'mukas lietas 'mukiem bērniem…

Šī tēma man neliek mieru jau sen un uzpeld šad un tad, taču šoreiz tā atkal kļuva aktuāla īsā twiterdialogā ar @LieneBrizga. Arī viņas bērnam skumjas bija sagādājuši spīdošie štrunti (kurus vajadzētu aizliegt ar likumu). Bet pārdomas ir ne tikai par tiem, lai gan tieši par tiem man ir mammas-sāpīgs stāsts…

Tas bija suņu izstādes laikā – līdzās dzīvnieku mīļotājiem noderīgām lietām, tirdzniecības vietas īrē arī cilvēki, kuri bērnu uzmanību no cilvēku labākajiem draugiem vēlas novērst ar skanošiem un mirguļojošiem “štruntiem”. Tā kā viens šāds galdiņš atradās vistuvāk mūsu apmešanās vietai, tad Robins uz to piestaigāja visas dienas garumā ļoti kāri lūkodamies uz it visu, kas tajā bija. “Laipnā” (lieku šo pēdiņās, jo laipna viņa bija tikai līdz brīdim, kamēr uzskatīja Robinu par potenciālo pircēju) tante arī viņam izrādīja itin visu savu preci, pilnīgi pārliecināta, ka kaut ko viņam ietirgos, jo kurš gan kam tādam spēj turēties pretī. Mirgo, griežas, dzied… Robins sažmiedzis dūrītē savu naudiņu kabatiņā turējās kā vīrs un mēs bijām norunājuši, ka tad, kad visas suņu lietas būs beigušās, iesim un iegādāsimies kaut ko no tās tantes. Un tad mēs gājām iepirkties, Robins izvilka savus 15 santīmiņus, spīdošām acīm rādīja uz iekāroto “draņķi” un es paprasīju tantei, cik tad tas maksā. 3 Ls!!! Ārprāc! Mati stāvus. Man roka necēlās pielikt klāt 2.85 Ls, jo es zinu, ka par to var nopirkt foršu grāmatiņu, milzu lērumu ar zīmuļiem, krāsām, otām un papīriem, pielikt vēl mazliet un iegādāties kādu rotaļlietu, kas sagādās prieku daudz ilgāk un kalpos noderīgāk utt. Īsi sakot – man acu priekšā aizņirbēja vesela virkne iespēju, kā daudz lietderīgāk iztērēt gan Robina 15 santīmus, gan manus 2.85 Ls. Bet viņš tik aizrautīgi rādīja ar pirkstiņu vēl uz to mirdzošo zobenu un vēl uz to… un uz to… visi viens par otru briesmīgāki. un nenormālās cenās! Trīs 10 cm garas plastmasas mašīnas ar spīdošām ugunīm 10 Ls.

Vārdos nevar aprakstīt to skatu, kāds bija, kad viņš sašļuka izdzirdis manu iebildumu, ka tā varbūt nav laba doma – viņš bija tik pacilāts, tik sasapņojies, tik iztēlojies sevi rociņās ar mirguļojošo plastmasas brīnumu… Un tad nāca mamma ar savu pragmātisko sapņu sagraušanas politiku. Gājām malā ar Robinu apspriesties. Es viņam teicu, ka viņam neiznāk neviena no tām lietām, jo tās lietas ir dārgas, bet viņam nav tik daudz naudiņas. Un man arī ne. Ka mēs par tādu naudiņu varam nopirkt daudz daudz foršu lietu nevis vienu spīguli, kas saplīsīs un apniks jau līdz izejas durvīm. Un man kā mammai bija sāpīgi noskatīties, kā viņš cīnās ar sevi, kā cenšas saprast manu argumentāciju un kā viņam nav īsti ko pateikt man pretī. Bet es neuzstāju, nekomandēju, nešantažēju. Es centos paskaidrot, lai viņš izlemj pats. Ja viņš būtu lūdzis, es būtu padevusies. Man bija viņu ļoti žēl. Un bija liels lepnums, kad viņš nesāka niķoties vai krist garšļaukus kaprīzes priekšā. Un man bija nežēlīgas dusmas uz cilvēkiem, kas tādas lietas izdomā, rada, ražo un pārdod. Ka viņi iznieko savu laiku, posta pasaules dabu ar saviem plastmasiem un piesārņo arī tādas mazu bērnu dvēselītes, kuriem ir skumji, ja mamma nepērk tādu vai skumji, kad tas pēc stundas saplīst… Šī situācija (man par laimi) atrisinājās gauži viegli un, lai arī izskatījās, ka zaudējums ir smags, Robins piekrita apskatīt piedāvājumu pie blakus galdiņa, kur mēs par dažiem desmitiem santīmu sametāmies piparkūkai ar vislielāko glazūras pārklājumu un priecīgi devāmies tētim atrādīt pirkumu. Un viņš bija patiesi priecīgs un gandarīts, kad visa pirparkūka bija ielocīta vēderā.

