Klāsa pirmais mēnesis – ēd un guļ!
Saka, ka ar otrajiem bērniem mammas bieži mēdz realizēt to, ko nav iznācis paveikt audzinot pirmo mazuli. Mums tas ir blogs jeb dienasgrāmata – pierakstus ar Robinu veicām maz, šķita, ka to taču nevar aizmirst. Bet izrādās, ka var – katrs nākamais pārdzīvojums un jaunā pieredze, padara mazāk spilgtas iepriekšējās atmiņas un beigu beigās tas kļūs par vienu lielu pirmo dzīves gadu, kas ir pārbagāts ar daždažādiem notikumiem bez konkrēta laika, vietas vai citām detaļām, ko gribētos atcerēties, bet nevar… Tad nu ar Klāsiņu būs citādi – viņam būs sava muki.lv blogierakstu kategorija un viss smalki iegrāmatots, lai arī jūs varat sekot līdzi, kā mūsu mazais aug – kādas dzīves situācijas mums nāk priekšā, kādus risinājumus rodam vai neatrodam un kas no tā visa beigu beigās iznāk 
Tā lai jums un mums pašiem interesanti
Klāsa pirmās dzīves dienas Jūrmalas slimnīcā
Klāsiņš jeb Klāss Horens nāca pasaulē ar plānotu ķeizargriezienu Jūrmalas slimnīcā. Šeit bijām sagaidījuši arī Robinu ar ļoti gaišām un saulainām atmiņām, tādēļ dzemdību vietas meklējumi mums izpalika – skaidri zinājām, ka Klāsiņu gribam sagaidīt Bulduros. Šī vieta mums īpaša arī tamdēļ, ka tā ir bērniem draudzīgā slimnīca, kur ļoti nopietni izturas pret mazuļa barošanu ar mammas pienu. Un tā nu Klāsa pirmajās dzīves dienās viņa vienīgais uzdevums labi ēst, ko viņš godam pilda.
Kā vēsta Zīdīšanas ābecīte (izcils izziņas avots par krūtsbarošanu!), mazulim pirmajās dzīves dienās pēc iespējas bieži jātiek pie krūts, lai saēstos pirmpienu – tam ir arī caurejas efekts (līdzās citiem nenovērtējamiem labumiem), kas palīdz atbrīvoties no mekonija, kurš uzkrājies bērna gremošanas sistēmā visas grūtniecības laikā. Jo efektīvāk mazulis atbrīvojas no tā, jo mazāka ir jaundzimušā dzelte un ātrāk izstrādājas īstais mammas pieniņš. Pirmpiena mammai krūtīs maz, bet tas ir 7-10x barojošāks par pieniņu, kādu mazulis ēdīs turpmāk – apmēram 3-5 dienas pēc dzimšanas.
Klāss ar krūtsēšanu tika galā lieliski – pēc dzemdībām mani palātā sagaidīja divi ļoti nobažījušies vīrieši (viens liels – Jurģis, otrs dikti mazs – Klāss) un pirmie vārdi ko atceros, kad mūs bija pametis lielais vairums personāla: “Te viens dikti grib ēst!” – bērnu māsa steidza aši noģērbt Klāsiņu plikiņu un tikko ticis man uz krūtīm, viņš steidzīgi uzmeklēja ēdamo un nelaidās no tā vaļā stundu. Ēda un ēda un ēda… visu pirmo diennakti ar īsām pauzēm, māsiņas vien nespēja lielīt šo brašo ēdāju. Un jau otrajā dienā autiņbikšu saturs vēstīja, ka mekonijs ir prom, ko apstiprināja arī īstā piena veidošanās krūtīs. Jau trešajā dienā svara krituma (kas ir normāli 7-10% robežās no dzimšanas svara) vairs nebija un ceturtajā dienā, braucot mājās, Klāss bija uzēdis 70 g vienā dienā
Nekur nav tik labi kā mājās!
