Bērni – vislabākie pasaulē
Materiāls pārpublicēts no žurnāla IEVA 2011. gada 1.jūnija numura. Sagatavojusi žurnāliste Gunta Šenberga.
Raudoši mazuļi viņas rokās nomierinās. Bet viņu vecāki saka: «Atnāca Klaudija, un pamazām viss nokārtojās. Kļuva mierīgi un labi.» Lai gan viņa nav ne eņģelis, ne burve, tikai fizioterapeite. KLAUDIJA HĒLA.
Cienot katru
Klaudiju pazīstu gandrīz desmit gadu – kopš sāku strādāt žurnālā Mans Mazais. Daudzas reizes esmu dzirdējusi līdzīgus stāstus, kad mazuļa piedzimšana vecākiem nesusi ne tikai prieku, bet arī milzu rūpes un satraukumu. Vai nu tāpēc, ka bērniņš piedzimis ilgi pirms laika un vēl ilgāk viņam bija jācīnās par dzīvību un dzīvi. Vai tāpēc, ka bijušas veselības problēmas. Vai arī – viss it kā kārtībā, tomēr jaunie vecāki tik un tā ir tramīgi. Bet: «Tad atnāca Klaudija…» Ģimeņu, kas tā var teikt, ir simtiem un varbūt par tūkstošiem. Vieni ar viņu sastapušies Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas priekšlaikus dzimušo bērniņu nodaļā, citi – kādā no daudzajām citām Klaudijas darbvietām vai nodarbībām, ko viņa vadījusi. Kādu brīdi viņai pat bija savs SIA Klaudija Hēla.
Pa šiem gadiem ir mainījušās arī Klaudijas, ja tā drīkst teikt, aizraušanās darba jomā. Ik reizi, kad uzzinājusi ko jaunu, Klaudija aicina ārzemju speciālistus vadīt kursus arī Latvijā. Kādubrīd viņa vairāk vadīja topošo vecāku nodarbības, interesējās par Bobata terapiju, hendlingu jeb mazuļu ikdienas aprūpi, kas veicina attīstību. Pēdējā laikā – ar austriešu ārstes Emijas Pikleres iedibināto pedagoģijas un terapijas metodi. Tās galvenā ideja ir paļaušanās uz bērna dabiskajām spējām – viņš ir dzimis, lai augtu un attīstītos. Mums, pieaugušajiem, tikai jāgādā, lai katrā vecumā būtu tam piemērota vide. Tāpēc šķiet, ka viņa mazuļu vecākus nomierina un iedvesmo ne tikai ar to, KO dara, bet gan – KĀ. Un ka to dara tieši Klaudija. Tāda, kā viņa ir.
Ko par to saka Klaudija? «Tas ir milzīgs kompliments, ja vecāki teic, ka manis dēļ viņiem vai viņu bērniem kļuvis labāk. Droši vien ārstam ir gandarījums par labi padarītu darbu, kad viņš izglābj dzīvību. Bet mans darbs nav tāds. Es neglābju dzīvības. Taču redzu, ka bērns smaida, ka viņš ir laimīgs. Jūtu, ka visi ir mierā ar to, kā ir. Ka vecākiem vairs nav stresa. Jūtu, ka viņi iemācījušies akceptēt situāciju un mīl savu bērnu tādu, kāds viņš ir. Un arī bērns to jūt. Neuzskatu, ka viņam ir labāk tāpēc, ka esmu bijusi klāt. Viņam ir labāk tāpēc, ka vecāki un bērns pats ir tā gribējis. Esmu tikai viena maza sastāvdaļa. Lielākā ir vecāki un pats bērns. Viņi to audzēs un mīlēs. Man nav tādas sajūtas: es šodien esmu labu darbu padarījusi. Varu teikt: šodien bija ļoti jauki vecāki, es satiku labu ģimeni. Par to man ir gandarījums.
