Kā mēs nobeidzam altruismu savos bērnos

Cita starpā es studēju arī sociālo antropoloģiju – maģistrantūrā Rīgas Stradiņa Universitātē. Parasti par to daudz nerunāju, jo mācības ir noslīdējušas nepieklājīgi zemu manā prioritāšu sarakstā, bet šodien tās uzlēca atkal augstāk topā, jo Klāvs Sedlenieks iemeta Twitterī vienu ziņu ar rakstu par bērniem. Kam interesē pilns raksts un antropoloģija, tie droši var iepazīties ar to šeit, taču pavisam īsi man likās interesants pētījums.

Izrādās, eksperimentējot noskaidrots, ka bērns 14-18 mēnešu vecumā labprāt altruistiski palīdz – patiesībā burtiski metas palīgā, ja redz, ka var līdzēt “bezpalīdzīgajam” pieaugušajam – padot priekšmetu, kuru tas nevar aizsniegt, atvērt durtiņas un izdarīt citus mazus darbiņus, bez noteiktas atlīdzības. Un šī vēlme izlīdzēt mazinās tiklīdz sākam mazulim atlīdzināt par “pakalpojumu” – piedāvāt kādu gardumu, uzslavēt vai ieslēgt lieku multeni (tā mēs daram Robinam 😉 ). Izskaidrojums gauži vienkāršs – kamēr mazulis altruistiski palīdz saredzot mērķi veicamajā uzdevumā, viņam ir pilnīgi cita veida motivācija, kas nav vērsta uz viņu pašu. Savukārt sākot saņemt par padarīto atlīdzību, motivācija pārfokusējas uz atlīdzības iegūšanu jeb sevi un tiklīdz mēs šādu atlīdzību nepiedāvājam, tā motivācija strauji krītas un vēlme palīdzēt vienkārši tāpat arī ir jau sveša… tā nu mēs tos altruistiņus nokaujam :)

Pētījums, redz, ir antropoloģisks, tāpēc īsti risinājumu, kā pareizi audzināt bērnu, lai viņš mūžam paliktu nesavtīgs, autori nav piedāvajuši (jo tas arī nav bijis viņu mērķis) :) bet ir izvirzīts jautājums, vai tas vispār ir iespējams un vajadzīgs… jo dzīvojot lielajā “launajā” pasaulē agri vai vēlu cilvēks šo altruismu zaudē apkārtējās vides ietekmē, kaut vai tamdēļ, ka kāds to sāk savtīgi izmantot…

bet šis patiesi bija ļoti īsi, vienkāršoti un nepilnīgi. īsi sakot – man vienkārši viela pārdomām un jums varbūt arī kādu domu rosina :)

Leave a Reply