Arī mājās Klāsa galvenā rūpe – miegs un ēšana. Klāss ir izcils ēdājs, zīšanas tehnika kā profesionālim – abas krūtis ņem pareizi ar pirmo kampienu, ēd aši, bet pamatīgi – mammu daudz nemoka. Arī čuč daudz – dažkārt aizmieg uz ēšanas beigām, citkārt īsi pēc paēšanas. Īsi sakot – nu (gandrīz) nekādu rūpju.
Gulēšana. Par spīti daudzajām diskusijām par bērna miedziņu, nepieciešamību gulē savā gultiņā, miega rituāliem utt. utjp… mēs Klāsam ļaujam čučēt mums pa vidu. Man ir stipra pārliecība, ka vismaz pirmo dzīves mēnesi, un ja nevienam tas nav par apgrūtinājumu, arī vairāk, bērniņam ir tiesības gulēt mammas azotē, jo tur viņš ir atradies 9 mēnešus un izrauts laukā (sevišķi ķeizarbērniņš, kuram nemaz nav dota izvēle – dzimt vai nedzimt) noteikti drīkst just mammas tuvumu pēc iespējas daudz. Lai visiem būtu droši un ērti baudīt naktsmieru, Klāsiņš tiek ieguldīts pakaviņā kā aiz barjeriņas – līdz ar to neviens no mums nevar viņam uzgulties virsū vai nejauši iesist pa miegam un visi var gulēt pilnīgi mierīgi. Un arī naktī pabarot man Klāsu tā ērtāk – nekur nav jāceļas – paguļam, paēdam paguļam, paēdam
Lielākais pārdzīvojums par brāli lielajā gultā bija Robinam (bijām jau tam morāli gatavi) – pirmajā naktī Robins, kā ierasts, jau ap nakts vidu parādījās uz sliekšņa ar spilvenu, sedziņu un miegapeli… četriem mūsu gultā ir šauri, ļoti šauri. Tādēļ no rīta ar Robinu par šo parunājām – izstāstīju, ka maziņš arī viņš čučēja mūsu gultā tāpat kā brālītis, bet nu viņš ir liels un viņam ir sava forša gultiņa. Ja viņš nāk gulēt uz lielo gultu, tad mammai jākrīt no gultas laukā, jo visi mani vīrieši izplētušies šitā un tā – es viņam rādīju kā nu kurš no maniem mīļajiem vīriešiem čuč. Un tad nu padalījos savā idejā, ka Robins varbūt varētu pa nakti čučēt savā foršajā gultiņā – ja naktī pamostas un redz, ka saulīte vēl čuč, tad jāgriežas uz otras auss un jāčuč tālāk savā gultiņā, bet ja saulīte jau augšā, tad var skriet pie mums uz lielo gultu. Aizkustinājuma pilna biju, kad nākošā rītā pie manis atjoza Robins, iedeva savu miegapeli, pateikdams, ka tas mammai, lai labāks miedziņš, un aizjoza prom uz savu istabu. Gāju skatīt, kur mans lielais mazais palicis – guļ savā gultiņā, sega līdz ausīm. Apvaicājos, vai viņš gribētu uz lielo gultu – jā, dikti gribot gan – nu tad teicu, ka saulīte tak jau pamodusies un lai nāk. Tā otro rītu mēs visi kopā pavadījām lielajā gultā… tagad Robins pa nakti vairs nenāk pie mums uz gultu, tik no rītiem atnāk noskaidrot, vai jau drīkst un ieraušas saņēmis laipnu atļauju, uzmanīgi līdzās brālītim
Savukārt pa dienu Klāss visbiežāk čuč šūpulītī – tas ir mūsu lolojums, jo esam to paši dizainējuši un ļoti ceram, ka pēc kārtīgiem “testiem” varēsim to piedāvāt arī pārdošanā kā muki.lv pirmo pašu ražoto preci jau šovasar
Klāsa pirmās reizes
