Pasaka par pazudušo tārpiņu
Reiz dzīvoja mazmazītiņš tārpiņš. Viņš bija tik mazs, ka tāpat vien viņu nemaz nevarēja redzēt – varēja domāt, ka viņa nemaz nav vai viņš ir pazudis. Taču viņš bija ņiprs un katru rītu pirms došanās uz tārpiņu bērndārzu paēda kārtīgas tārpiņu brokastis. Viņš ēda lapiņas un pagrauza ābolīti.
– Robins arī ēd brokastis. Desiņas. Un maizīti.
– Nu malacis 
Un tāds pats malacis bija arī tārpiņš, tāpēc viņš ātri auga liels un drīz vien viņš nemaz vairs nebija pazudis – viņu it labi varēja saredzēt arī bez palielināmā stikla. Bet tad kādu dienu, viņš ietinās sedziņā – redz, tā te. Nāc, es nolikšu tevi guļus un satīšu kā tārpiņu. – un tad viņš iesnaudās. Čučēja dikti dikti. Vai tev arī nenāk miedziņš?
– Nē, nenāk. Stāsti pasaku!
– Nākamajā dienā pie tārpiņa durvīm pieklauvēja draudziņi – tuk, tuk, tuk! Viņi sauca tārpiņu laukā spēlēties. Bet tārpiņš nenāca. Viņš bija kaut kur pazudis. Un aiznākamajā dienā arī neviens uz klauvējienu neatsaucās. Pie tārpiņa mājas vien grozijās liels, skaists taurenis ar, redz, tādiem platiem, raibiem spārniem. Bet tārpiņš bija pazudis un neviens nezināja, kur viņš ir.
– Tas ir tārpiņš.
– Ja? Kā tu zini? Tārpiņš nebija pazudis, bet bija pārvērties par taureni?
– Jā!!!
– Par ko tu gribētu pārvērsties sapnītī? Par taureni?
– Nē.
– Tev patīk būt par Robinu?
– Jā…
– Nu tad čuči, Robin. Man arī ļoti patīk, ka tu man esi Robins