadīšanu uz grīdas, pēc iespējas to dažādojot, lai nekļūtu garlaicīgi.

Tā kā attīstās arī mazā motorika un Klāss spēj jau paknibināties daudz sīkāk, tad ar lielu interesi tiek izpētītas arī apģērba detaļas un it viss, kas nonāk viņa rociņās. Kādu brīdi nodarbināt mazo var arī ar paša cepurīti, mammas kabatā atrastu mutautiņu vai citām sadzīviskām lietām, sevišķi, ja tām ir kāda maza detaļiņa, kur izvingrināt pirkstiņus. Pamazām Klāsam sāku piedāvāt arī Robina savērtu veramo mantiņu, kuras šņorītes galus brīvi sasienu kopā, lai būtu vēl šņorei brīva vieta, kur bīdīt figūriņas (cenšamies neuzvilkt arī visas figūriņas, lai mantiņa nav tik smaga). Klāsiņš tās ne vien izčamda un virpina pirkstiņos, bet labprāt nogaršo ar’.

Rotaļājoties uz grīdas Klāsa spēļlaukumu vairs nenovietoju istabas malā un nenorobežoju to ar pakavu – viņa teritoriju iezīmē puzle, kas salikta no 3×4 gabaliņiem. Viņš gan no tās it aši norotē nost, tad nu pats vainīgs, ka jāvāļājas kaut kur pa grīdu starp saviem paklājiņiem :)

Aug Klāsiņš, aug zobiņi

Daudzām mammām nopietnākās rūpes ap šo vecumu bērniņam sagādā zobiņu nākšana. Klāss pie saviem pirmajiem diviem zobiņiem ticis jau īsi pēc 5 mēnešu vecuma un dabūja abus apakšējos priekšzobiņus reizē – izšķīlās ar vienas dienas atstarpīti. Tagad kņudina arī citās vietās, zelēts tiek viss, kas tik rokā, bet no zobiņiem jau mēnesi ne vēsts. Lai atvieglotu zobu nākšanu, Klāsam esam iegādājušies dzintara krellītes (līdz ar to tagad tādas var iegādāties arī pue mums muki.lv 😉 )… Izrādās ne vien latviešu sentēvu gudrības vēsta, ka dzintara krellītes palīdz zobiņiem izšķilties vieglāk. Krellītes un dzintara aprocītes ļoti populāras ir arī vāciski runājošajās zemēs – Vācijā, Austrijā. Lasīju internetā, ka tās tur nēsā daudz biežāk kā pie mums un iegādāties varot daudzos bērnu preču veikalos un aptiekās. “Baltic amber teethink neckleace” ir populārs vārdu savienojums daudzās ASV bērnaudzināšanas padomu interneta vietnēs un Google dalās neskaitāmos ieteikumos tādu lietot, lai atvieglotu bērnam zobiņu nākšanu un mazinātu sāpes. Vai tas tā tiešām ir, šobrīd “testējam” – pateikt grūti, jo vienu un to pašu zobiņu jau divas reizes – ar un bez krellītes – neizaudzēsi, bet tas, ka pirmie divi zobiņi atnāca diezgan nemanāmi, nekādas temperatūras un kreņķu, kā arī manāma satūkuma nebija, tas fakts. Uz 3-4 dienām biju krellītes noņēmusi un rosīšanās pa muti strauji kļuva aktuāla, principā nekas cits pat vairs neinteresēja. Kad krellītes uzliku atpakaļ, lai arī pirkstu zelē un siekalojas, tomēr spējīgs kādam uzsmaidīt un mazāk kreņķīgs, lietu graušana nav tik izmisīga… Varbūt tikai sakritība, bet varbūt arī ne. Runājām ar mūsu homeopāti un viņa sacīja, ka dzintaram ir ļoti spēcīga siltā enerģija, kas noteikti varētu atvieglot sāpītes un mazināt zobiņu audzēšanas grūtumu. Un tā kā tās arī glīti izskatās un katrs otrais mums izsaka komplimentu, kādas smukas krellītes, tad nēsājam ar lepnumu – sliktāk noteikti nebūs :) Bet nu bez zobu smēres līdz šim esam iztikuši pilnībā…

Un vēl jāpiemin, ka līdz ar pirmajiem zobiņiem, Klāsiņš atteicies no knupīša. Tieši tāda pati pieredze bija ar Robinu – kā iznāca pirmie zobiņi, tā knupīti pats atteicās lietot – liels laikam sajuties :)