Pirmajā pastaigā devāmies 22.jūnijā – lielākais prieks tas, protams, bija Robinam – viņš varēja stumt ratus. Stumt brāļa ratus!!! Klāsa viedokli par pastaigu neuzzinājām – viņš aizmiga pirms iziešanas laukā un atgriezies vēl nočučēja vismaz pusstundu ratu somā. Tā kā bija silts, bet ne karsts, tad ģērbāmies pēc dakteres norādījumiem – bodijs, plānā jaciņa, bikšeles, zeķītes un plānā cepurīte. Tagad, kad ārā gaisa temperatūra pārsniedz +25C, mēs parasti laukā ejam vienā bodijā un līdzi ņemam kokvilnas sedziņu – ja nu kas – ar to viegli regulēt siltumu ratiņos – ja vajag uzmetu uz kājām vienā kārtā, ja nepieciešams, saloku divās vai pat četrkārt. Jau pirmajā dienā staigājām stundu, otrajā 3 h, jo tas bija Līgo vakars – devāmies uz Krastmalu un Vecrīgu – kopīgi visi pasēdējām kafejnīcā, atzīmējām svētkus…
Pirmā vannošanās Klāsam iznāca tikai Jāņu dienas vakarā – blakus lielajā vannā ielikām Robinu un uz ķeblīša uzlikuši savu FlexiBath, vannojām Klāsiņu. Viņš vannu akceptēja mierīgi (bija gan paēdis pirms vannošanās – ar tukšu vēderu Klāsa izpratnē nekas nevar notikt mierīgi 😉 ), paplunčājās un pieprasīja atkal ēst, ko arī dabūja, jo Klaudija Hēla arī kursiņos mācīja, ka mazulis no vannošanās nogurst un var gribēt ēst uzreiz (bet tiešām uzreiz) pēc vannas – nevis ģērbties vai ko citu, bet ēst. Tā mums jau tradīcija – novannotu Klāsu satinam dvielītī un uzreiz dodamies ēst, ģērbjamies tikai pēc tam.
No kosmētikas un smērējamiem diezgan turamies pa gabalu: vanniņai klāt lejam Purepotions kumelīšu/lavandas eļļu – tā mantota no brāļa, bet drīz būs arī muki.lv plauktos un Klāss un citi varēs tikt pie savas pudelītes Uz dupša neko smērēt nav bijusi vajadzība, uz nabiņas un ieaugušajiem kāju nadziņiem smērējam kumelīšu tēju un tējaskoka eļļu (par šo ir vērts Google palasīt – izcila eļļa, mūsmājas atklājums līdz ar Klāsiņa piedzimšanu – rakstīju par tās brīnumainajām īpašībām jau krūtsbarošanas blogierakstā – sadzija saplaisājušie krūtsgali arī vienā dienā). Un uz kājiņām un rociņām Klāsiņam lobijās ādiņa, tad tur arī rīta apkopes laikā izmantojām jau pieminēto kumelīšu eļļiņu – tā mums vispār tāda universāla un izcila gadījusies. Un smaržo dievīgi
Uz pirmo suņu izstādi Klāss devās pagājušā svētdienā – 3. jūlijā – tas bija tāds ekspromts – izdomājām tomēr visi doties tētim līdzi. Un bija tik forši – ja baro ar krūti un mazais ir tāds miegamice, tad jaukā vasaras dienā arī izbraukums visas dienas garumā nav nekas neiespējams.
Savukārt pirmo reizi pamēģināja knupīti Klāss 4. jūlijā – dažas minūtītes, bet tomēr skaidrs, ka būs lietotājs. Māneklīši ir liels diskusiju objekts, taču vismaz mums viennozīmīga JĀ vai NĒ nav – katram vecākam pašam jāizvērtē visi + un -, ko māneklīša lietošana nes sev līdzi. Mūsu pieredze ar Robinu bija pozitīva – pirmo reizi viņš māneklīti dabūja apmēram mēneša vecumā un ap 7 mēnešiem pats izlēma, ka tā bēbju lieta viņu vairs neinteresē. Klāsam māneklīti piedāvājām mazliet ātrāk, jo viņa zīšanas tehnika ir labāka kā bija Robinam – speciālisti iesaka knupīti mazajam piedāvāt tikai tad, kad zīšanas tehnika stabilizējusies – aptuveni 2-6 nedēļu vecumā, ne ātrāk, lai mazajam viss jaunais nesajūk vienā jūklī.