Jāsaka paldies vecākiem, ka viņi man uzticējušies. Es nenāku pie bērniem un vecākiem, lai uzsvērtu, cik viņu bērns ir neveikls un nemākulīgs vai ka viņam ir kāda vaina. Eju paskatīties, ieraudzīt pozitīvo. Un gribu, lai arī vecāki to saskata. Vecākiem jau nekļūst labāk no tā, ka viņiem pasaka: vai, kāda jūsu bērnam briesmīga kaite! Esmu strādājusi arī ar bērniem, kas ne redz, ne dzird. Bet arī viņi var runāt. Tikai caur to, ka tu viņus jūti. Un, ja tu ielaidies šajā žestu, pieskārienu sarunā, viņi atbild. Bet, ja domās esi citur un nav laika, nekas nesanāk. Mazi bērni ir patiesi. Viņi saka un dara visu, kā ir. Kā viņi jūtas tajā mirklī, kad tu ar viņiem darbojies. Parāda tiklab pozitīvo, kā negatīvo. Viņiem nav nekādu zemūdens akmeņu kā pieaugušajiem. Arī pavisam maziņš, priekšlaikus dzimis bērniņš, kas sver kilogramu, itin labi prot parādīt, kā jūtas un ko grib. Var izstiept roku sev priekšā, un tas nozīmē: ej prom, es tagad tevi negribu. Var uzlikt rokas uz acīm: es negribu tevi redzēt. Var uzlikt rokas uz ausīm: es tevi negribu dzirdēt. Bet var atvērt acis un skatīties, kad ir gatavs darboties. Pats svarīgākais man šķiet ieraudzīt un respektēt šīs zīmes, jo otrs cilvēks ir jāciena – tas ir pats svarīgākais. Vienalga, vai viņš ir piecsimt gramu vai piecus, vai piecdesmit, vai simt piecdesmit kilogramu smags.»
Saprast un palīdzēt
«Tā doma manī iesakņojusies ļoti stingri – ne jau mēs izvēlamies savus bērnus, bet dvēselītes lido apkārt un meklē savus vecākus. Un atlido pie tiem vecākiem, kas ar to tiek galā. Kas par viņiem rūpēsies, kas par viņiem gādās. Un mīlēs tādus, kādi viņi ir. Tik ilgi, cik viņiem to vajadzēs.
Tā kā esmu Ropažu domē deputāte… Tas arī bija kaut kas, kas nebija plānots, bet vienkārši notika. Pirms diviem gadiem paziņa palūdza, ka pašvaldības vēlēšanām vajagot programmā palīdzēt uzrakstīt sadaļu par veselību. Un tad mani pēkšņi ievēlēja. To nebiju ne gaidījusi, ne plānojusi. Ko nu? Domes sēdē mani ievēlēja Sociālo jautājumu komitejā. Un jāatzīstas, ka tikai tad uzzināju, kas Ropažos, kur dzīvoju jau gadu piecpadsmit, vispār notiek. Esmu, kā īstie ropažnieki mūs sauc, nakšņotāja.
Mēs ar sociālo dienestu nolēmām, ka reizi mēnesī tikšos ar ģimenēm, kas ir dienesta redzeslokā. Arī tajās aug bērni. Es nenāku viņus mācīt. Tikai gribu, lai arī cilvēkiem, kas finansiāli nevar to atļauties, tiek kas jaunāks vai interesantāks.
Viņiem viss ir daudz vienkāršāk. Dažreiz tur sēžu un domāju: ko es te vispār daru? Ko lai es viņiem stāstu? Viņi lielākoties dzīvo mājās, jo nav iespēju strādāt desmit darbos un nebūt mājās ar savu bērnu. Viņi pieņem dzīvi tādu, kāda tā ir. Un jūt tieši tāpat, ir tieši tādi paši mammas un tēti, kuri mīl savus bērnus tāpat kā ļaudis, kas nāk vizītē uz elitāro klīnikuPremium Medical.
