Klāsa otrais mēnesis: smaidiņu!

Smaidam lepni paceltu galvu

Šo ierakstu sākam ar smaidu. Gan tāpēc, ka tas bija Klāsa otrā mēneša lielais priecīgais notikums, gan tādēļ, ka to vēlamies saglabāt kā galveno ideju mūsu attieksmē pret bērnu – darīt visu, lai viņš smaidītu arī pārnestā nozīmē!

Tātad Klāss uzsmaidīja mums pavisam apzinātu smaidiņu 28. jūlijā un nu jau divas nedēļas it labprāt apsmaida tuviniekus, ja vien ir labā omā. Atceros un bildēs redzu, ka Robins šai vecumā gan smaidīja krietni aktīvāk – Jurģis piebilst, ka viņam liekas, Robins ir smaidījis vienmēr. Klāss ir nopietnāks vīrelis un tādēļ “noķerts” smaids jo īpašāks.

Nu jau Klāss arī tīri braši tur galviņu pats – patiesībā dara to jau no krietna otrā mēneša sākuma. Sākumā mums tas sagādāja nelielas raizes, jo bijām sabažījušies, vai tas maz ir labi un nenesīs līdzi tonusu pleciņos. Satikām Klaudiju – aprunājāmies un mūs nomierināja – kamēr galviņa ir vienā līnijā ar muguriņu – kā mugurkaula turpinājums, lai tur – galvenais, lai galviņu neliec atpakaļ – tad gan tas liek domāt par tonusiņu plecu daļā. Šeit arī laikam būtu vietā pastāstīt mūsu viedokli (kas, protams, nav radies no zila gaisa, bet gan no sarunām ar Klaudiju Hēlu un izlasītā citur) par bērna likšanu uz vēdera. Klāss uz punča nedzīvojas un muskuļus “netrenē”. Klaudija stāsta, ka bērna likšana uz punča Latvijā ir pārsteidzoši daudz rekomendēta, turklāt milzīgās devās, kas attiecīgi rada tonusiņu plecu daļā, jo mazulis, sasprindzinot šos muskuļus, cilā galviņu (ja viņš to nedara un mierīgi čuč – uz punča droši var gulšņāt, cik grib)… aprunājoties ar mammām no ārzemēm, secinu, ka tur pediatri par bērna likšanu uz punča vispār nerunā, attiecīgi tonusi nav tik bieži sastopami bērniem un arī par to neviens nerunā :) Klaudija Hēla uzskata, ka novietot bērnu pozās, kurās viņš vēl pats nespēj nokļūt, ir pretdabiski un nav vēlams. Kad mazais jau būs iemācījies apvelties uz punča un balstīt pats sevi ar rociņām, tad būs īstais laiks dzīvoties uz vēdera.

Internetā lasu, ka citi vienaudži jau runā. Klāss ne – klusē kā partizāns. Nav ne lallināšanas, ne gugināšanas. Es neskumstu – neatceros, ka runājis būtu Robins. Noteikti atceros, ka ne šajā vecumā. Lai vienaudži izsakās – mēs klusējam :) Un it labi zinu no Robina pieredzes, ka šai klusēšanai nav pilnīgi nekāda sakara ar to, kad viņš sāks runāt pa īstam, jo Robins sāka runāt diezgan ātri, īsi pēc pusotra gada jau sazinājāmies tikai sarunājoties.

Klāsam citas nodarbes bez runāšanas – nu viņš ir pašpietiekams, jo aptuveni 6. dzīvs nedēļā atklāja savas dūrītes. Kamēr es plunčājos dušā, Klāss kavēja laiku krēsliņā vērodams apkārtni. Un tad viņš sastapās ar TO – tā gulēja viņam turpat blakus pie kreisās auss un maķenīt kustējās. Viņš ilgi to pētīja, tuvināja acīm, attālināja, tad ilgi tēmēdams to noķēra mutē, pagaršoja, izspļāva un atkal pētīja… un tā kādas 10 minūtes līdz sagura un pagrieza galvu uz otru pusi, bet… kas tad tur – vēl viena tāda pati. Oho!

