Vai es esmu slikta mamma, ja es dusmojos?

Ja jūs esat iedomājušies, ka es esmu brīnišķīga hendlinga speciāliste, brīvos brīžos sakārtoju izcilas bērna attīstību veicinošas grīdas, brīvo laiku pavadu ar Robinu īstenojot daždažādus DIY projektus un pa starpām dziedu un dejoju, tad… jūs dikti rūgti maldāties. Godīgi runājot, es esmu visai attāla no ideālās mammas. Patiesībā man piemīt lērums netikumu. Starp tiem ir arī tāds, ka palasot dažu mammu blogus un Twittera kontus, es nonāku lielā skaudībā, ka viņas, lūk, ir izcilas mammas – atšķirībā no manis un iegrimstu nedaudz pašpārmetumos. Ne uz ilgu laiku, protams, jo kāds augstāks spēks ir devis man arī pašsaglābāšanās instinktu. Un tad es samierinos ar domu, ka esmu mamma parastā un mazliet mierinu sevi, ka varēja būt arī sliktāk :)

Manuprāt, attiecībā uz mammas sociālo statusu, mans lielākais netikums ir dusmošanās. Jā, Robins reizēm dabū no manis sabļāvienu un man ir gadījies dzīvē viņu arī pamatīgi sapurināt, jo pietrūkst vārdu (pat skaļu). Es attaisnojos, ka daru to tikai tad, kad viņš apdraud mazo brālīti un neklausa maniem aizrādījumiem – tad ir jārīkojas spēji un neatlikti, lai novērstu nelaimi –  vai uzvedās citādi pilnīgi neadekvāti. Bet tā ir tikai attaisnošanās un man nav attaisnojuma… es zinu. bet labāk no tā nepaliek. Toties labāk paliek, kad esmu nolaidusi tvaiku vienā acumirklī. Un tad es varu saņemties un samīļot to ĻOTI niķīgo bērnu, paskaidrot, ka mammai ir dusmas, ka viņš tā dara un izzināt, kāpēc viņš tā dara. Patiesībā labi, ka mums nekad kāpņutelpā neviens nav uzskrējis virsū no kaimiņiem, kad mēs sēžam trepju laukumiņā tā apķērušies pēc vētrainas vārdu apmaiņas un asarainām acīm mēģinām apsolīt viens otram, ka nekad tā vairs nedarīsim… (mēs abi miglaini nojaušam, ka darīsim gan, bet tam noteikti atkal būs kāds attaisnojums). Nez, ko viņi par mums domātu. Tāpat jau skaidrs, ka mēs esam neriktīga famīlija ar diviem skaļiem bērniem un vēl skaļāku suņu baru…

Bet tad man atkal ir attaisnojums, jo esmu lasījusi, ka labāk ir izdusmoties un paskaidrot, par ko, nekā perināt to niknumu sevī… Jo bērns jau ir tikai atdarinātājs un tā viņš mācās dzīves modeļus. Tostarp arī dusmoties. Viņš redz, ka mamma dusmojas, ka dusmojas pieaugušie un mācās dusmoties arī pats, mācās atpazīt šīs emocijas, nepaturēt tās sevī. Nu Robins riktīgi māk sakliegt uz mani un saraucis degunu uzrūkt, un dūrītēs saspiedis rociņas viņš tad kliedz – es esmu dusmīgs uz tevi. Un man ir prieks, ka viņš šīs savas izjūtas māk nosaukt vārdā, ka viņš zin, ko nozīmē dusmoties, nevis izraud savu sašutumu neizprotamās asarās savā spilvenā.

No otras puses – mani nepamet pārliecība, ka labas mammas tā nedara un viņu bērni arī droši vien tikai smaida un nekad nedusmojas… Vai tiešām var būt, ka visas citas mammas, kas varētu tikt apzīmētas ar vārdiem “laba mamma” ir mierīgas kā Klusais okeāns un iet dzīves grambām pāri rāmas un nesatricināmas? Un, kad viņu bērni niķojas, rāmi paskaidro viņiem visu kā no labākajām bērnaudzināšanas grāmatām? Un tie bērni patiesi viņas dzird? Vai arī viņu bērni nekad neniķojas vai nesit mazākajam brālim ar hokeja nūju? Un tad iznāk, ka līdz ar emocionālajiem izvirdumiem, automātisku kļūstu par slikto mammu? Dažkārt tādi jautājumi man uzmācās.

