'mukas lietas 'mukiem bērniem…

Gan jau nojaušat, ka Klāsa ceturtais mēnesis ir bijis tik interesants, ka esam nonākuši nemanot jau piektajā, bet mēneša noslēguma blogieraksts nav tapis – tiešām, nav iznācis laika. Jo…

Klāsam un brālim ir savs režīmiņš (jeb – kā sarunājuši 😉 )

Ne veidots, ne darināts, Klāsam iezīmējies savs režīmiņš – kā no rīta mostās kopā ar visiem, tā patusējas kamēr lielais brālis pa bērndārzu un tikai tad laižas miegā. Taču pirmais miedziņš nav ilgs – 1.5 – 2 h – un tad, kad no bērndārza pārvests un miegā laižas lielais brālis, Klāss ir izgulējies un gatavs atkal spēlēties Nu un tad, kad viņš ir izspēlējies un taisās uz čuču, tad atkal mostas Robins… Un tad viņi satiekas abi tikai novakarē pirms gulētiešanas kādas stundas 2, kad jandalē un spēlējas. Jo Robins ir Klāsa lielākais draugs, viņš vienmēr ar apbrīnas pilnu skatienu vēro visu, ko Robins dara Klāsa tuvumā. Klāss jau it labi izšķir svešos un savējos. Lai gan viņam tīri labi patīk arī svešie, tomēr tādus milzu platus smaidus viņš velta tikai savējiem. Acīmredzot uzlabojusies arī mazā redze, jo viņš atpazīst mammu un redz, ka viņam uzsmaidu, jau pa it lielu gabalu un dikti smaida pretī Šķiet, viņš pazīst mūs arī pēc balsīm.

Spēlējas! Un runājas…

Šis virsrakstiņš jau kaut kur dzirdēts, vai ne? Nu tā jau ir, jo tāpat kā pagājušā mēnesī, vēl arvien Klāss lielāko dienas daļu pavada uz grīdas. Viņš jau ļoti meistarīgi tver konkrētas mantas, kuras iekārojis, labprāt ķibinās un ņemas ar visu ko, tomēr iezīmējas viņa mīļāko mantu loks: ļoti patīk Obumbas – kad tās aizmūk, tad ir MILZU bēda; patīk Garais grabulis un Čūskiņa no Mammas roku repertuāra; un vēl ir ļoti mīļi ir kopā saveramie gredzeni, kas palikuši vēl no brāļa – saveram visādās kombinācijās un var grabināt un grauzt, un cilāt, un staipīt… ak jā, piektajā mēnesī, kad par sevi manīt laikam liek nākotnē gaidāmie zobi, pievērsies arī Kožambumbas apstrādāšanai, kaut to vēl šobrīd nav īsti ērti turēt (Klaudija arī apliecina, ka sānu tvēriens bērnam normāli attīstas ap 6 mēnešu vecumu), bet Klāsiņš ļoti cenšas… Spēlēšanās vēl arvien notiek pa grīdu vien. Klāss piektajā dzīves mēnesītī ir ticis arī pie sava jautrošanās paklājiņa no Franck&Fischer. Un viņš nu nekādi nav ar pliku roku ņemams – mammas tālāk novietotās “motivējošās” mantas, kas izliktas, lai mudinātu Klāsiņu velties, viņš it aši dabon tuvāk vienkārši sakrunkojot paklājiņu 😀

Vēl Klāsiņš samācījies skandināt lietas – vairākas dienas pavadīja piekārpoties pie sedziņas malas un sitot rokā esošo priekšmetu pret grīdu. Divas līdzīgas lietas sasist gan viņš vēl neprot, tas priekšā… Toties daudz runājas. Nu ļoti daudz. Kā tik samana tuvumā kādu klausītāju, tā klāj vaļā visu, kas uz sirds. Es jau arī smejos, ka citiem bērni veļas, bet mans runā – kad saucu Klāsiņu par kukainīti, viņš man atbild: “Kuka!”

Negribu un nedarīšu – nav mans laiks!

Par šo, patiesībā, gribēju veidot atsevišķu blogierakstu – par stresu, ko mammām uzdzen speciālisti, kad mazais sasniedz 3 un 4 mēnešu vecumu. Līdz 3 mēnešiem visi gaida, saka, ka tas ir adaptācijas laiks, neko no mazā neprasa. Un tad pienāk diena, tas datums… un pēkšņi visi sāk gaidīt, ka mazais velsies, nokļūs uz vēdera,  sāk piedāvāt viņam ēdienu un vēl sazin ko… Kas tā par mistisku robežu, pēc kuras viss tā pārvēršas kā Pelnrušķītes pusnaktī?!