Tagad Klāss it labprāt pēta savas rociņas, reizēm ietrāpa mutē, bet nekāds kulaciņa zīdējs viņš nav, to dara tikai tad, ja mamma pati neprotās Klāsu iepriecināt ar ņammu! Ēst tak Klāsam patīk – tā arvien vēl ir viņa mīļākā nodarbe – ēd mammas pieniņu apmēram 8 reizes diennaktī. Pamazām izveidojies arī kaut kāds nakts režīms – ja Klāss paēd ap 9-10 vakarā, tad mostās ap 1-2 uz vēl vienu maltīti un tad nočuč līdz kādiem 6, kad atkal gribās ēst. Citrreiz gan man gadās “aizmirst” Klāsu pie sevis gultā pēc ēšanas nakts vidū, tad viņš, šķiet, apkalpojas savā nodabā pats un ēdienreižu skaits nojūk…

Kārtībai jābūt!

Klāss jau no dzimšanas guļ pie mums lielajā gultā – pa dienu gan viņš čuč visur kur – gan lielajā gultā pakaviņā, gan šūpulītī, gan reizēm aizmieg savā krēsliņā. Pēc 6. dzīves nedēļas esam sākuši ieviest zināmu kārtību viņa gulēšanas paradumos. Pirmkārt, nakts pirmo daļu Klāss čuč savā šūpulītī līdzās mammas gultai. Aizmigt gan viņš tur aizmieg reti – parasti ieceļam viņu tur aizmigušu, jo vislabāk iemigt viņam iznāk savā sēžamkrēsliņā (par BabyBjorn krēsliņu stāstīju rakstā par pirmo dzīves mēnesi). Taču pēc Klaudijas Hēlas vizītes, esam uzzinājuši, ka Klāsam ir pavisam nedaudz savilkti pleciņi un krēsliņā pavadītais laiks to noteikti sekmē – tādēļ tajā nu Klāss nokļūst pavisam reti. Pēc ēšanas naktī gan esmu slinka viņu celt atpakaļ šūpulī un bieži iemiegam vēl pirms maltītes beigām, tādēļ no rīta mostamies kopā vienā gultā :) Tā teikt – mēs guļam atsevišķi, bet mostamies kopā :) Otrkārt, Klāss nu jau daudz lielāku dienas daļu pavada nomodā, tad viņu arvien vairāk liekam uz grīdas rotaļāties (par mūsu rotaļām lasiet šeit!), nēsājam rokās un piedalāmies kopīgā ikdienā pa māju. Būtu jāsāk pierakstīt, kad ir viņa miedziņi un ēšanas… tas palīdzētu izveidot kādu skaidrāku dienaskārtību. Bet to esmu nosolījusies sākt tad, kad sakārtojusies būs Robina ikdiena un viņš atsāks iet bērndārzā, tad arī mums ar Klāsiņu diena ieies daudz maz kādā ritmā, jo šobrīd ik diena atšķiras no dienas un kopīgo grūti sazīmēt… Tad turiet mani pie vārda – par dienas režīmu jau Klāsa trešā mēneša pirmajās nedēļās :)

Nu ja, Klāss tātad bez režīma un ierobežojumiem dzīvojas pa rokām kad vien grib. Un te ir jauna diskusiju tēma – vai mēs viņu tā neizlutināsim? Meklēju atbildi (lai gan atzīstos, ja būtu atradusi informāciju, ka viņš noteikti izlaidīsies kā veca sēta, vienalga ucinātu viņu, cik var)… Klaudija Hēla žurnālā Mans Mazais raksta*, ka būšana rokās, cik vien iespējams ir pat vēlama. Ja bērnā ieklausās un paņem viņu rokās, kad vien viņš to vēlas bez raudāšanas – vienkārši saprotot to no citām zīmēm – bērns mācās stabilitātes izjūtu, paļauties uz savējiem. Turpretī, ja bērnu rokās ņem tikai tad, kad viņš raud, viņš iemācās, ka panākt savu var aurējot. Secinājums – jo ātrāk sākšu bļaut, jo ātrāk tikšu opā. Klaudija atļaujas pat izvirzīt apgalvojumu, ka bērns, kas bērnībā lutināts ar rokās būšanu, pēc divu gadu vecuma nerīko scēnas un neauro. Ļoti līdzīgu informāciju lasu arī ārzemju interneta vietnēs. Piemēram, šeit. Tur teikts, ka mazuļa vēlmes un vajadzības pirmajos dzīves mēnešos ir viens un tas pats, tādēļ atsaucoties viņa vēlmei, patiesībā atsaucamies signālam par kādu vajadzību un bērns iemācās drošības izjūtu un attīsta paļaušanos uz vecākiem, kas nākotnē vērtīsies mazākā kliegšanā un lielākā pašpietiekamībā. Tātad, lai Klāss justos labi, mēs atsaucamies viņa aicinājumiem pabūt opā, savukārt cerot, ka nākotnē mazāk asaru būs jālej mums :)

Vēl šeit gribēju pastāstīt par “bēbīša stresa menedžmentu”, bet īsti nezinu, kā par to tā kompakti izstāstīt. Tāpēc vienkārši ielikšu linku uz, manuprāt, labu rakstu par mazuļa raudāšanu. Mēs no tā izdarījām dažus secinājumus.