Savukārt vēl vienā vietā, kur strādāju, – ģimeņu atbalsta centrā Baltā zvaigzne – sadarbībā ar Rīgas domi mums ir projekts Cerību zvaigzne. Tajā piedalās vecāki, kam ir priekšlaikus dzimuši bērni, bērni ar īpašām vajadzībām vai jau viņsaulē aizgājuši bērni. Šie vecāki tiešām ir īpaši cilvēki. Viņos visos ir tāds gaišums! Es no viņiem tik daudz mācos! Man nemaz negribas viņiem kaut ko stāstīt. Vēlos viņiem lūgt, lai viņi pastāsta man, kā to visu var izdzīvot un pārdzīvot, lai gan tik un tā līdz galam nav iespējams saprast, ja pašu nekas tāds nav skāris. Bet ceru, ka tādējādi vismaz drusku labāk saprastu viņu vajadzības. Kā šie cilvēki jūtas, pēc kā viņi ilgojas un kā viņiem varētu pa īstam palīdzēt. Viņi ir pelnījuši šo atzinību – Ievas sirdi.»
Vislabākie bērni pasaulē
«Vai pašas bērniem manis ir pieticis? Domāju, ka ne. Un es to nožēloju. Ļoti. Bet tas jau neko nedod. Es varu nožēlot, cik vien gribu. Esmu tāda mamma, kāda esmu. Bet, par laimi, viņiem ir tēvs. Kad viņi bija mazāki, viņš bija vairāk pie mājas, arī kāds no ģimenes locekļiem bija tuvumā. Aukles nebija. Viņš ir muzikants, strādāja sestdienās, svētdienās, naktīs, es – dienā. Un viss bija ļoti labi. Tādā ziņā mūsu variants bija ideāls – es varēju darīt savus darbus un veidot karjeru, ja to tā var saukt, un viņš varēja muzicēt. Mēs viens otru netraucējām.
Reizēm domāju – varbūt man vajadzētu iestāties kārtīgā darbā, kur deviņos jāiet uz darbu un piecos jānāk mājās? Bet, jo vairāk es par to domāju, jo vairāk saprotu, ka tas nav domāts man. Kā tad es tikšu kaut vai uz kursiem Vācijā? Kā aizvedīšu bērni uz sacensībām? Tagad pati varu plānot savu laiku.
Man ir vislabākie bērni pasaulē. Keitai ir trīspadsmit, Litai augustā būs septiņpadsmit, Mikam – astoņpadsmit, Evai būs divdesmit četri. Turklāt viņas bērniņam – manam pirmajam mazbērnam – jau gads. Esmu ļoti lepna par saviem bērniem. Kā visiem, arī mūsu attiecībās ir kāpumi un kritumi.
Daudz mācos no saviem bērniem. Viņi ir labākais spogulis manām izdarībām. Piemēram, tuvojas 4. maijs, brīvdiena, un es saku: «Nu, tad brauksim uz laukiem.» Un meita saka: «Paldies, ka tu saplānoji manu brīvo dienu!» Tiešām, es taču viņas domas neprasīju. Jo man vajag! Bet, ja man vajag, tad man jādomā, kā izdarīt tā, lai viņiem arī vajag. Man vajadzēja to sarunāt citādi. Turklāt ar katru jārunā atšķirīgi. Nevari audzināt savus bērnus pēc viena stila. Nesanāk. Katrs ir personība. Un tavs kā vecāka uzdevums ir izdibināt, kā tu to vari dabūt gatavu, ja gribi kaut ko panākt, virzīt viņus uz kaut ko. Tas ir izaicinājums. Nežēlīgs darbs.
