Čuči, guli, mazais šmuli…

Kāda no mammām, kas regulāri seko mūsu blogam, aicināja uzrakstīt par mūsu gulēšanas ieradumiem. Droši vien cerēja, ka mums ir kas pamācošs, ko teikt :) Bet nekā – mēs visu darām gauži nepareizi. Un tomēr mums ir labi… Tādēļ šo noteikti neņemiet kā mācību, padomu vai vēl nez ko pareizu – tā ir vienkārši pieredze.

Robins un viņa visvisādās gulēšanas

Es jau esmu rakstījusi, ka padomiem par pareizu bērnu midzināšanu un miegu mēs nesekojam un pat klaji tos neievērojam. Nedz mūsu cienītās Klaudijas Hēlas, ne citu viņas kolēģu. Robins gulēja mūsu gultā no pirmās dienas, drošā pakaviņa ielokā mums pa vidu. Tā bija ērti man viņu pabarot. Tas netraucēja ne man, ne tētim izgulēties, jo izmantojām pakaviņu, lai viņu norobežotu un nevajadzētu gulēt ar vienu aci, satraucoties, ka viņam uzgulsimies virsū. Un par spīti visu teiktajam, ka bērns nekad negulēs savā gultā, dažus mēnešus vēlāk, vienkārši tad, kad mums likās, ka ir laiks, sākām viņu uz nakti pēc vakara barošanas likt savā gultiņā un nesekoja ne protesti, ne problēmas. Patiesībā Robins savos dzīves pirmajos mēnešos smuki čučēja 7-8 h gan pie mums, gan savā gultiņā. Režīms mainījās, kad sāka trobelēt zobiņi, tad viņš atkal nokļuva mūsu gultā, jo zīda visu cauru nakti, lai nomierinātos.

Kaut kad pa vidu (es, godīgi runājot, neatceros) bija posms, kad miga tikai uz rokām – tas bija tēta uzdevums, tāpēc laikam arī neatceros 😉 Bet tad tas atkal kaut kad mitējās… patiesībā gulēšanas mums ir bijušas visvisādas (bet visas no teorētiskā viedokļa diezgan aplamas) – sekojot dzīves un attīstības posmiem. Taču secinājums ir viens: sākotnējā gulēšana vecāku gultā neradīja problēmas pārvākties uz savu gultiņu. Un mierīgā čučēšana savā gultiņā nebija nekāds garants tam, ka kādā attīstības posmā atkal radās milzīga nepieciešamība gulēt ar vecākiem.

Robins un viņa istaba, lielā gulta utt.

Kad Robinam bija gandrīz pusotrs gads, tika iekārtota viņa istaba un gultiņa aiznesta turp. Kopīgi jau pārrunājām iepriekš, ka nu būs sava istaba, viņš aktīvi piedalījās tās ierīkošanā, sakārtošanā un gatavošanā. Un tad mēs visi nesām gultu. Viņš stūma un stenēja, stiepa un tusnija līdz gulta bija vietā. Satraukums par pirmo nakti savā istabā man bija lielāks kā viņam. Pirmās 3-4 naktis uz rīta pusi Robins sauca mammu vai tēti un kopīgi pārvācāmies uz lielo gultu. Tomēr drīz vien Robins vecāku gultā nonāca jau tikai uz pēdējo miega stundiņu ap 6 vai 7 no rīta.