Bet šis jau ir Ziemassvētku laiks. Piedošanas laiks, kad būtu jāmācās no sirds atvainoties un piedot, nevis jādusmojas… Par to tad mans nākamais blogieraksts. Tam man jāsagatavojas daudz pamatīgāk, jo (c) lūgt piedošanu ir tikpat intīms akts kā atzīties mīlestībā – tādēļ to nedrīkst darīt ar piespiešanos…

7 Responses to “Vai es esmu slikta mamma, ja es dusmojos?”

  1. Baibiņa Says:

    katram bērnam viņa mamma ir pietiekami laba mamma.. un nevajag būt ideālam.. pietiek ar pietiekami labu :), jo pietiekami laba ļauj mācīties.. ideāla nē..
    un dusmoties ir tik pat labi, kā priecāties. Nevar būt tikai priecīgas emocijas.. vajag arī dusmoties, jo tā Tu zini, ka Tev nav vienalga..
    Un nav tādu slikto mammu.. it īpaši, ja šķiet, ka varbūt esi.. tātad ar Tevi viss ir kārtībā – Tu neesi vienaldzīgs, kas ir svarīgākais.

  2. Dace Says:

    Cik atpazīstamas dusmas un reakcijas un pašpārmetumi un mierinājumi… :) Tikai man ir trīs bērni. Attiecīgi tā visa ir mazliet vairāk. No malas vienmēr viss izskatās daudz sakārtotāks, skaistāks, harmoniskāks. 😉

  3. admin Says:

    Paldies visiem, kas par šo rakstu izsakās gan publiski, gan uzrakstot man privāti. Saprotu, ka šis ieraksts man kā autorei bija vajadzīgs vairāk kā jums, kā lasītājiem. Paldies par izdevību izteikties un jūsu viedokli pretī :)

  4. Lapele Says:

    Esmu pariecinata, ka nevienai no mammam ta ikdiena nav tik rozaina, ka vinas to publisko… Un tapec es loti cienu tas mammas, kas nebaidas atzit sev un pastastit citiem, ka ta ikdiena ar bernu nemaz tik vienkarsa nav!

  5. zancy Says:

    paldies, ka to uzrakstīji.. kad tikko piedzima mans mazais meitēns – arī saskāros ar dusmām pat uz zīdaini “nu, ko tu raudi, ko tu gribi utml” un nekad nebūtu domājusi, ka ar mani tā būs, jo visu grūtniecības laiku tik apgaroti biju gaidījusi.. :) bet jau tad iemācījos arī atvainoties mazajai, ka vienkārši nezinu, ko darīt un gribu tikai palīdzēt. ja dusmām neseko atrisinājums (atvainošanās, salabšana utml), tad būtu jāsatraucas. bet kamēr ir gan tas vilnis augšā, gan lejā – viss ok! un piekrītu Lapele, ka tā ir cieņas vērta rīcība to atzīt gan sev, gan pasaulei

  6. Ilze Says:

    Mazliet sasmējos un pat apraudājos. Viss no aizkustinājuma, ko izraisīja šis raksts. Man liekas, ka laba mamma nav kāds neaizsniedzams tēls, kas gozējas žurnālu vākos, smaida gleznās, vai kas raksta radošos blogos. Man liekas, ka laba mamma ir tieši tā, kas mīl, lolo un reizēm, ja vajag un pat ja nevajag – dusmojās. Tieši tāda, kā Tu. Īsta un patiesa :)

  7. Ilga Says:

    man tieši šobrīd šāds raksts bija vajadzīgs. Ir 4 no rīta, 9m puika atkl naktī ceļas augšā (kas jau laikam ir tikai normāli). Kaut ko činkst un pats nesaprot ko grib + ir drausmīgas alerģijas pret viskautko no kā kasās, es tulīt palikšu sirma. Vīrs kā traks grib otru bērniņu, man arī gribējās, bet nu jau sāku pārdomāt…vēl pusotru gadu (vimaz) neglētas naktis, ciņa ar netīrem pamperiem, raudām, negulētām naktīm un sevis vainošana par sliktām emocijām un dusmu nesavaldīšanu. Jū esat manas varones tās, kurām ir bērni ar mazu vecuma starpību!

Leave a Reply