Es viņiem saku: «Zinu, ka tev nepatīk to darīt, bet man ir tik svarīgi, ka tad, kad es nāku mājās, trauki ir nomazgāti.» Viņi zina, ka var mani ar to iepriecināt. Ka tad man vismaz vakarā sejā būs smaids. «Nu, izdariet to manis dēļ!» Un tad viņi var to izdarīt. Tāpat saku: «Vai tiešām tu domā, ka man svētdienas rītos gribas celties un vest tevi uz spēli vai trijos naktī braukt tev pakaļ uz tusiņu? Es trijos naktī ļoti labprāt čuču. Un svētdienās deviņos no rīta arī. Bet to daru – jo es tevi mīlu. Ka tu esi man svarīgs. Tāpēc es varu to izdarīt. Un tāpat tu kaut ko vari izdarīt manis dēļ.» Ar lielākiem bērniem mēs varam runāt šādā veidā. Mazākiem tas jāpaskaidro citādi. Tas nav viegli. Arī es nepārtraukti ar to iegāžos, jo nespēju vienmēr savaldīties. Lai taču stāv tie trauki divas dienas, nekas ļauns tāpēc nenotiks! Bet tas sev visu laiku jāiestāsta, lai neuztrauktos.
Bērni man dažreiz pārmet, ka es ar viņiem nerotaļājos. Man tiešām ļoti jāsaņemas, lai uzspēlētu, piemēram, Monopolu. Šķiet, ka ir taču tik daudz citu lietu, kas mums jādara. Kāds tur vēl Monopols? Bet bērniem patīk. Jaunākajai meitai Keitai uz Lieldienām uzdāvinājām badmintonu, jo viņa to ļoti vēlējās. Un tad, kad mēs izejam ārā un spēlējam, ir jauki. Tikai man vajag saņemties. Keita dejo hiphopu. Šogad viņai būs izlaidums Veizāna deju skolā. Lita spēlē volejbolu, teātri, klavieres, ļoti labi dzied. Miks – florbolu, futbolu. Mani bērni ir sportisti atšķirībā no vecākiem. Nē, Viks kādreiz spēlēja hokeju. Es tikai dejoju. Balles dejas – valšus un čačača. Desmit gadu vecumā mēs ar partneri pat piedalījāmies Dienvidvācijas čempionātā. Vienu gadu padejoju arī hiphopu – kā Keita. Man patika, tikai esmu pārāk nelokana. Ja būtu bagātāka, iekārtotu sev svaru zāli, kur nodzīt tauciņus. Un pieņemtu treneri, kas iemācītu man dejot vienu no hiphopa virzieniem – house. Tā ir ļoti lokana, ļoti ritmiska mūzika un deja ar tādiem kā indiāņu ritmiem. Stundām varu to skatīties. Ar to jau man būtu aizpildīta diena.»
Mūsu ir daudz
«Esmu dzimusi Vācijā, un arī tagad tur dzīvo vairākums manu radinieku. Mana mamma ir latviete, tētis – vācietis. Tā es tiku pie sava vācu uzvārda. Vecāki izšķīrās, kad man bija septiņi gadi. Māsa stāsta, ka es to esot pārdzīvojusi un raudājusi, bet es neatceros. Man drīzāk šķiet, ka tas bija interesanti, jo tās bija pārmaiņas. Un pārmaiņas man patīk. Savu tēti redzēju tāpat. Piektdienās viņš atbrauca mums pakaļ un svētdien atveda atpakaļ pie mammas. Es neko nezaudēju, drīzāk ieguvu. Pārvācāmies, mācījos citā vidē, kur bija jāatrod jauni draugi. Varbūt tāpēc man arī nav grūti mainīt dzīvesvietu. Nejūtos tik ļoti pieķēdēta vienai vietai.
Kopā mēs esam seši: man ir viena īstā māsa, divas pusmāsas un divi pusbrāļi – gan no mammas, gan tēva puses. Man vienmēr bija prieks, ka mūsu ir tik daudz, arī es vienmēr gribēju, lai man būtu vismaz četri bērni. Un savu limitu esmu piepildījusi – man ir četri bērni. Dzemdējusi esmu trīs un vienu dabūju bonusā – kopā ar dzīvesbiedru.