Divas nedēļas pēc pārvākšanās uz savu istabu, Robina gultai noņēmām redeles (mums ir Leander gultiņa, kurai nav iespēja izņemt vienu redelīti vien – jāņem nost visa mala). Izlasīju pārliecinošu materiālu (žēl, ka tas nav saglabājies bookmarkos) par cilvēka zemapziņu, kas ļauj no gultas neizvelties, ja bērnam uzticas (tas atkal ir par uzticēšanos, paļaušanos un strādā!) – viņš intuitīvi sajūt gultas malas arī miegā, vien nevajag gultai likt barjeras, spilvenus un krēslus priekšā. Robins nekad nav izkritis no savas gultas, lai gan guļ diezgan nemierīgi – nav reta reize, kad atrodu viņu gultā ar kājām uz spilvena. Un šķiet, ka šī uzticēšanās, patstāvības simbols ar neierobežošanu ar redelēm padarīja miegu vēl ciešāku. Nekad nekad nekad neaizmirsīšu to labo sajūtu, kad atvasaras rītos Robins stāvēja uz mūsu guļamistabas sliekšņa un teica dzīvespriecīgu: “Čau!”, plucinādams savu blondo matu ērkulīti, jo lāga vēl nebija atmodies… Un tā bija tā labā sajūta, kas tobrīd (un pat šobrīd) bija liegta vienaudžu mammām, kuras mazo guldināja redeļu gultiņā… Tātad viena gada, sešu mēnešu un 8 dienu vecumā Robins gulēja savā istabā viens pats pilnu nakti un viņa gulta bija bez redelēm, lai viņš pats varētu noteikt, kad vēlas tajā iekļūt un kad no tās izkļūt. Līdz ar to skaidrs ir viens – pieredze ar Robinu ir bijusi laba un tā turpināsim arī ar Klāsu :) Protams, kā jau visiem maziem bērniem, arī Robinam ir dzīves posmi, kad mammu un tēti gribas vairāk un ilgākas miega stundas tiek pavadītas lielajā gultā – kad slimiņš, kad sāk iet bērndārzā, kad brāli atved mājās… bet kopumā esam ar savu pieredzi pierādījuši, ka par spīti padomu neievērošanai, viņš ne vairāk un ne mazāk kā vienaudži novērtē mammas un tēta gultas priekšrocības :)

Klāsa gulēšanas ieradumi un iemigšana

Tāpat kā brālis, Klāss kopš dzimšanas ir gulējis mammas un tēta gultā. Ap 2 mēnešu vecumu vai mazliet ātrāk, sākām daļu nakts Klāsiņu likt čučēt šūpulī (Robinam tāda nebija). Šūpulis mūsu mājās ir tāpēc, ka tētis (vienīgais) atceras (ar šausmām 😉 ) to Robina dzīves posmu, kad viņa iemidzināšana notika tikai uz rokām. Tādēļ vēl pirms Klāsa dzimšanas tika skaidri pateikts, ka ar šo bērnu mūsu mājās būs šūpulis. Tas arī lika mums pašiem dizainēt un izstrādāt šūpulīti ar pilnīgi jaunu konstrukciju, kādu Latvijā nav iespējams iegādāties. Varam klusi pačukstēt, ka mums ir mazs sapnis, ka tas varētu būt kaut kas, ko muki.lv varētu sākt pamazām ražot. Šobrīd tas ir izstrādes procesā – konsultējamies ar Klaudiju, meklējam ražošanas risinājumus un labākos materiālus. Bet cerams, ka būs :) Katrā ziņā Klāss testē demo modeli un mēs esam sajūsmā. Patiesi :) Un tā kā testēšanas rezultātā notiek pilnveidošana, sekotājiem būtu jābūt vēl iejūsminātākiem tā lietošanas procesā :)

Tātad Klāss čuč šūpulī un viegli iešūpināts māk tajā iemigt pats. Es viņu ielieku, satuntulēju un nodziedu šūpuļdziesmu, un atstāju. Un viņš aizmieg. Robins tā neprata. Nezinu, ko darījām nepareizi, bet viņš iemigt viens nemācēja un nemāk vēl joprojām. Lai gan arī Klāss aizmieg tikai tad, ja ir tiešām gatavs miegam, samiegojies, paēdis utt. Ja ne, tad es to uzzinu pēc dažām minūtēm ar viņa spalgu protestu un neko daudz netielējos – ņemu viņu no šūpulīša laukā un ļauju piedalīties ikdienas aktivitātēs…