Protams, man var pārmest, ka es liku bērnam mocīties un nenopirku šo mantu. Tā taču ir tikai viena reize. Tomēr es laikam neesmu pietiekami prasmīga mamma (vai arī tieši otrādi – esmu ļoti tālredzīga), bet, ja es vienu reizi atļautu un pateiktu, ka pērkam, ko es teiktu nākamreiz? Man nav atbildes šim jautājumam, tāpēc es nemaz neielaižos.

Tāpat Robinu nekad nevar pazaudēt lielveikalā – viņu vienmēr var atrast bēbīšu mantiņu nodaļā, kur viņš spiež degunus dziedošiem podiem un citādi izklaidējas tērējot visu to plastmasas “dziesminieku” baterijas. Es reizēm raugos uz viņu un domāju, vai es esmu viņam nozagusi bērnību, liegdama plastmasas poķi par 19.99 Ls ar 6 dažādām melodijām un 3 bonusa efektiem, ja pareiza formiņa iemesta pareizā caurumā? Vai sintētisku suni, kas uz mīļiem glāstiem saka: “Galva”? Es nezinu. To es droši vien uzzināšu, kad par pirmo augstskolas stipendiju viņš tādu sev nopirks

Bet man liekas, ka tomēr tāds nenoformulēts attaisnojums man ir. Kad kāda mamma komentējot, ka viņas bērnam paticis sorteris, kas atgādināja, manuprāt, bezgaumīgu podu, jo tas “vismaz skan un spīd, kad viņš iemet pareizi”, vienīgais, ko pie sevis spēju nodomāt bija, ka es nesaprotu, kāpēc gan podam ir “jāslavē” bērns par pareizu rīcību ar spīdēšanu un dziedāšanu. Kādēļ, gan mamma pati nevar uzslavēt savu bērnu un būt tur līdzās? (nemaz nerunājot jau par tik ekstrēmām galējībām, ka mamma vispār nelietotu sorteri, lai iemācītu bērnam ievietot klucīšus pa pareizajām durtiņām, bet gan ļautu tādas ģeometriskas sakarības atklāt bērnam pašam un tādējādi vairotu bērna motivāciju caur atklājumiem nevis iemācītām zinībām 😉 )…

Kā atbilde man pašai ir cits stāsts… Kādu dienu, ciemojoties svešās mājās, Robins ar sajūsmu neizlaida no rokām bilžu grāmatiņas ar skaļrunīti, kas atskaņoja skaņas, kas raksturīgas attēlos redzamajiem priekšmetiem. Domāta, manuprāt, krietni jaunāka vecuma bērniem. Nu nav mums arī tādu grāmatu, jo manā uztverē grāmatai ir pilnīgi cita vērtība – saturiska, literāra, mākslinieciska – tā nav mērāma ne krāsu košumā, ne papildus fīčās – pīkstuļos, skaļruņos, podziņās u.c. Grāmata ir grāmata. Tai nav jādzied vai jāsvilpj. Bet izskatījās, ka tobrīd Robins ir pilnīgi citās domās. Un man pat likās, ka varbūt kādu dienu, ja tā grāmata dārgi nemaksās, nopirkšu viņam tādu – tik ļoti viņam tā patika. Taču es nenopirku un kā nu gadījies, kā ne – tieši tāda tika uzdāvināta Klāsiņam uz raudzībām. Un kamēr Klāss vēl nelasa, to palietoja Robins. Palietoja apmēram 45 minūtes, lai ciemiņš, kas to atnesa, varētu doties prom pilnīgi pārliecināts, ka ir uzdāvinājis pasaules labāko dāvanu. Pēc tam tā tika nolikta malā un kopš tā brīža vairs nav interesējusi, pat ja pamudinu viņu un saku, lai paskatās jauno grāmatu. Toties Liels un Mazs jauno grāmatiņu par vardulēnu liek lasīt katru vakaru jau vairākas nedēļas no vietas…

Un tā nu es domāju, ka varbūt, tikai varbūt, man tomēr ir taisnība, ka rotaļlietai nav jāapbur un jāizklaidē, grāmatai nav jādzied un pašai jālasās un bērnam nav tikai jānoskatās. Un arī tādam, kas vēl savus 15 santīmus saskaitīt nemāk, ir jāmācās lietu īstenā vērtība meklēt kaut kur dziļāk par pīkstēšanu un spīdēšanu un ieguldīt arī maznaudiņu tiešām vērtīgās lietās, lai to mums apkārt nekļūtu parāk daudz, tā ka paliek tikai skumji…

Lūk, tādas manas pārdomas par krāmiem.

This entry was posted on Monday, November 21st, 2011 at 11:22 pm and is filed under Vērts izlasīt. You can follow any responses to this entry through the RSS 2.0 feed. You can leave a response, or trackback from your own site.