Ēdienkartē – tikai mammas pieniņš

Lai arī Klāsam jau divi zobi mutē, ēdam tikai mammas pieniņu. Nekas nav mainījies manās pārliecībās par to, ka centīsimies sekot BLW metodēm (arī grāmatu neesmu vēl izlasījusi – tātad tiešām nekas nav mainījies :) )… Par šo runājām arī ar savu ģimenes ārsti, viņa sacīja, ka viņai nav iebildumu, raugoties uz Klāsiņu, ka viņš neēd ko papildus: “Līdz gada vecumam es neuzstāšu, bet tad gan gribēšu, lai jūs ēdat vēl kaut ko citu.” – šis izteikums mani patīkami pārsteidza – tas liekas ekstrēmi pat man :) Kur nu vēl valsts apmaksātam ģimenes ārstam :) Forši! Tātad mēs varēsim sākt ēst ko cietu tad, kad abi būsim tam gatavi. Līdzīgos uzskatos arī daktere Flaumane – sacīja, ka mierīgi līdz pilniem septiņiem mēnešiem varam dzīvoties ar pieniņu vien, tad skatīsimies. Mēs priecīgi, ka visi liks mums mieru un neuzbāzīsies ar ēšanu :)

Visu mūsu pārliecību vēl pastiprina tas, ka mani mēģinājumi pacienāt Klāsu ar naga melnuma kripatiņām kaut kā – ābolīša, banāniņa u.c., beigušies ar sliktumiem un dabonu atpakaļ arī pēdējo apēsto piena porciju. Tā nu pavisam esam Klāsa nostāju sapratuši un liekamies mierā…

Klāsam savi ieradumi un prieki

Klāsam izveidojies diezgan stingrs dienas režīms – divas diendusas, viena ap 11 uz pāris stundām, otra – kā nu sanāk un cik daudz to notikumu sanācis. Bet vakarā iešana gulēt ir bez izņēmumiem – 8.36 viņš zīmīgi sāk rīvēt actiņas un mēs sākam savu miega rituālu – pošamies pidžamiņā, iepaunojamies guļammaisā, ejam pavakariņot un gultiņā iekšā. Tur Klāss noklausās miega dziesmiņu, apskauj Pelli un, saņēmis buču uz vaidziņa, paliek miegoties. Kādu laiku vēl blakus istabā dizrdams, kā viņš pārstāsta Pellem dienas notikumus, bet tad iestājas klusums un Klāsiņš čuč. Pa nakti viņš mēdz celties vienu reizi paēst. Bet ir sliktās naktis, kad Klāss mostās ik pa īsam brīdim un dikti gribas čučēt mammai azotītē. To viņam arī ļaujam, jo kā nu tas pierādījies, vismaz mūsu gadījumā tas nekādi neietekmē viņa spēju iemigt patstāvīgi un čučēt savā gultiņā kopumā.

Klāsiņš ir arī ļoti sabiedrisks – labprāt rosās kopā ar vecākiem pa veikaliņu un protestē, ja viņu atstāj “dienesta” telpās vienu un neņem sabiedrībā. Toties pircējiem viņš it labprāt smaida līdz ausīm un kaut ko savā valodiņā izstāsta. Latviski gan viņš nerunā – protams, ja dikti ko gribas saklausīt, tad viņš saka gan “mamma”, gan labprāt atbild uz manu mīļvārdiņu “kukainītis” ar savu versiju – “kuka” :) Un smejas līdz ausīm, kad viņam iepūš puncī vai pakutina pazodīti :)

_____________________________

Sagaidot pusgadiņu mums ļoti noder:

– jau pieminētās dzintara krellītes – šķiet, ka tās tiešām atvieglo zobiņu nākšanu un padara īpašu mūsu mazuli, daudzi painteresējas, kādēļ mums tādas smukas krellītes ap kaklu :)

leggingi – tajos vien Klāsiņš dzīvojas pa grīdu – ļoti ērti un 80. izmērs arī ļoti labi der.

– rotaļlietu klāstā no jauna pievienojušies Mini Bilibo no brāļa Bilibo GameBox komplekta.

– Klāsiņa galviņu ziemas mēnešos silda vilnas micīte no Franck&Fischer

– visādi citādi laikam nekā jauna – lietojam jau iepriekšējos mēnešos pieminētās rotaļlietas un mantiņas, kas augstāk minētas aprakstiņā, līdz ar to šeit atkārtot tās laikam būtu lieki…

 

Leave a Reply