Un tomēr, lai arī Robins prasa zināmu ieguldījumu, lai iemigtu (un kādu laiku domāju, ka tas mums ir sods par kādu kļūdīšanos audzināšanā), aprunājoties ar vienaudžu mammām saprotu, ka mums vēl ir veicies :) Robina iemidzināšana prasa 15-30 minūtes (atkarīgs no dažnedažādiem apstākļiem), turklāt viņš patiesi gultiņā mierīgi un klusi čuč un mēģina iemigt, līdz viņam tas izdodas – vienkārši kādam ir jāpasēž viņam blakus, kamēr viņš iemieg. Tētim ir savi rituāli, mammai savi (mammu moka vairāk :) – liek vairāk dziedāt un ir jātur rociņa, no kā mēģinām atradināties, arvien samazinot šī kontakta laiku). Bet Robins nelēkā pa istabu, neķērc, neprotestē, nestīvējas pretī, kad ir jādodas gulēt utt.  Lai gan būtu varējis…

Kad Robins sāka gulēt savā istabā, sākām veidot jaunu gulētiešanas rituālu. Sākumā viņa “teritorija” bija viņa istaba – kad bija pateikts “attā” tētim, durvis ciet un nedrīkstēja iziet no istabas (protams, pidžamas vilkšana, vanna utt. ietilpa rituālā pirms tam). Šķirstijām bilžu grāmatas, padziedājām. Tad guļus un jāklausās šūpuļdziesma līdz iemiga. Tolaik tas aizņēma apmēram 1-1.5 h. Vēlāk teritoriju samazinājām līdz gultai – škirstijām grāmatas, padziedājām, bet laukā kāpt nedrīkstēja. Tad samazinājām šķirstāmo grāmatu limitu. Un nu gulētiešanas rituāls ir “noslīpēts” līdz vakara pasakai plus šūpuļdziesma. Pēc tam es sēžos lielajā šūpuļkrēslā un lasu vecus žurnālus, kamēr Robins iemieg. Citrreiz Robins lūdz papaijāt muguriņu vai paturēt rociņu kādu brīdi.

Vissvarīgākais – režīms

Es it labi atceros, kā ar māsu naktskrekliņos bērnībā tikām trenktas gulēt un slaistījāmies pa dzīvokli stundām ilgi, vaicātas, vai negribam gulēt. Uz ko, protams, vienmēr sekoja atbilde, ka negribam vis. Līdz mēs kaut kur atplīsām vai tikām ar skandālu un rāšanos aizdzītas gultās. Mūsu mājās šādu rituālu nav, mūsuprāt, pateicoties stingri ievērotam režīmam. Jau no bērnu dienām Robins uz gultu sāka posties 8, vēlāk kādā pulksteņa griešanas reizē palikām pie 9. Tā nu Robins pošas uz gultu uzreiz pēc 9, tā lai līdz 10 vēlākais jau būtu Miegamuižā. Un par šo nav nekādu diskusiju (un nebūs arī), jo mums ir svētas tās stundas, kuras mazie guļ – mēs esam egoisti un tā vakarēšana un tērzēšana, mīļāko interneta vietņu pārskatīšana un citas lietas bez bērnu klātbūtnes ir būtiskas man pašai.

Režīms attiecas arī uz diendusu – konkrētā laikā Robins pošas uz gultu un nav izņēmumu. Pa visu savu dzīvi Robins ir vienu reizi izlaidis diendusu, jo aizmiga mašīnā un pēc pusstundas gulēšanas ceļā uz mājām vairs nevarēja iemigt. Tā ir vienīgā reize, kad pēc stundas vāļāšanās pa gultiņu ļāvu viņam celties augšā. Līdz ar to kopumā Robins šobrīd čuč no apmēram 10 vakarā līdz kādiem pusastoņiem astoņiem no rīta un vēl 2-3 stundas diendusu. Vairāk gan viņam neļauju gulēt pusdienā, citādi vakarā labi nenāk miedziņš.