Bet man šķiet – tas, ko tu saņem pirmajos divos vai trijos dzīves gados, ir vērtības un stabilitāte visam mūžam. Un tad tu vari iziet caur dzīvi, caur roka dzīvi, mierīgo dzīvi, tradicionālo dzīvi, – tās vērtības tevī ir un paliek. Tu vienmēr tās atceries. Protams, kādreiz vari norauties no striķa un aiziet ne pa to ceļu, taču vērtības tevi notur. Un tas ir svarīgākais. Tāpēc, manuprāt, ir tik būtiski būt kopā ar savu bērnu pirmos divus trīs gadus. Cik vien iespējams. Man šķiet, mani vecāki to paspēja izdarīt.
Manai mammai bija divi gadi, kad viņa pēdējoreiz redzēja savu tēti un aizbrauca no Latvijas. Zināja, ka viņš ir dzīvs, bet nezināja, kur un kā dzīvo. Mana vecmāmiņa apprecējās otrreiz. Tie bija padomju laiki, un kontaktu ar mammas tēti nebija. Kad kori un kultūras grupas brauca uz Rietumiem un drīkstēja palikt arī ģimenē, mamma reiz izstāstīja kādam koristam, ka viņas tētis laikam ir Madonā. Korists apsolīja, ka aizbrauks pie viņas tēta. Daudzi jau bija solījuši, bet viņš tiešām aizbrauca. Iedeva vecamtēvam mammas adresi, vecaistēvs atsūtīja vēstuli, un mamma uzreiz kārtoja vīzu, lai tiktu uz Latviju. Es jau biju beigusi skolu Minsterē, bet Latvijā nekad nebiju bijusi. Draugiem teicu: «Ko es tur darīšu, man tur neviena nav.» Bet tad izrādījās, ka tomēr ir.
1988. gada martā pirmoreiz nokļuvu Latvijā. Katru vakaru gājām uz teātri. Tas man šķita fantastiski – katru vakaru redzēt izrādi latviešu valodā! Tā nedēļa man likās nereāla. Šķiet, es vispār negulēju. Tikāmies ar cilvēkiem, kas man vēl tagad ir labākie draugi, runājām, viņi man rādīja un stāstīja par vēsturi, par politiku, latviešu mūzikas grupām…»
Īstais vīrietis – Viks
«Pēc kāda laika pārcēlos uz Latviju. Arī mamma sāka braukt šurp biežāk. Viņa bija iepazinusies ar Gvido (Lingu, kurš vēlāk kādu laiku bija Klaudijas mammas Vijas vīrs, – G. Š.) un reiz atbrauca pie manis ar visiem lingām. Tai skaitā arī ar Viku (Viktoru Fedosejevu – G. Š.). Tā mēs iepazināmies. Satuvojāmies, kad viņam vajadzēja lidot uz Dāniju un dabūt lidmašīnas biļeti. Toreiz tas bija ļoti sarežģīti. Ar paziņu palīdzību mēģinājām lingām sagādāt biļetes. Kopš 1991. gada 1. augusta, kad tās biļetes meklējām, mēs esam kopā.
Pirms tam man viss šķita skaidrs, savu dzīvi biju nopietni izplānojusi. Vēl gāju skolā, kad jau zināju – gribu studēt medicīnu. Darīju visu, lai tur nokļūtu. Vienu brīdi strādāju par palīdzi ārsta privātpraksē reģistratūrā. Tad sapratu, ka medicīnā netikšu. Izdomāju, ka studēšu psiholoģiju. Zināju, ka saderināšos. Saderinājāmies, un es jau zināju datumu, kad precēšos. Tāda tipiska vācu dzīve. Kad atbraucu uz Latviju, skaidrs vairs nebija nekas. Izrādījās, ka laikam arī šī ir daļa manis, tikai es to nepazīstu. Bet man tā patīk. Savā ziņā jutos arī ļoti svarīga. Bija taču Atmodas laiks. Gāju uz demonstrācijām, vedu filmas un fotogrāfijas pāri robežai, tā kā pratu vācu valodu – tulkoju. Un tas viss bija ļoti aizraujoši.