Runājam par šo ar Klaudiju. Viņa stāsta, ka mazulim pavisam normāli ir velties uz sāniem līdz pat 7 mēnešu vecumam un nemaz nevajadzētu to darīt ātrāk par 3 mēnešiem. Uz vēdera vajadzētu nokļūt līdz pat 8 mēnešiem un nebūtu labi, ja viņš tur nokļūtu agrāk par 4 mēnešiem, jo nokļūšana uz vēdera ir būtisks atskaites punkts attīstībā – jo ātrāk bērns būs uz vēdera, jo ātrāk viņš līdīs, rāpos un celsies kājās. Viņa saka, ka ļoti agriem uz vēdera nokļuvējiem, kam nav vēl stipras rociņas, lai paši sevi balstītu, viņa iesaka šo iespēju pat ierobežot ar pakaviņu vai šajā gadījumā, tomēr izmantot aktivitāšu paklājiņu ar arku, kurā rotaļlietas “degungalā” mudina mazo pakavēties uz muguras. Uzreiz gan jāatzīst, ka tas ir visai reti, jo parasti mazie veļas uz vēdera, kad tam ir gatavi, ja vien… neiejaucas lielie nepacietīgie 😉

Tas gan nav Klāsa gadījums, jo viņš nesāk agri velties – drīzāk guļ kā jūraszvaigzne un pēta izplatījumu. Dažas dienas pirms četru mēnešu vecuma Klāss beidzot nokļūst uz kreisā sāniņa apzināti – bildītē gan viņš redzams jauno iemaņu pieslīpēšanas procesā, kas rezultējās ar nokļūšanu uz punča pašu pirmo reizi! Kāja augšā, otra kāja pāri, kaut kur jāpieturas un….. aidā! esmu pāri grūtākajam  Jā, jā – arī velšanās uz sāna ir velšanās, ko daudzas mammas neuzskata ne par ko nozīmīgu. Tomēr tas ir aplami: “Velšanās uz sāna ir pat būtiskāka kā nokļūšana uz vēdera, jo vēders ir tik pat liels atbalsta laukums kā mugura, savukārt balansēšana uz sāniņa – daudz šaurāka atbalsta laukuma – prasa no bērna jaunu māku.” – tā komentē Klaudija Hēla. Un tikai tad, kad mazais māk apvelties uz sāniņa un kādu brīdi sabūt tādā pozā, nokļūšanu uz vēdera gaidām kā nākamo attīstības posmu. Un tikai vēl pēc tam gaidīsim, kad mazais iemācās velties atpakaļ – no punča uz muguriņu, jo viņam tas ir liels izaicinājums – velties nezināmajā, kur viņš neko neredz. “Bieži mammas saredz to, ko viņas grib redzēt, jo velšanās ir liels notikums mazā dzīvē. Tomēr, ja man mamma saka, ka viņas mazais veļas 2 mēnešu vecumā, es gandrīz ar garantiju varu teikt, ka tā nav velšanās, bet apkrišana – mazais kustoties apveļas, bet viņam pašam tas ir pārsteigums un tā nav apzināta locekļu sagrupēšana, lai veltos. Tāpat par velšanos neuzskata bērna nokļūsanu no vēdera uz muguras pirms viņš vēl sācis velties no muguras uz vēdera – vecāki bieži liek bērnus uz punča, jo Latvijā to nez kāpēc tik bieži iesaka ģimenes ārsti un pediatri. Tas veicina mazuļa tonusu sprandas un plecu daļā, kas savukārt bieži ir par iemeslu, kādēļ bērns izliecas uz atpakaļu tik tālu, ka apkrīt uz muguras.” – tā stāsta par velšanos Klaudija. Normāli mazulis sāk velties atpakaļ tad, kad viņa rociņas jau ir tik spēcīgas, ka viņš spēj atbalstīties uz plaukstām un tādējādi “atsperoties” nokļūst atpakaļ uz muguras.

