'mukas lietas 'mukiem bērniem…

Tā kā mūsu klāstā esam iekļāvuši arī dažus minamus braucamrīkus, tad noteikti būtu vērts apkopot arī informāciju par to, kas tad ir īsti labs braucamais, kam vērts pievērst uzmanību un kā izvēlēties atbilstošāko savam mazulim. Ieskatījos pāris žurnāla Mans Mazais numuros, kur uz lappušu maliņām esmu uzlīmējusi ļipiņas ar atzīmi “Velo” un apkopoju, ko tad tur esmu izlasījusi + mūsu pieredze. Svarīgi atzīmēt, ka mēs šeit nerunājam par tiem jocīgajiem plastmasas tingeļtangeļiem uz riteņiem, kas paredzēti vien stumšanai – mēs te runāsim par no tiesas minamiem braucamajiem.

Kad tad ir īstais laiks?

Kad bērns pagalmā vai uz ielas izrāda interesi par citiem maziem riteņbraucējiem, vēlas parkā uzrāpties uz cita mazuļa braucamā vai tml., varētu sākt domāt par velosipēda iegādi. Taču bērnam noteikti jāprot patstāvīgi staigāt un labs rādītājs fiziskajai gatavībai ir spēja patstāvīgi kāpt augšup un lejup pa kāpnēm – tātad bērns jau pietiekami koordinē savu ķermenīti vertikālā pozīcijā, lai sāktu riteņot. Parasti tas ir ap divu gadu vecumu.

Ar ko sākt?

Vislabāk būtu sākt ar trīsriteni – tas ir stabils braucamais, tādēļ bērns varēs netraucēti apgūt pedāļu mīšanas tehniku. Izcili, ja trīsriteņa pedāļi ir novietoti zem sēdekļa – tādus ir fiziski vieglāk mīt, jo to var darīt ar ķermeņa svaru – pretstatā – uz priekšējā riteņa novietoti pedāļi ir minami vien ar spēku, turklāt stūrējot ritenis tiek sagriezts un mainās kājas attālums līdz pedālim un novietojums uz tā, kas vēl vairāk sarežģī mīšanos un mulsina iesācēju. Tātad pedāļi zem sevis ar ķēdi ir izcili, bet diemžēl ļoti reti sastopama parādība mūslaiku trīsriteņiem (ilgu pilna nopūta pēc vecās Spārītes) – pārsvarā šāda “ekstra” nāk kopā ar salīdzinoši stipri augstāku cenu Turklāt vēlams, lai šādi pedāļi mītos gan uz priekšu, gan atpakaļ (paminot atpakaļ braucamais arī brauc atpakaļ),  tātad atpakaļ negrieztos brīvgaitā – citādi mazais var izkopt mīšanās tehniku ar vienu kāju. Cik man zināms, šāds modelis ir Italtrike trīsriteņiem, kā arī šķiet Smoby ir tādu uztaisījis. Bet to cena Latvijā ir pie 100 Ls (vismaz tā tas bija, kad meklējām Robinam trīsriteni, tādēļ tā arī palikām pie šī un lielāku naudas summu vienai sezonai izlēmām neatvēlēt).

Ekonomiski izdevīgāk, protams, būtu iegādāties pavisam mazu divritenīti ar papildriteņiem. Ja jums šis variants patīk labāk, tad šis te no mūsu klāsta būs tiešām labs pirkums – esam to rūpīgi izvēlējušies, ņemot vērā savu sapratni par labu mazo divritenīti. Tomēr mazajam divritenim ar papildriteņiem ir daži “bet”… Pirmkārt, mācīšanās braukt ar divriteni ar papildriteņiem nav mūsu stilā – par to vairāk lasiet šeit, lai neiznāk atkārtoties. Otrkārt, ir jāsaprot, kādēļ jūs gribat pirkt bērnam stumjamu ritenīti – piemēram, mēs pirkām trīsritenīti Robinam, kad viņam bija gads un 4 mēneši, apzinoties, ka tas vairāk būs stumjamais līdz smilškastei kā īsts braucamais pašam. Tātad tik ļoti svarīgi nebija tas, vai viņš varēs ar to pabraukt patstāvīgi lielus gabalus – diezgan skaidrs jau, ka nē – bet, vai viņš varēs uz tā ērti sēdēt, kamēr kāds viņu stumj. Protams, tam nav jābūt dīvānam uz riteņiem, bet skaidrs, ka uz stumjamā divriteņa gadu vecs bērns necik ilgi nevarēs nosēdēt tādēļ vien, ka tam ir savādāk veidots krēsliņš bez atzveltnītes un mazo nevar piesprādzēt drošībai. Mēs gan Robinu sevišķi bieži nesprādzējām, tomēr tas noderēja reizēs, kad atceļā no parka bija uznācis niķis un braukšana apnikusi – lai mazais šoferis nenokāptu no riteņa braukšanas laikā, siksnas izmantojām gan.