Par tantēm un daktertantēm

Bet pašā otrā mēneša izskaņā – tas ir vakar – pie klāsa ciemos bija atbraukusi Klaudijas tante. Krietnu brīdi ar Klāsu apspriedusies, viņa sacīja, ka puikam esot mazliet savilkti pleciņi, ko, kā jau minēju, ticams, ka sekmē čučēšana krēslā ar uzrautiem pleciņiem. Kā arī maķenīt lika mums piedomāt pie celšanas un velšanas aprūpes laikā uz abām pusēm (atzīstos, es grēkoju – biežāk tiešām ceļu uz sev ērtāko pusi un dupsi mazgāju, Klāsu turot uz labās rokas). Klaudijai aizdomīga likās arī viena Klāsa gūžiņa un pēc viņas rekomendācijas, dosimies uz gūžas locītavu USG, lai pārliecinātos, ka viss kārtībā. Darbošanās uz grīdas, kāda gāja vaļā Klaudijas Hēlas vizītes laikā, attēlota arī raksta fotogrāfijās, ko pievienoju šī ieraksta pielikumā – tas jums mājasdarbs dzīves otrajam mēnesītim :)

Un ieraksta noslēgumā mazliet par dakteriem. Gatavojoties divmēnešu potei, ko plānojam potēt, varbūt vien dalīsim un abas paredzētās potes ne gluži uzreiz, esam uztaisījuši asinsanalīzi un nākamnedēļ apmeklēsim arī neirologu un uztaisīsim galviņas USG. Mēs esam pabijuši arī jau pie ķirurga, jo Klāsam, tāpat kā brālim, bija nabas trūce, ko daktere pa vecai modei salīmēja. Robinam tas palīdzēja, cerams, ka līdzēs arī Klāsiņam. Lai arī zinu, ka šī metode vairs nav modē, kas tiek pamatots ar ādas iekaisumiem zem plākstera un diskomfortu bērnam, tomēr mēs novērojām, ka zarniņa, kas acīmrezami iekļuvusi trūcē, radīja Klāsam sāpīti (tiklīdz kā punci salīmēja, mums iemainīts atpakaļ bija mierīgais un neraudulīgais Klāss). Tā ka izlēmām tomēr par labu šai metodei. Un ceram, ka nebūsim kļūdījušies…

Nu tā… tas tad laikam arī viss… Būsim gari un plaši pastāstījuši, kā tad mums iet otrajā mēnesī :)

_____________________________

Lietas, kas atklātas otrajā mēnesī:

lielais pakaviņš atklāts atkal citādi – Klāss uz tā labprāt paguļ uzlikts ar krūtīm un rociņām pāri – tā viņš var pētīt visu ko, cik tālu vien acis rāda. Klaudija Hēla mums arī ierādīja, kā pakaviņu jānovieto mazajam zem dupša, tādējādi piepaceļot dibentiņu un pārnesot ķermeņa balstu uz pleciņiem – tā mazinot tonusu plecu daļā.

Bambo 3 – esam iegājuši trešajā izmērā :) toties patērējam to daudz mazāk – kādus 4-6 bikšukus dienā.

NUK māneklīši – iegādājāmies jaunu paciņu (jo mistiskā kārtā tie knupīši zūd!) un ar prieku atklājām, ka ir arī jauna sērija, kas ir BPA Free !!!

Oball Classic – nu jau arī šī izmēra bumba tiek vienmēr novietota uz Klāsiņa spēļu grīdas.

un Mammas Roku čūska – ar to Klāss cīnās, kad noķer viņu aiz mēles.

________________

*pilnu rakstu no žurnāla “Mans mazais” 2009. gada maija numura var lasīt pielikumā klikšķinot uz attēliem

Par Klāsa pirmo dzīves mēnesi lasiet šeit un šeit!