Kad iepazinos ar Viku, sākās arī intensīva privātā dzīve. Tā pat traucēja mācībām, jo bija taču jābrauc uz grupas Linga koncertiem, jātusē…
No malas varbūt izskatās, ka mēs ar Viku esam no divām nesavienojamām pasaulēm. Viņš – trakais muzikants no turienes, kur dārd roks. Manējā ar mazuļiem šķiet tik klusa un trausla. Bet mani interesē, ko viņš dara, viņu interesē, ko daru es, un mēs varam par to parunāties. Ja mēs to nevarētu savienot, nebūtu tik ilgi kopā. Tas viss ir savienojams un saistīts. Caur to, ka darām otram cilvēkam labu. Viņi ar savu mūziku, es ar savu darbu… Nezinu. Linga vēl spēlē. Reti, bet spēlē. Pārējā laikā mans dzīvesbiedrs ir ģitāras skolotājs Ropažu mūzikas un mākslas skolā. Vada arī jauniešu rokgrupu. Viņš arī visu laiku mācās – dabūja bakalaura grādu pedagoģijā, iestājās maģistrantūrā. Tāpēc varbūt mēs arī nemaz neesam tik pretrunīgi un ir tik labi kopā.
Es jau sākumā zināju: tas ir vīrietis, kuru es gribētu saviem bērniem par tēvu. Kā? Viņam jau bija meita. Es redzēju, kā viņš izturējās pret savu meitiņu Evu, kā viņš par viņu gādāja, kā par viņu domāja, kā mēs par to runājām… Sapratu, ka viņš ir īsts tētis. Evai bija četri gadi, kad iepazinos ar Viku. Un viņš arī tiešām ir labs tēvs saviem bērniem.
Mēs ar Viku neesam precējušies. Laiku pa laikam domājam: varbūt vajadzētu? Bet līdz galam tā arī neesam to izdarījuši. Varbūt man traucē tas, ka vienreiz jau visu salaidu dēlī? Laulājos baznīcā un pēc tam pārkāpu visu, ko tiku tur solījusi. Turklāt es biju tā, kas aizgāja.
Mēs bijām diezgan jauni: man bija divdesmit divi gadi, viņam – divdesmit septiņi. Kāzas bija lielas. Svinējām trīs dienas, kā pienākas – ar balto kleitu un ērģelēm baznīcā, ar mičošanu un līgavas zagšanu. Riktīga teātra izrāde ar dziesmām un dejām. Kad mūs sūtīja mājās guldināt, gribēju vēl palikt un padejot. Sievietes sapnis par balto kleitu ir izsapņots. Esmu to piedzīvojusi, un vēlreiz man to nevajag. Vajag kaut ko ļoti dziļu, ko nevaru formulēt. Varbūt kādā brīdī mēs to izdarīsim. Varbūt arī ne.
Arī Vikam jau ir viena laulība aiz muguras. Tad varbūt labāk tomēr neprecēties? Tomēr, jo vecāka kļūstu, jo vairāk domāju, ka vajag. Laulība tomēr kādu svētību ģimenei dod. Viss ir labi, bērni veseli, dzīvojam normālu dzīvi ar kāpumiem, kritumiem un krīzēm. Domāju, ka tas ir normāli. Bet kādreiz šķiet, ka varbūt… Ja vēlreiz precēšos, ļoti gribu to darīt baznīcā. Taču man vēl jāsaņem piedošana no Dieva. Tad varbūt varēšu to izdarīt.»
Foto – Imants Prēdelis un no Klaudijas Hēlas personiskā arhīva
Tags: Klaudija Hēla
June 11th, 2011 at 5:19 pm
Lieliska intervija, kas parāda, ka mēs visi esam tikai cilvēki.
Paldies, ka padalījies!