Kā tad ar izmēriem?

2-4 gadu veciem braucējiem paredzēti braucamie ar 12 collu riteņiem, tā Mans Mazais. Es gan piebilstu, ka īstam standarta divgadniekam (86 cm, ja?) 12 collu ritenis arī var izrādīties par lielu, tādēļ, ja vien iespējams, labāk lūkojieties uz 10 collām šajā vecumā. Tas, protams, vairāk atkarīgs no bērna auguma, bet nu 86-88 cm garam bērnam tiešām 12 collas arī var mazliet traucēt apgūt braukšanas māku, jo ritenis nav īsti pa izmēram.

3-6 gadus veciem bērniem jau var droši ļaut lūkoties uz 16 collu riteņiem – šādiem – tā būs laba investīcija līdz pat pusaudža izmēra ritenim. Ir daudz labāk, ja bērnam ir atbilstoša izmēra velo un mazliet skumīgi jau izskatās, ja tāds sākumskolnieka auguma bērns minas uz pēdējā garuma izstiepta sēdekļa uz mazā ritenīša. Jāatceras, ka jo lielāks riteņa diametrs, jo efektīvāk tas izmanto katru pedāļu apgriezienu, tādēļ, lai attīstītu to pašu ātrumu ar 12 collu ritenīti, kājas jāapgriež daudzreiz biežāk kā braucot ar 16 collu velo.

12 un 16 collu riteņi tiek izgatavoti no tērauda un ir samērā smagi. Lai gan žurnāls Mans Mazais pauž viedokli, ka pirmā riteņa gadījumā tam nav nozīmes, jo bērnam ritenis nav nekur jānes, šeit nu es kategoriski nepiekrītu – tas, cik sekmīgi mazais tiek uz priekšu ar riteni, ir tieši atkarīgs no tā svara – ja pieaugušajam būtu jāpamin ritenis, kas sver 60-80% no viņa ķermeņa masas (nu teiksim 40-70 kg smags ritenis ierasto padsmit kg vietā), gribētu gan redzēt, vai kāds vēl uzdrošinātos bilst, ka riteņa svaram nav nozīmes, ja vien tas nekur nav jānes 😉 Tādēļ ir ļoti ļoti svarīgi pievērst riteņa svaram uzmanību, jo tas būst nesaraujami saistīts ar to, cik sekmīgi bērns varēs uzsākt riteņbraukšanas gaitas.

Līdz ar lielo riteņu kravu Robinam no Hudoras atvedām arī vienu 12 collu divritenīti, jo ar līdzsvara riteni viņš brauc jau patiesi nevainojami un likās, ka ir pedāļritenim gatavs. Veselu pastaigu nobraukājām ar šo velo viņu pieturot, kā to vecāki parasti dara mazuli mācot braukt ar riteni. Viņam viss sanāk, pat pedāļus apguva mīt ļoti aši, bet kad viņu palaiž vaļā, viņš vēl brīdi ripo, bet tad, ātrumam samazinoties, zaudē līdzsvaru un brauciens beidzas. Nesapratām, kur ir problēma, jo tā noteikti nevar būt līdzsvarā – to viņš patiesi tur ļoti labi braucot ar līdzsvarriteni. Intereses pēc pielikām komplektā esošos papildritenīšus, lai saprastu, cik ātri viņš spēj braukt, kad neviens viņu nestumj. Izrādās, ka ātrums ir niecīgs – pat no visas spēka minot pedāļus tas iņam nākas diezgan grūti un viņš brauc lēni – ir skaidrs, ka pie tāda ātruma turēt līdzsvaru ir grūti. Un viss tikai divriteņa svara dēļ, kas ir viens no mazākajiem 12 collu divriteņa svariem, kādu iznācis sastapt – 8 kg (Latvijā tik vieglu mazo divriteni neatradām, zemākais ražotāja norādītais svars bija 8.5 kg Meridas ritenim). Tā nu svars mūsu gadījumā bija izšķirošs, kādēļ divriteņošanu uz kādu brīdi vēl tomēr esam izlēmuši atlikt malā.