Tādēļ K.Hēla pievērš būtisku lomu mazuļa rociņām: “Normāli ir, ja bērns uz vēdera nonāk tikai tad, kad viņa rociņas ir pietiekami stipras, lai balstītu ķermeņa augšdaļu. Ja mazais, rotaļājoties uz muguras, var brīvi manipulēt ar mantu izstieptās rokās, viņš ir gatavs turēt savu ķermenīti vismaz apakšdelmu balstā un būšana uz punča vairs neveicinās tonusu plecos. Ja tādā pozā viņš nonāk pats vai pieaugušo veicināts ātrāk, tad mazajam ir grūti izvilkt rociņu no ķermeņa apakšas kā arī nav patīkami uzturēties ilgstoši uz vēdera, jo stipri jāsasprindzina pleciņi, lai noturētu galvu un ķermeņa augšdaļu.” Klaudija turpina skaidrot: “Esot uz punča bērnam sākotnēji jābalsta sevi uz apakšdelmiem – t.i. apakšdelmu balsts. Tajā mirklī viņam rotaļlietām jākāpj augstāk vai jāsāk likt tās palielās bļodās un kastēs, kas veicinās nākamo attīstības soli – plaukstu balstu – mazais balstās uz izstieptām rociņām, lai palūrētu, kas ir uz tās kastes vai ko mamma salikusi lielajā bļodā.”

Bet mums ar Klāsiņu par visu šo tikai sapņot Jo Klāss arī piektajā mēnesī iesoļojot, veļas uz kreisā sāniņa tikai tad, kad viņam ienāk prātā (un reizēm viņam nemaz neienāk prātā) un uz punča ir nokļuvis tikai dažas reizes (pati pirmā no tām redzama bildītē), dienās, kad viņam ir pavisam apņēmīgs garastāvoklis. It kā ideja ir skaidra, bet šo jauno māku izmanto viņš salīdzinoši reti un nebūt nevar teikt, ka viņš veļas uz punča tiklīdz kā nolikts uz plakanas virsmas – viņam it labi patīk uz muguras – viņš sadabū mantas un spēlējas ilgi un nepagurdams. Un vispār, lai mammai vēl lielāka “sirdssāpe”, veļas tikai caur kreiso sāniņu… Nu neko, kūkosim uz muguras līdz 7 mēnešiem, tad sāksim zvanīt trauksmes zvanus Starpcitu, velšanos un citas “lielas” kustības veicina lielas rotaļlietas, kamēr ar mazām rotaļlietām kustības ir maziņas, vairāk pirkstiņiem un tāda ķibināšanās. Un ja mazais jau sācis velties uz sāniņa, tad rotaļlietas virzām tālāk, jo mazais jau var aptvert lielāku spēļu laukumu. Kā iesaka Klaudija Hēla, mantiņas liekam dažas tuvu, dažas patālāk – tuvākās būs gandarījums par paveikto, tālākās – izaicinājums darīt vēl vairāk.

Un par piebarošanu vispār vēl nedomājam – ātrāk par 6 mēnešiem neķersimies klāt pat pie kripatām. Bet par šo NOTEIKTI taps atsevišķs blogieraksts. Esam pat apgādājušies ar grāmatu Baby-led Weaning, lai sagatavotu jums vispusīgu blogierakstu. Šobrīd tikai varu raustīt plecus, kas tā par steigu ar ēdiena došanu mazajiem – vēl kādu laiku atpakaļ 6 mēneši (un seši pilni, nevis sestais mēnesis, kad pilni ir vien pieci) vismaz bija stingra robeža. Tagad jau ap 4 mēnešiem daudzi sāk dot pedagoģiskos apjomos “parasto” ēdienu, citi jau vispār sper vaļā pamatīgos apjomos ēdamo, lai arī mazulis it labprāt ēd mammas pienu, piena pietiek… es tikai raustu plecus par steigu.

Klāss it labprāt ēd mammas pieniņu, vēl arvien tā daudzums un biežums netiek ierobežots – rīta pusē viņš parasti ēd retāk un mazāk, uz pēcpusdienu atgūst iekavēti un iekož biežāk. Naktis viņš bieži izguļ garas – kā vakara pēc 9 čučēt gājis, tā līdz kādiem 6 noguļ. Reizēm gan vienu ēšanu pa vidu vajag. Un dažas dienas bija pasācis rīkot dzīres visas nakts garumā – kā ap pusnakti pieķeras mammai, tā tikai uz rīta pusi ir gatavs šķirties, citādi osta gaisu un, ja 2 minūšu laikā neizdodas kāroto pupu atrast, tad taisa brēku, kas draud pamodināt pārējos mājiniekus. Šitas gan man nepatika, jo pirmo reizi pa ilgiem laikiem jutos neizgulējusies. Spriedām, ka laikam jau sākuši kņudināt zobi…

Tad par zobiem, punci utt.