Tags:

4 Responses to “Klāsa otrais mēnesis: smaidiņu!”

  1. muki.lv kliente Says:

    Labvakar!
    Vai Jums bija pozitīva pieredze ar māneklīti? Vai neradās problēmas ar zīdīšanu un piens nemazinājās? Man personīgi ar vidējo dēlu nesanāca ilga krūts barošana, sanāca tikai līdz 5 mēnešiem, jo viņš atteicās no krūts. To arī norakstīju uz mānekļa rēķina, ko devu jau no dzimšanas.
    Jautāju Jums tāpēc, ka es tagad visām savām radiniecēm neiesaku mānekļus, bet Jūs tos lietojat. Cik te zinu citas savas radinieces, kuras ir devušas mānekļus, tad viņām nav sanākusi ilga krūts barošana, kāds mēnesis un ne vairāk.
    Nu, lūk, esmu dziļās pārdomās, savai māsīcai tagad neatļāvu dot māneklīti pagājušajā nedēļā dzimušajam bērniņam, bet varbūt es stipri kļūdos?
    Paldies, ja uzrakstīsiet kādu rindiņu
    Muki.lv kliente

  2. Iveta Says:

    Robins māneklīti dabuja pēc mēneša vecuma – es tagad precīzi vairs
    nepateikšu, tieši kad, bet nu ne tik ātri kā Klāss. Tomēr bez
    problēmām zīdiju viņu līdz 13 mēnešu vecumam. Tādēļ domāju, ka tieša
    sakara ar zīdīšanas pārtraukšanu tam nav. lai gan ir pilnīgi skaidrs –
    māneklīti var dot tikai tad, kad bērnam ir stabila zīšanas tehnika –
    tātad māsīcai, ja mazulim vien nedēļa – labāk māneklīti vēl liedziet
    dot :) Sevišķi, ja ir pirmais bērniņš, ja mammai pašai īsti nav
    pieredze ar zīdīšanu utt., tad labāk māneklīti sākumā paturēt
    plauktiņā. Kad mazais jau būs labs ēdājs un tik viegli galvu
    nesajauksi, tad var dot arī tādu svešķermeni. Jo skaidrs, ka arī
    labiem ēdājiem zīšanas tehniku tas sabojā – man uzreiz Klāss sāka sūkt
    stiprāk krūtsgalu un radās atkal problēmas ar plaisiņām. Līdzīgu
    pieredzi esmu dzirdējusi no citiem arī.

    Ceru, ka palīdzēju :)

  3. Māmiņa Says:

    Sveiki!
    Sakiet lūdzu, par to nabas trūci, vai palīdzēja tā salīmēšana? Ik pa cik dienām mainījāt plāksteri, vai kādu brīdi devāt “puncītim atpūsties” un cik mēnešu garumā tas viss jāveic? Paldies :)

  4. admin Says:

    Jā, palīdzēja – abiem puikām. Abiem līmējām tikai vienu reizi. Plāksteri paši nemainījām – tā kā daktere salīmēja, mājas apstākļos nav iespējams, manuprāt, salīmēt. Tas notiek māsiņai pieturot īpašas formas krociņu un daktere salīmē ar ļoti platu leikoplastu visu punci. Mums tas palika šķiet nedēļu vai tml. un bija kārtībā – bija pēc nedēļas jāiet pie dakteres otrreiz un viņa novērtēja, vai vajag plāksterīti pārlīmēt vai pietiks. Mums pietika. Runāju par šo arī ar savu homeopāti – viņa sacīja, ka velti šo sauc par padomju metodi – tā esot darījuši jau “Latvijas” laikā, tikai uz nabiņas vēl likuši sudraba latiņu – antibakteriālam efektam.

    Jāizprot kā šis palīdz. Faktiski tā ir kā ķirurģiska iejaukšanās – trūce, ja pareizi izprotu, ir vēderplēves plīsums un šādā veidā to atkal savelk kopā, ļaujot tai saaugt. Tas ir jāizdara nopietni – no ārpuses uzlīmēt plāksterīti uz pašas nabiņas nozīmē tikai padarīt neredzamas trūces sekas, pieturot izvirzīto nabiņu. Taču pamatīga salīmēšana nepieciešama, lai satuvinātu vēderplēvi dziļākos audos un tā var saaugt. Attiecīgi arī šis ir jātur ilgi, kamēr kārtīgi sarētojas un sadzīst plēve. Tāpēc nevar ik pa dienai raut plāksteri nost vai ļaut atpūsties – tad vēderplēve nevar saaugt. Tā es to saprotu.

Leave a Reply