Kas vēl svarīgi?

Bremzes – labi, ja divritenim ir gan rokas bremze, gan pedāļu bremze (paminot pedāli atpakaļ). Instinktīvāk bērns lietos pedāļu bremzi, jo tas vienkārši ir loģiskāk – ja negribu vairs kustēt uz priekšu, spiežu pedāļus atpakaļ. Izrādās, esot pāragri cerēt, ka rokas bremzi lietos pat bērns trīs gadu vecumā (par to, vai tā ir varēsim dalīties pieredzē nākamgad – šogad savos gandrīz 2.5 gados Robins rokasbremzes jēgu patiesi nesaprot). Tādēļ pērkot pirmo ritenīti, svarīgi, lai tas nav aprīkots tikai ar rokas bremzi. Kvalitatīviem riteņiem zem rokas bremzes kloķīša ir skrūvīte, ar kuru var regulēt tā attālumu no roktura un pielāgot to braucēja rociņas izmēram.

Svarīgi, lai stūrei būtu gan roku sargi – paplatinājums rokturīšu galos, kas neļauj turēties pie pašiem rokturu galiem, tādējādi pasargājot bērna rokas kritiena gadījumā. Kā arī stūrei vajadzētu būt pagrieziena ierobežojumam, lai braucot kārtīgā ātrumā bērns nevar to sagriezt šķērsām, kas momentā nobloķētu kustību uz priekšu un sekotu kritiens pāri stūrei.

Svarīgi, lai velosipēds būtu aprīkots ar ķēdes sargu, tas pasargās apģērbu no nosmērēšanās.

Vēl jauki, ja ritenim ir dubļusargi – bērniem patīk braukt pa peļķēm un tad visa mugura par to liecina 😉 Un drošībai būtu labi atstarotāji, sevišķi, ja velobraucieni var iznākt vāji apgaismotas vietās. Mazajiem ritaņiem ir arī polsterītis priekšā uz stūres – tam nav vien dekoratīva funkcija, tādēļ to nevajadzētu ņemt nost – tas pasargās mazā seju – zodu, degunu un zobiņus, ja gadās krītot trāpīties uz stūres. Groziņi, pušķīši, zvaniņi utt. ir jaukas lietas, kas iepriecina mazos. Tomēr jāskatās, lai velo nav pārāk daudz šādu lieko “fīču” un tās ir drošas, jo kritiena gadījumā bērns pret tām var savainoties.

Un visu beidzot – visiem kādreiz sanāk pirmais kritiens – tādēļ, lai tas būtu pēc iespējas mīksts, parūpējieties par bērna drošību, velkot ķiveres. Arī muki.lv ir nopērkamas ļoti glītas velo ķiveres 48-52 cm mazām un 52-56 cm lielām galvām gan meiteņu, gan zēnu

Paldies! Lai šis ieraksts taptu, izmantoju ne vien mūsu pieredzi un internetā atrastus materiālus un vecāku diskusijas, bet arī rakstu no Mans mazais 2009. gada jūnija numura un kāda tēta atbildes vēstuli, kas publicēta augusta numurā.

Tags: velosipēdi

This entry was posted on Thursday, July 28th, 2011 at 12:35 pm and is filed under Vērts izlasīt. You can follow any responses to this entry through the RSS 2.0 feed. You can leave a response, or trackback from your own site.