Tas gan tiesa, ka sasniedzot 3 mēnešus šķiet mazāk par sevi manīt liek puncis. Lai arī tā no tiesas nekad ar šo neesam mocījušies, tomēr pukšķināšana tagad ir retāks pasākums un Klāss it labi tiek ar to galā patstāvīgi – retu reizi vēl palīdzam pašūpinot taisnas kājas kā mācījusi mums Klaudija Hēla. Ceturtā mēneša sākumā Klāsiņš mūs sabaidīja ar ilglaicīgu nekakāšanu – pēkšņi no regulāras vienreiz-dienā kakas pārgāja uz vienreiz-nedēļā kaku… Mēs pat ķērāmies pie “buršanās” ar ķiploku, kas varbūt palīdzēja, bet varbūt tā bija tikai sakritība… Tagad gan atkal esam iegājuši zināmas regularitātes sliedēs atpakaļ… ai, šis laikam nebija interesanti Es vienkārši gribēju teikt, ka puncis tiešām tagad sāp retāk un šmuce biksēs arī retāk.

Toties punča nelaimi ir nomainījis zobu nemiers. Vēl jau mutē nekas neliecina, ka tuvākā laikā gaidāmi pirmie zobiņi, bet acīmredzot kņudinās gan tur kaut kur. Ar to arī saistām “nakts nemierus”, jo līdzīgi gāja arī vecākajam brālim – ap 4 mēnešu vecumu pēkšņi sākās nemitīgas nakts ēšanas. Un arī iesnas piemetušās – tādas arī Robinam bija ikreiz, kad tikām pie jauna zobiņa… tad nu sākam gaidīt Arī pat Klāsiņš kaut ko mērķtiecīgi meklē mutītē, patausta un pabaksta ar dūrīti.

______________________________________

Ceturtajā mēnesī un piektā mēneša sākumā:

– Softbums auduma autiņbiksītes – tas ir mūsu centrālais šā mēneša jaunums, ar kuru mazliet pārņemti ir visi mūsu ģimenes lielie. Un kā nu ne – tās ir gan ērtas, gan foršas… un ‘mukas!

– leggingi – Klāss ir ticis pie pirmajiem savējiem. Kā jau bildēs redzams, tie ir ērti un neierobežo kustības, tādēļ Klāss it labprāt tos stīvē virsū gan dodoties rotaļās uz grīdas, gan ejot pastaigā – tie ir visforšākie zem kombinezona, jo nekrokojas un nedara āra miedziņu neērtu…

– No rotaļlietām Klāsiņa arsenālā pievienojušās lielākās Obumbas – Oball Original, kas viņam tīri labi patīk, kā arī Really Big Oball, kuru gan vēl lāga nevar ne celt, ne nest – bet toties baigi interesē 😀

– Popularitāti iekarojusi arī Kožambumba – tā noder kņudošajiem zobeļiem. Kožambumbu ir ļoti pozitīvi novērtējuši daudzu pedagoģijas virzienu speciālisti, es to ieraudzīju starp Montesori ieteiktajām rotaļlietām, kas to sauc par “Perfect Pacifier”, jo bumbas radziņi ne vien ērti kozšanai, bet arī veidoti kā mātes krūtsgali un tos var mierinoši pazīst.

– mīkstmanta Pelle – šī arvien ir Klāsa favorītu vidū, vien tagad radusi jaunu pielietojumu – tagad tā ir miega manta. Ja citi šai vecumā lieto miega lupatiņas (kas droši vien noderētu arī Klāsam, bet kaut kā nav iznācis), tad Klāsam ir viņa Pelle, kuru viņš piespiež pie vaidziņa un paņurka austiņu pirms miedziņa…

– Vēl mūsu ikdienas lietošanā tagad ir rotaļu paklājs no Franck&Fischer, kurš mums patīk tamdēļ, ka tas nav uzbāzīgs un pārbagāts ar čabošām, pīkstošām utt. aktivitātēm, bet gan piedāvā gan pavisam vienkāršo, gan mazliet aktīvāko stūri.

Tags: Klaudija Hēla, Mammas Rokas, Oball

This entry was posted on Sunday, October 30th, 2011 at 9:34 pm and is filed under Bērna attīstība, Klāsa pirmais gads. You can follow any responses to this entry through the RSS 2.0 feed. You can leave a response, or trackback from your own site.