Arī Klāsa miega režīms pamazām veidojas tāds pats kā Robinam, jo viņu vakaros paralēli liek čučēt otrs no vecākiem. Tādēļ ļoti ceru, ka Klāsa gulētiešanas ieradumi arī mums raizes nesagādās – patiesībā pat ļoti ceru, ka viņš būs vēl labāks gulētājs un kādu dienu varēs būt Robinam tā labā kompānija, bez kuras Robins nevar iemigt – lai pēc vakara pasaciņas un atvadām, viņi varētu palikt gultiņās puiciski pļāpādami, līdz iemieg…

…saldus sapņus arī jums :)

Tags:

3 Responses to “Čuči, guli, mazais šmuli…”

  1. Elīna Says:

    Priecājos, ka mums ir domubiedri. Arī mēs nekad nesam saviem bērniem lieguši iespēju gulēt vecāku gultā, kad viņi to vēlas. Un pats no sevis pienāk brīdis, kad bērnam pašam gribās savā gultiņā.
    Esmu, protams, lasījusi visas “pareizās” bērnu gulēšanas teorijas, bet vienmēr tās man likušās vairāk kā moku un spīdzināšanas metodes. Piemēram, nakts vidū neskaitāmas reizes bērnam skaidrot, ka viņam jāguļ savā gultā un stiept viņu uz savu istabu. Rezultātā neviens nav izgulējies. Sākumā arī sevi šaustīju, ka nepareizi daru, ļaujot bērniem gulēt vecāku gultā, kad vien grib. Līdz nejauši viena pazīstama bērnu psihiatre mani nomierināja. Ja bērns tā dara, tad tas viņam konkrētā brīdī ir nepieciešams. Svarīgi to nepadarīt par “defaulto” situāciju, ka bērns (ne zīdainis) jau uzreiz iet uz vecāku gultu kā uz savējo. Protams, vakara rituāls ir uz savu gultiņu. Bet jebkurā brīdī bērns zina, ka viņam ir tiesības pārvākties pie vecākiem. Mūsu pieredze rāda, ka viņi šīs tiesības izmanto, kad tiešām nepieciešams. Bērnam augot, šī nepieciešamība pakāpeniski arvien samazinās līdz izzūd. Galvenais uzticēties bērnam un savai intuīcijai!

  2. Laura Says:

    Uhh, mūsu mazulim ir 9 mēneši un vēljoprojām guļ pie mums lielajā gultā – mūs visus trīs tas apmierina, lai gan pēdējos 3 rītus mazulis ir sācis mosties 5 no rīta un knosīties, liekas, ka ir laiks sākt gulēt gultiņā, bet kā lai to sāk darīt? Nav ne jausmas! :)

  3. Anda Says:

    Paldies par pieredzi :) Tieši to jau gribējās – dzīvo pieredzi, nevis pareizos padomus :)
    Es šobrīd cīnos ar iekšējo sajūtu, ka mana pusgadniece ir gatava mācīties iet gulēt patstāvīgi. Lasot Magdas Gerberes (Emi Pikleres skolniece) grāmatas un citu sekotāju blogus (piem., http://www.janetlansbury.com/2010/11/baby-sleep-struggles-guest-post-by-eileen-henry/), man liekas – tieši tā tam jābūt, proti, vecākiem pēc visas garās dienas nav vēl stundām jātielējas, lūdzoties bērnam, lai viņš iet gulēt, vai mēģinot viņu šūpot, nēsāt apkārt pa māju. Mēs esam izgājuši cauri dažādiem posmiem un piegājieniem, jo 1) pirmos 4 mēnešus mums bija vēderbēdas, kas ar pienu migušam bēbim beidzās ar raušanos augšā no sāpīgām atraugām, 2) knupi atteicās ņemt, 3) mani centieni darīt pareizi (gulēt blakus bez piena došanas u.tml.) beidzās ar fiasko vai stundu garu bļaušanu. Tagad jau kādu laiku miegam tikai ar manu pieniņu vai retu reizi – ar pasaku lasīšanu. Tomēr pēdējās dienās arvien vairāk gribu mēģināt radināt mazuli migt pašai. Vienkārši jāgatavojas, ka mūsu bērns asaraini un skaļi prasīs ierasto mierinājumu. Tā nu meklēju gudrību, kā rīkoties – turpināt pienoties un būt neapmierinātai ar šo kārtību vai ticībā bērna spējām dot iespēju migt pašam.

Leave a Reply