Vispār jāsecina, ka ar diviem bērniem līdz šim nemaz nav grūtāk, kā ar vienu mazo Robinu šajā vecumā bija. Tikai plānošana un organizēšanās maķenīt lielāka, ja gribas kaut kur doties. Bet visādi citādi, viss ir izcili, saulaini un lieliski Es nebeidzu priecāties, ka man tagad ir divi puikas un viens vīrietis Viņi visi man ir tik forši
_______________
Lietas, kas ļoti noder:
lielais pakaviņš – Klāss pakaviņā guļ pa nakti, kā arī pa dienu lieku to uz dīvāna dzīvojamā istabā un ieguldu tajā dēliņu. Ja Klāsiņu baroju sēdus, izmantoju pakaviņu atbalstam.
plānā kokvilnas sedziņa – laikā, kad grūti saprast, kā mazo ģērbt ārā ejot, bieži saģērbju Klāsiņu bodijā vien un siltumu ratiņos regulēju ar sedziņu sedzot to vienā līdz pat četrās kārtās. Šo sedziņu Klāss izmanto arī guļot gultā vai šūpulītī
organiskās kokvilnas vannas dvielis – šādi ir abiem mūsu puikām – Robinam ticis zilais, to viņš izmanto jau no mazotnes un arvien vēl tas viņam ir gana liels, jo dvielītis ir patiesi viens no lielākajiem bērnu dvieļiem, kādu iznācis redzēt, sevišķi tamdēļ, ka kapuce piešūta malā nevis stūrī. Klāss ticis pie dāmīgi rozā, lai varētu brāļi savus dvielīšus atšķirt – viņš šobrīd dvielī burtiski pazūd, toties tā ir mīkstākā un patīkamākā pazušana, lai izbāztu tikai snīpi paēšanai pēc vannas
Purepotions kumelīšu/lavandas eļļiņa – šo lejam klāt pa mazam korķītim Klāsa vanniņai, tā ka pēc tam vairs nekas nav jālieto – tikai neslaukām viņu uzreiz, ietinam dvielītī un ļaujam eļļiņai iesūkties. Ikrīta apkopes laikā šo eļļinu iesmērēju sausās ādas vietiņās uz rociņām un kājiņām, ja vēlos mazliet pamasēt mazuli, iepilinu dažas pilītes rokās un tad iznāk mazliet saeļļot visu mazo vīriņu.
Bambo autiņi – kā jau rakstījām, šos gandrīz visu savu autiņbikšu valkāšanas laiku izmantoja Robins, un Klāsam šos ņēmām līdzi uz slimnīcu, izmantojam jau no dzimšanas – sākām 3-6 kg, kas kā reizi laikā – līdz pat padusēm
Avent piena pumpītis un uzglabāšanas konteinerīši – kad pieniņa daudz un Klāsam nav apetīte kā zvēram, taisu piena krājumiņu. Tāds noder, lai izspruktu no mājas, kad apnīk būt mammai (vēl nav gadījies) vai ja nu sašķobās veselība un jālieto zāles, kuru laikā nedrīkst barot mazo ar krūti. Uz konteinerīšiem ērti uzrakstīt datumu – pienu saldētavā var glabāt līdz pat 3 mēnešiem, savukārt iekrāt to iznāk pa mazam atslaucot pieniņu pēc katras ēdienreizes diennakts garumā – tad to turu ledusskapī, kad porcija pilna, saldētavā iekšā.
barošanas veļa un krūštura ieliktnīši – tagad krūšu labsajūta šķiet pašsaprotama ērts barošanas krūšturis, kas pilda savu uzdevumu, un mīksti krūštura ieliktnīši, lai pieniņš netecētu upēm
NUK māneklītis – šo pēc testiem ar dažādu veidu un ražotāju knupīšiem, par labāko savā laikā atzina Robins. Klāsam uzreiz iegādājāmies šādus, pat vairākus, lai nav mūždien jāmeklē nozudušais vienīgais. Mums šis vislabāk patīk liektās vairodziņa formas dēļ, jo tas gluži vai piesūcas pie apaļajiem vaidziņiem (citi gan mums krita laukā un mutītē nemaz negribēja turēties).
Tags: FlexiBath